Santa Remere

Publiciste

Un dejai vārds ir Valmiera

Piezīmes par “Laikmetīgajai dejai Latvijā – 30” pasākumu sēriju

Pagājušajā gadā man visai daudz sanācis skatīties un domāt par deju – gan kā Dejas balvas žūrijas pārstāvei, gan kā festivāla kuratorei apmeklējot starptautiskos skatuves mākslas notikumus. Piekritu piedalīties žūrijā, galvenokārt lai disciplinētu sevi un, apmeklējot ārvalstu festivālus, pēc iespējas nepalaistu garām to, kas notiek pašmājās. Man arī patīk sev uzstādīt šādus izaicinājumus – noskatīties visu Bunjuela filmogrāfiju vai izlasīt visus Annijas Erno romānus, lai gūtu savu personīgo priekšstatu par kādu fenomenu, par kuru “aprindās” daudz runā. Un par deju pagājušā gadā patiešām tika runāts daudz – vispirms jau saistībā ar gaidāmo 30 gadu jubileju, kas aprēķināta, par atskaites punktu ņemot 1996. gadu, kad dibināta Olgas Žitluhinas Laikmetīgās dejas kompānija un kad nosacīti sācies laikmetīgās dejas profesionālās attīstības un kopienas veidošanās posms. Par to, vai simboliski izvēlētais atskaites punkts ir “īstais” sākums, vēl var pastrīdēties – jo varbūt vajadzīgo grūdienu devusi, piemēram, amerikāņu horeogrāfe Šērona Perija, kura baletskolā 1995. gadā sāka pasniegt modernās dejas klases (1995), vai varbūt par sākumu būtu jāuzskata tikai 1999. gads, kad LKA sāka oficiāli darboties deju studiju programma, vai 2003. gads, kad tapa pirmās diplomētu horeogrāfu izrādes, – bet tas varbūt arī nav tik būtiski. Jauni mākslas procesi savā brīvdomībā un spurainībā ilgu laiku nav gribējuši tikt nedz saskaitīti, nedz pieskaitīti, nedz ierakstīties eksistējošu institūciju rāmī, bet mainīt to un rakstīt paši savus noteikumus un vēsturi. Vismaz šādi apsvērumi bija otram pagājušā gada skatuves mākslas 30-gadniekam – festivālam “Homo Novus”, kas, sasniedzis ceturtās desmitgades slieksni, attapās, ka uzkrātā pieredzes bagāža un zināšanas mēdz izgaist līdz ar dzīvo atmiņu glabātāju, tāpēc laida klajā savu grāmatu. Un attiecīgi rīkojies arī Latvijas Dejas informācijas centrs, uzsākot projektu “Laikmetīgajai dejai Latvijā – 30” un septembrī līdzās “Dejas mājas” atvēršanai Valmieras KURTUVĒ atklājot arī Kristas Ziemeles, Alises Piečes, Rūtas Pūces un Intas Balodes kopīgi veidoto izstādi “Jaunās dejas laikmets”, kas veltīta laikmetīgās dejas vēsturei. 

Tāpat, piedaloties ceļojošā festivāla “Baltic Take Over” plānošanā, kas 2026. gadā nolaidīsies Stokholmas dejas festivālā “STHLM DANS”, tiku kārtējo reizi konfrontēta ar ārvalstu kuratoru spiedienu palīdzēt viņiem noorientēties Latvijas dejā – kuri ir mūsu spilgtākie mākslinieki, piedāvāt izlasi ar tūrējamiem darbiem pēc noteiktiem marķieriem. Lai arī esmu pārliecināta, ka mums ir lieliska, plaukstoša un intriģējoša dejas scēna, tūrēšanai ir nepieciešama zināma tradīcija, sistēmisks un sistemātisks atbalsts, attiecību veidošana, kontekstu mijiedarbe, bez kā ir grūti sasniegt svešo skatītāju. Lietuviešus Eiropas kuratori atpazīst, tur ir zināmi starptautiskie vārdi, franču skolas ietekme, Kauņas bjennāles panākumi. Igauņus saista ar Rietumnieciski progresīviem meklējumiem Austrumeiropas mērcītē, bet Latvijai nav šādas izteiktas etiķetes. Skandināvu kaimiņi zina par Krišjāņa Santa un Ērika Eriksona “Vērpetes” panākumiem, un tagad arī Artūrs Nīgalis iekļuvis starptautiskās platformas “Aeorwaves” izlases divdesmitniekā, tomēr Latvijas “scēnu raksturojošā” kompasa bultiņa vēl šaudās. No vienas puses, patīk tas, ka netiekam asociēti ar Parīzes, Vīnes, Maskavas vai kādu citu skolu, tomēr, no otras puses, starptautiskā vidē kaut kādi orientieri ir nepieciešami, pat ja jāuzbur kāds tokens, fetišs, atskaites punkts vai vizītkarte, kas pamudina atvērt durvis, aiz kurām – kā jau jebkurā mākslas veidā – slēpjas visdažādākie procesi un nianses. Un tieši tā es redzu LDIC iniciatīvu “Laikmetīgajai dejai Latvijā – 30” un nepiekāpīgo vēlmi īstenot “Dejas mājas” ideju.

Ne sliktāk kā Eiropā

Lai arī laikmetīgajiem ne sevišķi patīk gozēšanās uzmanības centrā ar gadu skaitu, jubilejas joprojām dod iemeslu sapulcēties plašākai mākslas veidam piederīgajai kopienai, apzināties savu vietu kultūrā un – ko tur liegties – pieprasīt telpu mākslai, kas kļuvusi par nozīmīgu kultūras virzītāju un piesaista arvien vairāk dalībnieku un skatītāju. 2025. gads no iepriekšējiem atšķiras ar to, ka no rotaļāšanās ar ideju par “dejas māju”, tās virtuālu pamatu likšanu un vilkšanu performancēs vai konceptuālos notikumos, LDIC ir spēris konkrētus praktiskus soļus. Gada izskaņā “Dejas māja” no idejas kļuva par reālu platformu Valmieras mākslas telpā KURTUVE, kur ne tikai baudīt izrādes, bet arī kopīgi testēt un apdomāt – ko šāda “māja” mums vispār dod? Kāda ir savas telpas jēga, kādā mērā tā piedalās stāstā? 

Ar “Laikmetīgajai dejai Latvijā – 30” pasākumu sēriju KURTUVE kļuva ne vien par magnētisku galamērķi, bet jau pēc diviem, trim pasākumiem arī tādu kā iekšēju tradīciju – mazo rituālu rutīnu (kā mēs noparkosimies pie skursteņa, paņemsim bārā “Valmieras salātus”, satiksim pazīstamās sejas, vēlreiz apiesim izstādes stendus), izveidojot asociatīvu sakausējumu starp savu askētisko telpu un pieklājīgu Eiropas līmeņa laikmetīgās dejas programmu. Vietu, kur satikties laikmetīgās dejas profesionāļiem, “dejas mīļiem”, entuziastiem, atklājējiem, pieredzēt reizēm vairāk, reizēm mazāk uzrunājošu darbu, bet galvenais – pieredzēt izvēli, no kuras izriet arī līdz-domāšana, izvērtēšana, personiskās gaumes veidošana laikmetīgajā dejā. Manā personīgajā pārskrējienā starp ārvalstu festivāliem KURTUVE iegūla kā vēl viens omulīgs lobijs un svaiga skatuve, kas piedāvā atklāšanas prieku.

Programma “Laikmetīgajai dejai Latvijā – 30” pierādīja, ka tā nav tikai svinību cikls, bet gan nozares pašrefleksijas un pašapzināšanās brīdis, kas vērsts uz laikmetīgās dejas redzamību un pieejamību arī ārpus Rīgas. Noenkurota līdzās Valmieras teātrim, pagaidu “Dejas māja” uzreiz sevi pieteica kā starptautiska un starpdisciplināras platforma, piedāvājot gan Dejas balvas nominantu un laureātu darbus, gan laikmetīgās dejas pirmizrādes un arī starptautiskus iestudējumus, tostarp no Eiropas dejas platformas “Aerowaves”, kuras TOP 20 izlasē pagājušajā gadā iekļuva arī Latvijas pārstāvis Artūrs Nīgalis ar darbu “Silueta burti”. Jau pirmais Valmieras “Dejas mājas” vīkends, kuru LDIC rīkoja sadarbībā ar festivālu “Homo Novus”, pozicionēja “māju” nevis kā slēgtu institūciju, bet kā atvērtu, dinamisku un dialogā balstītu telpu. Šī sadarbība šķiet stratēģiski veiksmīga izvēle, kas nodrošināja ienākšanu sagatavotā, ieinteresētā skatītāju vidē, vienlaikus iezīmējot laikmetīgo deju kā līdzvērtīgu partneri laikmetīgajam teātrim un citām skatuves mākslām.

Festivālā iekļautā divu dienu programma bija veidota ar skaidru kuratoriālu loģiku, piedāvājot estētiski un tematiski atšķirīgus darbus, kas izgaismo laikmetīgās dejas daudzveidību, bet vienlaikus arī saāķējas kādā meklējumu punktā vai poētiskajā izteiksmē. Annas Novikovas un Rūtas Pūces veidotā “Divotne” kā izteikti iekšupvērsts, personisks un empātisks darbs aicina uz līdzklātbūtni un atpazīšanu, atklājoties caur divu dejotāju savstarpējo saspēli – atbalstu un atgrūšanos, klātbūtni un vientulību vienlaikus, kamēr norvēģu dueta Lizas Koletes Bisheimas un Katrīnes Patrī “Zilais karuselis” kā izteikti ārupvērsts un politiski uzlādēts darbs strādā ar pavedināšanas kustību klišejām un izmanto atkārtojumu kā ironizējošas kritikas instrumentu, nepārtraukti radot spriegumu starp baudījumu un diskomfortu. Arī programmas otrās dienas piedāvājums – “Aerowaves” izcilnieku Artūra Nīgaļa “Silueta burti” un Luksemburgas dueta “Megastruktūra” salīdzinājums izgaismo divas atšķirīgas, bet savstarpēji papildinošas laikmetīgās dejas domāšanas trajektorijas – vienu emocionāli autobiogrāfisku, bet otru izteikti formāli konceptuālu. “Silueta burti” ir kluss, poētisks un iekšēji piesātināts darbs, kurā kustība kalpo kā atmiņu un jūtu nesēja. Horeogrāfija balstās empātijā un skatītāja līdzpārdzīvojumā, kamēr “Megastruktūra” ir izteikti konceptuāls, analītisks darbs, kas fokusējas uz pašu dejas mehānismu un uzrunā skatītāju caur formu un procesu. Emocionālais saturs tajā apzināti atbīdīts otrajā plānā, priekšplānā izvirzot struktūru, ritmu un ķermeņu savstarpējo loģiku, liekot uzdot jautājumu par dejas potenciālu – kas vispār veido izrādi, un vai skatītāja gaidas ir nepieciešamas tās pastāvēšanai? Jaunas vietas iesvaidīšanai piemērota simboliska izrāde, kas nostiprina “Dejas mājas” ambīciju būt vietai, kur iespējams viss – gan emocionāli, gan intelektuāli izaicinoši, gan satura ziņā piesātināti un skatītāja uztveri transformējoši darbi. Programma jau no pirmās dienas uzver arī procesualitātes un līdzdalības nozīmi, tā dāsni un priekšzīmīgi papildināta arī ar meistarklasēm, radošajām darbnīcām, diskusijām un izglītojošām aktivitātēm.

Skatītājs “Dejas mājā” aicināts kā aktīvs līdzdomātājs, nevis pasīvs vērotājs. Tā ir dzīvs satikšanās punkts kustībai, domai un kopīgai nākotnes veidošanai, kuras radošais kodols ir “Sildošā rezidence”, piedāvājot vietējiem horeogrāfiem iespēju strādāt profesionālos apstākļos un nodrošinot gan atlīdzību, gan tehnisko atbalstu jauniem darbiem par laikmetīgās dejas trīsdesmitgades tēmu. Oktobrī “Dejas māju” piepildīja izglītojošā programma, aicinot interesentus uz Baltijas laikmetīgās dejas viesmākslinieču Marijas Solejas Jarvetas, Indres Ginas, Līgas Ūbeles meistarklases un radošās rezidences “Baltic Connect Exchange” rezultātu prezentāciju, kā arī Rūtas Ronjas Pakalnes un Lauras Gorodko dejošanas ballīti “Brīvība zaudēt kontroli kopā ar citiem”, kas aicina ikvienu kopīgi iemiesot drošu un pieņemošu vidi. Savukārt novembrī un decembrī “Dejas māja” kļuva par dažādu laikmetīgās dejas paaudžu satikšanās vietu, kas iezīmē dejas daudzveidību un pēctecību – sākot no dejotājiem, kas apgūst pamatus un kam laikmetīgā deja ir jēgpilna brīvā laika pavadīšanas iespēja (Valmieras deju grupa “Baltā” ar Ģirta Dubulta veidoto izrādi “Paradīze”, Smiltenes kolektīvs “Lidoņi” ar izrādi “Skrējiens”), beidzot ar tiem, kam, kā teikts anotācijā, “laikmetīgā deja ir izvēlētais mākslas un darba ceļš” – tādiem vidējās paaudzes smagsvariem kā tandēmu “IevaKrish” ar izrādi “Oblicus” un Kristīni Brīniņu Alises Bokalderes izrādē “Manu acu tulkojums”. 

Programmu simboliski noslēdza “Sildošajā rezidencē” tapušie darbi – Olgas Žitluhinas izrāde “#piecērt8000”, kuru viņa veidojusi kopā ar dažādu paaudžu domubiedriem un kas savā refleksijā par laikmetīgās dejas 30 gadiem un transcendentālas pieredzes meklējumiem neiztiek bez traģikomiskas klaunādes un ironijas par materiālajiem apstākļiem, kurus, kā ierasts, aplaudējot līdz sāpošām plaukstām, cenšas kompensēt atsaucīgā un dejotājus mīlošā publika. Otru rezidences darbu veidojusi “piektās paaudzes” horeogrāfe Alise Madara Bokaldere. Izrāde “Pavedieni”, kuru māksliniece veidojusi kopā ar britu režisoru Džeisonu Duprī, kalpo kā “dzīvs, elpojošs piemineklis laikmetīgās dejas trīsdesmit gadiem” jeb robotizēta Latvijas laikmetīgās dejas kostīmu armijas rota, kas pielīdzinātās rindās, mehāniski grozoties uz pakaramajiem, vienmēr atrod vietu nejaušībai, mainībai un cilvēka personībai. Lai arī darbs vēl liekas attīstāms, tajā jaušams jomas briedums, cieņa pret pagājušo un spēja domāt par nākotni bez esošā un bijušā noliegšanas.

“Dejas mājas” programma savā veidā rezumē dinamiku un tādu kā apsēstību vai pat izskaidrošanos ar laikmetīgo deju, kas vismaz pēdējā gada griezumā jaušama arī ārpus “Dejas mājas” porainajiem mūriem – sākot ar LNOB jauniestudējumu “Koncerts (jeb Briesmas ikvienam). Kaktusi”, kas, lai arī ārvalstu horeogrāfu iestudējumā, tomēr cenšas traktēt konservatīvās mākslas attiecības ar šodienas skatītāju, caur pašironiju pieskaroties arī iespējamajai attiecību krīzei, un beidzot ar spēcīgiem mūsdienu dejas pieteikumiem un tik eiforiski pielādētiem notikumiem kā urbānās dejas karnevāls “Upload”, kurā jūtams milzīgs kopienas atbalsts dejotājiem, jaunās paaudzes motivācija pavadīt laiku dejojot, bet arvien vairāk arī radoši pašizteiksmes meklējumi. Stāvēt 200 m garā jauniešu rindā, lai apmeklētu dejas pasākumu, kas turklāt nav lēts, jau pats par sevi ir pacilājošs notikums.

Brīvība sākas ar deju 

Pagājušā gada otrajā pusgadā vien esmu noskatījusies vairāk nekā 20 Latvijas dejas darbus un vismaz tikpat dejas arī dažādos Eiropas festivālos. Ja man vajadzētu īsi raksturot pieredzi – daudz labu darbu, bet nekas tāds, kas satricinātu pamatu zem kājām (ja neskaita dažas daudzsološas skices un Ingri Fiskdālas “Lidojošās smiltis” – plašu klimata pārmaiņām veltītu horeogrāfisku simfoniju ainavā, kuru ceram nākamgad atvest uz Latviju). Tas nav pārmetums – tā, iespējams, ir reakcija uz pasaules krīzēm, vēlme palikt drošā un pārbaudītā teritorijā, lēnprātīgas valodas meklējumā, vēlme nelēkāt pēc kapitālisma efektivitātes stabules, bet sākt pasaules mainīšanu ar sevis saudzēšanu, ar prasīguma pret sevi mazināšanu. Bet gribas arī kaut ko atšķirīgu – darbus, kas reaģē uz aktuālajiem pasaules notikumiem, kas runā savu baiļu, dusmu un savu vēlmju vārdā, ļaujot ķermenim rādīt ceļu virzienā, kuru prāts vēl neaptver. Apziņa, kas ikdienā procesē hibrīdkara izpausmes un kompulsīvi lādās par politiku, sabiedrības sašķeltību, instinktīvi meklē kādas atbildes un rīcības aizmetni, politiski drosmīgus eksperimentus, ne tikai noslīpētas, pārbaudītas formas.

Pagājušā Lietuvas festivālā “Sirenos” žūrijas sastāvā galvenokārt apbalvojām tieši šādus reaktīvos darbus, kas meklē formu savai patiesībai, un laurus plūca tieši deja. Horeogrāfes Agnietes Lisičkinaites izrādes “Rave of Riot” un “Clap & Slap”, kas rosina dialogu starp bailēm un rīcības nepieciešamību, starp kolektīvo un personīgo atbildību, nebaidoties rādīt savienojumus starp tiem – cilvēcisko faktoru, kas regulāri un bieži vien mērķtiecīgi tiek aizmirsts melnbaltajās vēstures lappusēs, – kļūdas, neziņu, mazdūšību.

Uz Latvijas skatuves man, kā daudziem, gada prieks ir Janas Jacukas minimālistiskais solo darbs “HA”, ar kuru viņa absolvējusi Amsterdamas DAS Theater maģistra programmu un jau aicināta piedalīties daudzos starptautiskos festivālos. Atsakoties no teatrāliem elementiem un strādājot ar telpu, ķermeni un balss horeogrāfiju, Janai izdodas slāņu slāņiem auditorijas priekšā izpreparēt gan personisku nedrošību, šaubas un identitātes jautājumu, gan runāt plašākas grupas vārdā – kā sievietei, kā Baltijas sievietei, kā Eiropas sievietei, kā jaunam cilvēkam šodien, kā māksliniecei, kā cilvēkam, kurš šodien grib iznākt uz skatuves un kaut ko pateikt pārējiem – kas ir šādas uzmanības vērts? Kur šī motivācija sākas? Kas nepieciešams izrādei? Un kur sākas resursu izšķiešana? Sevis iztaujāšana ir sākums transformācijai, kas arī notiek auditorijas priekšā, aizraujot to sev līdzi.

Taujājoša, margināla balss, kas atrod spēku atbildei (jo viņā klausās), šķiet, ir tas, kā šobrīd pietrūkst ne vien Eiropas, bet arī pasaules mērogā. Pagājušā gada izskaņā vienā no Vācijas nozīmīgākajiem laikmetīgas mākslas centriem – Drēzdenes “Hellerau” norisinājās Centrāleiropas un Austrumeiropas kultūras forums ar mērķi pārskatīt to, kas noticis mūsu “blokā” laika posmā kopš 90. gadiem. Viena no spilgtākajām uzrunām tajā bija mūsu igauņu kolēģim, ilggadējam skatuves mākslas kuratoram Prītam Raudam, kurš teica: “Padomju laikos mums bija tikai tautas dejas un balets, tāpēc laikmetīgās dejas rašanās un radīšana bija viens no nozīmīgākajiem pavērsieniem. 1992. gadā vēl nebija interneta, tāpēc mēs radījām Dejas informācijas centru – lai informētu cilvēkus, kas ir deja, lai mācītu jaunajiem cilvēkiem dejot. Jo viss sākas ar deju.” Šodien interneta mums ir papilnam un varbūt pat par daudz, bet tieši šādi “informācijas centri” kā LDIC vai kaimiņvalstu analogi joprojām saglabā autentisku, cilvēcisku un dzīvā ķermenī sakņotu zināšanu pārneses veidu. 

Trīsdesmit gadi, iespējams, ir īsākais laika periods, kas ar distanci ļauj paraudzīties uz jaunāko laiku vēsturi kopumā un pamanīt kopsakarības, tostarp kultūras jomā, kuras ir acu priekšā, bet netiek nosauktas un, izvirzot prioritātes, piemirstas arī valsts kultūrpolitikas plānotājiem. Pamanīt to, kas par spīti sarežģītiem apstākļiem izaudzis Rietumu pasaules ēnā un ļauj ieraudzīt pilnāku pasaules karti un savu vietu uz tās.