Vēsma Lēvalde

Teātra kritiķe un zinātniece

Čehu teātrī triumfē aktieris

Piezīmes par Čehijas teātru skati “PerformanCZ”

Piecu dienu laikā piedzīvotas astoņas dažādu žanru izrādes, diskusijas ar izrāžu veidotājiem, ar topošajiem čehu dramaturgiem, ar ārvalstu kolēģiem no dažādām pasaules malām, iepazīti mākslu puduri un baudītas lieliskas izstādes – tik bagāta ir Starptautiskās kritiķu asociācijas Čehijas nodaļas un Čehijas Kultūras institūta organizētā programma PerformanCZ. Galvenā atziņa no redzētā – čehu teātri raksturo aktieru daudzpusīgums, augsta meistarība un skatuves harisma. Naratīvs iestudējumos pārsvarā nozīmē stāstu stāstīšanu (storytelling) neatkarīgi no izteiksmes līdzekļiem. Iestudējumu forma ir tīrāka, ne tik plūstošām žanru robežām, kā ierasts šajos platuma grādos. Tas raisa pārdomas par mūsu ieilgušo komfortu zem postdramatiskā teātra lietussarga, kas zināmā mērā vienveido skatuves mākslu gan teorijā, gan praksē un attaisno nenolasāmu vai pat neesošu vēstījumu.

Infernālais cilvēks

Izrāžu skati atklāj kustību izrāde Mystical Self (“Mistiskais Es”), ko producējusi privāta apvienība Lenka Vagnerová & Company sadarbībā ar Prāgas Pilsētas teātri [1], piesaistot finansējumu no valsts, pašvaldības un Eiropas fondiem. Režisors, horeogrāfs un skatuves koncepta autors ir starptautiski praktizējošs horeogrāfs, kustību pedagogs un improvizācijas eksperts Edivaldo Ernesto. Savukārt seši performanti ir no dažādām valstīm, pat dažādiem kontinentiem, un veido neaptverami augsta līmeņa komandu, turklāt ne tikai dejas un akrobātikas aspektā, bet arī aktieriski, iemiesojot sešus atšķirīgus raksturus. Iestudējumā nozīmīga ir Ivana Ahera (Ivan Acher) mūzika – enerģiska, agresīva, dārdoša, kas jau ar pirmajām izrādes sekundēm nospriego gaisu distopiskās ainās ar nemitīgu cīņu, kas iedzīvināta ne tikai kustību dialogos vai polilogos, bet arī solo epizodēs. Konvulsīvās kustībās agonējoši ķermeņi, no kuru krūtīm izlaužas dūmu mutuļi, rada iespaidu, ka šis būs stāsts par karu. Simonas Ribakovas (Simona Rybáková) melno un sarkano toņu kostīmi (sadarbībā ar Barboru Kotešovcovu) un Jana Hugo Heizlara (Jan Hugo Hejzlar) gaismu režija ar mutuļojošiem dūmu vāliem un degošu ķermeņu deju finālā uztur infernālu vidi visā izrādes garumā – kā performatīvā, tā sajūtu līmenī. Cikliskais naratīvs nomaina vienu nospriegotu epizodi pēc otras, neļaujot ne mirkli atslābt nedz aktieriem (šo vārdu lietoju apzināti, jo iekšējā darbība te ir tikpat svarīga kā plastika), nedz skatītājiem. Pamazām rodas apjēga, ka sākotnējā asociācija ar karu ir tikai viena metafora, lai runātu par civilizētā cilvēka mežonīgo dabu, par to, ka nāve, cīņa un agresija dabā primāri ir pakārtota izdzīvošanai un sugas turpināšanai, kamēr cilvēka iekšējie dēmoni, kas izlaužas pasaulē kā agresija, nav saprātīgi izskaidrojami. Improvizācija uz skatuves ietver gan Āfrikas cilšu rituālus, gan dzīvnieku etīdes, gan šausmu stāstu personāžu iekšējās prāta un vainas apziņas cīņas izpausmes ķermeņa valodā. Lai gan performatīvā virtuozitāte ir gandrīz pārdabiska, liekas, ka izrāde iegūtu, ja aktieri atteiktos no dažām neobligātām atkārtojuma figūrām, kas ekspresīvajam temporitmam brīžiem liek rotēt uz vietas. Lai vai kā, taču šī ir viena no izteiksmīgākajām kustību izrādēm, ko nācies redzēt, un vēstījums ir nepārprotams – cilvēk, apzinies savus dēmonus un cīnies ar tiem, lai pasaule tevis dēļ neaiziet bojā!

Irdina provinciālismu

Nākamā diena aizved uz Ziemeļbohēmijas pilsētu Ūsti pie Labas/Elbas (Ùsti nad Labem), kas padomju laikā brūnogļu iegulu dēļ izveidota par komerciālu industrializācijas centru ar neizbēgamām sekām uz vidi un sabiedrību, veicinot piezemētu patērētāju kultūru. Vietējie mākslinieki radījuši pretstraumes kustību –festivālu KULT, kas mājvietu atradis pilsētas Mākslu namā un piedāvā radošās darbnīcas, lekcijas, izstādes, multimediālus projektus, kino un dažādu žanru teātra izrādes. Festivālu organizē vietējās universitātes (Jan Evangelista Purkyně University) Mākslas un dizaina fakultāte. Mums tiek piedāvātas divas izrādes. Imersīvā izrāde Splitting Reality (“Realitātes šķelšanās”), kuras nosaukums ir psiholoģijas termins un apzīmē bināro domāšanu, ilgst 20 minūtes, un tā jāpieredz vienatnē. Deviņu cilvēku grupai tas aizņem pusi dienas, bet tikmēr var iepazīt Mākslu namu un tajā izvietotās izstādes. Iestudējuma koncepta autorība pieder Kolektiv Nesladim, dramaturģiju radījuši Sodja Lotkere un Dāvids Koštaks, aktieri – Pāvels Neškudla un Lola Vesela. Skatītājs saņem austiņas, kurās samtaina vīrieša balss dod norādījumus. Telpā ienākot, jāapsēžas pie virtuves galda, kas apklāts ar vaskadrānu. Uz tā stāv šķīvis ar sviestmaizēm, krūze ar atdzisušu tēju un atvērta cigarešu paciņa. Var sajust cigarešu smārdu – acīmredzot kādi skatītāji izmanto atvērto cigarešu paciņu. Galda otrā pusē uz sienas izgaismojas laukums, un pretī apsēžas virtuāla pusaugu meitene. Sākumā šķiet, ka būs tiešraide no citas telpas, taču diezgan ātri nojaušams, ka tas ir tikai videoieraksts. Stāsts ir savāds, jo videprojekcijā meitene runā pirmajā personā gan no bērna, gan pieaugušas sievietes skatpunkta, un būtībā tas ir bērnības psiholoģisko traumu izklāsts, kas acīmredzot radījis melnbalto pasaules ainu, kurā šis tēls raksturo tuvos cilvēkus. Lai arī aktrise Lola Vesela ir pārliecinoša, monotonais stāsts ilgstoši nespēj piesaistīt uzmanību, un mani plaksti jau kļūst smagnēji, kad austiņās atskan mudinājums pamest telpu. Izrādās, tas jādara četrrāpus, izlienot zem galda pa suņa būdas augstuma caurumu, kas atvēries sienā. Pretī uz krēsla jauns vīrietis ar vienaldzīgu sejas izteiksmi vēro mani. Balss austiņās mudina viņam uzsmaidīt, sasveicināties, taču vīrietis nereaģē. Balss austiņās sāk apziņas plūsmu, un teksts vienlaikus projicējas uz sienas. Tā ir nikna, minējumu un dusmu pilna vārdu virkne par pretī sēdošā puiša iespējamo attieksmi pret svešinieka ienākšanu viņa telpā. Iespējams, dramaturģija tiecas reflektēt skatītāja izjūtas, taču manas emocijas nav ne tuvu šim tekstam. Pamanu telpā uz sānu sienas uzrakstu angļu valodā – lai kurp tu bēgtu, tu vienmēr satiksi sevi. Tajā brīdī arī performance ir noslēgusies, un nekas vairāk par savdabīgu telpas risinājumu prātā nepaliek. Šķiet, ka šajā projektā nav izdevies panākt imersivitāti kā jaunu emocionālu pieredzi, jo iedarbība uz dažādām maņām liekas pašmērķīga. Iespējams, iecere ir radīt tādu kā narcisisma lakmusu, kur katrs var pārbaudīt sevi.

Ūsti Drāmas teātra un neatkarīgas apvienības Lachende Bestien izrādi “Oidipa utopija” (Oidipus Utopia) veidojuši dramaturģe Veronika Linka un režisors Mihals Hāba (Michal Hàba), veltot šo iestudējumu šā gada Eiropas kultūras galvaspilsētai Hemnicai, bijušajai Karlamarksštatei. Dramaturģija ir intertekstuāla – tā ietver fragmentus no Sofokla “Valdnieks Oidips” un Šekspīra traģēdijas “Hamlets”. Iestudējums, tāpat kā minētās lugas, risina tēmu par personības un varas attiecībām, taču muzikāli satīriskā formā, it kā izmeklējot “noziegumu” – kurš nogalināja utopiju? Kur zudušas sociālās emancipācijas vīzijas, un kāda būs nākotne? Ironija, sociālkritiskā ievirze, aktieru iemiesošanās vairākos tēlos skatītāju priekšā un satīriskie songi dzīvās mūzikas pavadījumā liek domāt par brehtisku ieceri, tomēr kopumā iestudējums vairāk atgādina mūzikhola uzvedumu ar groteskas elementiem, kurā aktieri ir artistiski un azartiski.

Simpātijas raisa Ūsti pilsētas mākslinieku kopienas dedzība un vēlme irdināt industrializācijā iegremdētās strādnieku pilsētas sabiedrību ar dažādām laikmetīgās mākslas izpausmēm – no ekokritiskām un multimediālām mākslas instalācijām līdz trakulīgiem ritmiem no skatuves.

Bunraku un dokumentāli stāsti

Ja čehi lūgtu nominēt labāko skates izrādi, es nešauboties balsotu par Prāgas “ABC teātrī” skatīto “Gulivera ceļojumu” (Prāgas Pilsētas teātra un Spitfire Company kopprodukcija). Režisores Mirenkas Čehovas (Miřenka Čechová) veidotais iestudējums japāņu tradicionālā bunraku teātra stilā ir veiksmīga izvēle kā no formas, tā satura viedokļa. Tā ļauj veiksmīgi vizualizēt Gulivera piedzīvojumus liliputu zemē, kā arī savieno dažādus laikus – bunraku un Džonatana Svifta “Gulivera ceļojums” ir radīti vairāk nekā 300 gadu tālā pagātnē, bet tos lieliski var piemērot mūsdienu aktualitātēm. No bunraku aizgūta ne tikai leļļu tehnika, kad trīs aktieri vada lelli, bet šajā žanrā arī mūziķi un dziedātāji ir pilntiesīgi izrādes dalībnieki. Leļļu teātris kombinēts ar dramatisko teātri, un būtiska nozīme ir Jana Kučeras radītajai mūzikai. Dramaturgs Petrs Bohačs (Petr Boháč) stāstu veidojis no šodienas skatpunkta – tēvs invalīdu ratiņos savam mazajam dēlam vakarā lasa priekšā Svifta grāmatu, kamēr māte ir tālu prom, cik noprotams, frontē. Atdzīvojas ainas liliputu zemē, ar dziesmām, mūziku un asprātīgiem tekstiem atklājas cilvēces neglītā puse – politiskas intrigas, tukša augstprātība un sīkpiržu vēlme iekarot pasauli. Pirmais cēliens noslēdzas ar trauksmes sirēnu, un tētim ar dēlēnu jādodas uz patvertni. Otrajā cēlienā, kas norisinās bumbu patvertnē, izmantots Gulivera stāsts par lidojošo pilsētu Laputu ar savādiem cilvēkiem, kuru prioritāte ir matemātika, mūzika un astronomija, bet viņiem ir grūtības izprast realitāti, un tas var kļūt bīstami. Izrāde noslēdzas ar eksploziju, kas vairs nav tēta lasītajā grāmatā, bet īstenībā. Fināls ir gaišs – atskan telefona zvans, un dēlēns ir sagaidījis sarunu ar mammu. Iestudējums ir precīzs, dinamisks, un ikviens elements uz skatuves ir iederīgs un pārdomāts. Aktieri ir vienlīdz izcili savos tēlos, vadot lelles, spēlējot mūzikas instrumentus un dziedot. Didaktika šeit ir klātesoša, taču tikai pozitīvā nozīmē. Bērni ne vien aizrautīgi dzīvo līdzi sižetam un mūzikai, bet arī mācās uztvert metaforas un paralēles starp radoša darba vēstījumu un reālo pasauli. Turklāt iestudējums ir ekofīlisks –  scenogrāfija (Lucia Škandíková, Kateřina Jirmanová) ir minimāla, bet izteiksmīga, telpu veido it kā atvērtas kastes no gofrētā kartona, kuru dažādie izmēri simboliski vēsta par epizodes noskaņu.  

Pēc kino pasaules ikonas Deivida Linča (David Lynch) iespaidīgās izstādes Up in Flames apmeklējuma laikmetīgās mākslas centrā DOX, kur iespaidīgas arhitektūras kompleksā ietilpst arī teātra zāle, skatāmies apvienības Farm in the Cave izrādi fiziskā teātra estētikā “Čehu varonis”. Tai dots žanra apzīmējums “kustību satīra”. Koncepta autors, režisors un horeogrāfs ir Viljams Dočolomanskis (Viliam Dočolomanský), taču viņš pats uzsver, ka šī ir koprade, kuras pamatā ir pētnieciskā žurnālistika. Proti, populāra čehu žurnāliste Ivana Svobodova izmeklējusi gadījumu, kad vecs čehs nācijas glābšanas vārdā vēlējies uzspridzināt vilcienu un atstāt pierādījumus, kas liecinātu, ka vainīgi nelegālie imigranti. Viņš notiesāts kā “pirmais čehu terorists”. Žurnāliste intervējusi daudzus cilvēkus, lai uzzinātu dažādus viedokļus par šo gadījumu, un radījusi dokumentālus stāstus, kas izmantoti izrādes saturā, dažādiem raksturiem piešķirot atšķirīgu ķermeņa valodu. Piemēram, vecais “terorists” ar nūju kustas stepa dejas ritmā, iekļaujoties arī skaņainā kā nervozs, agresīvs ritms. Jāatzīst, ka dokumentālais stāsts ir aizraujošāks par skatuvisko interpretāciju, kas būtībā ir epizožu virkne, atveidojot dažādus sabiedrības tipāžus un pašu žurnālisti Svobodovu nedaudz kariķētā veidolā. Stils attāli atsauc atmiņā mēmo filmu kustības. Tomēr horeogrāfija ir sarežģīta un izpildījums pelna cieņu.

Ēnu teātris, digimodernisms un kvīri

Neplānoti aktiera slimības dēļ ir atcelta operas izrāde, un tās vietā mums piedāvā “ABC teātrī” noskatīties izrādi “Frankenšteins” Jakuba Maksimova režijā. Tas ir vizuāli, muzikāli un dramatiski viendabīgs Marijas Šellijas gotiskā romāna galvenās līnijas lasījums, kur apvienots dramatiskais teātris, ēnu spēles un mūzikas teātris. Telpa veidota romantisma noskaņās, lai gan varoņu izskats nav ierāmēts noteiktā laikā. Lazara Novikova mūzikai ir dramaturģiska virzītāja nozīme, tā precīzi sabalsojas ar stāstu, ko aktieri uz skatuves ilustrē ar situāciju attēlošanu un dialogiem. Frankenšteina eksperimentu rezultātā dzimušās Radības dialogi ar viņa radītāju attēloti aiz ekrāna kā ēnas, ar kino tehnikas paņēmieniem radot augumu disproporciju. Šellijas izvirzītās tēmas par sievietes un vīrieša, radītāja un viņa radītā, dzīves un nāves attiecībām, par to, vai cilvēka dabu nosaka vide vai ģenētika, iestudējumā ieguvušas vizuālu un skaņas izteiksmi, apliecinot klasikas dzīvotspēju, īpaši jau laikā, kad runājam par cilvēka radītām tehnoloģijām, kas pārrada pašu cilvēku.

Žanriski tīrs ir arī divu mākslinieču – poļu režisores Magdas Špehtas (Magda Szpecht) un čehu vizuālās mākslinieces NIIVA – projekts BLISS, kas manā skatījumā ir hrestomātisks digimodernisma paraugs, jo digitālā vide šeit ir gan stratēģija, gan taktika, verbālā izteiksme aprauta un epizodiska, virtuālais (ar kustību uztveršanas sensoru veidotais) tēls nozīmīgāks un vizuāli izteiksmīgāks par dūmakā iegrimušo performantes ķermeni. Savā ziņā šis pusstundu ilgais projekts turpina “Frankenšteina” tēmu, jo mudina aizdomāties par attiecībām starp radītāju un viņa radīto. Arī šeit virtuālais tēls ir fiziski lielāks par cilvēku un liek tam izzust tumsā, pats kļūstot par jaunradītās pasaules centru.

Skate noslēdzas Prāgas mīmu teātrī “Alfreds pagalmā” (Alfred ve dvoře) ar režisora Jana Moceka veidoto iestudējumu Wandervögel (“Gājputni”). Šī ir izrāde, ko var klasificēt kā kvīru teātri, jo tā pauž reālus šīs kopienas stāstus, attiecas pret jēdzienu “kopiena” kā darbības vārdu, izaicinoši konfrontē skatītājus ar atšķirīgo un noraida sociālo un morālo kontroli pār ķermeni [2]. Izrāde veidota metateātra stilā – režisors ar aktieriem uz skatuves it kā iestudē Marka Kornvola (Mark Cornwall) stāstu par Sudetijas vāciešu jaunatnes kustības Wandervögel aizsācēju Heincu Rutu (Heinz Rutha), kas vēsta par Sudetijas vāciešu likteni, kad 1918. gadā šo nacionālo apgabalu pievienoja Čehoslovākijai. Valdība piekopa etnisko diskrimināciju, un tas starpkaru periodā veicināja sudetiešu protestus līdz pat nacionālsociālistu partijas uzvarai vietējās vēlēšanās. 1938. gadā Minhenes konferencē briti un francūži vienojās par Sudetijas atdošanu Hitleram. Pēc Otrā pasaules kara tā atkal nonāca Čehoslovākijas sastāvā un trīs miljonus sudetu izsūtīja no valsts kā nacistu atbalstītājus. Mūsdienās šī tēma joprojām ir “karstais kartupelis”. Tikpat skandaloza ir otra Kornvola grāmatas līnija, kas saistās ar homoseksualitātes skandālu, jo veltīta Heinca Rutas apspiestās seksualitātes analīzei. 1937. gadā viņu apsūdzēja jauniešu pavešanā un notiesāja, kas noveda pie pašnāvības un izslēgšanas no Sudetijas vācu kopienas atmiņas. Izrādē no grāmatas aizgūtās ainas mijas ar aktieru personīgajiem stāstiem par seksuālo pieredzi, kas esot improvizēti katrā izrādē, taču “balstīti patiesos notikumos”, kā sarunās pēc izrādes min kāds no aktieriem. Arī šajā gadījumā izrādes dalībnieku fiziskā, muzikālā un aktieriskā meistarība ir iespaidīga, tomēr pārāk fragmentētais stāsts, savijot kopā gan Sudetijas, gan geju stāstus ar Čehijas krieva sajūtām, iepinot vēl Grētu Tunbergu un patriarhālas sabiedrības problēmas, rada tematiskas pārblīvētības iespaidu, lai arī pati “teātris teātrī” forma ir atbilstoša. No skatītāja viedokļa varētu vēlēties fokusētāku dramaturģiju. Attaisnots ir arī aktieru kailums gandrīz visā izrādes garumā, jo pauž gan kvīru teātrī principiālo sociālo konstruktu noraidījumu, gan metaforiski norāda uz “kailo patiesību”. 

Noslēgumā jāatzīst, ka čehu teātris ir intriģējošs, izteikti sinkrētisks, ir jūtamas no Baltijas atšķirīgas vēsturiskās ietekmes, līdz ar to šī pieredze paplašina priekšstatu par Eiropas mūsdienu teātra procesiem.

Šeit lasāmas arī teātra kritiķa Normunda Akota piezīmes par Pilzenes starptautisko teātra festivālu “Divadlo” 2025