Elpojot izrāžu ritmā
Saruna ar teātra fotogrāfiem Matīsu Markovski un Kristapu Kalnu
Teātra fotogrāfija ir īpašs žanrs – tā ir gan dokumentācija, gan interpretācija, mēģinājums noķert šo dzīvo un gaistošo mākslu paliekošā attēlā. Uz skatuves izdzīvotie mirkļi fotogrāfa kadrā iegūst otru dzīvi, papildinot mārketinga materiālus un atstājot liecības par izrādēm, aktieriem, scenogrāfijām. Par teātra fotogrāfijas aicinājumu, ceļu pie tās, par šīs jomas izaicinājumiem un lomu laikmetīgajā kultūras telpā un to, kā notiek sadarbība starp fotogrāfu un teātra radošo komandu, sarunājos ar diviem Latvijas teātra fotogrāfiem – Matīsu Markovski un Kristapu Kalnu.
Kā jūs nonācāt līdz teātra fotogrāfijai? Vai tā bija apzināta izvēle vai apstākļu sakritība?
Kristaps Kalns: Esmu uzaudzis, visu bērnību pavadījis teātrī, dzīvojis mātei (aktrisei Lolitai Caukai – S. J.) līdzi uz skatuves, garderobē. Teātra pasaule man ir pazīstama, cik es sevi atceros. Esmu teātra cilvēks, teātra bērns. Un fotografēšana tehniski man sākās diezgan konkrēti – es biju bildēt izrādi preses seansā Nacionālajā teātrī. Ne teātrim, bet medijiem, “Dienai”. Un tās bildes ļoti iepatikās Līgai Rimšēvičai, kas tajā laikā strādāja teātra mārketingā, un viņa mani uzaicināja bildēt vēl kādas izrādes. Tā formāli sākās mana fotografēšana teātrī, un tad es ļoti, tā teikt, “iegāju tajā”. Manā gadījumā grūti teikt, kas ir pirmais – teātris vai fotogrāfija. Laikam teātris.
Vai tu atceries, kura bija tava pirmā izrāde?
Kristaps: Es atceros. Tā bija igauņu režisora Elmo Niganena izrāde “Zeme un mīlestība” (LNT, 2012). Bija ļoti sliktas kritikas tai izrādei. Agrāk teātri rīkoja tādus pasākumus – preses konferenci, kurā arī nospēlēja kādu fragmentu no izrādes. Tagad viss ir ļoti mainījies, teātri paši sagatavo fotogrāfijas un izsūta visiem, bet tajā laikā vēl bija diezgan populāri, ka parāda to fragmentiņu, un tad nāk visi mediji, un katrs pats fotografē. Tāds tas mans vienkāršais sākums.
Matīss Markovskis: Nu, redz, es vispār neesmu nemaz ar teātri bijis saistīts, un mana bērnība nav bijusi ne tuvu teātrim. Ja Kristaps saka, ka viņam bija teātris un tad fotogrāfija, tad man bija otrādāk. Man bija fotogrāfija, un pēc tam nāca teātris. Tā varbūt bija apstākļu sakritība. Tajā laikā es strādāju Valmierā, fotosalonā, un, kā jau visi jauni fotogrāfi, kas grib nopelnīt lielo naudu, fotografēju arī kāzas. Tā sakrita, ka es fotografēju vienas kāzas, kurās vedējmāte bija tā laika Valmieras teātra mārketinga vadītāja Agita Mačuka. Viņai patika bildes no kāzām, un viņa man piedāvāja nofotografēt vienu izrādi, es pat neatceros, vai tas bija digitāli vai filmā (ar fotofilmiņām – S. J.). Tajā laikā lielākoties Guntars Grāvelsiņš fotografēja izrādes Valmieras teātrim. Man bija iespēja nofotografēt Evitas Sniedzes [Ašeradenas] lugas “Līdz pavasarim” iestudējumu (2008, rež. Oļģerts Kroders), taisīju publicitātes bildes – reklāmas fotogrāfijas, pēc tam arī fotografēju izrādi. Tad jau nākamais darbs, kas man likās wow, cik forši, – man bija jāfotografē publicitātes materiāli Māras Ķimeles iestudējumam, kurā mēs braucām ar autobusu uz Rūdolfa Blaumaņa “Brakiem” Ērgļos ar visu aktieru trupu. Iedomājies, man, tādam jaunam puišelim, visi tie aktieri, viss manis dēļ, ārprāts… Nedod Dievs, kaut kas nesanāks, kaut kāds murgs. Tas bija tāds baigais pīķis. Tā arī tas aizgāja. Bija gan man neliels ieskats teātra pasaulē, kad varēju pasapņot, cik forši varētu būt vispār teātrī fotografēt, kad es mācījos Valmieras Mākslas vidusskolā. Tur bija pasniedzēja Indra Cālīte, viņu saistīja mana darbošanās, un viņa mani vienreiz aizveda uz teātri parādīt, kā izskatās scenogrāfija, kā tiek būvēti maketi, kā viņi tās reklāmas taisa. Un uzdāvināja man Valmieras teātra fotogrāfa Laimoņa Stīpnieka bildi ar visu viņa autogrāfu virsū.
Kristaps: Šajā sarunā bija jāparādās Laimonim Stīpniekam. Arī es esmu audzis ar viņa bildēm. Tu varbūt ar vienu tādu, bet man kopš bērnības visu laiku mājās ir bijušas viņa bildes, un es esmu tās bildes skatījies. Es pat neteiktu, ka man tās ir patikušas, bet katrā ziņā, jā, viņa bildes arī man ir bijušas klātesošas. Es domāju, ka objektīvi viņš ir “tas” teātra fotogrāfs – neviens cits jau agrākos laikos nav bijis tik ļoti uz teātri vērsts.
Matīss: Vismaz tajā attēlā, ko man uzdāvināja, bija tā sajūta, ka cilvēks ir aizgājis nevis vienkārši atstrādāt savu darbu, bet ka viņš ir iekšā un taisa mākslu no mākslas.
Kristaps: Jā, tur tāda bija absolūti – tu paņem viņa fotogrāfijas un redzi, ka tur, cik vien iespējams, nav neobligātuma, tur ir ļoti pārliecinošs darbs, tas nav vienkārši labi vai slikti nobildēts. Ar attieksmi, ļoti iekšā tajā.
Tavā pieredzē, Matīs, kas bija galvenās lietas, kas tevi uzrunāja šajā žanrā – sadarbība ar māksliniekiem, emocijas, kustīgums?
Matīss: Droši vien, ka dinamika. Man riebjas fotografēt sportu vai taisīt dinamiskas reportāžas, kur ir ļoti jākoncentrējas; teātrī arī jākoncentrējas, fotografējot izrādi, bet tas ir citādāk. Šajā gadījumā droši vien kā cilvēkam, kas nav bijis saistīts ar teātri, tā bija kā pasaule ārpus tās dzīves, kuru mēs dzīvojam. Pilnīgi cita dimensija. Tā bija mana iespēja tur atrasties. Atšķirībā no citiem cilvēkiem, kam ir iespēja būt klāt teātra virtuvē, es nekad neesmu līdis iekšā aizkulišu dzīvē, ievērojot maksimāli neitrālu pozīciju. Tajā pašā laikā man ir draudzīgas attiecības ar tiem teātra cilvēkiem, ar kuriem man ir bijis jāstrādā.
Kā jūs definētu labu teātra fotogrāfiju – vai tā ir tāda, kas kalpo konkrētai izrādei, vai tomēr “māksla no mākslas” – atsevišķs mākslas darbs? Dokumentācija vai interpretācija?
Kristaps: Jāsaka “nodrāztā” frāze – labs jautājums. Par šo jautājumu, man šķiet, mēs te varētu ilgi cīkstēties un diskutēt, jo teātra fotogrāfijai ir ļoti dažādi mērķi. Ir mārketinga mērķi, mākslinieciska pašvērtība – bilde pati par sevi kā māksla. Dažādi kritēriji, pēc kā mēs mērām. Vispār teātra fotogrāfijai ir dažādi pasūtītāji – mārketings, scenogrāfs, režisors. Tas, ko grib mārketings, bieži vien ir pretrunā ar to, ko grib radošā grupa. Scenogrāfi bieži saka, lai pievērš uzmanību dekorācijām, viņiem aktieri principā nav svarīgi, bet mārketings saka: “Bildē tos tuvplānus, portretus.” To pajūga vilcēju ir daudz. Nav iespējams pateikt, kā ir labāk. Katram kungam savi pasūtījumi.
Matīss: Man tev pilnīgi jāpiekrīt. Teātra fotogrāfa specifika, kas ļauj būt ilgstoši tajā vidē un kas nosaka, ka ir pieprasījums pēc tevis kā autora, ir tas, ka tu spēj nodrošināt visu šo uzstādījumu – apkalpot scenogrāfu, tērpu mākslinieku, režisoru, pašus aktierus, arī mārketingu. Tā, lai tas materiāls, kas ir iegūts izrādes fotografēšanas laikā, būtu maksimāli plaši izmantojams un visi būtu laimīgi. Ja cilvēks aiziet un uztaisa vienkārši reportāžu no notikuma vietas – bez emocijām, bez iedziļināšanās procesā –, tad arī nekas tur nenotiks. Gan jau, ka bildes būs, bet vai visi būs apmierināti, grūti pateikt.
Kristaps: Jā, mums ir jākalpo daudziem kungiem. Kad es aizeju fotografēt, es jūtu, ka man vienā ausī viens čukst vienu, otrā – otrs kaut ko citu. Īpaši, ja ir viesrežisori, kas arvien biežāk parādās. Ir tādas pieredzes, kad teātra mārketings nav vienā komandā ar radošo grupu. Vai pat gadījumi, kur teātra iekšienē ir iekšēja stīvēšanās, kurš tad būs tas, kas pasūta bildes, kuram es pirmajam sūtīšu? Tad ir jābūt tādam, uz visām pusēm vērstam, jāmāk visas šīs puses apkalpot. Nākamais jautājums tad jau ir par bilžu atlasi – kuram ir galavārds par to.
Jā, tas ir ļoti svarīgs jautājums. Kurš ir tas, kurš pieņem šos lēmumus?
Kristaps: Manā pieredzē scenogrāfs bieži vien ir ar lielāku svaru nekā režisors. (Matīsam.) Es nezinu, kādi ir tavi novērojumi, bet, runājot par vizuālo, – ja paņemam nost mārketingu, tad no radošās grupas tieši scenogrāfs parasti ir visvairāk ieinteresēts bilžu materiālā.
Matīs, vai tev arī ir līdzīga pieredze?
Matīss: Mans pasūtītājs lielākoties ir mārketinga puse. Protams, ir atkarīgs – kas ir režisors, scenogrāfs, vai mēs esam pazīstami, vai esam strādājuši kopā. Man liekas, fotografējot izrādi, es jau redzu, kuri kadri tiks izmantoti. Un tas arī lielākoties piepildās, kas attiecas uz publicitāti.
Kristaps: Ir tādi kadri, kurus nospiežot – tas nav tikai par teātri – zini, šis būs.
Matīss: Kad ir šis klikšķis, tu zini, ka visi būs apmierināti. Bet tas ir ļoti atkarīgs no iestudējuma komandas, kurš ir noteicējs.
Matīs, tev sanāk arī diezgan daudz strādāt Leļļu teātrī, vai ne?
Šajā sezonā neesmu neko fotografējis, bet vispār esmu, jā.
Tas ir vēl specifiskāks uzdevums – kā panākt, lai lelles izskatās dzīvas, nevis kā objekti, ka tas viss, kas ir kadrā, strādā kopā…
Matīss: Jāseko līdzi tam objektam. Lelles tiek darbinātas, un kaut kas tur mainās, tās nav kā akmens, kas tur vienkārši nolikts. Tur ir visādas citādas problēmas, ir lietas, kam nav jābūt redzamām. Man ir konkrēts piemērs ar leļļu teātri – mēs neformālā gaisotnē ar vienu no aktieriem dzeram alu, un viņš saka: “Matīs, tu esi p*****!” (seko parupjš lamuvārds – S. J.). Bieži vien gadās tā, ka izrādes ir jābildē ar skatītājiem. Un viņš saka: “Iedomājies, es stāvu uz skatuves, pilnīga tumsa, tūlīt notiks brīnums, un tas tavs zibsnis man tieši virsū – nozog visu brīnumu bērniem!” Es zinu, kas tas bija, autofokuss. Ne tur kāds zibsnis, ne kas. Vairāk viņa emocijas. Bet, redz, es viņam izčakarēju visu to noskaņu. Viņš, cilvēks, jau ir iegājis tēlā. Bērniem netraucē tas īsais brīdis, kad tur ir tas mazais uzplaiksnījums. Bet aktierim gan traucē, un es izpelnos viņa dusmas. Tas leļļu teātrī var būt būtiski, jo detaļas tur ir daudz mazākas, cilvēki fokusējas vairāk nekā ierastā teātra izrādē. Leļļu teātris mūsdienās vairs nav tikai, kā daudziem cilvēkiem klišejiski liekas, marionetes vai pirkstiņlelles, bet tur ir daudz aktierspēles un reālu cilvēku, un lelles bieži vien atrodas citā plānā. Ja jāsalīdzina, tad tas ir ļoti aizraujošs process – leļļu teātra fotografēšana.
Kristaps: Cik man ir pieredze ar lellēm, tas ir krietni citādāk, nekā varētu likties. Tur iztrūkst sejas mīmikas, acu. Un tā ir viena no galvenajām lietām, kas teātra fotografēšanā ir. Sejā var redzēt, kā aktieris strādā.
Matīss: Kad tu tā saki, jā, tā ir. Atceros konkrēti – Mārtiņam Eihem bija iestudējums “Bez morāles. Ar lellēm.” (2022, kopā ar rež. Viju Blūzmu, Edgaru Kaufeldu, Edgaru Niklasonu – S. J.). Bija jātaisa publicitātes bildes, atnesa lelli, džeki slēpjas, lai viņu rokas neredz, un ir jāfotgrafē lelle, lai tā izskatās “seksīgi”. Ar dzīvu cilvēku var saprast, kas jādara, bet ar lelli tas ir tā nedaudz creepy (tulk. no angļu val. baisi – S. J.). Jāmāk iemīlēties arī nedzīvos priekšmetos.
Parasti jūs esat iesaistīti jau izrādes tapšanas procesā, vai arī jūs pieaicina tikai beigās?
Kristaps: Dažādi. Mans ideālais formāts ir tāds, kā Matīss teica par braucienu uz “Brakiem”. Tā sadaļa man ļoti patīk. Principā tiek veidots fotouzvedums, kur šie varoņi kādā reālā vietā kaut ko dara. Pēc tam nāk tā skatuves daļa, kad esi jau ar viņiem kopā bijis, uzbūris to pasauli. Man ir daži tiešām mīļi piemēri, kur mēs, piemēram, izrādes “Katls” (Aivara Freimaņa romāna iestudējums LNT, 2019, rež. Ināra Slucka – S. J.) tapšanas procesā braucām pa Jūrmalu, principā to visu izdzīvojām jau iepriekš, vasarā, pie jūras. Tas ir super, un tu esi iekšā tajā radošajā grupā un visu labi saproti. Ja ir pasūtījums, atskrien, kaut ko nobildē, tā arī var darīt. Profesionāli jau var darīt visu.
Matīss: Tas, par ko Kristaps tagad runā – no fotogrāfa skatpunkta tā sadaļa varētu būt patīkamāka arī tamdēļ, ka fotogrāfs var daudz vairāk noteikt, kas ir kadrā…
Kristaps: Tu principā esi pirmā vijole.
Matīss: Tu jau esi kā režisors. Man arī konkrēts piemērs bija, kad mēs braucām no Valmieras teātra uz Dikļu pili Varim Braslam fotografēt – neatceros, kas tas bija par iestudējumu. Viņš stāv, es viņam prasu: “Vari, kas jādara? Kāds uzstādījums?” Viņš apmēram tās vadlīnijas izstāsta un saka: “Tagad tu esi režisors.” Un viņš pastāv malā tajā brīdī. Un tikko kā es Valmierā Inesei Mičulei bildēju izrādei “Ļaunais gars” reklāmas foto, Inese bija atnākusi, pienāca un teica: “Matīs, es iešu prom. Es atceros, kā tu vienreiz man pateici – netraucē man strādāt.” (Smejas.) Fotogrāfam gatavošanās brīdis ir tā radošā virsotne, kad viņš var izpausties visplašāk. Izrādes laikā ne vienmēr tas ir iespējams, tas ļoti atkarīgs no režisora, garastāvokļa. Kāds var pateikt: “Sēdi tur, nepārvietojies!” Mēdz būt arī tādi gadījumi – tad arī rezultāts ir no viena skatpunkta.
Kristaps: Pat nezinu, kā lai to žanru nosauc, negribas teikt “reklāmas bilžu taisīšana”; ideālā gadījumā tie ir fotostāsti, kur tu iepazīstini ar varoņiem, uzbur vīziju, kas izrādei būs. Salīdzinot ar kino – tu esi operators, kas atbild par kadru. Režisors tev varbūt idejiski ir devis, kam tur jābūt, bet tu esi tas, kas to realizē. Tā ir burvīga iespēja dot savu ieguldījumu, izpausties. Kad ir skatuves sadaļa, tad tu esi kalpotājs.
Es dzirdu, ka svarīgs ir mārketings, režisors, scenogrāfs, bet kā ir sadarboties ar citiem teātra darbiniekiem? Piemēram, gaismu mākslinieku, aktieriem – ko viņi grib redzēt, cik tas ir svarīgi?
Matīss: Šajā gadījumā aktieri ir, iespējams, jau tālāk esoši… Nezinu, cik liela teikšana ir aktieriem par bildēm, kas tiks rādīts publiski un kas netiks, vai viņiem vispār ir iespēja redzēt materiālus – grūti pateikt. Droši vien atkarīgs no paša aktiera ambīcijām. Ja viņš domā, ka kaut kas tur nebija okei, tad droši vien viņam ir visas iespējas līdz tiem attēliem nonākt. Par gaismu māksliniekiem, es pieņemu, tādiem kā Oskars Pauliņš, – viņam droši vien interesē, kas tur ir sanācis.
Kristaps: Domāju, ka gan gaismu mākslinieki, gan aktieri ir vieni no tiem, kurus tas visvairāk interesē. Bet nav tā, ka viņi mums dotu norādes vai uzdevumus. Tur mums ir tādas neitrāli draudzīgas attiecības. Nevaram gluži lūgt: “Piegaismo šito te”, vai aktieriem: “Nē, tagad neskaties uz turieni, tagad runā uz mani.” Reizēm, kad bildē mēģinājumus, var just, ka aktieri reaģē uz kameru, bet tas tā minimāli.
Matīss: Komunikācija ar aktieriem un gaismu māksliniekiem notiek tajā brīdī, kad vai nu tiek īpaši izspēlētas kādas ainas fotografēšanai, ja nav jābildē visa izrāde, vai arī – ja ir ļoti specifiski apstākļi, ļoti tumša izrāde, kur fiziski nav iespējams uztaisīt normālas bildes.
Kristaps: Reizēm ir bijis tā, ka taisi reklāmas bildes teātrī, un gaismu mākslinieks arī piedalās, palīdz. Tad jūs sadarbojaties. Ir vēl viens starpžanrs, kas man ļoti patīk un reti ir sanācis tajā darboties – kā veco laiku izrādēm bija, kad ir it kā izrāde, bet īstenībā uzpozēts fotografēšanai. Tad var visu izdarīt forši – ieņemt ideālo vietu, visu norežisēt priekš fotogrāfijas. Varbūt var arī pieiet klāt tādā vietā, kur ar skatītājiem nevarētu nonākt, piemēram, uz skatuves. Tā lielā mērā arī ir Stīpnieka bildēs, agrākos laikos tīri tehniski nevarēja visu, kas tumsā, uz filmiņas saķert, kā var tagad. Tad vajadzēja taisīt uzstādījumus – it kā spēlē, bet īstenībā viss ir sastindzis.
Jā, tas uzreiz dod iespēju procesu padarīt mierīgāku, pārdomātāku…
Kristaps: Jā, un tās bildes var būt tādas izstrādātākas, perfektākas, bet tajā pašā laikā arī tādas plakātiskākas, nav tik dzīvas. Starpžanrs ar retro pieskaņu. Cik esmu skatījies senāku laiku teātra bildes, tur jau principā tikai tādas ir, neredzi nevienu kustībā. Varonis ir varoņa pozā, viss ir tāds sapozēts.
Kas ir lielākie izaicinājumi jūsu profesijā – tehniski, radoši, organizatoriski?
Matīss: Man pie šāda jautājuma nāk prātā tikai viens vārds – tumsa.
Kristaps: Man arī! Vispār teātra fotogrāfijā mūsu pretinieks, ar ko mēs cīkstāmies, ir tumsa.
Matīss: Tā ir, jā. Gaismas trūkums.
Kristaps: Un jo īpaši – man ir bijusi iespēja attīstīt vienu žanru – baletu. Balets un tumsa… Tā ir augstākā grūtības pakāpe, kas var būt.
Matīss: Lai vai cik banāli tas nebūtu, viss ir skaisti, bet fotogrāfam tomēr ir arī tehniskās iespējas tik, cik ir. Un mūsdienās, jāsaka, ļoti daudz jau ir. Kameras ir attīstījušās gana spēcīgi, lai vairs nebūtu īpaši jāiepozē pie vājas gaismas un jāaptur mirklis. Tad vēl, ja ir kaut kas ārprātīgi garlaicīgs…
Kristaps: Es uzstāju vienmēr, kad runāju ar kādu jaunu pasūtītāju, ka es gribētu bildēt vairākas reizes vienu izrādi. Pirmo reizi es nobildēju kopplānus, apmierinu scenogrāfijas vajadzības, un tad jau es zinu apmēram, kurā vietā kas notiks, un tad es varu, otro reizi bildējot, koncentrēties, pareizajā vietā saķert pareizos tuvplānus. Man reizēm ir žēl, ka man nav tādas iespējas, tad man ir tāda škrobe, ka es apzinos, ka to varēja izdarīt labāk. Fotogrāfijā vispār visu laiku ir kaut kāds veiksmes faktors.
Par tumsu patiešām interesanti, es arī esmu redzējusi vienu darbu, kas notiek gandrīz pilnīgā tumsā – Helsinku kolektīva “WAUHAUS” izrādi “Zibdeja”, kas 2022. gadā bija Latvijā festivālā “Homo Novus”. Tā bija izrāde par tumsu, viss “Hanzas perons” bija pilns ar piepūstu materiālu, kas, knapi redzams, atklāja tumsu kā matēriju. Vienu fotogrāfiju no izrādes es atceros, visticiamāk, ka ar ļoti garu ekspozīcijas laiku – kā ar kaut ko tādu tikt galā?
Kristaps: Jautājums, vai vispār to var pārnest tiešā veidā. Nevajag cīnieties ar pretinieku…
Matīss: Nē, vajag mēģināt draudzēties ar pretinieku! Viena izrāde man ir prātā, kas visa bija pilnīgā tumsā – Valmierā Reinis Suhanovs ar Viesturu Meikšānu taisīja izrādi (“Egoisti” pēc Maksima Gorkija lugas “Sīkpilsoņi”, 2012 – S. J.), kurā gaismas vispār tā pa īstam nebija. Bet darbība gana dinamiska. Es darīju tā, ka “bliezu” pa taisno ar zibspuldzi virsū – tā, kā es nekad nedaru. Tas arī tika atļauts – ka es reāli taisu reportāžu ar tādu kā krimiķu bildēšanu. Tas bija tas mans risinājums, jo citādāk tur vispār nevarēja neko uztaisīt.
Jāmeklē radoši risinājumi!
Matīss: Jā, un, ja to akceptē komanda, tad viss ir kārtībā. Ja ne, tad kaut kas cits jādomā. Šajā gadījumā pozitīvi ir tas, ka visas puses ir ieinteresētas labā rezultāta sasniegšanā.
Kristaps: Atkāpjoties no teātra, bieži vien fotogrāfs ir traucēklis. Bildes visiem gribas, bet pats fotogrāfs maisās pa kājām. Ķinītī vispār – tu tur esi maita, kas visu laiku maisās pa laukumu, skaņotājam – nu, labi, tagad ir klusās kameras – jau ir bail, kad tu pacel fotoaparātu, nemaz neko nedari. Tev ir jāsamierinās, ka tu neesi pirmā vijole. Visi vēl ir ar uzvilktiem nerviem. Ja ir forša komanda, kur tu vari būt līdzvērtīgs spēlētājs, tas ir baigi forši.
Vai tas, cik augoša popularitāte ir sociālajiem tīkliem, arī ietekmē jūsu darbu? Vai ir jādomā, lai bildes labi izskatās storijos, vertikālajā formātā, vai tas paliek mārketinga rokās?
Matīss: Manā pieredzē ir tā, ka tas paliek mārketinga rokās, teātra fotogrāfija lielākoties ir horizontāla. Ja viņiem ļoti vajag, es pieņemu, ka viņi izkadrē pēc tam. Ja ir publicitātes bildēšanas, tur paprasu uzreiz, kāds formāts – kvadrāts, vertikāls, horizontāls, tad jā, var manevrēt.
Kristaps: Man liekas, ka Instagram prasības nav radikāli jūtamas.
Matīss: Ja mēs filmētu, tad jā. Man ir pazīstams kolēģis operators, un viņš saka: “Man ir tā, ka es nevaru vertikāli pafilmēt, man tas liekas kā grēks, kā apkaunojums – vertikāli filmēt.”
Kristaps: Vertikālā filmēšana ir kaut kas tāds, kam man grūti pārkāpt pāri. Tagad arī – bija fotografēšana, mēs taisījām Nacionālajam teātrim reklāmbildes. Liels pasākums, tāpēc ka tur bija daudz iesaistīto: četras aktrises, teātra personāls, sponsori, kas nes dārgās rotaslietas (jauniestudējuma “Viss par Ievu” atbalstītājs ir “Grenardi” – S. J.), vēl tam sponsoram ir publicitātes veidošanas komanda līdzi, un teātra fotogrāfs paralēli fočē, kā es fočēju, tad teātra filmētāji filmē to visu, un tad vēl ir tas sponsoru filmētājs. Viņš filmē, bet viņam ir uzlikts tas ekrāniņš vertikāli, liekas – kaut kāda šīze. Nu, jā, bet tas nav mūsu lauciņš. Operatoriem varētu būt, jauniem varbūt nē, bet veciem – pilnīgi pasaule sagriežas.
Matīss: Tur pat nav jābūt baigi vecam, vienkārši – ja tu esi pieradis strādāt ar tehniku, kas ir kaut kas vairāk nekā telefons, tad tu noteikti domā horizontāli. Viss – kadrējumi, laukums, kā tas būs, un pēkšņi ir šitā te tas jādara.
Kristaps: Fotogrāfi tādā ziņā ir elastīgāki, jo ir pieraduši tādā vai šitādā proporcijā strādāt abos formātos.
Matīss: Ar medijiem, drukātajiem vai nedrukātajiem, žurnāliem, intervijām arī parasti ir jautājums, kādas bildes vajag – horzontālas, vertikālas? Un tu jau zini atbildi – uztaisi gan, gan.
Par nākotni un pārmaiņām teātra fotogrāfijā – vai ir kaut kas, ko jūs gribētu redzēt?
Kristaps: Es varu izmantot brīdi un izteikt savu lielo pārdomu, par ko es teātrī vienmēr esmu domājis un atlicis tās domas malā; man vienmēr lielais jautājums ir bijis, vai bildēt teātri tā, kā to redz skatītājs? Kur ir tā robeža, kā es bildēju teātri – vai es varu bildēt tā, kā skatītājs to nekad neredzēs, piemēram, no aizkulisēm vai uzkāpjot uz skatuves? Vai tomēr es bildēju – vienalga, tuvāk, tālāk –, bet no zāles. Un otrs šī lielā jautājuma apakšjautājums, par kuru es esmu arī runājis ar scenogrāfiem, un viņu atbildes ir ļoti dažādas, piemēram, Deinata (Jānis Deinats, kurš fotogrāfē Jaunā Rīgas teātra izrādes – S. J.) bildes parasti ir “sēdi zālē un taisni”, citiem atkal ir ļoti… Man liekas, mēs abi arī bildējam ļoti dažādi, no augšas, apakšas, leņķis tāds, šitāds. Ir scenogrāfi, kas saka – nē. Piemēram, ar MAREUNROL’S mums bija ļoti laba sadarbība, kur visi bija ieinteresēti rezultātā, visi runājās, draudzējās – “Lēdija Makbeta” Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, un viņiem bija uzstādījums – bildēt tikai taisni, nekādus šķībos leņķus, nekādas skatuves konstrukcijas lai neienāk. Tajā pašā laikā man teātra direktore Dana Bjorka teica: “Tu droši kāp uz skatuves, ej, bildē, kāp virsū!” Un atkal – šie ir tie jautājumi, par kuriem es domāju, un man nav viennozīmīgas atbildes. Vai tu, Matīs, esi par to domājis?
Matīss: Mans viedoklis par to ir – ja pirms fotografēšanas man pasaka, ka es varu staigāt, es to lieku aiz auss, super. Drīkst arī kāpt uz skatuves – ideāli, jo daudz pasaka izrādes dinamika, kas tev ir jāpanāk. Ja izrāde ir tāda ļoti dinamiska un ar lielu ekspresivitāti, tad gribas būt uz skatuves, parādīt vairāk, kā skatītājs redz no sava skatpunkta, jo pamatmērķis attēliem ir piesaistīt auditoriju, aicināt cilvēku skatīties izrādi. Un mūsu uzdevums, manuprāt, ir tāds, ka mums ir jārada tas konfekšu kastes vāciņš, kas tev liek nopirkt to materiālu. Tas, kāda tā konča iekšā izskatīsies, to jau tad mēs redzēsim, vai ne? Tad, kad mēs atnāksim. Bieži vien uz iepakojuma tā konfekte izskatās garšīgāka, nekā atverot to kastīti. Ir forši, ja fotogrāfam tiek ļauts darīt visu pēc saviem ieskatiem, nepārkāpjot pieklājības robežas, bet tas ir vairāk pēc sajūtām – fotogrāfa sajūtām, cik tev tuvu ir jābūt aktierim vai no kāda skatpunkta. Es cenšos nekad baigi nerādīt kulises kaut kur aizmugurē, kas tur notiek, jo tur jau arī nekā tāda aizraujoša nav fotogrāfijai, teiksim, ja tu atrodies uz skatuves un tur ir kaut kas, kam nav jābūt kadrā. Ir forši strādāt pie izrādēm, kurās var tos rakursus atrast un ļauties tiem, neesot vienā skatpunktā.
Kristaps: Tā arī ir, kā tu saki, – ļaujies un jūti, kāda ir izrāde. Es neesmu sev tieši atbildējis, var vai nevar, bet visbiežāk izrāde saka priekšā, kā ir jābildē. Arī scenogrāfijas kompozīcija diktē priekšā, vai tur visam jābūt taisnos leņķos sakārtotam, vai vari droši jukt iekšā, lai viss iet pa gaisu. Es tikai domāju par to, vai es nepārdodu to, ko pircējs nedabūs. No vienas puses, parādi viņam bildi, kādu viņš, aizejot skatīties izrādi, nedabūs. No otras puses, es tik konkrēti to nepiedāvāju. Galvenais, ka tur ir tā sajūta.
Tā pieredze jau tāpat būs ļoti atšķirīga, piemēram, lielajā zālē sēžot pirmajā vai pēdējā rindā.
Matīss: Man ir viens piemērs prātā, kur es biju starp aktieriem, pilnīgi tā, ka tu esi pielipis un ej uz priekšu un atpakaļ ļoti tuvu. Un visu laiku ar aizmugurē esošo redzi tev ir jāseko līdzi, ka tikai kaut kur nenomaukties un kaut kādā dekorācijā neieskriet. Tas bija Latvijas Nacionālajā teātrī, “Ugunsseja” (2024, rež. Henrijs Arājs), kas bija tāda netīra, brutāla izrāde. Tad arī ir tā, ka gribas tur bāzties, rādīt to visu tuvu.
Kristaps: Tas ir arī mazais spēles laukums.
Matīss: Kas pēc būtības jau būs tuvu, ne tik tuvu, bet tu pastiprini to emociju caur attēlu, jo tā beigu beigās ir tā divdimensiju plakne, caur kuru jāmēģina iebarot to sajūta, kas tur ir.
Kristaps: Vispār man liekas, ka mazās zāles ir foršāk bildēt, tur tu esi tuvāks. Mazajās tu esi vairāk iekšā, tur nav tā robeža. Lielajā ir skaidrs vairumā gadījumu, kā to ir paredzēts redzēt. Bet mazajā, it īpaši, kur ir tie nestandarti, kur skatītāji sēž apkārt…
Matīss: Ar tādiem lieliem laukumiem arī no scenogrāfa viedokļa ir interesanti, jo laukums tomēr ir apdzīvots. Lielākoties jau tie attēli tādi arī būs, ka tu redzi kopplānu vai pusi no laukuma. Ir atsevišķi kadri, kur ir tādi izteikti tuvplāni, speciāli mārketingam uzņemti, bet pie tādiem lielgabarīta objektiem tu mēģini tvert to sajūtu, kas tur ir iedota ar scenogrāfiju un spēli.
Kristaps: Tagad Dailes teātrī Marko Rass (Dailes teātra mārketinga vadītājs – S. J.) pēdējā laikā bildē pats. Viņš ir teātra cilvēks, kurš visu laiku ir teātrī, un es pilnīgi redzu to, par ko es viņu apskaužu, – viņam ir daudz lielāka iespēja būt klāt mēģinājumu procesā. Mēs aizejam tad, kad mēs aizejam, bildēt to izrādi vienu vai divas reizes, tas pat nav tik svarīgi. Bet, ja tu visu laiku esi tajā iekšā, es redzu, ka viņam ir ļoti daudz bilžu, kas nav vienkārši nobildēts ģenerālis (ģenerālmēģinājuma izrāde – S. J.), viņš ir daudz tuvāk. Tur es redzu, kā tas mainās, ka ir šī vēl lielākā tuvība. Bet, ja tu lielās zāles izrādi, ko skatītāji skatīsies no zāles, nofotografē, pats esot uz skatuves, nu, vai tur nav bišķiņ par daudz jau tās melošanas, ka tā bildīte neatbilst tam, ko pircējs saņems? Man nav viennozīmīgas atbildes. Es redzu, kā tas attīstās, tas ir tā izaicinoši un fotogrāfam forši. Tas ir tas pats stāsts par ekrāniem Dailes teātra kontekstā, tā ir tā jaunā pasaule.
Kas ir jūsu ieteikums jaunam teātra fotogrāfam vai cilvēkam, kas grib šajā nozarē sākt darboties?
Kristaps: Man liekas, ka ir jājūt, kas notiek uz skatuves. Jāsaprot, par ko ir izrāde. (Matīsam) Tu teici, ka tev nepatīk fotografēt sportu, ja pareizi saprotu.
Matīss: Jā.
Kristaps: Es neesmu sporta fotogrāfs, dažreiz esmu to bildējis, bet tā nav mana stiprā puse. Man liekas, ka ir līdzības teātrim ar sportu, jo tur ir tas moments jāķer.
Matīss: Tas ir tas, kā es aizpildu sevī to sporta “caurumu”.
Kristaps: Bet tieši tāpēc tu nedrīksti to bildēt tikai kā sportu, kur tu ķer momentus. Tev ir jāsaprot tā emocija, jājūt tā izrāde. Var jau būt, ka es te tā smalki fantazēju, ka jājūt līdzi, galvenais, lai foršas bildes.
Matīss: Nē, tur es tev varu tikai piekrist. Ja cilvēks grib vai viņam ir tāda iespēja būt teātra vidē kā fotogrāfam, un viņš nav bijis tādā, tad viņam ir jāsaprot, ka, atšķirībā no iepriekšminētā sporta, teātris ir liels, dzīvs organisms, kuram ir daudz taustekļu, ar kuriem jāmāk sadzīvot un tikt galā, un tev jāieplūst tajā organismā iekšā fotografēšanas procesā, jāelpo līdzi ar tiem tēliem, kas tur ir. Līdzīgi kā sportā, tev tā kamera jau lielākoties atrodas pie acs, tu visu laiku seko līdzi ar vienu aci tam, ko tūlīt bildēsi, un ar otru aci seko pārējam laukumam, kur kaut kas notiks. Tā specifika ir tāda, ka baigi jāmāk prognozēt – to tikai laika gaitā var iemācīties. Saprast, kas tagad notiks, pirms tas notiek. Būt arī režisora ķermenī un domāt, kas tagad būs, ko viņiem [aktieriem] liks darīt tālāk.
Kristaps: Mazajā zālē es piekristu. Mazajos laukumos tas ir forši, bet lielajā man patīk zināt. Es arī saprotu to sajūtu, ka tu esi klāt pirmo reizi un izdzīvo to visu. Manā pieredzē ir arī tādi gadījumi – tu teici par to garlaicību –, kad ir bijis tā, ka tu bildē un roka vairs neceļas. Ka ir tik garlaicīgi… Var jau būt tā, ka nepatīk, ka es nepieņemu šo iestudējumu, bet, kad pilnīgi tevi neaizrauj, – nedod Dievs, ka uz tādu vēl divreiz jāiet.
Matīss: Mēdz būt, kā Kristaps saka, ka ir klasiskā izpratnē garlaicīgs gabals, kaut kāda super augstā māksla, kur tu saproti, ka to noņems pēc trešās reizes, kad to spēlēs. Bet man pagājušajā gadā bija tāda pieredze, ka visa bija vienkārši par daudz. Ļoti gara izrāde, un tik daudz visa, ka tu jau pirmajā cēlienā esi “apēsts”, un tev vēl ir otrais jāsabildē. Nenormāla dinamika un emociju pārsātinājums.
Kristaps: To sajūtu es arī pazīstu, ka tu jau līdz starpbrīdim esi sabildējis tik daudz, ka nekad tik daudz nevajadzēs. Nevar jau arī pārstāt bildēt. Pat nerunājot par to, ka ar to visu vēl ir jāstrādā.
Matīss: Sāk darboties tas, ka ir jābūt emocionāli iekšā tajā pasākumā. Varbūt pat daudz vairāk, nekā skatītājam, vienkārši atnākot uz izrādi. Ka tev ir jādzīvo tur, un, ja tu neesi gatavs, tad ir traki.
Kristaps kā teātra cilvēks teica, ka viņam patīk redzēt izrādi jau pirms tam un fotografēt vairākkārt. Konkrēts piemērs ir Latvijas Nacionālais teātris, kur mārketings mani ir mēģinājis pielauzt, lai es to izrādi noskatos pirms tam, bet es saku, ka nē. Man patīk, ka eju iekšā, un – okei, ir kaut kādi pīķa momenti, kas obligāti ir jānofotografē, tas ir labi, ja pasaka vai es pajautāju –, bet man patīk tā pirmreizība. Ka tu esi tajā, koncentrējies, seko līdzi un elpo kopā ar to izrādi.
Rakstīt atsauksmi