Viedokļi

16. aprīlis 2011 / komentāri 0

Vēstules no Pēterburgas. Otrā vēstule*

Skumja tikšanās ar bijušu elku.

Līdz šim tādas tikšanās bijušas jau divas. Pirmā - ar leģendārās, 1964. gadā dzimušās Tagankas ne mazāk leģendāro dibinātāju režisoru Juriju Ļubimovu.Pārvarot gandrīz nepārvaramas grūtības, savā laikā esmu iespējusi noskatīties 18 viņa izrādes - „Hamletu”, „Bet rītausmas šeit klusas”, „Māja krastmalā”, „Trīs māsas”, „Antipasaules”, „Borisu Godunovu”, „Dzīvo”, „Meistaru un Margaritu”... Katra tikšanās - svētki. Iebraucot Maskavā un pieplokot pie pilsētas teātru repertuāra saraksta, acis kā pirmo allaž meklēja sarkano kvadrātiņu – Tagankas teātra logo. Kaut arī milzīga, ne ar vienu nesalīdzināma nozīme manā dzīvē bijusi Eimunta Nekrošus izrādēm, tomēr jāatzīst, ka tas emocionāli satricinošais spēks, kas strāvoja no Ļubimova izrādēm, īstenībā nav salīdzināms ne ar ko.

1982.gadā, kad blakus „Dzīvajam” un „Borisam Godunovam” tika aizliegta jau trešā Ļubimova izrāde - „Vladimirs Visockis”, kas bija veltīta viņa teātra leģendārajam aktierim un dziedātājam Vladimiram Visockim, kurš nomira 40 gadu vecumā, režisors devās ārstēties uz Londonu ar nolūku neatgriezties, kamēr padomju kultūras klerki nedos solījumu izrādes atļaut. Viņš maldīgi iedomājās, ka padomju ierēdņi baidīsies viņa noteikumiem atteikt, lai neizraisītos starptautisks skandāls, jo režisors bija pazīstams arī ārzemēs. Taču Ļubimovs pārrēķinājās un vairāk nekā 7 gadus pavadīja ārzemēs, klīstot no valsts uz valsti un iestudējot dramatiskās un operu izrādes (bieži vien tās bija Tagankas izrāžu jaunas redakcijas). Pa to laiku Tagankā turpināja rādīt Ļubimova izrādes, bet viņa vārds no afišām un programmām bija dzēsts. It kā izrādes neviens nebūtu iestudējis, it kā tās pasaulē būtu nākušas pašas...

Kaut arī Ļubimova atgriešanās 90.gadu sākumā bija triumfāla, drīz vien kļuva skaidrs, ka viņa un kolektīva starpā kaut kas bija zudis – sākās savstarpējas pretenzijas un sarūgtinājumi. Ļubimovs pārmeta aktieriem, ka tie zaudējuši profesionalitāti, aktieri pārmeta viņam, ka režisors joprojām vairāk laika pavada ārzemēs nekā Krievijā. Lieta bija tāda, ka režisoram vajadzēja pildīt iepriekš noslēgtos ārzemju līgumus, kas deva iespēju nopelnīt. Tas bija svarīgi apstākļos, kad pēc PSRS sabrukuma Krievijā valdīja ekonomisks haoss un izaicinoša nabadzība. J.Ļubimova un kolektīva attiecības nonāca līdz baltkvēlei, kad kolektīvs, režisoram aiz muguras rokoties viņa dokumentos, uzzināja par Ļubimova (it kā) nolūku privatizēt Taganku. Aktieri pamatoti domāja, ka ne jau mākslinieciskais vadītājs viens pats radīja teātra slavu. Skandāla rezultātā trupa sašķēlās, J.Ļubimovs turpināja strādāt teātra vecajā ēkā ar daļu no trupas, kam piesaistīja vairākus jaunus aktierus. Teātra sadalīšanās un trupas sašķelšanās, gan tiešos vārdos neminētas, ir fons režisora grāmatai „Vecā tērgātāja stāsti”, kur Ļubimovs visai žultaini izsakās par savu reiz bijušo ciešo domubiedru kolektīvu. Protams, tā Taganka, kas aizsākās 90.gadu sākumā, ir pilnīgi cits teātris, kam ar bijušās Tagankas spožumu nav nekāda sakara. Ierindas teātris, kas rada repertuāra vienības, nespējot, kaut arī dažbrīd cenšoties, būt par sabiedrības domu valdniekiem.

Protams, arī tagad Jurijs Ļubimovs ir ievērības, pat apbrīnas cienīgs fenomens, lai arī, protams, pilnīgi citādā nozīmē nekā vakar. Nav daudz pasaulē bijuši režisori, kuri, pārkāpjot 90 gadu slieksnim, vēl spēj strādāt. Un dara to regulāri. Kaut gan – nebūsim nu tik pieticīgi – Oļģertam Kroderam arī šajā gadā apritēs 90.dzimšanas diena. Un viņš ne tikai strādā, kā tas ir ar Ļubimovu, bet strādā joprojām radoši, pārsteidzot ar saviem negaidītajiem risinājumiem.

Izrādes „Medus” pamatā itāļu kinoscenārista (sadarbojies ar tādām slavenībām kā Federiko Felīni, Mikelandželo Antonioni, Vitorio de Sika un citiem) un dzejnieka Tonīno Guerras poēma. Uzvedums drīzāk atgādināja koncertlasījumu, kas papildināts ar dzīvajām bildēm: divi brāļi, kuru lomās Valērijs Zolotuhins un Felikss Antipovs, mūža nogalē atceras savu dzīvi mazā itāļu ciematiņā. Uz skatuves, kuru no kulisēm norobežo gaiši aizslietņi ir zīmējumiem naivisma garā, ir visa trupa, no kuras iznāk pārstāvji, lai iemiesotos dažādos cilvēkos un nospēlētu ainiņas, par kurām viens vai otrs brālis nupat pastāstījis. Poēmas/izrādes nosaukums atšifrējas kā cilvēka dzīves formula: dzīvē salduma ir tik maz, it kā tas tiktu pasniegts ar naža galu. Kaut arī uzveduma teatrālā valoda ir visai pieticīga, kas vairākiem kritiķiem kuluāros lika to dēvēt par vakardienas arhaisku, personīgi mani priekšnesuma beigu daļa dziļi aizkustināja. Pat ja mans pārdzīvojums varbūt bija vairāk saistīts ar pašas poēmas tekstu, kuru nevarēju savās pārdomās un izjūtās nesaistīt ar paša režisora dzīves situāciju. Man tā liekas vīrišķīga drosme un godīgums tādā vecumā runāt par dzīvi, kas pamazām izdziest, par cilvēkiem, kuri (nezin kur...) pazūd, par vitalitāti, kas arī izdziest. Izrādē tiek stāstīts par epizodi, kad brāļi slimnīcā guļ blakus gultās – viņi vairākas dienas nepasaka viens otram ne vārda, pat nepaskatās viens uz otru, jo nav spēka, bet viņi vēl jūt pieskāriena siltumu, kad viņu rokas saskaras. Aizkustinošs man likās arī kāds vizuāls tēls uzveduma finālā – kad tumsa jau aprijusi gandrīz visu, no krēslas skatuves centrā izslīd ziedošs ķirsis, izgaismodams apkārtni ar ne vairs saules, bet mēness auksto, lai arī pārpasaulīgi skaisto sudrabaino gaismu.

Nākamajā dienā Pēterburgas Teātra akadēmijas lielajā amfiteātra zālē, klātesot ne mazāk par tūkstoš cilvēkiem, kuru skaitā ne tikai ārzemju kritiķi, bet arī studenti, Pēterburgas teatrālās sabiedrības pārstāvji, notika divu stundu ilga tikšanās ar Juriju Ļubimovu. Neskatoties uz tikšanās vadītāja Nikolaja Svanidzes centieniem brutāli novirzīt režisoru uz stāstiem par savām disidenta ciešanām padomju režīmā, Ļubimovs parādīja neatkarību un patstāvību. Viņš runāja par teātri, bijušo un esošo, bija asprātīgs, nebūt negaudās par dzīvi, kas reiz bijusi labāka nekā tagad, atbildēja uz daudzajiem jautājumiem. Varēja tikai apbrīnot viņa možo garu, izturību. Kaut arī, protams, visam pāri (vismaz manā uztverē) klājās skumjas par to, ka laiks ir nežēlīgs, tas nežēlo nevienu.

 

* Brauciens uz Pēterburgu notika LU LFMI ERAF finansētā projekta "Latvijas teātris un teātra zinātne Eiropā: starptautiska sadarbības projekta sagatave un iesniegšana" ID Nr. 2010/0205/2DP/2.1.1.2.0/10/APIA/VIAA/015 ietvaros

Turpinājums sekos...    

Rakstīt atsauksmi