Atrast to, kas stimulē procesu
Saruna ar mākslinieku tandēmu MAREUNROL’S (Mārīti Mastiņu-Pēterkopu un Rolandu Pēterkopu)
MAREUNROL’S ir spēcīgu, domājošu, inovatīvu mākslinieku duets, kas jau gadiem ilgi plūc laurus ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Viņu pirmā kopīgi radītā modes kolekcija tapa 2005. gadā, tātad – pirms vairāk nekā 20 gadiem. Jau ar debiju teātrī 2005./2006. gada sezonā viņi saņēma “Spēlmaņu nakts” balvu kā Gada kostīmu mākslinieki par izrādēm “Naži vistās” (Dailes teātris, rež. Gatis Šmits) un “Mehāniskais apelsīns” (Latvijas Nacionālais teātris, rež. Regnārs Vaivars).
“Teritorija, kurā viņi darbojas, ir multimediāls universs, kas ietver .. tēlniecību, lingvistiku, arhitektūru, mūziku, dizainu, socioloģiju, politiku, ekonomiku, sapņus un arīdzan… gluži prozaisku sadzīvi. Būtībā ar visu, ko viņi dara, – sākot ar apģērbu kolekcijām, kostīmiem teātra un operas izrādēm, kā arī kino, izstāžu scenogrāfiju un mūzikas raidījumu “Tīrkultūra”, kur Rolands ir viens no līdzautoriem – MAREUNROL’S nemitīgi mudina paraudzīties uz lietām, situācijām, notikumiem, dzīvi no cita skatupunkta, iet dziļāk, palīst zem virspusējības sodrēju kārtas.” [1]
Nozīmīgi atzīmēt, ka duets piedalījies 12. Prāgas Scenogrāfijas kvadriennālē – lielākajā teātra scenogrāfijas notikumā pasaulē. MAREUNROL’S ir arī pirmais Latvijas zīmols, kas ticis iekļauts Parīzes modes nedēļas oficiālajā programmā. Viņu darbus ir iegādājies Latvijas Nacionālais mākslas muzejs savai arhīva kolekcijai. “Vogue” nodēvējis viņus par vienu no 200 daudzsološākajiem dizaina zīmoliem pasaulē. Ieguvuši 2 galvenās balvas 24th International Hyeres Fashion and Photography festivālā Francijā (2009), bijuši vieni no 10 Eiropas finālistiem International Woolmark Prize (2016), nominēti “Zelta ābeles” balvai par grāmatu “MAREUNROL’S” (kopā ar mākslinieku Krišu Salmani, 2020), Purvīša balvai par izstādi “Fieldwork: Invisible exercises” (Rīgas Mākslas telpā, 2023) un vēl, un vēl.
Tiekos ar mākslinieku pāri neilgi pēc “Spēlmaņu nakts 2024/2025” ceremonijas, kurā viņi saņēmuši balvu kā Gada kostīmu mākslinieki par izrādi “Lēdija Makbeta” (Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, rež. LAURA). Šobrīd viņi tandēmā ar dizaineru Bruno Birmani gatavojas pārstāvēt Latviju 61. Venēcijas Mākslas biennālē, pētot Latvijas modes avangarda vēsturi ekspozīcijā “Nepieradinātā asambleja: Utopijas aizkulises”.
Atskatoties uz pirmajiem darbiem, pirmajām kolekcijām – kādas sajūtas jūs pārņem?
Vai jūsu mākslinieciskā valoda ir mainījusies?
Rolands: Nav tā, ka atskatoties ir kauns par to, ko mēs darījām. Visu laiku ir bijusi sasaiste ar sazemēšanos ar zemi, ar realitāti, ar savām iespējām. Nekad nav darīts kaut kas, kur mēs nebūtu mēs paši, tādi, kā mēs nemaz nevaram būt. Līdzko tu esi pats par sevi, tāds, kāds tu esi, tu nevari sev pārmest, ka tu biji tāds, kāds tu biji, jo biji progresā, attīstībā. Toreiz, mācoties akadēmijā vai Antverpenē (Latvijas Mākslas akadēmijā un Antverpenes Karaliskajā Mākslas akadēmijā – S. J.), teātra pieredze ļāva izprast, kā ar modi komunicēt, kā darboties ar kostīmiem un telpu.
Mārīte: Man teātra pieredze, jau pirmās divas izrādes, iemācīja vairāk, nekā akadēmijas solā sēžot.
Rolands: Mēs esam, atļaušos teikt, traumētās izglītības seku paaudze, kur izglītība pati nesaprata, kurā virzienā tā iet, un, studējot lietišķajos (Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola – S. J.) un pēc tam akadēmijā tieši modi, tā bija nozare, kura nebija pati par sevi. Tā nebija atradusi sevi pa īstam. Līdz ar to, mācoties tajā, varēja iemācīties tikai to, ko noteikti nedrīkst un nevajag darīt.
Mārīte: Akadēmijā nemācīja modes domāšanu.
Rolands: Varbūt tieši to traumu un nepareizību dēļ mēs to iemācījāmies. Mēs kā indivīdi. Bet citādi – teātris, komunikācija, saruna ļāva izprast, ka mode ir vizuālā komunikācija. Tajā laikā bija nodaļa Ojāram Pētersonam – vizuālā komunikācija, kuru es vienmēr uzskatīju par īsto nodaļu, kur labāk varētu iemācīties domāšanu ap modi. Šī nodaļa komunicē ar vizuāliem rīkiem, materiāliem, dažādiem vēstījumiem un estētikām. Mode ir domāšana, vizuālā komunikācija, un ir triviāli nonivelēt to tikai līdz apģērbam. Pirmkārt, tās ir attiecības starp lietām, kas rezonē vai nerezonē. Otrkārt, tas ir veids, kā mēs provocējam interesi. Ir vairāk kā intuitīvā kodu māksla, par to, kas būs un kurp mēs dosimies, par savstarpēju lietu loģiskām attiecībām vēl nebijušā formātā kā līdz šim. Pamatuztverē modei ir sastāvdaļas – apģērbs, šūšana, tekstils. Tā ir kā utilitārs produkts, ko cilvēki var patērēt, un tad tikai var sākt runāt par modi kā virzienu…
Mārīte: (Smejas.) Rolandam jāraksta grāmatas.
Tātad jūs teiktu, ka jūsu mākslinieciskā valoda ir gājusi līdzi jums, jūsu attīstībai. Katrā laikā nedaudz citādi.
Rolands: Katra darbība sasieta kontekstā ar laiku. Una Meistere mūsu grāmatā (“MAREUNROL’S, 2019 – S. J.) labi konspektējusi visas attīstības, kas ir savā ziņā likumsakarīgas – process, ģeopolitiskais, konteksti, kas ap to visu. Mūsu dizaina objekti, kolekcijas, teātra izrādes allaž ir saistītas ar laiku, kurā mēs esam. Varbūt sākotnēji teātris mums ir bijis kā mulsums, kur mēs esam piedalījušies tikai kā “kostīmi”, un, kamēr tu izproti kostīma kā vārda nozīmi…
Mārīte: Tās bija pirmās izrādes – “Naži vistās” (Dailes teātris, rež. Gatis Šmits) un “Mehāniskais apelsīns” (Latvijas Nacionālais teātris, rež. Regnārs Vaivars), “Tas notika ar viņiem” (Jaunais Rīgas teātris, rež. Gatis Šmits).
Rolands: Vienmēr jau var mulst par to, kas tiek darīts grūtos apstākļos, tas ir Latvijas izglītībā jāiekodē. Kad mācās, kad viss ir “jāizzīž” no gandrīz nekā – tas ir labs veids, kā iemācīties domāt. Teātra izrādes ir bijis tāds lauks, kuru mēs mēģinām izprast. Arī pirmās izrādes mēs novērtējam, un nav, par ko kaunēties. Modes domāšanas ceļš vienmēr ir koķetējis ar skatuvisko.
Jūs esat ļoti domājoši kostīmu mākslinieki, vizuālie mākslinieki. Jūsu darbs nav tikai saģērbt aktierus, tas ir konceptuāls darbs pats par sevi, tas kaut ko vēsta. Cik daudz no jūsu radītā ir apzinātu pētījumu rezultāts un cik daudz – intuitīvs, zemapziņā radies?
Mārīte: Ļoti dažādi. Piemēram, “Tas notika ar viņiem” bija ļoti pētniecisks darbs, un tur mūs arī pieaicināja pēdējā brīdī. Gatis Šmits izrādi veidoja no vismaz simts melnbaltā kino materiāliem, bija īsā laikā jānoskatās ļoti daudz filmu. Viņš izmantoja arī filmu tekstu – kino zinātāji varēja tos atpazīt. Mums bija dots īss brīdis, lai “ielektu” izrādē un uztaisītu kostīmus; mēs pēc tam bijām tā sasmēlušies, ka nezinājām, ko ar to informāciju darīt. Pēc tam paši uztaisījām kolekciju “Privātdetektīvs” (2008).
Rolands: Teātris ir kolektīvā māksla. “Tas notika ar viņiem” varbūt nebija nekas īpašs, bet pēc tam ar to materiālu mēs strādājām un radījām paši savu film noir iedvesmotu darbu.
Mārīte: Ar to kolekciju kā mūzikas grupa izbraukājām puspasauli.
Rolands: Tie (pētniecībā balstītie un intuitīvi radušies darbi – S. J.) vienmēr iet roku rokā. Nav bijis tāds projekts, ko tu emocionāli “uzmet”, nesaprotot, ko tu dari. Vienīgais, ko es gribēju pateikt uz skatuves (“Spēlmaņu nakts” apbalvošanas ceremonijā – S. J.), ir, ka mums kostīms nav pareizības forma. Respektīvi, tā nav forma, ar kuru jāatrod pareizība, bet tā ir mūsdienu kontekstā būvēta, laikmetīga informācija, kas iet kaut kur dziļāk, kaut kur netipiskāk. Teātrim ir tas paralēlās pasaules esamības faktors, ka tas var būt kaut kas pilnīgi pareizs un skaists, bet mūsu gadījumā skaists ir tas, kas ir dzīvs un varbūt brīžiem nepareizs, ne līdz galam uzreiz saprotams. Līdz ar to tas ļauj perspektīvā vēl domāt par daudzām lietām. Pareizs, skaists – tu to izdzīvo, akceptē, desmit punkti, bet aizej prom ar domu, ka nejūties kaut ko ieguvis. Okei, bija skaisti – tas mums nav kompliments. Kompliments mums ir – tas man lika padomāt, kas ir ar to saistīts, ar ko tas saslēdzās… Kā tādā renesanses gleznā lasi to informāciju. Ir kopējā informācija, kolektīvās mākslas informācija, un tad ir tās nianses, kas papildina šos stāstus. Tie nav mūsu sānsoļstāsti konkrētajā izrādē, bet tie to papildina, procesā attīstās, ļauj dziļākos slāņos izstāstīt informāciju, ko mēs gribam pateikt uz skatuves.
Tas ir teātra ideāls – ka izrāde ir tik daudzslāņaina, tik daudz tēmas ir ietvertas, ka var šķetināt un šķetināt, dažādas auditorijas var uztvert to dažādi.
Rolands: Negribas, ka tu redzi trīs, piecus soļus, kā ir izveidota izrāde. Paredzamība ir garlaicīga lieta. Tiklīdz saproti, kas būs tālāk, un tā arī ir, tas nav tas, ko mēs gribam. Gribas spēlēties ar cilvēka prātu. Ne jau tas, kas notiek uz skatuves, reizēm ir būtiskākais, bet tieši tas, kas tajos cilvēku prātos notiek, kā viņi rezonē ar tām lietām, kas notiek uz skatuves. Vistiešākais piemērs bija “Lēdijas Makbetas” zilā kleita izrādes beigās, par kuru daudzi bija samulsuši. Bija tas nāves vai cerību spriedums, kā nu kurš to saprot, un tad daudzi bija dusmīgi, ka mēs dodam cerību šim ļaunumam vēl eksistēt, bet īstenībā mēs neko nedodam, tie neesam mēs, kas dodam; tas ir šīs pasaules atspulgs, kā mēs redzam realitāti. Strādājot pie “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” (Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, rež. LAURA, 2023), bija karš, un vēl joprojām ir karš, bet toreiz mums bija cerība, ka varbūt beidzot šis ļaunums, kuru mēs jau sen esam jutuši intuitīvi, tiešām tiks globāli sakauts. Mēs tiešām cerējām, ka tas tiks izoperēts, iznīdēts. Tad šobrīdējā pasaulē mēs parādām ar šo zilo kleitu, ka mēs atkal kā pasaule dodam cerību. Arī vislielākajam ļaunumam. Un tas jau šobrīd notiek – saproti, ka jau ceturto gadu nevar palīdzēt Ukrainai, it kā visu laiku dīlo miera sarunas, konsultējas par kaut ko… Tieši šis vārgums pret ļaunumu ir tik sāpīgs. Tas nav rakstīts Šekspīrā, tā ir šodienas klātbūtne izrādē. Tas ir visbūtiskākais, kā mēs redzam teātri, tagadni.
Mārīte: Arī tas, ka viņa palika ar striķiem piesieta.
Rolands: Mūžīgais cietums.
Mārīte: Sirdsapziņa.
Rolands: Jā, viņa netiek no tā vaļā. Lai gan izrādē bija stāsts par to, ka viņa sevi dziedē, cenšas savu vainu lai vai kā izpirkt caur sapņiem. Tur ir ļoti svarīgi, kā strādā visu informāciju kopums. Reizēm ir nianses, kuras grūti kontrolēt, jo tā nav tikai mūsu māksla. Mēs nekontrolējam režiju, aktieru darbības. Līdzko mēs strādājam arī ar telpu, mums ir daudz vieglāk būt pašiem (MAREUNROL’S ir izrādes “Lēdija Makbeta” kostīmu mākslinieki un scenogrāfi – S. J.). Ir arī bijusi pieredze, kad esam pieaicināti kā kostīmu mākslinieki, bet viss kopā ar telpu ir pilnīgi eklektiski, un varbūt reizēm ir režisors, kurš pārāk daudz grib. Nav tādas vienotās kopbildes.
Mārīte: Ir bijuši stresi pirmizrādēs, kad ir tik liela, tik dažāda komanda, ka nevar saprast, kā tas viss turēsies kopā. Tad nevar to pirmizrādi noskatīties, jāiet sēdēt teātra kafejnīcā, gaidīt, kad tas viss beigsies, kaut viss beidzot saliptu kopā.
Rolands: Visskumīgāk ir pēc izrādēm – kad kāds sāk vērtēt tās nozares atdalīti, tu saproti, ka tas nav strādājis kā kopums. No tā mēs arī esam ļoti mācījušies. Kolektīvā māksla. Labai mākslai kompromisi ir nāvējoši, bet kaut kādā ziņā mūsu laiks māca kompromisu atrast ne kā lielu ego traumu. Man liekas, nāvējošas šobrīd vispār ir ego iegribas, kas ir atrautas no mūsdienu realitātes. Baigais balanss. Strādājot ar studentiem, izjūtu, cik ļoti es nevaru uzspiest savu viedokli. Mums reizēm kā pasniedzējiem liekas, ka mēs zinām, bet man tik ļoti negribas ar savu viedokli nodzīt kādu asnu, ko es varbūt vēl nekad neesmu izpratis, jo vienīgais, kas to var izprast, ir students pats.
Mārīte: Var jau likt kaut kādus totalizatorus nākotnei, bet…
Rolands: Es pats zinu, cik man bija grūti izteikt kaut ko, īpaši tādā akadēmijā kā Antverpenē, kur tev ātri met atpakaļ feedbackus [2] un ieliek kaut kādā kastītē – tu darīsi to, to. Un cik ļoti ir jācīnās – nevis ar agresiju, bet intelektuāli – par savu vīziju, jo neiet jau vieglāk, kad mēs strādājam pie maketiem šobrīd. Visu laiku ir nianses, par kurām domāt.
Vai jums kādreiz ir darbi, kas varbūt nepabeigti vai neatrisināti kaut kur paliek, saglabājas kā ideju aizmetņi? Un ko jūs ar tiem darāt? Paturat idejas vēlākam vai tomēr izmetat ārā – ja nestrādā, tad nestrādā?
Rolands: Ļoti daudz. Kā kuru reizi.
Mārīte: Reizēm mēs turpinām nākamajā projektā. Vispār katrs nākamais projekts vienmēr ir kā turpinājums iepriekšējam.
Rolands: Mēs jau visu laiku esam mēs paši. Bet katrs aizmetnis, vizuālās valodas virzieni, lelles, miniatūra, “Tālavas taurētāja” objektu komunikācija (vizuāla skaņas ekspozīcija Valmieras Vasaras festivālā, 2020 – S. J.), kur tu saproti, ka ir palikušas līdz galam nepateiktas versijas – arī tās ir laikmetīgas, tās nenovecos. Piemēram, mode ir saistīta ar pasaules dinamiku, nepārtraukto komunikācijas attīstību, līdzīgi kā zinātnieki, kas sacenšas, kuras formuliņas strādās konkrēta vīrusa iznīdēšanai, tā ir nepārtraukta attīstība.
Mārīte: Mana atbilde uz jautājumu ir citāda. Piemēram, tajā pašā “Tālavas taurētājā”, kas mums bija Valmieras Vasaras festivālā, es vēl neesmu izrunājusies, es gribu vēl turpināt. Mums vēl ir, ko teikt par to visu. Mēs esam gribējuši “Tālavas taurētāju” atjaunot, nu jau citādāk.
Rolands: Pēc tam bija plānots Hanzas peronā ar Elmāru [Seņkovu].
Mārīte: Baigi grūti tomēr ir to, kas tapis Valmieras Vasaras festivālā, pēc tam kaut kur pielāgot. Ļoti daudziem tā ir bijis.
Rolands: Mēs jau sākām taisīt pavisam ko citu Rīgā, bet uznāca kovids.
Mārīte: Jā, bijām jau pieaicinājuši Elīnu Gediņu un Elmāru Seņkovu. Arī leļļu projektu mēs vienmēr esam gribējuši turpināt.
Lelles jums ir bijušas tikai izstādē?
Mārīte: Īstenībā nē, mēs ar tām braucām uz Prāgas Scenogrāfijas kvadriennāli. Tajā gadā bija atsevišķs Gundegas Laiviņas un festivāla “Homo Novus” kūrēts bokss, kuru pārstāvēja Monika Korpa, mēs un Dace Džeriņa no Latvijas. [Romeo] Kasteluči tur bija, katrs taisīja tādu savu white box pilsētvidē, skulpturāls hibrīds.
Rolands: Šausmīgi sen tas bija, 2011. gadā.
Mārīte: Ar šo leļļu projektu pēc tam aizbraucām arī uz Terni teātra festivālu, Jēras (Hyeres) modes un fotogrāfijas festivālu Francijā, uz Čīli. Komandā bija Armands Berģis, kas tās lelles un visu instalāciju manuāli kustināja.
Rolands: Performance.
Un jūs interesē turpināt attīstīt šo virzienu?
Mārīte: Ļoti. Rolands ir apsēsts ar šo miniatūro pasauli, tās telpām un figūrām.
Rolands: Bet, paturpinot iepriekšējo jautājumu par nepabeigtiem vai neatrisinātiem darbiem par modi, – reizēm liekas, ka tās ilgtspējīgās, laikmetīgās idejas balstās intuīcijā, reizēm tur nav racionāla izskaidrojuma, kāpēc gribas kādu formu. Vienkārši gribas. Tāpat intuitīvi, no skicēm radās “Tālavas taurētāja” štrihi. Kaut kāda kustība, un tu saproti, ka tā ir tā “Tālavas taurētāja” aura. Tas būs tas galvenais scenogrāfiskais tēls, valoda. Reizēm pēc trīs, četriem gadiem tu pacel skices un saproti, cik forši ir sajust, ka tās ir gana laicīgi prognozējušas kaut ko, kas notiek globālajā modes valodā.
Mārīte: Mēs vispār nekad neesam rāvušies uz teātra pasauli, tāpēc par mums var aizmirst. Iepriekšējo reizi, kad kāpām uz skatuves “Spēlmaņu naktī”, “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”, tu (Rolandam) teici, ka nejūties īsti no šīs vides.
Rolands: Nu jā, mēs jūtamies kā outsaideri, bet labā nozīmē. Tāpēc, ka mēs varam atļauties tādi būt. Man atmiņā palicis Antverpenes stāsts – tur kostīms tika uzskatīts par kaut ko negatīvu saistībā ar modi. Nedzīvs, konkrētam tēlam piesaistīts veidols, kas var būt pareizs pēc būtības, bet modei ir cita fīča, kas man ļoti patīk – saikne ar tagadni, saikne ar globālo, ar ekoloģisko, ar zinātni, ar spēju attīstību.
Mārīte: Teātrim tas nav vajadzīgs.
Rolands: Teātrim vienkārši vajadzīgs sižets, stāsts, tāpēc dažreiz mēs nevaram būt tie labākie kostīmu mākslinieki. Mums tas nav interesanti – uztaisīt Šekspīram kostīmu, jo vienkārši vajag, jo režisors tā ir iecerējis.
Mārīte: Tagad jau mēs uztaisījām – šaurais siluets, šaurām biksēm, lielām jakām. Tas viss jau ir pēc vēsturiskā, tikai modernizēts.
Man tas šķiet simpātiski, skaisti, ka jums kostīmi ir ētiska, morāla platforma, ne tikai vizuāli darbi.
Rolands: Ir grūti izpildīt darbu, tāpēc ka kādam vajag tādu un tādu kostīmu. Ir forši strādāt ar aktieri vai ar tēlu un domāt, kā viņu izteikt, kā ar viņu komunicēt. Pēdējā pieredze bija ar Čulpanu [Hamatovu] izrādē “Dzen savu arklu pār mirušo kauliem” (Dailes teātris, rež. Ola Mafalāni). Sākumā bija sarežģīti.
Mārīte: Viņa nāca ar savu spēcīgu vīziju.
Rolands: Mums noteikti nav intereses realizēt kāda ieceri. Bet mums ir interese ienākt vidē, kur mēs nejūtamies tik komfortabli un kas mums ir izaicinājums.
Mārīte: Čulpana neatnāca kā balta lapa. Reizēm, strādājot ar aktieriem, viņi atnāk kā balta lapa, ļauj sevi ietērpt. Viņa tomēr bija sagatavojusies, kaut kur pat aizskrējusi uz priekšu.
Rolands: Kas ir, protams, loģiski, bet tajā pašā laikā pusgadu iepriekš mēs ar radošo komandu uzbūvējām kaut ko citu. Līdz ar to laikam aktieri arī jāpieaicina krietni ātrāk. Bet beigās jau bija ļoti forši. Līst iekšā tēlos, kurus tu biji iztēlojies citādāk, reizēm arī ir interesanti. Vistrakākais – ja vēstījums tiek ieadīts, tu jau to apzinies, bet pēkšņi notiek kāds solis no režisora puses, ka vēstījums sāk palikt neskaidrs. Respektīvi, viena režisora kustība var pēkšņi to adījumu padarīt bezvērtīgu. Komunikācija ir nenormāli svarīga. “Lēdijā Makbetā” scenogrāfija tas pats kostīms vien bija, tikai plašākā telpas kontekstā. Tur bija dažas nianses, piemēram, kaut kur bija komentārs vai kritika, kāpēc lēdijai Makbetai tik daudz kleitu, ka mēs tagad kā modes cilvēki spēlējamies…
Mārīte: Zane Radzobe bija uzrakstījusi šausmīgu kritiku, ka mūs interesē tikai modes fotosesijas. Bet tur ir kas pilnīgi cits. (Smejas.)
Rolands: Tajā brīdī sadusmoja, ka izrādē tas netika izspēlēts, kā iecerēts. Stāsts par lēdiju Makbetu bija tāds, ka viņa ir slima, viņa nepārtraukti mazgājas, viņa nepārtraukti maina drēbes. Viņai visu laiku tiecās pēc jaunām lietām, jo viss, kam viņa pieskaras, paliek netīrs – to nēsāt, aiztikt, paturēt vairs nevar, tāpēc ir jauns, jauns, jauns.
Mārīte: Mēs pat gribējām vairāk. Mēs gribējām, ka izstumjas milzīgs izvelkamais drēbju skapis, ka ķīmiskajā tīrītavā atkal ir satīrīts un izstumjas nākamais apģērbs. Viņa arī simboliski no naivās rozā meitenes pārvērtās ugunīgajā, oranžajā, asins tonī.
Rolands: Arī slāņi, ādas slāņi, sākot no lielās telts, kurā viņa mīt iekšā, slēpjas. Reizēm tu nojūdzies, jo ieej pārāk dziļi sevī, vairs neredzi realitāti un tad it kā met nost šos aizsargus, lai saprastu, lai ieraudzītu un apzinātos, ka pasaule ir pavisam citādāka. Un tu dzīvo savā mikro burbulī, kurš ap tevi ir apaudzējis piecas teltis, nez cik kleitas, kamēr pats atrodi sevi, šķetinot to, kas vēl mīt tevī iekšā… Tas bija tas, ko mēs gribējām vēstīt. Protams, ir sāpīgi, ka daži to uztver ļoti virspusēji un sasaista ar modes ārišķību.
Mārīte: Bet tā nav vienīgā sāpīga lieta, ko mēs esam piedzīvojuši. Teātris ir tāds, kur tu piedzīvo kaut kādas sāpes un citas emocijas. Man ir viens apbižojiens par izrādi “Pūt, vējiņi!” (Latvijas Nacionālais teātris, rež. Elmārs Seņkovs), kur visus nominēja, mūs vienīgos ne. Nominācija pat ir nieks uz tā fona, vienkārši gaidījām izprotošu, adekvātu darba novērtējumu, nevis komentāru, ka mēs esam tikai atlasījuši kostīmus. Bet mēs reāli visus to nosacītos tautastērpus šuvām, mums tur bija konceptuāls un pat sarežģīts darbs. Kad Monikai Korpai pastāstījām savu vīziju par šo tēmu, papildinot viņas scenogrāfisko ideju, viņa teica komandai, ka nevar bez mums. Tur bija sēpijas, visi tie toņi… Tādi jau nav tautastērpi. Tā bija inspirācija no fotogrāfijas, kurā redzams, kā mana mamma ir dziedājusi lielajos Dziesmu svētkos. Tajos laikos pirmajās rindās laida tikai ar labākajiem tautastērpiem, aizmugurē bija nepilnīgi, salasīti. Mēs paņēmām to sēpijas tonalitāti kā fona estētiku, lai galvenie tēli izceļas. Mēs ļoti skrupulozi bijām izpētījuši tautastērpus, dažādus reģionus, īpaši Kurzemi – gan no bibliotēku arhīviem, gan ikdienas fotogrāfijām no tikko notikušiem Dziesmu un deju svētkiem. Mēs gribējām aust, gāju cauri visiem tautastērpu arhīviem, bet sapratām, ka teātris nevar atļauties gandrīz neko no tā, jo bija ļoti mazs budžets. Sākām risināt šo ieceri daudz konceptuālāk, strādāt pie kostīmiem kā telpas papildus vēstnešiem, kā stāstošas daļas no scenogrāfijas vēstījuma. Nonācām pie apdrukām un digitālu ilustrāciju veidošanas, kopējot, pārfotografējot no orģināliem. Piemēram, svārkiem vajadzēja piecus metrus auduma, mums bija maksimums trīs, mēs apdrukājām lētu audumu un taisījām tādus ēnojumus, printus laidām iekšā, lai vizuāli izskatās, ka ir kupli.
Rolands: Mēs kā krāsa, kā vizuālā estētika piedalījāmies scenogrāfijā un ietekmējām to vizuālo valodu, tas arī bija mūsu vizuālās valodas kods, kāpēc mums tas process ļoti patika. Kad Monika Korpa mūs uzaicināja, mums likās – jā, mēs gribam Dziesmu svētkus sasaistīt ar reālistisku tagadni.
Mārīte: Rolandam bija ļoti labas vizuālās iedvesmas – viņi visi brauca uz Dziesmu svētkiem ar tiem stāvdrāžiem, uzvilkuši plastikāta plēves pāri skaistajiem tautastērpiem, citam saulesbrilles, citam kaut kāds kepons galvā, citam tizls suvenīru produktu maisiņš…
Rolands: Nevis to romantizēt kā skaistu Dziesmu svētku klasisko bildi, bet tieši tagad – ar plastmasas pudelēm, ar plastikāta plēvēm, maisiņiem, beisbolenēm. Neglīto ar glīto. Nemainīgais ar tagadnes sadzīves kontrastu.
Mārīte: Uzaust mēs nevarējām atļauties, tāpēc mēs beigās gājām un atlasījām tērpus no Jāņa Purviņa savāktās kolekcijas – galvenos kostīmus principā īrēja uz katru izrādi. Un nebija jau arī jēga aust un šūt kopijas, ja ir iespējams dabūt ko izcilu no profesionāliem tautastērpu pārzinātājiem.
Rolands: Tajā brīdī sāpēja tā teātra kritiķu neziņa vai neiedziļināšanās. Viņi jau neredz visu, kas notiek izrādes tapšanas procesā, un to nevar pārmest, skatītājam paliek tikai rezultāts uz skatuves.
Mārīte: Laikam viss sanāca tik organiski un pašsaprotami, ka palika nepamanīts.
Rolands: (Smejas.) No vienas puses, es to uztvēru kā komplimentu, jo neviens neatpazina, ka tie nav īstie tautastērpi; sanāk, ka mēs bijām panākuši savu. No otras puses, bija šī tipiskā domāšana – ja tu esi dabūjis kostīmu, kas ir arhīvā vai humpalās, tas vairs nav kostīms, kas ir gājis caur mums – skaidrs, ka tas ir. Un tur jau ir tas interesantais stāsts, ka tajā brīdī mēs nedizainēsim savus tautastērpus. Bet, ja mēs to darītu, tad kritiķi to pamanītu. Bet mums būtiskākais ir dabūt šo vizuālo kodu uz skatuves, šo stāstošo garšu izrādei. Tāpat jau mēs visi zinām, ka tas ir teātris un viss ir feiks, bet tādu realitāti, ka mēs esam konkrētajā laika periodā, kurā mēs redzam tam atbilstošās lietas. Mēs spēlējam teātri, bet mēs netēlojam, nemānāmies, mēs inscenējam kaut ko, kas ar to saistās. Līdz ar to kostīms ir tāds, kāds tas ir, lai rastu to sajūtu. Man reizēm, lasot kritiku, ir pietrūcis intelektuālā dziļuma. Jā, visi smuki prot runāt par to, kā aktieris spēlē, kas notiek ar dramaturģiju, bet tieši par vizuālajām valodām… Es zinu, ka Latvijā ir ļoti švaka modes rakstniecība.
Mārīte: Kur nu vēl kritika…
Rolands: Kritika. Man par to ir žēl, jo, lasot Rietumu žurnālu review, man liekas, ja Latvijā modes kritiķis vai pat jebkurš intelektuāls cilvēks lasītu šos aprakstus, viņš saprastu, cik tā ir bagāta valoda. Tajā brīdī, lasot kritiķu viedokļus par scenogrāfiju vai kostīmiem, vai vizuālo, reizēm pietrūkst šī niansēti trauslā izcēluma. Šī bagātība, ko var izteikt ar katru niansi. Mums, strādājot ar katru izrādi, ir nenormāls layers [3] ar informāciju, kuru mēs gribam iekomponēt kaut kādā vienotā formā. Katra lieta ir radusies no procesa. Un gribas, lai kāds saskata šajā kaut ko tādu, ko mēs varbūt vēl neesam saskatījuši, bet ļoti reti kāds vispār tajā iedziļinās. Īstenībā nav jau pat jāapgūst mode vai scenogrāfija, ir jābūt dzīvē dzīvam, saisaistē ar visu. Tu klausies mūziku, tu redzi lietas, skaties kino. Tas ir tas globālais cilvēka vērotāja intelekts, kas attīstās viscaur, tāpēc jau mēs esam. Latvijas vizuālās mākslas pasaule ļoti pārdzīvo, ka mums nav laikmetīgās mākslas muzeja, jo tas nav ieaudzinājis attīstību sabiedrībā. Tad tu radi izstādi, atnāk viens mehāniķis, kurš ieņirdz, un tajā pašā brīdī tu jūti šo kraso atšķirību, ka tu izstādies Francijas Rivjerā, laukos, atnāk mehāniķis un sāk forši runāt par mākslu, par savām sajūtām un pieredzi ap to. Tā ir tāda visaptveroša sabiedrības attīstība, iekšējais cilvēks, kas analizē, domā, meklē sevi sarunās un atbildēs.
Mārīte: Es ceru, ka nākotnē tā būs. Tās ir sekas tam, ka mēs skolās maz esam vesti uz izzinošām mākslas muzeja ekskursijām vai nodarbībām.
Rolands: Tas pārsvarā balstās tikai uz vecākiem. Ja vecākiem nav laika…
Mārīte: Tagad jau tas ir mazliet mainījies, un jaunā paaudze nāk. Būs tev tas pats Francijas Rivjēras mehāniķis – mākslas eksperts. Vismaz cilvēks ar savu viedokli.
Rolands: Es uz to ceru.
Man bija kurss Latvijas Mākslas akadēmijā pie Augustes Petres, un tad mēs arī daudz par to runājām, ka tas tāds postpadomju mantojums – mums ir trūcis laikmetīgās mākslas klātesamības, pieejamības. Protams, arī tas, ka nav laikmetīgās mākslas muzeja.
Rolands: Jā, tāda līdzās esoša informācija, par kuru tu domā. Tas tāpat ir arī sabiedrības kontekstā – mums ir daudz līdzās esošā televīzijas informācija, kurā konkrēti kaut kas tiek pilināts, tādā ziņā teātris, protams, ir ļoti izsitis savu vietu valsts mērogā, un tas ir forši. Ar mākslu, dizainu ir švaki.
Mārīte: Uz teātri iet. Pat vairāk nekā uz latviešu kino.
Rolands: Kā industrija tas lokāli ir attīstījies.
Es gribēju pieskarties tam, cik jūs esat multimediāli mākslinieki, cik jūsu prakse ir plaša. No modes esat pārgājuši (vispār – jau gandrīz no paša sākuma tā strādājuši) uz instalācijām, teātra darbiem. Vai ir vēl kādi mediji, kurus gribat izmēģināt?
Rolands: Tas arī allaž ir bijis intuitīvi – kādā veidā komunicēt. Viens ir tas, ka mums ātri paliek garlaicīgi kādā konkrētā nozarē, kuru mēs izprotam, piemēram, mums ir ļoti grūti strādāt dizainā un ar īsto modes industriju.
Mārīte: Tur ir tik daudz briesmīgi garlaicīgu lietu, ļoti paredzamu, un tur reizēm pietiek ar aktuāli virspusīgu, primitīvu domāšanu, lai rautos uz jaunu darījumu, un tas mums nav interesanti. Tas ir bizness, visas tās fabrikas, ražošanas, enerģija, kas pilnīgi neadekvāti tiek tērēta pie tik mazām lietām, caur kurām pat neko daudz nevar izstāstīt.
Rolands: Ja tu saproti, ka nav baigā finansiālā kapacitāte, tad īsti nevari tajā brīvi darboties. Tad mēs meklējam citus avotus, kuros izpausties.
Mārīte: Mākslā izpausties ir krietni lētāk, vieglāk. Modē cilvēks, kad atnāk pirkt, neinteresējas par konceptu. Neinteresējas, kas apakšā par stāstu. Reti kuru tas interesē – lielās ražošanās tas pilnīgi neinteresē; interesē, vai kvalitāte laba, vai vīle laba, vai labi “sēž”. Mēs ar Rolandu esam totāli mākslinieki.
Rolands: Mani tās lietas arī interesē, bet es negribu savu laiku vairs pavadīt, kontrolējot kvalitāti un cīnoties ar ražotājiem par konkrēto produktu, vai tas ir augstvērtīgs, vai komunicēt ar iepircējiem, kuriem man jātēlo, ka esmu eksperts biznesā. Tas ātri apnīk, un tu saproti, ka tam negribi veltīt laiku, ja tev iekšā…
Mārīte: … tik daudz ko gribas teikt. Vizuāli izrunāties.
Rolands: Scenogrāfija kā telpa mūs ir allaž interesējusi. Man, ja runā par modi, tas ir rāmītis, kurā eksistē ļoti daudzi mediji.
Roland, Tu mācījies ārzemēs. Jums ir starptautiski apbalvojumi, atzinība, bet jūs izvēlaties lielā mērā strādāt Latvijā.
Mārīte: Mēs darbojāmies ļoti aktīvi arī ārpus, bet tad mums piedzima bērni. (Abi smejas.) Tā bija. Mēs atsāksim – tagad taisām darbu Venēcijas biennālei. Ejam jau soli pa solim atpakaļ uz to.
Rolands: Mēs arī naivi visu laiku iekrītam tajos projektos, kas mums tiek piedāvāti lokāli, un tie paņem tik daudz laika. Varbūt tā ir mūsu kļūda, mēs varētu visam pieiet daudz vieglāk – ķep-ļep, kā konveijerā. Mēs pieejam pārāk padziļināti ar izpēti, procesu. Maz sanāk laika reaģēt uz citām lietām.
Mārīte: Cik mēs varam izdarīt, tik mēs izdarām. Kādam reizēm liekas, ka aiz MAREUNROL’S stāv…
Praktikanti, studija, darbinieki?
Mārīte: Mums nāk praksē vispār, bieži piesakās brīnišķīgi cilvēki.
Rolands: Mēs viņus necenšamies nostrostēt lielos darbos vai izmantot kā darbarīku. Mēs viņus uztveram vienlīdzīgi, draudzējamies un pa reizei uzticam atbildīgas lietas.
Mārīte: Galvenais jautājums laikam ir, kāpēc mēs izvēlamies būt šeit. Šeit tu gribi taisīt operu – tu to taisi, arī vari salasīt labāko, foršāko komandu. Gribi radio raidījumu – taisi.
Rolands: Nav tā, ka vienmēr būtu bijis būt sapnis būt tieši šeit, bet globāli – eksistēt visur.
Mārīte: Mums būtu grūti izdzīvot Londonā, kur visu laiku ir obligāti jāiet sabiedrībā, jāiet socializēties. Mēs labprāt paliekam darbnīcā.
Rolands: Tev jākļūst par to, kas tu nemaz negribi būt. Man nav arī bijis sapnis dzīvot Parīzē vai Londonā, vai Berlīnē, pasarg Dievs. Tās ir pilsētas, kuras apēd. Daudz lielāka kapacitāte ir, esot šeit. Mīnuss, protams, ir ģeopolitiskais. Mīnuss ir tā attālinātā distance, kas ir daudzas lietas traumējusi vai atcēlusi, mīnuss ir šis lokālais burbulis, kas reizēm neļauj sajust to veselīgo konkurenci. Ir lietas, kuru dēļ es pārdzīvoju, kāpēc esmu šeit. Bet dziļi sirdī es nespēju iztēloties labāku vietu, kur varētu strādāt vai būt.
Mārīte: Dažu minūšu attālumā ir jūra…
Rolands: Protams, reizēm lokālai videi nav nepieciešams tas, ko mēs gribam izteikt. Tas ir citā vidē jārunā. Līdzīgi, ja tu gribi būt labs dizainers vai scenogrāfs, ir tik stulbi pielāgoties lokālai videi, jo pats saproti, ka lokālā vide – negribu to noniecināt – zina tik, cik tā zina, un izjūt tik, cik tā izjūt, un reizēm lokālā vide aiz sava konservatīvisma vai bailēm var saknē neļaut eksistēt inovatīvām lietām. Līdz ar to procesā var pieļaut kļūdu – aiziet vieglajā ceļā, iestaigātā takā, kurā ir lielāks risks pazaudēt savu kodolu, savu identitāti. Tas pats ir arī Rietumos.
Mārīte: Mēs esam strādājuši, esam ar projektiem izceļojušies – krāmējuši savus darbus mašīnā un braukājuši apkārt. Esam arī ar daudz citiem māksliniekiem sadarbojušies.
Forši, ka jūs pamana un novērtē arī teātra pasaulē.
Mārīte: Šī nav pirmā balva. Man liekas, kā mēs darām, tā mēs esam pamanīti, vienīgi ar “Pūt, vējiņiem!” ne.
Rolands: Mums nav daudz “Spēlmaņu nakts” balvu, bet nominēti gan esam bijuši daudz. Pirmajā gadā mēs uzreiz dabūjām, kas, protams, ir klasika. Līdzīgi kā Germans Ermičs šogad (par scenogrāfiju Dailes teātra izrādei “Dzen savu arklu pār mirušo kauliem”, 2025 – S. J.). Tu uztver to kā žestu, ka esi welcome [4] šajā vidē. Ja nav tā žesta, tad nevari saprast, īpaši tiem, kas nāk no citas vides. Mēs arī toreiz bijām tikai studenti, 2. kurss akadēmijā.
Kā jums izdodas noturēt tik ilgu un veiksmīgu radošo partnerību? Gan jau, ka arī jums projektos kādreiz dalās domas par to, kādos virzienos iet.
Rolands: Visu laiku tā ir.
Mārīte: Es bieži vien saku: “Roland, mums jāparunājas, lai mēs ejam vienā virzienā.” Bet mums ir tie dažādie virzieni, ļoti. Rolands skicējot domā idejas, man tās nāk kā diapozitīvi, man tieši sēžot nenāk idejas, es varu aizmigt sēžot. Rolandam vajag sēdēt un būt ar sevi, un es zinu – katram ir savs. Reizēm mēs sazvanāmies.
Rolands: Tas arī palīdz daudzpusīgāk izanalizēt.
Mārīte: Rolands ir vairāk vizuālās mākslas…
Rolands: … un arī telpas domātājs es esmu vairāk.
Mārīte: Visu laiku ir kaut kas ap to kostīmu.
Rolands: Viss naratīvs, informācija Marei noteikti būs vairāk uz trauslumu un izsmalcinātu nianšu attiecībām.
Mārīte: Bet Rolands redz lielās formas, uzreiz var tās salikt, sakārtot.
Rolands: Piemēram, “Lēdijā Makbetā” – Mare izjūt krāsas, sajūt, ko vajag, kādu materiālu, telpā vajag tādu finieri, tādu koku. Man ir vairāk tāda arhitektoniska domāšana, vajag formas, tēlus, kas reflektē par klusā centra uzpūstajiem Balenciaga cilvēkiem, savīt to kopā ar baroku…
Mārīte: Vairākas garšas. Vismaz septiņas garšas.
Rolands: Saveidot kopā slēpto naratīvu par oligarhu sievu čaļiem, kaut kā reflektēt par to modi, tajā pašā brīdī salikt kopā askētisku, tīru telpu. Man liekas, ka tas tāds garš lietu kopums, kas ir būtisks, lai ir tie dažādie skatījumi.
Mārīte: Kad prezentējamies, kad teātros ir [izrāžu maketu] pieņemšanas, mēs mēģinām atstāt sev daudz vietu, laiku, jo mums patīk procesā, laikošanā vēl vairāk uzburt, radoši domāt un radīt, nevis iet pēc skices.
Rolands: Mums patīk informāciju tēlniecība. Audumu tēlniecība.
Mārīte: Mēs uz teātriem ejam paši ar savām piegrieztnēm.
Rolands: Kad laikoju aktierim žaketi un bikses, ir pilnīgi vienalga, vai tas “sēž” labi, tā ir cita domāšana. Varbūt arī tāpēc mēs ar distanci darbojamies ar dizainu, kur tieši tā drēbe kā drēbe ir vērtība. Man nenormāli patīk tās lietas, bet uz skatuves man nav būtiski domāt, cik labi izskatās bikses, tur ir pavisam cita uzmanība. Drīzāk kopējā kodu māksla, es to reizēm tā saucu. Visu laiku lasi kodus, nejaušības vai informāciju, estētikas, skaņu.
Tāda laikmetīgā objektu teātra domāšana – kur objekti paši par sevi kaut ko vēsta.
Rolands: Mēs, ja godīgi, neesam lieli teātra fani. Man patīk, kad teātris atrod veidu, kur tas netēlo kaut ko. Tā tāda mānīšanās – negribas tā teikt, bet tajā brīdī, ja es to uztveru kā valodu, kā rotaļu, kura konkrētajā brīdī ir ļoti godīga pret situāciju, tad tā var aizkustināt. Vispār, pateicoties Gundegai Laiviņai, pirms daudziem gadiem mēs iepazinām teātri, kas mums patiesi iepatikās, – kā dzīvu, laikmetīgu tagadnes esamību, kas nevis izklaidē, bet ļauj piedzīvot pieredzi.
Bet teātris, kas ir ar klišejām, ar standartiem vai dramaturģiskajām pareizībām, kaut kā nav interesants. Teātrim jāatrod tā dzīvā esamība, lai tas ir dzīvs. Šobrīd vizuālais ir tik būtisks! Mīnuss teātrim, protams, ir tāds, kas tas dzīvo tādā šaurā nišā. Tas eksistē tikai tai auditorijai, kas konkrētajā brīdī ir zālē. Tas nav kino, kuru gandrīz visi var piedzīvot. Teātris ir tāda atdalīta realitāte no mūsu īstās realitātes, un reizēm nav būtiski iekodēt tur iekšā kaut ko tādu, ko redz maz cilvēku, ja tas nerada rezonansi. Viena ļoti trausla un laba lieta “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” – ir žēl, ka to ir redzējuši maz cilvēku.
Mārīte: Tāpēc, ka tik maz vietu. Bet es arī pati domāju – ārprāts, mēs to izrādi taisījām tad, kad nesen bija sācies karš, mēs vēl visi bijām tādās šausmās. Tagad, pēc visa, kas ir noticis, man liekas, tā izrāde varēja būt jaudīgāka, riebīgāka, niknāka. Tajā brīdī mēs paši bijām traumēti, trausli. Bet tagad, kad tas viss vēl turpinās, tiešām varēja likt žurku ēst uz skatuves. Es par tām niansēm. (Rolandam.) Tu jau zini, es runāju par tām smalkajām lietām, tu par to lielo formu.
Rolands: Mums patīk, ka tās smalkās lietas vedina sajūtu kā uz naža asmens, līdz kaulam, kad tu pa īstam kaut ko izjūti, sajūti, piedzīvo. Ka nav tā, ka tikai kaut ko attēlo, dekorē. Telpa, ko izdekorē, lai rastu tikai tādu sajūtu – mēs visi saprotam, ka tā šodienas kontekstā ir tikai dekorācija. Otrs variants, ka tas ir ar ironiju, kā Filipam Kenam [5], kurš apzinās šo visu un koķetē ar to. Tas mums arī ir paticis. Īstenībā “Arklos” (izrādē “Dzen savu arklu pār mirušo kauliem” – S. J.) kaut kādā brīdī gribējām sliktos tēlus, sliktos ciema varoņus uztaisīt vienās frizūrās – respektīvi, viņi visi iet pie vienīgā ciema friziera –, kaut kā iekariķēt vienā tēlainībā, bet tur kaut kā tā kolektīvā māksla sabijās. Mēs nedaudz ietekmējām, bet nekontrolējām telpu, tāpēc tas ir trauslāk, mums ir jāietur distance.
Mārīte: Brīžiem ir tā sajūta, ka nevari realizēties.
Rolands: Zini, ka varētu būt simtreiz labāk, bet nevari. Mēģini, bet zini, ka tā kolektīvā daudzpusība sabīstas. Tas ir visskumjākais, ka beigās jūti to nedrošo sajūtu kolektīvā. Reizēm ir daudz veiksmīgākas performances, kur kolektīvs izjūt lielāku drosmi šaut kaut kur. Tas var aiziet galīgi greizi, bet tik un tā pēc tam jutīsies, ka biji izšāvis “līdz kaulam”, līdz galam. Tā, pa vidam, nav tas, ko mēs gribētu. Līdz ar to tā īstenības sajūta, lai arī tas ir teātris, ir būtiska. Nav svarīgi, vai tu iztērē miljonus scenogrāfijai vai deviņdesmit divus krēslus, tā īstenība ir jādabū. Tas nav tas variants, ka tu uzreiz vari dabūt džekpotu, jo tev ir liels budžets, un ka tad ir baigās iespējas. Jāmāk ļoti labi izmantot arī lielbudžetu. Pēdējie projekti ar LAURU ir bijuši forši tādā ziņā, ka viņa ir uzticējusi visu domāšanu mums, mēs novērtējam to iespēju būt. Arī pirms tam, kad operā taisījām baletu (“Hamlets” Latvijas Nacionālajā operā un baletā, 2022 – S. J.), saproti, ka tev dod iespēju būt uz skatuves ar visu pilnību, cik budžets un kapacitāte ļauj. Tu vari ietekmēt to, kā tas ir. Reizēm ir tricky [6], ka visi tevi uztver kā kostīmnieku. Daudzi aizmirst, ka paralēli tiek veidota liela telpa ar savu atbildību, savu stresu. Ka tas aizmugurējais backgrounds [7] par drēbēm, kas mums pašiem vismazāk šobrīd interesē, par kostīmu…
Mārīte: Tas ir labs piemērs! Mums bija ļoti interesants darba process pie “Rienci. Triumfs un sakāve” (Latvijas Nacionālā opera un balets, 2014), kur mēs “uzlikām” kopējo bildi. Šis projekts bija interesants tieši ar to, ka režisore Kirstena Dēlholma mūs uzrunāja un Rolands ārkārtīgi daudz skicēja, beigās atnāca izrādes scenogrāfe (Mia Stensgārda – S. J.) un saprata, ka principā skicēs jau ir sazīmēti visi elementi. Mēs pasteidzāmies pirmie, izpildījām mājasdarbu. Visus šos elementus no skicēm viņa pēc tam laida iekšā scenogrāfijā. Tas bija forši, ka tas viss arī palika uz skatuves. Kad kostīmnieks aizskrien pa priekšu, tad komandā tās lietas paņem no tevis, nevis otrādi.
Rolands: Mēs neuzskatām, ka vecā teātra hierarhija, respektīvi, režisors, scenogrāfs…
Mārīte: Mums tās hierarhijas nepatīk.
Rolands: Tamborē smuki džemperi, un tad režisors sabrūk un parauj līdzi visu tavu darbu. Tā atbildība sabrūk. Tu esi noņēmies pusgadu pie viena projekta, un reizēm viena sānsoļa dēļ var viss izgāzties, cieš visi. Plus vēl, kā visi zina, Latvijas teātris nav finansiāli labi apmaksāts, un tad viss gandarījums ir tad, ja saproti, ka izrāde “strādā”. Daudzi dzīvo aizvainojumos, un teātra izrāde ātri tiek sagrauta. Vajag būt kritikai, bet reizēm, lasot skarbās kritikas par kādām izrādēm – pat ne mūsu –, ir neadekvāti, liekas, cik žēl, ka izpaliek šī empātija. Es nesaku, ka vajag empatizēt ar sliktām lietām, bet drīzāk jābūt izpratnei par to, kā ir tapis process, kādos apstākļos, kādā teātrī, kā kaut kas ir radies. Valsts ģenerē naudu par to radīšanu, un visa iecere ir, lai cilvēki iet uz tām izrādēm, process attīstās, asinsrite paliek labāka. Kritika to piebremzē, bet tur pretī ir teātris, kas, saņemot šo slikto impulsu, pārstāj ar to projektu strādāt, izrāde ātri nobrūk. Tādā veselīgā vidē, kur viens otru pārzina, zina, cik ļoti šis viss ir sarežģīts un grūts process, liekas, ka kritiķiem ir jāatrod pareizie vārdi un teātriem – pareizās iespējas, lai tik ātri nenogremdētu projektus. Es varbūt šajā brīdī runāju no malas, bet liekas, ka reizēm tās vispusējās izpratnes pietrūkst. Cik svarīgi ir turēt šo labo emociju vispār kopumā, lai izrādei ir labs vaibs [8], laba aura apkārt. Nekad nevar paredzēt, satiekas visādi ego kolektīvā – citiem ir ļoti svarīga šī hierarhija.
Ja mēs par kaut ko krītam un cīnāmies, tā ir skaistuma inovācija. Lai vai kurš to darītu. Tas nebūs tā, ka kāds ienaidnieks pēkšņi izdara skaistāku lietu un es to negribēšu saprast. Esmu par skaisto, kas attīstās un iet vēl neizzinātus ceļus. Tas ir tas, ko arī mēs allaž esam gribējuši darīt teātrī un arī citās formās. Doties kaut kur, kur kāds vēl nav gājis vai ir iegaismojis ceļu, bet tas vēl nav iets. Iet inovācijā. Mēs gribam apvienot šos abus. Ņemot tipiskāko teicienu no modes un mākslas pasaules: Tell me something new [9], runāt par stabilām vērtībām jaunos kontekstos, formās, stāstot to pēc iespējās tīrāk, viedāk un izcilāk. Ir būtiski teātra vidē vai vispār šo inovāciju ar sava ego zināšanām nenogalināt. Līdzīgi kā mēs runājām par pedagogu un studentu, ļaut atrast savus pareizos veidus, lai students izsakās līdz galam, lai viņš spēj argumentēt un izteikt, un radīt kaut ko.
Mārīte: Rolands ir brīnišķīgs pasniedzējs. Viņš velk studentus ārā, motivē, iedvesmo un saņem pateicības vēstules.
Rolands: Visās jomās ir atbildība par mūsu vidi. Ja mēs šajā reģionā gribam skaistāku intelektu teātrī, mūzikā, mākslā – visur, mums ir nenormāli vajadzīga kritika, bet tajā pašā brīdī mums ir nenormāli vajadzīga pareiza valoda, kas stimulē šos māksliniekus darboties vēl un vēl, un procesā apzināties, kas ir mīnusi, kas ir plusi, ar ko sevi motivēt. No malas skatoties, liekas, ka mēs ļoti daudz kā sabiedrība galinām nost. Līdz ar to rodas sakropļota attīstība – daudzi neattīstās, iesprūst kaut kādās fāzēs, aizvainojumos vai veiksmēs, kas tiek aiz bailēm saglabātas, un mākslinieks vai process neattīstās. Mūsu visu atbildība – atrast to, kas stimulē procesu. Mazāk subjektīvu ego, vairāk objektīvas izpratnes ar tālredzīgiem vārdiem.
Mārīte: Mums šķiet būtiski izzināt un neierobežojot meklēt jaunus vingrinājumus, kā darboties vizuālajā plaknē, mākslā, teātrī, kā darītu zinātkāri zinātnieki, kas caur savu prizmu rezonē uz pasauli.
Rakstīt atsauksmi