Vēstules no Pēterburgas. Trešā vēstule*
Izrādes par teātri un lidošanu. Kā arī dzīvi.
Pirmā no šīm izrādēm ir Kristiana Smeda Helsinku Nacionālajā teātrī iestudētais „Mr. Vertigo” (pēc amerikāņa Pola Ostera romāna „Ņujorkas triloģija” motīviem).Otra - Gisli Orna Gardarsona Reikjavikas teātrī ”Vesturport” uzvestais „Fausts - mīlasstāsts” (scenāriju, iedvesmojoties no J.V.Gētes „Fausta”, sacerējis režisors kopā ar vēl četriem domubiedriem).
Nevienu pat attāli līdzīgu izrādi šīm divām es nekad neesmu redzējusi - ne Latvijā, ne ārzemēs. Tās mani pārsteidza, pacilāja, iedvesmoja, aizkustināja, radīja baudu un lepnumu par teātra joprojām neizsmeltajām tehniskajām un cilvēciskajām iespējām, deva cerības uz nākotni – vēl kaut kad redzēt ko nelīdzīgu/līdzīgu. Grūti pateikt, par ko abi uzvedumi ir vairāk – par dzīvi vai par teātri kā mākslas veidu. Varbūt par to, ka šie abi „elementi” nav šķirami. Abi uzvedumi rada ļoti optimistisku noskaņojumu arī tādā aspektā, ka, ja režisoram ir mākslinieciska ideja un viņš skaidri zina, ko grib, var izdarīt neiespējamo. Protams, jādomā arī par cilvēkiem, ne tikai aktieriem, bet arī tehniskajiem darbiniekiem, teātra vadību, bez kuru visu atbalsta un kvēlas līdzdalības nekas tāds nav iespējams. Un, pats par sevi saprotams, tas nav izdarāms bez naudas...
Izrādes sižets attāli atgādina mūsdienīgotu J.V.Gētes „audzināšanas romāna” diloģiju par Vilhelmu Meistaru. Meistars Jegudi, kam pieder ceļojoša trupa - kabarē, cirka, teātra krustojums - pieņem savā kolektīvā pusaudzi bāreni Voltu, kam piemīt neikdienišķas spējas iet pa ūdens virsmu. Trupas īpašnieks, viņš arī režisors un varbūt pats velns, iedegas godkārīgā idejā radīt ar Voltu neiespējamu triku - demonstrēt publikai artistu, kas spēj pacelties gaisā un lidot. Uz Jegudi velnišķīgo dabu norāda lomas izpildītāja satriecošā seja ar asajām, caururbjošajām, citas pasaules redzējušajām acīm, ironiskais smīns, aristokrātiskie („romiskie”) sejas vaibsti, kuru brutalitāti palaikam atkausē reti maiguma brīži. Aktieris, kura vecums svārstās starp 45 un 50, ģērbies melnās biksēs, kas nenoslēpj viņa līkās kājas, cita starpā, ļoti piederīgas pie infernālā tēla, ādas vestē uz kailā torsa. Gribēju teikt – lūk, aktieris, kas piedzimis, lai nospēlētu Volandu. Bet tas nebūtu precīzi, jo viņš šai lomā Volandu JAU ir nospēlējis. Uz to (tīši? netīši?) norāda kāda zīme: uz Jegudi kofera, kur slēpjas viņa personiskās lietas, uzkrāsots milzīgs burts M (viņš tiek dēvēts par Meistaru), bet, kad koferi apgriež otrādi, rodas W, kas apzīmē (vai var apzīmēt) Volandu.
Volts, uz kura iespējamo neikdienišķo (mītisko?) izcelšanos norāda viņa „atradenība” (šo apzīmējumu veidoju no vārda atradenis), protams, arī ir zīme - aktiera profesijas (velnišķīgajai? dievišķīgajai? velnišķīgi dievišķajai?) izcelsmei, kas to atšķir no normālajiem cilvēkiem. Volta lomā slaids, stiegrains, ārkārtēji lokans aktieris kailu spīdīgu galvaskausu, ap 30 gadiem.
Mēģinājumu procesā, kuru vada Jagudi ar saviem asistentiem un kuru precīzāk nosaukt par nežēlīgu spīdzināšanu, Voltam jāiztur neiespējamas mocības – viņu triec pa apli, līdz tas bezspēkā pakrīt, aplej ar ūdeni, šausta, liek rāpties pa stabu, nostāda krucifiksa pozā, liekot turēt rokās un uz galvas „ābolus” (mājiens uz „Vilhelmu Tellu”), ko asistents citu pakaļ citam sašauj, pat nocērt mazo pirkstiņu... Bezspēkā samaņu zaudējušo Voltu līdzīgi nokautam jēram (simbolisks tēls aktierim kā upurjēram) pie kārts piestiprinātu nes divi skatuves strādnieki – aktieris ar plaukstām un pēdām ir apkļāvis kārti, viņa galva nokarājas. Atjēdzies Volts mēģina bēgt, nolēcis skatītāju zālē. Taču pie visām durvīm, ko viņš atver, ir sargi, kas nelaiž laukā. Teātris ir „apcietinājis” topošo aktieri. Kas teātrī reiz ienācis (tiešā un metafiziskā nozīmē), tam, pēc Kristiana Smeda domām, atpakaļceļa nav. Kad iniciācijas process ir iziets un Volts no cilvēka pārvērties par aktieri, viņa sejā ir zudusi sākotnējā izteiksme, tā kļuvusi „nekāda”, bet viņš pats kļuvis vairāk līdzīgs izdresētam dzīvniekam, kurā dominē fiziski refleksi un instinkti nekā cilvēkam dzīvniekam. Jaunās attiecības, kas nodibinājās starp Voltu un Jegudi, bija līdzīgas attiecībām, kādas, var iedomāties, pastāv starp cirka dzīvnieku dresētāju un viņa mīļoto dzīvnieku – stingrība, dresūra, komandas, tai pašā laikā, protams, nemitīgas rūpes, jelkādas distances zudums, klātesamība visintīmākajās norisēs. Kad, piemēram, Voltam bailēs no skatītājiem programmas starpbrīdī piemetas neapturama caureja, Jegudi tam norauj bikses un apsēdina uz spaiņa, pēc tam tur roku uz sava aktiera paura, kad tas, iebāzis galvu šai pašā spainī, raustīdamies vemj. Jegudi skrien arī pa apli pakaļ Voltam ar mērķi to noķert un pārtraukt tā izpriecas, kad „radījums”, iebāzis biksēs roku, kas attēlo erektētu fallu, ritmiskas mūzikas pavadībā onanē. Šajās un līdzīgās ainās attiecības, kas pastāv starp Jegudi un Voltu, raisa asociācijas ar doktoru Preobraženski un Šarikovu no Mihaila Bulgakova „Suņa sirds”. (Režisoru gan, kā šķiet, vadījušas mūsdienīgākas asociācijas: kad tiek atskaņots īss teksta fragments angļu valodā, Zane pačukst, ka tiek citēts ”Matrikss”.) Suniska bezdomu līksme spoguļojas Volta sejā, kad viņš, atgriezies no skatuves aizkulisēs, nomet Meistaram pie kājām veselu klēpi ar sieviešu krūšturiem un biksītēm, ko tam, jāsaprot, sviedušas pateicīgās un erotiski uzrunātās skatītājas. (Komiski groteskais tēls īstenībā ir simbolisks risinājums Smeda, iespējams, visai precīzajam spriedumam par teātra mākslas iedarbības īstenajiem mehānismiem.)
Pēterburgā „Vertigo” izrādīja milzīgajā, šķūnim līdzīgajā teātrī „Baltijskij dom”. Pirmajā cēlienā skatītāji sēdēja uz skatuves ripas, kas griezās, un izrāde norisinājās uz četrām visapkārt aplim ierīkotām mazām skatuvītēm, kā arī starp tām. Priekškars uz zāli tika aizvērts, bet tad arī atvērts un par spēles telpu pārvērtās visa tukšā zāle; bija brīži, kad priekškars bija aizvērts, bet mēs zinājām, ka avanscēnā aktieri spēlē (neesošai) publikai. Otrā cēliena sākumā skatītāji vispirms sēdēja zālē, tad pārcēlās skatuvē uz soliem aiz grozāmās ripas, bet darbība risinājās uz šīs ripas, kas griezās te ātrāk, te lēnāk. Fināla ainā aktieris, kas spēlēja Jegudi lomu, aicināja publiku nākt uz skatuves ripas centru un cieši saspiesties citam pie cita.
No skatuves griestiem bija nolaistas četras kristāla lustras ar piekariņiem, kurās dega sveces; tāpat sveces, vairāki simti, kopā skaitītas, dega daudzos uz zemes novietotos svečturos; milzīgi spoguļi trīsošās sveču liesmas pavairoja bezgalīgā progresijā – tas viss kopā ar fantastiskām gaismu spēlēm radīja greznības un neikdienišķa skaistuma, kā arī brīnuma klātbūtnes iespaidu. Vēl tagad stāv acīs, kā otrā cēliena sākumā skatuves griestos izkārtotie 16 prožektori mainīja zilo krāsu – no dūmakainas uz caurspīdīgu, dega sveces, bet mazs orķestrītis skatuves centrā nodevās džeza improvizācijām. Vai - tukšajā zālē pie griestiem izveidojās trīs ģeometriski precīzas sastingušu, nekustīgu baltu gaismu figūras, kas „saira” dūmu vērpetēs, lai pēc tam atkal atgūtu savu iepriekšējo stingro formu. Tie bija patiešām brīnumi, dabā neiespējami, bet teātrī iespējami. Vai milzīgi dzīvnieki, kas pēkšņi nez no kurienes parādījās un sāka viegli peldēt pāri tukšajām skatītāju vietām zālē, it kā būtu bez svara. Tādā brīdī sāk mulst prāts un aizraujas elpa - varbūt ar tevi notiek kādas mentālas pārmaiņas, jo tas taču nav iespējams. Nē, ir (iespējams).
Precīzi izskaidrot visus semiotiskos līmeņus tik ekstravagantam aktieru un publikas izvietojumam telpā pagaidām es vēl nespēju. Taču, protams, dažas asociācijas radās. Dabiski, skatuve un viss tajā notiekošais, ir mākslas valsts, var teikt arī, valstība, kur valda skaistums, noslēpumi un brīnumi. Būt šajā valstībā iekšā, būt tās aplenktam, nozīmē būt tās apburtam, nonākt tās varā, tās „apcietinājumā” – izredzētība un atteikšanās no savas gribas un brīvības vienlaikus. Skatītāju zāle – tukša. Pelēkā krēslainā dzīve, no kuras tu uz trim stundām esi nonācis brīnumu pasaulē. Tā ir arī teātra uzticēšanās skatītājam, pielaižot to sev tik tuvu, īstenībā pavisam intīmi – ielaižot sevī. Tā ir arī priekšstata laušana, itin kā īsts teātris ir vieta, kur kaut ko „iestudē” vai „interpretē”. Nē, saka Kristians Smeds, teātris ir brīnumu „kastīte”, kas pastāv vienmēr, gan tad, kad jūs tur esat, gan arī tad, kad esat aizgājuši mājās. Man radās asociācijas ar manu mīļoto Ernestu Teodoru Amadeju Hofmani un viņa romānu-fantāziju par delartiskās komēdijas mūžam dzīvo teatrālisma garu, gēnu, molekulu, „mikrobu”, kurš eksistē visur un vienmēr un parādās visnegaidītākās formās, vietās un veidos.
Vienīgais izrādes trūkums ir tas, ka tā notiek somu valodā un tai nav tulkojuma, bet tekstam vismaz trīs izrādes epizodēs ir liela loma. (Mums tiek piedāvāts samierināties ar kopsavilkumu pusotras lapiņas apmērā.) Man, piemēram, radās pilnīgi citas asociācijas par finālu, nekā piedāvā kopsavilkums. Jegudi pats pastāsta, ka viņš pēc autokatastrofas mirst. Seko kadrs, kad atveras priekškars uz zāli, kur redzam izrādes laikā gatavoto, bet nesasniegto brīnumu – zaļganā puskrēslā cilvēks atraujas no zemes un lido, nonākdams tuvāk un tālāk no augstajiem skatuves griestiem. Kopsavilkums secina – pēc grūtiem treniņiem, pārvarējis sevi, aktieris ieguvis pilnīgu iekšējo brīvību un spēj veikt brīnumu. Man radās iespaids (īpaši tādēļ, ka Jegudi stāstīja par savu nāvi, nevis attēloja to), ka Volts iegūst brīvību un spēj lidot tādēļ, ka (tīri pēc Staņislavska) režisors ir nevis nomiris realitātē, bet (simboliski) aktierī. Kā tas (simboliski) notiek ar māti, kad tā izaudzina bērnu, vai ar sēklu, kad no tās izaug un uzzied krāšņa puķe.
Izrādē nemitīgi skan mūzika – te tikai fonā, te izraudamās un kļūdama par dominējošo tēlu un tēmu. Izrādes noskaņa un atmosfēra, pateicoties mūzikai, neminētajai līnijai par Jegudi un trupas aktrises Marionas neviennozīmīgajām personiskajām attiecībām, kā arī sižetam par Jegudi un Voltu, kā tika precīzi konstatēts tikšanās reizē ar Kristianu Smedu, ir brutalitātes un sentimentālisma sajaukums. Es varbūt to varētu atšifrēt drusku plašāk - nežēlība, skumjas, velnišķīga enerģija, asprātība, komika un dompilna skaistuma pielūgsme.
* Brauciens uz Pēterburgu notika LU LFMI ERAF finansētā projekta "Latvijas teātris un teātra zinātne Eiropā: starptautiska sadarbības projekta sagatave un iesniegšana" ID Nr. 2010/0205/2DP/2.1.1.2.0/10/APIA/VIAA/015 ietvaros
Rakstīt atsauksmi