Lauma Mellēna-Bartkeviča

Teātra un mūzikas kritiķe un zinātniece

Simptomātiskais “Timotija efekts”

Viedokļraksts par operas un baleta jomas reakciju uz Timotija Šalamē repliku

Pagājušajā nedēļā masu medijos un soctīklos nepamanīta nepalika Holivudas zvaigznes un “Oskara” balvu nominanta Timotija Šalamē (Timothée Chalamet) izteika par operu un baletu. Proti, CNN un žurnāla Variety organizētajā sarunā ar Metjū Makonehiju (Matthew McConaughey) sarunu šovā Teksasas Universitātē, kura tēma bija pavisam cita, Šalamē ne no šā, ne no tā pretnostatīja klasisko kino kā saglabājamu vērtību iepretim operai un baletam, kurus “jāuztur pie dzīvības, lai gan tie nevienu neinteresē”. Tajā brīdī pat labi trenētais Makonehijs mazliet palika uz pauzes un gandrīz “nenoturēja seju”, pēc tam pāris milisekundēs atguva kontroli un pavēstīja, ka, protams, katram ir tiesības uz savu viedokli. Kādēļ gan lai viens mākslinieks noniecinātu citus mākslas žanrus, turklāt miljonu auditorijas priekšā, visticamāk, apzinoties savu autoritātes statusu vairākās paaudzēs? Šajā pusaudziskajā replikā, ko pavadīja operdziedāšanas imitēšanas moments, bija kaut kas simptomātisks mūsu laikam – aroganta nevērība pret publiskā telpā paustā viedokļa iespējamajām sekām, kuras nav tikai finansiālas. Piebilstot: “Es tikko zaudēju četrpadsmit centus sava satura skatījumos”, viņš nule izteikto nievājumu kvalificēja kā nenozīmīgu sīkumu.

Operas un baleta vidē reakcija uz šo repliku nebija tikai sašutums. Tā izraisīja arī ironiju un zināmu pašrefleksiju pašā kultūras vidē. Piemēram, Sietlas opera sociālajos tīklos piedāvāja 14% atlaidi biļetēm uz Žorža Bizē operas “Karmena” iestudējumu ar kodu “TIMOTHEE” un publiski aicināja arī pašu Timotiju Šalamē apmeklēt izrādi. Tas bija elegants, humorpilns un vienlaikus ļoti profesionāls veids, kā reaģēt uz provokatīvu izteikumu – nevis apvainoties, bet pārvērst situāciju par dialogu.

Taču aiz šīs epizodes slēpjas nopietnāks jautājums. Kultūras nozarē arvien biežāk parādās konkurējoša retorika starp dažādiem mākslas veidiem – it kā vienam būtu jāpierāda sava eksistence uz otra rēķina. Kino pret straumēto saturu. Teātris pret seriāliem. Opera pret popkultūru. Dzīvā māksla pret digitālo saturu. Šī loģika ir saprotama laikmetā, kad visi cīnās par vienu un to pašu – skatītāja uzmanību, finansējumu un publisko telpu. Taču tieši tādēļ tā ir arī bīstama. Kultūras ekosistēma nav nulles summas spēle. Ja vienu tās daļu kāds publiski pasludina par nevienam nevajadzīgu, tas grauj pašu priekšstatu par kultūras un mākslas daudzveidību kā vērtību. Jo daudzveidīgāka tā ir, jo dzīvotspējīgāka kļūst visa vide.

Makonehija un Šalamē saruna, kuru papildināja Teksasas Universitātes TV un mediju programmas studentu jautājumi, skāra ļoti būtisku mūsdienu problemātiku, tostarp radošo profesiju trauslo stāvokli tehnoloģiju un mākslīgā intelekta laikmetā – arī kinoindustrijas pārstāvji diskutē par realitātes robežām, klasiskā kino (uz kuru “ir jāiet”, nevis kuru ieslēdz savā ekrānā) saglabāšanu un arī kinoaktieru vidē Holivudā aktuālajiem radošā prekariāta un eidžisma jautājumiem. Tomēr bailes un šaubas par savas profesijas nākotni nekādi nedod tiesības noniecināt citus kultūras jomas profesionāļus, turklāt Šalamē māte un māsa nodarbojas ar baletu, kas situāciju padara vēl vairāk diskutablu, jo maz ticams, ka Timotijs nebūtu pazīstams ar minētajiem žanriem.

Paradoksāli, bet šādas situācijas atgādina, cik trauslas patiesībā ir visas radošās profesijas. Kino industrija šobrīd pati piedzīvo zināmu identitātes krīzi – notiek debates par mākslīgā intelekta izmantošanu, par aktieru digitālajām kopijām, par to, vai kinoteātra pieredze izdzīvos straumēšanas laikmetā. Šajās diskusijās bieži tiek lietoti tie paši argumenti, kurus operas un teātra cilvēki dzirdējuši jau desmitgadēm: “tas ir elitāri”, “tas interesē tikai nelielu publikas daļu”, “tas ir novecojis formāts”.

Šajā epizodē ir arī kāda operiska ironija. Artis Svece savā slejā “Timotijs  un Dalila” interneta žurnālā Satori.lv atgādina par skarbu patiesību – mūsdienās, sevišķi jaunākajās paaudzēs, kultūras faktu bagāža nav pašsaprotama un jebkādas atsauces publiskajā telpā auditorijai var būt tukša kopa. Aktuāla ir atsauce uz britu sarunu šovu, kur Timotijs Šalamē reflektēja par šķiršanos no savām kuplajām cirtām “Kāpas” nākamās filmas uzņemšanas laikā. Kad erudītā aktrise Emma Tompsone to salīdzināja ar Kamila Sensānsa operas “Samsons un Dalila” ainu ar matu nogriešanu, Šalamē mulsi nācās atzīt, ka par šo sižetu viņš neko nezina. Varbūt tā ir tikai sakritība, taču aina, kurā jaunais kino varonis publiski pajoko par operu, vienlaikus acīmredzami nepazīstot vienu no tās klasiskajiem stāstiem, liek domāt, ka kultūras atmiņas zaudēšanai tāpat kā matiem reizēm pietiek ar pavisam nelielu šķēru kustību. Tādā ziņā “Timotija efekts” ir simptomātisks. Tas parāda, cik viegli publiskajā telpā var reproducēt stereotipus par citu mākslas formu “novecošanu”, pat ja pašas radošās nozares šobrīd atrodas vienā un tajā pašā nestabilitātes zonā. Kultūras vēsturē gandrīz katra mākslas forma kādā brīdī ir pasludināta par dinozauru, kas nevienu vairs neinteresē. Savulaik tā runāja par romānu, vēlāk par teātri, vēlāk par operu. Šodien šādus vārdus dzird arī par kinoteātriem. Timotijs Šalamē šobrīd ir pārliecināts, ka pats pieder pie jaunākās evolūcijas pakāpes piecas minūtes pirms “Oskara”. Vēsture gan rāda, ka šādas pārliecības mēdz izmirt ātrāk nekā opera.

Kultūras profesionāļu savstarpējā solidaritāte kļūst arvien svarīgāka. Ne jau tāpēc, ka visiem būtu jāpatīk vienai un tai pašai mākslai. Bet tāpēc, ka publiska necieņa pret kādu mākslas formu galu galā normalizē attieksmi, ka kultūra vispār ir kaut kas fakultatīvs – dekorācija, nevis sabiedrības struktūras sastāvdaļa.

Un varbūt šeit arī slēpjas šīs šķietami nenozīmīgās epizodes vērtība. Tā daudz ko pasaka par šodienas attieksmi pret kultūru kopumā. Par to, cik viegli publiskajā telpā ironizēt par to, ko paši nepazīstam, un cik reti atcerēties, ka kultūras daudzveidība ir ekosistēma – ar savām nišām, vēsturi un auditorijām. Patiesībā jautājums nav par to, vai kādam rūp opera un balets. Jautājums ir, vai mēs spējam rūpēties viens par otra mākslu laikā, kad ikviena no tām var izrādīties nākamā apdraudētā suga.