Mīlestības CV
Varu droši apgalvot, ka teātris bija mana pirmā mīlestība, kas iesākās, kad jauns Kuldīgas skuķis, iestājies Filoloģijas fakultātē un sajuties vientuļš, devās uz Dailes teātri, noskatījās izrādi ,,Nolemtie“ un pati kļuva nolemta ar mīlu uz teātra pasauli.
Kā blakusfaktors izstrādājās kaisme uz vīriešiem melnos kreklos, jo šajā izrādē visi aktieri bija šādi ieģērbti.
Lai pierādītu savu mīlestību ne tikai vārdos, bet arī darbos, metu kautrību pie malas un iesoļoju nu jau likvidētajā Jaunatnes teātrī, lai paziņotu, ka gribu tur strādāt. Dabūju, ko gribēju!
Man tika iedota birste, un varēju dzīvoties galvenā režisora Ādolfa Šapiro kabinetā, purinot cigarešu pelnus no dokumentiem. Viņš pīpēja cigaretes ,,Rīga“ un mēdza pelnus izbārstīt pa visu galda virsmu. Atcerieties, lielie mākslinieki, – vienkāršā darba tauta ir tā, kas redz jūsu noslēpumus! Diez vai kādam ienāca prātā, ka apkopēja ir persona, kura brīvi piekļūst izslavētā tirāna lomu sadalījuma uzmetumam un jokojot varētu ierakstīt savas piezīmes. Tad gan nekas tāds prātā neienāca. Reiz ielavījos mēģinājumā, sēdēju ložā, klausījos, kā režisors skaidro katra lugas teikuma dziļo jēgu, un baidījos elpot, jo likās, Šapiro mani nogalinās ar skatienu vien.
Visai knaši rāpos pa karjeras trepēm un ieņēmu teātrī jaunu pozīciju, kas saucās ,,veļas mazgātāja – krāsotāja“. Komplektā saņēmu iespēju dzīvot teātra bēniņos, rīkojot tur ballītes un ar draudzeni ceļojot pa skatuvi nakts tumsā.
Tad teātri reformēja. Izziņoja, ka šajās telpās Alvis Hermanis un Juris Rijnieks uzņems aktieru kursu. Es gāju palūgties, lai man iedod jelkādu darbiņu, bet trāpīju taisni uzņemšanas pēdējā kārtā, un mani, kā tādu dīvainīti, paņēma topošo aktieru bariņā.
Kā jau kautrīgai filoloģei pieklājas, es biju pārrakstījusi Gētes ,,Faustu“ modernā interpretācijā un cerēju kļūt par dramaturģi. Bet nolēmu mest šādas ambīcijas pie malas, izmantot iespējas un kāpt tik uz skatuves, lai prožektori izgaismo manu neatkārtojamību.
Diezgan ātri tie prožektori apdzisa, bet teātra mīlestības uguntiņa manī pašā palika. Un vajadzēja nieka desmit gadus, lai piepildītos sapnis par dramaturģiju.
Ko es gribēju ar šo pavēstīt? Skaista ir teātra mīlestība!
Laiki mainās, bet vēl aizvien atrodas teātri mīlošas sirdis, ar ko pavasarī visus apsveicu!
Rakstīt atsauksmi