Nenest sāpi, kuru neizvēlējies
Pārdomas par Tomasa Ostermeiera izrādi “Vardarbības vēsture”
“Pašas vardarbīgākās patiesības parasti ir vismazāk pārsteidzošākās,” savā jaunākajā grāmatā “Sabrukums” (Collapse) raksta franču autors Eduārs Luī (Édouard Louis). Vardarbība kā motīvs ir klātesoša teju visos rakstnieka darbos, un tas ir centrālais izpētes objekts viņa romānā “Vardarbības vēsture” (History of Violence), kurā Luī atskatās uz notikumiem Ziemassvētku vakarā, kad viņu izvaroja. Darbu uz skatuves jau 2018. gadā pārcēlis vācu režisors Tomass Ostermeiers, un pasaulslavenā Berlīnes teātra “Schaubühne” iestudējumu jūnija sākumā varēja noskatīties arī Rīgā, Latvijas Nacionālajā teātrī.
Latviešu auditorijai mazāk zināmais (šis ir pieņēmums, vadoties pēc tā, ka tikai viens autora romāns tulkots latviski) mūsdienu franču rakstnieks darbos īpaši pievērsies vardarbības un seksualitātes jautājumiem, sociāli konstruētām attiecībām un to ierobežojumiem. Romānos Luī atklāti raksta par savu pieredzi – uzaugt kā homoseksuālim konservatīvā Ziemeļfrancijas ciemā, kuru raksturo nabadzība, vīriešu dominance, homofobija un sabiedrības noslāņotība. Šīs tēmas un, kā autors to raksturojis, sociālā determinisma ietekme uz cilvēku caurstrāvo Luī romānus. “Manai dzīvei cauri iet viens jautājums [..]. Kādā veidā varam kļūt par ko citu, kā to, par ko pasaule mūs ir izveidojusi? [1]” teicis Luī.
“Vardarbības vēsture” ir autora otrais romāns. Pirmsšķietami tas kalpo kā mēģinājums rekonstruēt 2012. gada 25. decembra notikumus, kad Luī naktī Parīzē sastop kādu vīrieti – alžīrieti Redu. Viņa neatlaidības ieintriģēts, Luī ieaicina Redu dzīvoklī, abi intīmā atmosfērā dalās ar stāstiem no bērnības; starp viņiem veidojas saikne, un viņi pārguļ. Kamēr Luī jau domā, kad atkal satiks Redu, viņš pamana, ka pazudis telefons. Sākas konfrontācija. Strīda karstumā Reda izvelk ieroci un draud nošaut Luī. Uz brīdi situācija norimstas, taču konflikts eskalējas no jauna, kad Eduārs atkal piemin pazudušo telefonu. Naida un baiļu dzīts, Reda izvaro Luī.
Stāsts gan ir kas daudz vairāk par vienkāršu rekonstrukciju. Tas nav mēģinājums izprast vai piedot, vai atainot sevi kā neiedomājamas vardarbības upuri. Tieši pretēji. Kā teicis pats Luī: “Es gribu, lai cilvēki runā par pieredzēto, taču mums ir fundamentālas tiesības nenest sāpes, kuras neesam izvēlējušies.” [2] Līdz ar to stāsts ieņem pavisam citu dimensiju; tas ir autora emancipācijas ceļš – aprakstīt notikušo, kā viņš to redz un jūt. Tas spilgti parādās arī izrādē, kur caur troksni un apkārtējo pastāvīgajiem mēģinājumiem notikušo ielikt tādā vai citādā rāmī no Luī tēla izskan sāpju un dusmu pilns kliedziens: “Paklausies mani – tas ir mans stāsts!”
Starp reālo un izdomāto
Izrāde veidota klasiska reālpsiholoģiskā teātra tradīcijā. Valoda ir tieša un skarba, nevairoties no lamuvārdiem. Darbība ir ļoti konkrēta, bez pārsātinātām mākslinieciskām metaforām, no skatītājiem neslēpjot vai neliekot tiem minēt, kas īsti notika. No Luī un Reda tikšanās līdz pat izvarošanai – tas viss notiek zālē sēdošo acu priekšā, radot biedējošu ikdienišķuma sajūtu.
Iestudējums ir kā atmiņu stāstījums. Ar sīkiem elementiem skatuves iekārtojums tiek pastāvīgi mainīts, vedot skatītāju cauri telpai un laikam. Atveroties priekškaram, redzam pa skatuvi staigājam vairākus agroplēves pārvalkos ietērptus cilvēkus – tie ir izmeklētāji, kas apseko nozieguma vietu jeb Luī dzīvokli. Blakus tiem nostājas Laurenca Laufenberga atveidotais Luī un, skatoties zālē, stāsta, kas notiek. Jau no pirmajām izrādes minūtēm saprotam, ko viņš ir pārdzīvojis, taču nakts detaļas atklājas tikai izrādes gaitā.
Stāsts ir veidots fragmentāri, bet ar ļoti precīzu tempu – ar katru nākamo epizodi emocionālais spriegojums kļūst arvien asāks, jo, pat zinot, kas ir gaidāms kulminācijā, katra aina atklāj kādu jaunu detaļu par vakara notikumiem, kurus skatītājiem nodot caur varoņa sarunām ar apkārtējiem. Nedaudz vairāk nekā divu stundu garumā iestudējums smalki dokumentē, kā viņš par izvarošanu stāsta policijai, ārstiem, savai ģimenei. Kāda ir apkārtējo reakcija – kā tie mēģina pateikt priekšā Luī, ko un kāpēc viņš ir pārdzīvojis, atsedzot to, par ko bieži runā gan vardarbības upuri, gan organizācijas, kas tiem palīdz – sekundāro viktimizāciju. Atsakoties uzklausīt cietušā stāstu un vēloties projicēt savu redzējumu, liekot vardarbības upurim atkal un atkal runāt par pieredzēto, nozīmē likt cilvēkam nemitīgi izdzīvot notikumus no jauna.
Tas parādīts no dažādiem skatpunktiem – policijas darbinieks ne tikai nav ieinteresēts uzzināt, kas tieši notika, bet gandrīz vai kā no sagatavota šablona uzdod jautājumus, kas vedina domāt, ka Luī pats ir vainīgs, ka viņu izvaroja. Attieksme pārvēršas atklātā rasismā, kad likumsargs uzzina, ka izvarotājs bijis arābu izcelsmes. Ārstu nesteidzīgums palīdzēt cietušajam un ģimenes, īpaši māsas (izrādē un darbā centrālu lomu ieņem Luī māsas tēls; kā pats Luī teicis, romānā galvenā stāstniece ir tieši māsa [3]), reakcija uz notikušo – lai ko un kam stāstītu Luī, pretī jau ir gatava sava versija par notikušo.
Liecinieki un līdzdalībnieki
Ainās pamīšus attēlots maigums un brutalitāte; tas, cik strauji cilvēks izmainās kādu konkrētu apstākļu ietekmē. Starp runām par izvarošanu un piedzīvoto vardarbību skatītājiem tiek pavērts logs arī uz ģimenes iekšējām nesaskaņām un Luī izceltajām sociālās šķiras atšķirībām. Pats kļuvis par rakstnieku, pārcēlies dzīvot citā “sabiedrības slānī”, par ko aizrāda māsa, norādot uz brāļa liekulību un augstprātību, jo attiecībās ar ģimeni viņš ieņem morālā pārākuma pozīciju. Māsas un brāļa attiecību saspīlējumi atklāj vēl vienu šķautni arī vardarbībai un tās dažādajām formām, jo arī ģimenes locekļu attieksme pret notikušo nav viennozīmīga. Māsa kā centrālais tēls mēģina apgalvot, ka Reda jau no sākta gala gribēja aplaupīt Luī, tādējādi netieši norādot, ka viņš pats ir vainīgs, jo to laicīgi nesaprata.
Nošķirtība starp notikušo un apkārtējo izdomāto risināta, periodiski iesaistot arī skatītājus. Luī attēlots gan kā notikumu liecinieks, gan kā to līdzdalībnieks, un tikpat pamīšus mainās arī skatītāju loma – aktieri vēršas pret zāli, lai skaidrotu savus iekšējos apsvērumus, neprecizitātes otra stāstītājā vai gluži vienkārši paustu savu neapmierinātību ar situāciju. Tādā veidā dodot instrumentus skatītājam veidot daudzpusīgāku redzējumu un pēc iespējas plašāk paskatīties uz situācijas attīstību. Ja nereti šāda vēršanās pie skatītājiem nolasās kā pašmērķīgs mēģinājums izrādes norisē mākslīgi iesaistīt arī zālē sēdošos, tad šoreiz tas pastiprina iekšējo dilemmu un cīņu ar sevi, liekot pastāvīgi reflektēt, kā pats rīkotos un ko teiktu šādā situācijā.
Tikpat filigrāni iestudējumā integrēti dažādi tehniskie līdzekļi. Skatuves dibenplānā ir ekrāns, un aktieri periodiski filmē savas darbības. Video projekcijas, kas jau kļuvušas par teju neatņemamu sastāvdaļu arī Latvijas teātra vidē, bieži vien dominē, padarot tās par galveno izrādes elementu un filmējot, ko aktieri dara, kad tos neredzam. Taču šeit tas ir kā organisks papildinājums, kuru izmanto intīmāko brīžu attēlošanai, piemēram, kā Laurenca Laufenberga Luī sarunājas ar izvarotāju – Renāto Šuha Redu, abiem guļot viens otra apskāvienos.
Visagresīvāk brutalitāte izpaužas izrādes kulminācijā, kad Reda izvaro Luī. Tā nav maskēta vai slēpta aiz mākslinieciskām metaforām, burtiski spiežot skatītājus noraudzīties notiekošajā. Dažu minūšu ilgās ainas laikā tiek netieši norādīts, ka Redu vadījusi ne tikai agresivitāte un dusmas, bet arī bailes un nevēlēšanās pieņemt savu homoseksualitāti. Tas jūtams caur tekstu, kuru Reda atkārto atkal un atkal: “Kurš tagad kuru drāž, pediņ?” Un uz to netieši norāda arī pats Luī, jau vēlāk runājot, ka negrib celt apsūdzības pret Redu, jo “kāds gan no tā būtu labums”?
Izrāde atainota gredzenveida kompozīcijā – noslēgumā skatītājus atgriež jau sākumā redzētajā ainā, kad izmeklētāji staigā pa dzīvokli un apkopo pierādījumus, bet tagad jau skatītāji pārzina notikušo pilnībā. Mainās tikai Luī sacītais. Ja sākumā viņš runāja par notikušo un tūlītējo reakciju, tad finālā viņš saka, ka negrib būt traumēts, tāpēc izvēlējies sev iestatīt, ka viņš nav traumēts. “Meli vairākkārt ir glābuši mani,” nosaka Luī. It kā liekot domāt, vai melošana sev ir vienīgais risinājums pēc traumas pārdzīvošanas un šķietami norādot uz paša iekšējo pretrunu: pat ja viņš ir traumēts, viņš to sev neatzīs.
Tomēr izrāde liek uzdot filozofisku jautājumu – vai trauma ir neizbēgama? Pats Luī nedod skaidru atbildi, vai viņš tiešām nebija traumēts vai izvēlējies savu traumu apspiest, bet izsaka savu attieksmi caur vācu filozofes Hannas Ārentes vārdiem: “Apzināta faktuālās patiesības noliegšana, spēja melot un sagrozīt faktus un spēja rīkoties ir savstarpēji saistītas; to eksistēšana ir atkarīga no viena avota – iztēles [..]. Mēs esam brīvi mainīt pasauli un sākt tajā kaut ko jaunu.”
Atbalsts mākslas darba veidā palīdz
Iestudējuma vērtība slēpjas ne tikai iztirzātajās tēmās – balss došanā vardarbības upurim sava stāsta izstāstīšanā, sociālajā noslāņojumā un tā ietekmē uz attiecībām ģimenē, rasismā un homofobijā, ar ko daudzi saskaras ikdienā –, bet arī tiešumā, ar kādu tās ir attēlotas. Neslēpjoties un nevairoties no neērtā. Arī Latvijas teātros laiku pa laikam parādās skatuves darbi par seksuālo vardarbību, taču, skatoties Ostermeiera izrādi, nepameta sajūta, ka nereti tēma atainota ar mākslinieciskām metaforām, kas nedaudz atšķaida vai mīkstina vēstījumu, jo kļūst par teātra paņēmienu, ko reāli dzīvē nevaram novērot. Bet konkrētība, kas raksturo šo iestudējumu, kā pats sev to esmu definējis, ir iemesls, kāpēc ar izrādi dzīvoju vēl tik ilgi pēc priekškara aizvēršanās. Kritiķiem un sabiedrības procesu ekspertiem viedokļi par to dalās.
Tam, ka seksuālās vardarbības tēma parādās tikai caur mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem, teātra kritiķe Henrieta Verhoustinska nepiekrīt. Viņa uzskaita vairākas izrādes Latvijas teātros, kur šāda vardarbība atspoguļota diezgan tieši, taču arī viņas vērtējumā konkrētība ir viena no Ostermeiera iestudējuma galvenajām vērtībām. “Tā īpašā precizitāte un jūtīgums tomēr atšķir šo darbu no Latvijā visai bieži par šādām tēmām nosacītā un metaforiskā veidā runājošām izrādēm,” bilst teātra kritiķe. Viņa norāda, ka pēdējos gados ir bijuši iestudējumi arī Latvijas teātros, kas tieši vai netieši risina seksuālās vardarbības jautājumus, taču kopskatā tēma pārāk bieži neparādās uz vietējām skatuvēm. Kritiķes ieskatā, tas saistīts ar to, ka režisoriem šī tēma nav pārāk aktuāla vai prioritāra. “Kamēr nenotiek kādi skandāli vai kāda vardarbības lieta – kamēr lieta nenonāk režisoru un dramaturgu redzeslokā, tikmēr viņi neķeras tam klāt… Es, piemēram, gaidu, kad būs teātru reakcija uz Mūzikas akadēmijas pasniedzēja lietu,” izsakās Verhoustinska.
Kritiķes vērtējumam nepiekrīt Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece Elvīra Šimfa, kura uzsver, ka režisori Latvijā nestrādā atrauti no Eiropas kultūrtelpas, kurā vardarbības (tostarp seksuālās) jautājumi pēdējos gados ir ļoti aktuāli. Šimfas ieskatā tas, ka tēma tik salīdzinoši reti parādās mūsu repertuāros, vairāk saistīts ar konservatīvajiem uzskatiem Latvijas sabiedrībā. “Vardarbības tēma nenāk viena pati, tā līdz šim vienmēr nākusi komplektā ar heteroseksualitātes kritiku,” saka Šimfa, skaidrojot, ka seksuālā vai jebkāda tipa vardarbība pāru starpā bieži tiek attēlota kā kritika, piemēram, tradicionālajam ģimenes modelim; ka vardarbība ir iekodēta šādā attiecību matricā. “Viena no konservatīvas sabiedrības pazīmēm ir, ka lietas, kas notiek pāru starpā iekšienē, arī iekšienē risina un nenes uz āru,” norāda pētniece, uzsverot, ka šādu tēmu attēlošana nozīmē iznest uz āru to, ko nereti uzsver, ka tam “jāpaliek aiz slēgtām durvīm”.
Turklāt vardarbība pati par sevi ir neērta tēma, par kuru runāt cilvēki bieži vairās. “Vardarbības upuriem dažādu psiholoģisku un pragmatisku apsvērumu dēļ, bet arī citiem cilvēkiem ir grūti par to runāt vai skatīties, bet tas ir vienkārši dabiskā, instinktīvā līmenī – cilvēkiem tas izraisa ļoti nepatīkamas emocijas,” bilst pētniece.
Jautātas, vai par seksuālo vardarbību jārunā vairāk arī Latvijas teātros, ne Šimfai, ne Verhoustinskai nav konkrētas atbildes. “Mana kā savulaik vardarbības upura pozīcija ir, ka atbalsts mākslas darba veidā, protams, būtu ļoti noderējis, bet ir miljoniem tēmu, par ko vēl runāt bez šīs,” izsakās kritiķe Verhoustinska. Savukārt Šimfa spriež, ka par seksuālo vardarbību runā daudz un atklāti arī Latvijas sabiedrībā: “Bet teātriem ir sava valoda, kā runāt par noteiktām tēmām – tā ir valoda, kas nav pieejama nevienam citam medijam,” saka pētniece, uzsverot, ka teātri Latvijā savu valodu varētu izmantot arī seksuālās vardarbības tematikas apspriešanai.
Rakstīt atsauksmi