Margarita Zieda

Teātra zinātniece, JRT Literārās daļas vadītāja

Vērtīgu jauno sezonu!

Piezīmes par vācvalodīgā teātra festivālu “Theatertreffen”

Visapspriestākais notikums teātra profesionāļu vidē augusta pirmajā nedēļā saistās ar Baireitas festivālu, kas jau pēc tā jēgas ir revolucionārs un jaunu ideju aizsācējs. Atzīmējot 150. dzimšanas dienu sešpadsmit stundu ietilpīgajai Riharda Vāgnera cilvēka pārradīšanas operai “Nībelunga gredzens”, ko tās autors bija iecerējis izrādīt četrus vakarus no vietas un pēc tam festivāla namu nodedzināt, tika sagatavots jauns uzvedums, kura muzikālo lasījumu veidoja viens no mūsdienu izcilākajiem Vāgnera interpretiem diriģents Kristiāns Tīlemans, Baireitas festivāla orķestris un solisti. Bet režiju veidoja mākslīgais intelekts. Ko Vācijā un arī citviet pasaulē dēvē par mākslīgo inteliģenci, tā paplašinot tā iespējamo potenciālu.

Markuss Lobess (Marcus Lobbes), cilvēks, kurš režisoru bija sabarojis ar Baireitas festivāla attēliem, “Nībelunga gredzena” izrāžu ierakstiem un laikmeta dokumentāciju 150 gadu ietilpībā, sevi atturīgi dēvēja par kuratoru. Pēc pirmizrādes starptautiskie analītiķi ir vienisprātis – milzumdaudzo bilžu parāde jeb “salāti” liecina tikai vienu – mākslīgā inteliģence līdz sava uzdevuma izpildīšanai vēl nav izaugusi. Bet tā aug. Vēl rudenī žurnāls “Theater heute” rakstīja par mākslīgās inteliģences pirmajiem mēģinājumiem režijā. Tai bija uzdots izveidot izrādi ar dzīviem aktieriem, kuriem jāatsaucas uz “režijas” norādījumiem un tie jāizpilda. Un rezultāts ir – dīvainas, nekonvencionālas mizanscēnas bez jēgpilnas sasaistes ar materiālu. Mākslīgā inteliģence jau šodien spēj simulēt formālas pieejas mākslinieku-amatnieku. Tādu kā režijas nodaļas pirmo kursu studentu jaunradi un arī to profesionāļu veikumu, kuri dzīvo pārliecībā, ka formālais risinājums ir viss. Un jo dīvaināks, nepareizāks, jo labāks. Bet pietrūkst ne tikai jēgas centra, no kura šī formradne izaug. Trūkst dzīvā kodola. Bet tieši tas ir teātra spēks un lielā vērtība. Ko simulēt nav īsti iespējams.

Par to nācās domāt arī pērnās sezonas noslēgumā, skatoties vācvalodīgā teātra uzmanības vērto izrāžu skati “Theatertreffen Berlin”. Jau ceturto reizi uzvedumu desmitniekā ir iekļauti austriešu režisores, horeogrāfes un performeres Florentīnas Holcingeres darbi.

“Gads bez vasaras”

Šoreiz Holcingeres izrāde A Year Without Summer, par kuru Kroders.lv jau rakstīja agrāk, Berlīnē kā festivāla dalībnieks tiks izrādīts daudzus mēnešus vēlāk – oktobrī. Jo maija mēnesī, kad notika “Theatertreffen”, Florentīna Holcingere performēja Venēcijas biennālē. Viņas radītā dzīvā māksla Austrijas paviljonā, virs kura bija iekārts milzu zvans un tā mēli veidoja ar galvu uz leju iekārts sievietes ķermenis, kļuva par centrālo notikumu vizuālās mākslas parādē šogad. Visvairāk apspriesto un ar rindu trīs stundu garumā pie tā.

Parasti jau teātris kā mākslu sintēzes adepts atpaliek no vizuālās mākslas. Šoreiz ir otrādi. Florentīna Holcingere, kura “Theatertreffen” piedalās jau kopš 2021. gada un kuras izrāžu tik uzrunājošie un laika nervā trāpošie tēli, arī šīs milzu zvans ar tajā iekārto sievieti, regulāri rotā teātra žurnālu vākus, ir atklājums vizuālo mākslu teritorijā. Tāpat Holcingeres ceļojumi ūdens valstībā, kurā lēni grimstam. Tomēr dzīvojam ļoti nošķirti.

Tikmēr Holcingerei jau ir izveidojies formālo atdarinātāju pulks. Bet viņa ir viena un ne ar kādu citu nesajaucama – tieši ar savu tik ļoti dzīvo, visām robežām pāri ejošo un pilnīgi neprognozējamo māksliniecisko enerģiju. Ko kopēt un atdarināt nav iespējams.

Un tieši Holcingeres jaunākā izrāde “Theatertreffen” programmā piedāvā citus tēlus, citus varoņus uz skatuves. Ja festivāla izrāžu lielāko īpatsvaru veido toksisku cilvēku studijas, tad A Year Without Summer uzmanības centrā novieto personālu, kas visus sastrādātos mēslus aiz cilvēkiem savāc. Un šobrīd, kā rāda Holcingeres izrāde, mēsli pa visām malām gāžas vienkārši straumēm. Un tad ir to neievērojamo, nepamanāmo cilvēku darbs. Kuri satīra, aizvāc, nomazgā. Un pasaule atkal ir svaiga un balta, kurā kūstošais ūdens sasalst atpakaļ ledū un uz tā var slidot, veidojot jaunas figūras, – skaisti un iedvesmojoši.

“Theatertreffen” skatoties, bija jādomā par aizvadītās sezonas otrajā pusē vācvalodīgā teātra cilvēkus un lasošo publiku satraukušo rakstu ar nosaukumu “Teātra sarukšana pundurī”. Publicēts vienā no ietekmīgākajiem Vācijas laikrakstiem “Frankfurter Allgemeine Zeitung” ar centrālo tēzi, ka teātris strauji zaudē nozīmi, un pamatots ar svaigiem pierādījumiem, kas katram redzami uz skatuves un skatītāju zālē, šis teksts pēc būtības aptvēra mūsdienu teātra attīstības pēdējos trīsdesmit gadus. Un acīmredzamo realitāti, ka pēdējo desmit gadu attīstība ir iebraukusi strupceļā un ir jāmeklē citi ceļi.

Vienaldzīgo pēc šī raksta nebija. Vieni aktīvi centās aizstāvēt aktuālo teātra piedāvājumu, ar kuru uzauguši, apelējot pie domu darba, kas tiekot iedarbināts, un svarīgām tēmām, par kurām runā izrādes. Un kas simptomātiski – pie viena mēģinot diskreditēt raksta autoru, apgalvojot, ka viņa uzstādīto problēmu nemaz nav. Bet tas īsti nav iespējams, jo Zīmons Štrauss (Simon Strauß) ir fundamentāli izglītots teātra kritiķis pašos spēka gados – šobrīd viņam ir 38, par FAZ redaktoru un aktīvi rakstošu analītiķi viņš kļuva 26 gadu vecumā. Zīmons Štrauss ir teātra cilvēks otrajā paaudzē, viņš ir uzaudzis teātrī un skolnieka gados piedzīvojis vēl pirmspostdramatiskā teātra laikmetu un spilgtas, cita mākslinieciskā kalibra personības. Un viņam no tiesas rūp, lai teātris nezaudē savu nozīmi cilvēka dzīvē un sabiedrībā kopumā.

Jau pirms desmit gadiem viņa raksti asi polemizēja ar vispārējo pašsaprotamību par teātra attīstības gaitu, jūtot, ka teātris ir sācis zaudēt spēku un jēgu, un pārjautājot lietas pēc būtības. Šobrīd viņš par to raksta pilnā spēkā. Eiropas valstīm milzīgus līdzekļus atvēlot bruņošanās izdevumiem, sākas ievērojami samazinājumi visās citās jomās. Tostarp teātra finansējumā. Kā teātrim pierādīt, ka tas ir eksistenciāli nepieciešams? Būtisks? Šis ir vēl viens impulss par to nopietni domāt.

Vienu no iespējamajiem ceļiem, kā teātrim nesarukt pundurī, nodemonstrēja dažas “Theatertreffen Berlin” izrādes. Un tas skan – mazformātiem likt pretim lielformāta iestudējumus.

“Valenšteins”

Visapjomīgāko izrādi – septiņu stundu garumā – piedāvāja Minhenes Kammerspiele ar iestudējumu “Valenšteins”. Frīdriha Šillera trīsdaļīgo lugu ciklu par Trīsdesmitgadu karu Eiropā un milzīgas algotņu armijas vadoņa Valenšteina uzvaras gājiena bojāeju inscenējis vācu režisors Jans Kristofs Glogels. Trīsdesmitgadu karš Eiropā, kurš ir aptverts Šillera sāgā, bija algotņu miesām uzturēts slaktiņš. Caur naudas mehānismu, kas darbina karus visos laikos.

Krievu režisors un aktieris Sergejs Okuņevs bija veicis padziļinātu izpēti par algotņu biznesu mūsdienu pasaulē, kuru slepkavošanas ģeogrāfija sniedzas no Centrālāfrikas līdz Sīrijai un Ukrainai. Tie ir privātie brīvprātīgie, kas šādā veidā pelna naudu. Viņi nav nevienas valsts armijā, bet pieder firmām. Un noziedzīgu valstu vadītājiem ir ērts ēnu instruments veikt karadarbību, arī jau pirms gadiem Ukrainā, bez oficiālas valsts armijas piedalīšanās. Izrādes “Valenšteins” sarkanā stīga, kas iet cauri visai izrādei, ir stāsts par jevgeņiju prigožinu un viņa biznesa aizsākumiem deviņdesmito gadu sākumā. Sācis ar amerikāņu izgudrojumu – “hotdogu” ieviešanu, dzelzs priekškaram krītot. Turpinājis ar troļļu fabriku, kuru darbība ietekmēja vēlēšanas ASV, Krievijā un Brexit iznākumu. Un uzņēmis lidojumu ar restorānu ķēdi, par kuras augstāko pilotāžu kļuva elitārs restorāns putinam un viņa viesiem. prigožina biznesa domāšana aizķērās pie “dzīvās gaļas”, un viņš nodibināja privātu algotņu firmu “Vāgners”, kas darbojās nu jau transkontinentāli. Tā prigožins ieguva iesauku “putina pavārs” jau divkāršā nozīmē. Un tāpēc uz skatuves “Valenšteinā” ir tieši virtuve, no kuras tvaikiem kļūst nelabi jau pirmajās stundās. Jo gatavotā ēdiena izgarojumiem jaucas klāt drausmīga informācija, ko stāsta stāstnieks Seržs, tērpies burvju mētelī.

Tas ir krievu aktieris un režisors Sergejs Okuņevs, kurš emigrēja 2023. gadā, šobrīd strādā Minhenē, kur izveidojis vēl citu, ļoti personisku darbu par sevi. Absolvējis Maskavas teātra institūtu GITIS, lai izvairītos no obligātā dienesta armijā karavīra statusā, viņš brīvprātīgi pieteicies par videomākslinieku, kas apkalpotu krievu armiju. Un kā videodarbinieks nonācis kara elles epicentrā, sastopoties tuvplānā ar visām drausmām, ko tas ietver. Tā kļūstot par līdzdalībnieku. Jo izvairīties nav iespējams. Viņa darbi Rietumos ir veidoti ar ļoti lielu atklātības pakāpi, kļūstot bīstami viņam pašam. Un to viņš apzinās. Ar to arī iesākot šo ceļojumu septiņu stundu garumā: “Ļaudis, man ir bail!” Un viņa stāsts par privātā karaspēka izveidotāju un menedžeri prigožinu ir šausmīgs. Tas sākas ar nāvi. Par kuru tā arī nav skaidrs, cik tā ir fiktīva, cik – reāla. Kā zināms pēc viņa vadītā neapmierināto karagājiena uz Maskavu, prigožins esot gājis bojā aviokatastrofā. Lai gan skaidru pierādījumu par to nav. Taču drausmīga nav prigožina nāve, bet pati viņa dzīve.

Viss septiņu stundu milzīgais uzvedums ir uzvīts uz šīs izzinošās intrigas – dokumentālā stāsta par jevgeņija prigožina biznesa ideju aizmetņiem un šī biznesa grandiozo uzplaukumu, ko nespēj dzēst pat tā radītāja nāve. Viņa veikalu – slaktētāju organizēšanu un transportēšanu pa visu pasauli – turpina vadīt dēls, kurš tēvam bija līdzās no bērnudārza vecuma. Un satriecošas ir prigožina vecākā veidotās grāmatas bērniem, ar kurām iepazīstina Sergejs Okuņevs.

Otra režisora lielā kārts ir Valenšteina lomas izpildītājs aktieris Zamuels Kohs (Samuel Koch). Pirms 26 gadiem saderējis televīzijas šovā Wetten, dass..?, ka veiks atmugurisku salto pāri daudziem motocikliem, viņš neveiksmīgi piezemējās, gūstot paralīzi uz visu mūžu. Izrādes sensācija ir aktiera atgriešanās teātrī ar šo titullomu. Kas nav pretrunā ar Valenšteina figūru, kuru, smagi ievainotu, esot pārnēsājuši viņa uzticamie kareivji. Zamuels Kohs ir ierobežots kustībās, taču citu aktiera būtisku instrumentu – mutvārdu komunikāciju – viņš pa šiem gadiem ir trenējis, un tā ir profesionāli augstā līmenī.

Šīs abas kārtis tad arī notur septiņstundīgo imersīvo izrādi, jo tajā kā skatītājs patiešām nonāc tādā kā transa stāvoklī. Reģistrējot, cik daudz kas no reiz efektīgā uz ielas filmētā dzīvā video, kas tiek translēts skatītāju zālē, ir kļuvis par tādu pašu klasiķi kā psiholoģiskais teātris. Un vienlaikus ļaujot pamanīt, ka tieši psiholoģiskais teātris – vai saucam jau to labāk par mūsdienu cilvēkteātri – pa šiem gadiem ir kļuvis ārkārtīgi vājš. Atstājot jautājumu pārdomām – vai tas ir tāpēc, ka režisors, veidojot milzīgos inscenējumus, ar cilvēkiem padziļināti nestrādā. Vai arī vairs nemāk strādāt.

No izzinošā viedokļa Minhenes “Valenšteins” ir interesants un vērtīgs, no teātra viedokļa – tieši daudzo stundu izvērsumā ļauj pamanīt, cik ļoti pa šiem gadiem perifērijā ir nonākusi aktiermāksla.

“Serotonīns”

Kā oponents šai tēzei varētu kalpot visradikālākais TT piedāvājums – Mišela Velbeka romāna “Serotonīns” uzvedums piecu stundu garumā viena aktiera izpildījumā, kas tapis Potsdamas Hansa Otto vārdā nosauktajā teātrī. Bez pauzēm aktierim. Bet skatītājam gan atļaujot jebkurā izrādes brīdī doties laukā uz tualeti, bufeti, uzsmēķēt, uztankoties, atjēgties un nākt atpakaļ. Tikmēr aktieris bez neviena ūdens malka tukšā baltā telpā, sēžot uz soliņa, tikpat kā bez jelkāda akustiskā vai gaismu maiņu atbalsta, bez videoprojekcijām, klusinātās toņkārtās piecu stundu garumā dalās ar kāda eiropieša pusmūža vīrieša skatienu uz pasauli.

Un tas nav iedvesmojošs cilvēks, kura sabiedrībā gribētos uzturēties vēl un vēl. 2019. gadā Velbeka sarakstītā romāna varonis cieš no depresijas, lieto serotonīnu, kas notur viņu līdzsvarā. Bet viņa iekšējā pasaulē nav dzīvības enerģijas.

Iestudējumu radījuši divi draugi mūža garumā – 57 gadus vecais aktieris Gvido Lambrehts un viņa vienaudzis režisors Sebastjans Hartmans. Abu mākslinieku kopdarbs aizsācies jaunībā, un šis grandiozais viena aktiera maratons attīstījies lielas abpusējas uzticēšanās atmosfērā. Mišela Velbeka romāna varonim piejaucējot paša aktiera autobiogrāfisku dzīves izklāstu Vācijas Demokrātiskās Republikas laikos, ticis radīts lielāks tēla apjoms, savienojot dažādās sociālpolitiskās formācijās – Rietumeiropā un Austrumeiropā uzaugušu cilvēku kopīgo paaudzes pašsajūtu. Rezignāciju par mūsdienu pasaulē notiekošo un iekšējās pasaules dzīvības enerģijas izteikti zemu līmeni. Un aktiertehnikas varēšanas augstākā pilotāža ir veltīta šī iekšējā stāvokļa izklāstam. Liekot jo vairāk aizdomāties par to, kam tik milzīgi spēki tiek tērēti. Lai izstāstītu ko?

“Gepards”

“Theatertreffen” atklāšanas iestudējums aizvien ir ticis izvēlēts kā jaudīgākais sezonas piedāvājums. Šogad skati aizsāka Cīrihes Schauspielhaus veidotais “Il Gattapardo” pēc Džuzepes Tomazi di Lampedūza romāna “Gepards”. Darbs par to, kā mainās laiks – vienus cilvēkus aizslaukot prom un pavisam citādi veidotos novietojot dzīves epicentrā.

Trīsstundīgais iestudējums ir veidots ļoti enerģiskas un ar milzīgu pašapziņu apveltītas režisores Pinaras Karabulutas (Pinar Karabulut) vadībā. Viņas profesionālā karjera ir galvu reibinoša. Ātrā laikā viņa ir panākusi to, kas agrāko paaudžu vīriešiem – režisoriem ir bijis sasniedzams vairākās desmitgadēs sūrā darbā ar spilgtu māksliniecisko domāšanu un ļoti spēcīgu profesionālo varēšanu. Jaunākajā laikā tas viss vairs nav prioritāri.

39 gadus vecā režisore Pinara Karabuluta iestudē tikai A klases teātros – Minhenes Kammerspiele, Berlīnes Deutsches Theater, Berlīnes Deutsche Oper –, un pirms gada viņa kļuva par Cīrihes Schauspielhaus māksliniecisko vadītāju tandēmā ar režisoru Rafaelu Sančesu. Un tieši viņu vadītais teātris ar katastrofāli tukšo skatītāju zāli, kuru izdodas aizpildīt līdz 17%, bija kļuvis par Zīmona Štrausa raksta konkrēto piemēru tam, kā teātris draud pārvērsties pundurī. Jo neba nu “konservatīvais” skatītājs ir pie vainas tam, ka viņam šāds teātris nav vajadzīgs.

Un to grandiozi iecerētais “Geparda” iestudējums nodemonstrēja pilnā spēkā jeb, precīzāk sakot, pilnā nespēkā. Šī iestudējuma sakarā ir interesants radikāli atšķirīgais kritiķu novērtējums. Kamēr žurnāls “Theater der Zeit” raksta par šo izrādi kā trīsstundīgām batālijām bez jēgas un sapratnes, kritiķu žūrija tieši šo iestudējumu izvirza kā ievērības vērtu. Un tāds tas patiešām arī ir. Jo lielā spektrā uzrāda visu to, ko teātris jaunākajos laikos ir pazaudējis.

“Il Gattapardo” demonstrē milzīgu vēlmi atgriezt teātrim jaudu un spēku. No pirmā acu uzmetiena ļoti interesantā veidā. Atgriežot teātrim panorāmiski izvērstu skatienu uz citu laikmetu, uz tā stilu un krāšņumu. Gribētos arī teikt – skaistumu. Bet, sekojot uzaicinājumam pirms izrādes kāpt uz skatuves un kopā ar pārējiem skatītājiem izstaigāt grandiozi uzbūvēto Geparda villu, saproti, ka labāk to nevajadzēja darīt. Lukino Viskonti līmeni no mūsdienu teātra jau laikam ir naivi gaidīt, kaut gan savulaik Kristīnes Jurjānes un Alvja Hermaņa Minhenes Kammerspiele veidotais “Vasas” iestudējums vizuālās kultūras un atmosfēras ziņā bija tieši šādā līmenī. Tātad iespējams tas tomēr ir arī mūsdienās. “Geparda” gadījumā pārsteidz režisores pašpārliecinātais aicinājums aplūkot tuvplānā tik rupju butaforiskumu.

Un tas šajā izrādē diemžēl ir pārceļojis arī uz cilvēkiem. Aktieri, atveidojot cita gadsimta aristokrātus, dara to ar plebeju manierēm. Tā kādreiz padomju teātrī izrēķinājās ar aristokrātiju, rādot viņus kā prastus muļķus. Un tas ir akmens pat vairs ne aktieru, bet jaunās režisores kultūras dārziņā. Kā sekot līdzi stāstam par aristokrātijas bojāeju, ja uz skatuves viņu vispār nav?

Starpbrīdī skatītāji masveidā pameta teātri. Savukārt satiktie praktiķi no citiem teātriem dažas dienas vēlāk jau citā TT izrādē, jautāti par “Gepardu”, palika ļoti dusmīgi. Un negribēja pat runāt par šo izrādi, jo te vispār nav, par ko diskutēt.

Tikmēr Berlīnes žurnāls “tip”, kas iepazīstina iedzīvotājus un galvaspilsētas viesus ar uzmanības vērtiem jaunumiem visās jomās, jūlija numurā teātra nodaļā četras lappuses ir veltījis izcilajai vācu aktrisei Korinai Kirhhofai (Corinna Kirchhof). Uzdodot jautājumu – ko tas pastāsta par mūsdienu teātra stāvokli, ja izcilākie aktieri dodas no tā prom? Visos teātros, un tie ir labākie Vācijas teātri – Berlīnes Schaubühne, Vīnes Burgtheater, Cīrihes Schauspielhaus, Berliner Ensemble –, šī aktrise ir dāvinājusi skatītājiem liela mēroga teātra mākslu, jā, paši vācieši par Kirhhofu saka – teātra zvaigzne. Star. Darbu mākslā viņa turpina – filmējas, uzstājas kopā ar mūziķiem un orķestriem. Un par mūsdienu teātri viņa žurnāla intervijā saka tā: “Es bieži redzu kolēģus, kuru potenciālu režisori neizmanto. Daži man saka, ka arī viņiem ir milzīgas ilgas pēc mazāk redukcionistiskas domāšanas un spēlēšanas pieejas, kāda šodien bieži tiek praktizēta. Teātri nevar atraut no laikmeta, tas pieder pie tā. Mēs visi esam nihilisti. Mums nav vīziju, mēs dzīvojam pielāgošanās spiedienā, sacenšamies par naudu un tā sauktajiem panākumiem. Mēs dzīvojam bailēs no nākotnes tā vietā, lai domātu un attīstītu utopijas. Iespējams, tas attiecas uz visu Rietumu civilizāciju šodien.

Var jau būt, ka teātris ir arī paaudžu projekts, kas apmēram ik pēc 30 gadiem tiek izgudrots no jauna. Tur nav ko iebilst. Bet nedrīkst arī aizmirst, ka teātris ir tomēr sena katarsiska māksla, vairāk nekā divus tūkstošus gadu veca! Un lugas, kas pelnījušas šo nosaukumu, nevar tā vienkārši noreducēt uz kādu vienu kopsaucēju un pēc trim mēģinājumu nedēļām pasniegt tās skatītājam kaut kā žurnālistiski, psiholoģiski vai socioloģiski iekrāsotas. Tajās ir ietverts kas vairāk. Un šī pretrunīgā, sarežģītā lugu būtība vispirms ir jāatklāj. Teātrim ir arī sakars ar noslēpumu, transcendenci un poēziju, ar svešo, nedrošo, neredzamo. Un tādas lietas nevar atšifrēt uzreiz. Es zinu, ka mākslas nozare saņem arvien mazāk subsīdiju, ka visam ir jānotiek ātrāk un ka skatītāju uzmanības ilgums ir samazinājies. Bet vai nav citas alternatīvas, vai jāturpina paniski piedalīties neoliberālajā spēlē par panākumiem, naudu un uzmanību? Vai teātris nav aicināts tam visam spēkpilni iebilst, piedaloties subversīvi, praktizējo lēnību, dziļumu un kopību?”

Lai visiem teātriem vērtīga un jēgpilna sezona!