Margarita Zieda

Teātra zinātniece, JRT Literārās daļas vadītāja

Pretrunas ir mūsu cerības

Piezīmes par vācvalodīgā teātra festivālu “Theatertreffen”

Kaut ķīnieši viens otram novēl nedzīvot pārmaiņu laikos, tiem aizvien piemīt arī kas vērtīgs, jo tieši tajos mēdz atvērties jaunas perspektīvas. Vācijas, Austrijas un Šveices desmit aizvadītās sezonas ievērības vērto iestudējumu skate “Theatertreffen”, kas trīs maija nedēļas jau sešdesmit otro gadu notiek Berlīnē, šādus pārmaiņu laikus ir piedzīvojusi ne reizi vien. Un tie ir pieteikušies atkal.

Vislabāk to var sajust sarunās ar teātra iespējās ieinteresētiem skatītājiem, teātra praktiķiem un teorētiķiem apspriežot septiņu kritiķu veikto izvēli – uz ko tiek vērsta uzmanība, veicot atlasi no 738 izrādēm, kas svinējušas pirmizrādi vācvalodīgajās zemēs. Septiņu teātra kritiķu žūrija bija apceļojusi 88 pilsētas.

“Theatertreffen” ir izcila satikšanās vieta viedokļu apmaiņai par redzēto, par to, kas šobrīd teātrī notiek. Tā ļauj sajust, ka neesi ar savām domām viens. Un gūt bagātinošu vielu pārdomām arī no citu teātrī ieinteresētu cilvēku skatpunktiem. Interesanti, ka vaimanāšanu attiecībā uz to, ka atkal nekā prātīga nav, šogad gandrīz nemaz nenācās uzklausīt. Laikam, teātrim nonākot krīzes zemākajā punktā, uzmanību saista vairs tikai tas, kas modina cerību.

Kā varēja uzzināt no teātra kritiķu žūrijas, pamatnoskaņa desmitiem un simtiem aizvadītajā sezonā tapušo izrāžu vācvalodīgajā telpā esot bijusi bezcerība. Iespējams, ar to ir saistīta atklāšanas izrādes izvēle – britu režisores Keitijas Mičelas Hamburgas Deutsches Schauspielhaus veidotā Federiko Garsijas Lorkas “Bernardas Albas māja”. Grandiozs un režijas meistarības ziņā apbrīnojams darbs, kas rāda sešu sieviešu ieslēgto dzīvi mājā – divos stāvos un desmit istabās, organizējot darbību vielaikus vairākās telpās un feministiskajā kontekstā turpinot atsegt smacējošā un varmācīgā patriarhāta struktūras. Britu dramaturģe Alise Bērča (Alice Birch), ar kuru Keitija Mičela pirms dažiem gadiem šajā pašā teātrī izveidoja izrādi “Pašnāvības anatomija”, bija uzrakstījusi turpinājumu Lorkas lugai, un izrāde noslēdzās citādāk nekā spāņu oriģinālversijā – ar sieviešu kolektīvo pašnāvību.

Jāsaka, ka arī “Theatertreffen” noslēguma izrāde “Double Serpent”, ko Vīsbādenes teātrī iestudējis suģestējošas atmosfēras un spilgtu attēlu meistars Erzans Montāgs (Ersan Mondtag), izstaroja tikpat bezcerīgu nolemtību, nespēju izrauties no sāpju un varmācības telpas. Šajā gadījumā – geju dzīvē. Un tieši “Theatertreffen” noslēgumā varēja novērot, ka publikai ar šādiem smacējošiem stāstiem mērs tomēr ir pilns, – cilvēki izrādes laikā kuplā skaitā pameta skatītāju zāli. Finālā uz skatuves uznākot izrādes veidotāju komandai, no skatītāju zāles atskanēja noraidoši “būū” saucieni, kas dramatiskajā teātrī atskan ārkārtā reti. Pamatā tos var dzirdēt tikai opernamos. Tiesa, izrādes veidotāji un tie, kuri šo darbu bija izraudzījušies TT, lepni attaisnojās ar to, ka šāda skatītāju reakcija liecinot tikai par to, ka izrādei esot izdevies ietiekties sāpju zonā, kuru ne visi laikabiedri grib un spēj izturēt.

Klausoties šo, bija jādomā par iestudējumu, kas tika parādīts dienu iepriekš un no kura negāja laukā neviens, pēc izrādes sarīkojot standing ovations 20 minūšu garumā. Par “Kontakthof, Echoes of 78” Berlīnes lielākajā dienas avīzē Der Tagesspiegel varēja izlasīt: “Ar šo izrādi TT beidzot ir ieplūdis svaigs gaiss.” Paradoksāls apgalvojums, ņemot vērā, ka runa ir par vēlreiz uzvestu pirms 46 gadiem veidotu izrādi. Tas ir vācu horeogrāfes un režisores Pīnas Baušas 1978. gadā Vupertāles Dejas teātrī veidotais uzvedums “Kontakthof”, kuru šoruden austrāliešu dejotāja Merila Tankarda (Meryl Tankard) atjaunoja ar to pašu sastāvu, kas dejoja pirmizrādē. Toreiz viņiem bija 20 un 30 gadi, šodien viņiem ir virs 70 un 80. Daži jau miruši. Ne visi no dzīvajiem piekrita piedalīties. Uz skatuves ir redzamas abas izrādes: šodienas un tai pāri pludinātas 1978. gada iestudējuma projekcijas ar jauniem un visu varošiem dejotājiem. Merila Tankarda ir studējusi arī kinorežiju, un izvēlētie videomateriāli veido gudru un poētiski lakonisku montāžu ar dzīvo teātri.

Tas ir darbs par laiku. Par cilvēka spēku. Un par cilvēka trauslumu. Pārsteidzošā veidā varēja ieraudzīt, ka šajā gandrīz pirms pusgadsimta radītajā izrādē ir jau pateikts viss – gan par kapitālismu un to, ko tas dara ar cilvēku, gan par vīriešu un sieviešu attiecību destruktīvo pusi. Mūsdienu feminisma debatei tur galīgi vairs nav ko piebilst. “Cik smalki viņi to dara,”  izrādes starpbrīdī par redzēto savā starpā apspriedās teātra praktiķi un žurnālisti. “Šodien uz skatuvēm visu trekni pasvītro un pamāca, kā ir pareizi un kā nav. Šeit viss ir pateikts gandrīz garāmejot, bet skar nesalīdzināmi dziļi.”

Pīna Bauša ticēja cilvēka potenciāla pozitīvajai pusei. Un deviņdesmito gadu vidū, kad vācu teātrī pilnus apgriezienus uzņēma Franka Kastorfa un viņa neskaitāmo epigoņu gārdzošais, visu savā ceļā noārdošais deskonstrukcijas uzvaras gājiens, viņa izšķīrās mākslā meklēt ceļu kaut kam pilnīgi citam. No maziem gabaliņiem līmējot kopā cilvēciskā apliecinājuma ainas, kas Pīnas Baušas darbos manifestējās grandiozā skaistuma spēkā un īstuma dziļumā. Tā laikam ir atbilde, kāpēc šos darbus cilvēki joprojām grib redzēt. Ne aiz arheoloģiskas intereses, bet kā kaut ko savai iekšējai pasaulei būtisku. Paralēli TT vairāku nedēļu garumā notika Pīnas Baušas dejas teātra viesizrādes Parīzē. Tur pie pilnībā izpārdotām zālēm tika izrādīta 2009. gadā veidotā izrāde “Vollmond”. Vēlos vakaros sociālie tīkli pildījās ar skatītāju izteiktu pateicību un mīlestību. “Es nevarēju saprast, kāpēc uz Pīnas Baušas izrādēm nekad nevar dabūt biļetes. Tagad es to saprotu,” rakstīja kāds parīzietis, no sava ieraksta teātra virzienā sūtot siltas sirdis.

Teātra biļetes “Theatertreffen” maksā daudz – līdz 56 eiro. Un tā vairs nav pašsaprotamība – maksāt, lai tikai būtu klāt. Bet “Kontakthof, Echoes of 78” starpbrīdī varēja noklausīties, piemēram, šādu tekstu: “Ārprāts, šito naudu! Bet labi, Dievs ar to, kāda izrāde!”

Par ko vēl šogad TT izvēlētajās izrādēs gribēja runāt teātris? Divās izrādēs kā tēma pieteicās karš. Minhenes Rezidences teātra izrāde “Karāras kundzes šautenes/ Žņaudzošais svins”, režisores Luīzes Foigtas (Luise Voigt) risināta theater noir draudīgu gaismēnu estētikā, uzmanības centrā novieto pacifisma tēmu. Kas būtiski raksturo mūsdienu Vācijas cilvēku noskaņojumu. Par izejas punktu izvēloties Bertolta Brehta 1937. gadā sarakstīto viencēlienu, kurā kādas zvejnieka sievas izteikta pretkara pozīcija radikāli mainās, kad tiek nogalināts viens no viņas dēliem, izrādes veidotāji bija attīstījuši turpinājumu, otrajā daļā milzīgu mūsdienās sarakstītu monologu atvēlot ierocim. Viens otrs skatītājs par šādu teātra piedāvājumu raustīja vien plecus, sakot, ka tāds ieroča monologs viņu šodien ne īsti uzrunā, ne pārliecina, ne vispār iedarbojas. Par karu ir jārunā citādāk. Bet kā?

Pacifisms artikulējas arī šoziem pāragri mūžībā aizgājušā autora un režisora Renē Poleša izrādē „jā nekas nav ok“ (ja nichts ist ok), kas uzvesta Berlīnes Volksbühne am Rosa Luxemburg Platz. Tur darbība norisinās vēlīno trīsdesmitgadnieku, agrīno četrdesmitgadnieku dzīvoklī, ko dala trīs laikabiedri, ne ar kādām intīmām saitēm nesaistīti cilvēki. Un kuru monlogus, dialogus un sarunas trijatā asprātīgi un sāpīgi izspēlē aktieris Fabians Hinrihs. Karš fonā ir redzams visu laiku – tas griežas televizorā, bet cilvēku iekšējā telpā kara nav. Bet ir liels un iekšēji samilzis jautājums par cilvēka dzīves jēgu šodienas pasaulē. Un atbildes nav. To nespēj sniegt arī visu laiku piegādātās paciņas, kas iegādātas caur Amazon. Lielas, mazas, veselām grēdām. Šī izrāde, kas visgodīgāk un visprecīzāk izgaismo mūsdienu Rietumu vidējās paaudzes iekšējo pasauli un tās attieksmi pret iesaistīšanos karā, ir ļoti klusa. Risināta gandrīz intīmā intonācijā, neskatoties uz to, ka skatītāju zālē sēž 1000 skatītāju un aktieris uz skatuves ir viens.

TT programmā bija iekļauta arī mākslīgajam intelektam veltīta izrāde “Mašīna jeb Ceļinieka nakts dziesma”, ko režisore Anita Vulesika (Anita Vulesica) iestudējusi Hamburgas Schauspielhaus. Skatītājs var izsekot tam, kā mašīnā ievadīta Johana Volfganga fon Gētes “Ceļinieka nakts dziesma” sāk jaunus radošu ceļus, topot pārdzejota jaunos un jaunos variantos. Dīvainu tēlu kora izpildījumā. Sešdesmito gadu beigās, kad izrādei par pamatu ņemtā franču autora Žorža Pereka (Georges Perec) radioluga sasniedza klausītājus, tai esot bijis bumbas sprādziena efekts. Cilvēki tikuši skarti dziļi, uzjundot eksistenciālus jautājums. Šodien iedarbības efekts ir būtiski mazinājies, tas vienkārši vairs nestrādā. Tikmēr jautājums par radošumu mākslīgā intelekta laikos un cilvēka radošās telpas unikalitāti nupat jau sācis pieteikties skolas vecumā.

Kādas liecības par mūsu pasauli atstāsim virtuālajā telpā? Ar šādu jautājumu TT skatītājus konfrontēja Vīnes mākslinieku grupa “Darum”, kas bija izveidojusi izrādi formātā virtual reality parcour ar nosaukumu “Dzīves beigas” (End of Life), skatītājiem piedāvājot izvēlēties, ko no virtuālajā ceļojumā sastaptā noglabāsim atmiņā nākamajām paaudzēm. Par šo izrādi varēja dzirdēt dažāda rakstura iebildes – sākot no tā, ka skatītājam pavadīt 90 minūtes ar tik smagu parikti galvā ir veselībai kaitīgi jebkurā vecumā, nerunājot nemaz par tiem skatītājiem, kam jau ir kādas problēmas. Turklāt apsēsties tur nav kur, mīcies viens pats pa mazu kvadrātiņu pusotru stundu. Un noslēdzot ar kaismīgiem publiskiem aicinājumiem, ka šitos tehniskos darbus bez aktieriem tomēr vajadzētu atstāt izstāžu zālēs, kur izrāde arī tika izrādīta – Berlīnes Martin Gropius Bau, jo Kannu filmu festivāls arī savā programmā neiekļauj vizuālās mākslas forumu, piemēram, Venēcijas biennāles darbus. Dienaskārtībā atkal pacēlās jautājums par teātra atlases komisijas mazvērtības kompleksiem, kuri teātra lēnību, nespēju iet kopsolī ar strauji mainīgo laiku mēģina iedzīt ar tehnisku formātu palīdzību.

Un tomēr iepriecinoši, ka šogad TT atkal varēja piedzīvot sen neredzēto – cilvēkus stāvam ar plakātiem “Meklēju biļeti”. Nevis bezcerīgi mēģinot pārdot iegādātās, kas nevienam citam arī nav vajadzīgas. Kā tas bija vērojams pēdējos gados. Un tas nekas, ka šādas izrādes, kuras redzēt gribēja vairāk cilvēku nekā zālē vietu, bija tikai divas. Jau pieminētais “Kontakthof” un Florentīnas Holcingeres “Sancta”. Toties abām tām piemita neikdienišķa jauda un dziļš iedarbības spēks. Kā Vācijā saka – tas ir teātris, kas ietiecas zem ādas. Kam piemīt spēks izlauzties cauri veciem, iesīkstējušajiem musturiem, kuri sevi sen izsmēluši, bet joprojām tiek reproducēti, īsti vairs neuzrunājot nevienu. Un tas šobrīd ir viens no galvenajiem jautājumiem mūsdienu teātrī – kā atgūt saikni ar skatītāju, kā sasniegt viņu, aizķert, spēt sarunāties pa īstam un dziļi?

Austriešu horeogrāfe un režisore Florentīna Holcingere, kura savos darbos samaļ dejas, teātra un performanču izteiksmes līdzekļus, uzmanības vērto izrāžu skatē piedalās jau trešo reizi. Un kā trāpīgi formulē laikraksts Der Tagesspiegel, “par Holcingeres darbiem var diskutēt, bet nekā līdzvērtīga mums šobrīd teātrī nav”. Viņa patiešām ir viena un neatdarināma. Lai gan mēģinājumi viņu atdarināt ir bijuši, tostarp arī Latvijā. Bet īsti tas nestrādā, jo tur ir vajadzīga arī radikalitāte, spēja akumulēt uz skatuves milzu enerģētisko jaudu, grandioza bezbailība, un tas attiecas ne tikai uz gatavību visiem spēlēt kailiem, bet arī uz spēju darīt sev pāri – dziļi un sāpīgi. Ko vispirms jau Holcingere nodara sev pati – izrādē izdurot cauri muguras ādai milzīgus āķus un caur tiem tiekot pacelta augstu gaisā. Vai arī, kā viņas jaunākajā darbā “Gads bez vasaras” (A Year Without Summer), kas tika pirmizrādīts piecas dienas pēc “Theatertreffen” noslēguma Berlīnes teātrī Volksbühne am Rosa Luxemburg Platz – atgriežot vaļā kājas augšstilbā svaigi aizšūtu brūci un ar pincenti izņemot no tās ārā mazu embriju. Tas ir zvērīgi sāpīgi, Holcingere šajā procedūrā arī ārprātā kliedz un nekas tur nav marķēts. Uz milzīga ekrāna palielinājumā šī procedūra ir labi apskatāma. Bet, jā, Holcingere šodien arī ir Zevs mākslā, kurš no sava augšstilba rada reibinošo dievu Dionīsu.

Izrāde “Sancta” ir attīstījusies no Paula Hindemita 1921. gadā sarakstītās operas “Sancta Susanna”, kas stāsta par kādas mūķenes seksuālo atmošanos. Jau tajos gados sašutums par zaimojošo saturu ir bijis tik liels, ka iecerētais un aizsāktais darba pirmuzvedums Štutgartes operā ir ticis atcelts. Gadu vēlāk opera tomēr uzvesta un pa šo laiku aizceļojusi arī pāri okeānam uz Ņujorkas Metropolitēna operu. Holcingere uzvedumā “Sancta” ir papildinājusi operu ar smago metālu un roku un attīstījusi gigantisku šovu, akumulējot milzu enerģiju. Tie ir grandiozi attēli, ko rada Holcingere, un vismaz viens no tiem ietilpina vai visu feminisma kustības jaudu – skatuves griestos iekārtā milzu zvana mēle ir sievietes ķermenis ar galvu uz leju. Kurš sitas pret smago metāla korpusu un zvana pa visu pasauli. Izrādē piedalās operas orķestris un koris.

TT noslēguma izrādē satiktais vācu aktieris Ulrihs Matess, viens no mūsdienu lielākajiem teātra meistariem, jautāts, kura no visām izrādēm uz viņu ir atstājusi vislielāko iespaidu, saka uzreiz: ““Sancta”! Lai arī tur nav pilnīgi neviena laba aktierdarba. Bet tas izrādes spēks, tā mākslinieciskā jauda! Jā, protams, ka šī izrāde var aizskart kāda ļoti ticīga cilvēka reliģiozās jūtas. Bet es domāju, ka mīļais Dievs, uz mums nolūkojoties, ar smaidu pieņems šo mākslas darbu.”

Holcingeres darbi dzīvo no galējiem gājieniem, bez tiem ietekmes spēks būtu pavisam cits. Bet spēks ir tāds, ka viņas izrādēs pie teātru ārdurvīm stāv ātrā palīdzība. Jo izrādē vienmēr kāds no skatītājiem ģībs, nav variantu. Un teātra ārsti pat skaidri zina, kuras tās ainas ir, lec kājās un vēro skatītāju zāli, lai varētu traukties pie samaņu zaudējuša skatītāja. TT sarunā kāds spēka pilns trīsdesmitgadnieks, gandrīz divus metrus garš vīrietis, pats par sevi brīnījās: “Es nekad teātrī neģībstu, bet, skatoties “Sancta”, uz kādam divām minūtēm galvā iestājās tumsa. Ķermenis reaģē pats.” Mūķeņu “Sancta” tiek izspēlēta visa katoliskās baznīcas dievkalpojuma liturģija. Un aina, kurā ne vienam vien skatītājam ķermenis reaģē pats, ir tā, kurā kādai izpildītājai no vēdera tiek izgriezts mazs miesas gabaliņš, bet, uz liela ekrāna projicēts, tas izskatās iespaidīgā izmērā, tad tiek uzlikts uz pannas cepties, un vēlāk kāds to apēd. Taču Holcingeres darbā nav nekā no satīras, lētas pasmiešanās. Galējības Holcingerei nav pašmērķis, tās viņas darbiem ir vajadzīgas, jo viņa tik tiešām meklē izeju ārā. Mēģina tikt tālāk par lietu stāvokļa konstatāciju pasaulē, izsist caurumu kādam tunelim, un lai tur būtu gaisma galā.

Holcingeres darbi, kas šobrīd tiek izrādīti visā pasaulē – no Japānas un Honkongas līdz Amerikai un atpakaļ Eiropā, dzīvo jau nākamajā feminisma lokā. Tur vairs nav cīņa ar vīriešiem, kuri apspiež sievietes. Vīrieši nav ienaidnieks. Holcingeres darbos vīriešu vairs nav vispār. Tur var redzēt, kā klājas sievietēm. Un viņas pēdējos darbos vērojama izteikta vēlme iegriezt sarunu pozitīvā gultnē. Izlauzties no smacējošajiem musturiem, nokļūt svaigā gaisā. Pats jaunākais, nule kā pirmizrādītais darbs A Year Without Summer noslēdzas ar sniegu, kas lēnām pārsedz visas cīņas, fekāliju orģijas paliekas, atstājot baltu telpu un augstu virs skatuves grīdas lielos lokos slidojošu dejotāju. Ironija ir palikusi vakardienā. Laiki kļuvuši negribēti nopietni visā pasaulē. Un teātris jau atkal mainās.