Viedokļi

Foto no izrādes “Ifigēnija Aulīdā” Atēnu Epidauras teātra festivālā // Foto – Thomas Daskalakis
30. jūlijs 2024 / komentāri 0

Par mums pašiem

Piezīmes par Timofeja Kuļabina izrādi “Ifigēnija Aulīdā” Atēnu Epidauras teātra festivālā, Grieķiju un mums pašiem

Tuvojoties Grieķijai un nonākot saskarsmē ar to, notiek kaut kas dīvains. Turklāt ļoti reāli, fiziski. Dvēseliski. Noskaidrojas skatiens, vērtības nostājas atkal savās vietās, un naids, kas plosa mūsdienu pasauli un laikabiedrus, tur netiek klāt.

Trīs vasaras mēnešus Atēnās un vairāku stundu brauciena attālajā Peleponēsas pussalā, kur joprojām darbojas Epidauras antīkais teātris, notiek teātra festivāls. Pavisam nesenā pagātnē vienlaikus notika pat vairāki mākslas svētki – antīko traģēdiju mūsdienu iestudējumus grieķi aicināja doties skatīties uz Epidauras festivālu, savukārt Rietumu spēcīgāko mākslinieku jauno darbu skate zem nosaukuma Grieķijas festivāls notika Atēnās, un tā iespējas bija gandrīz neticamas. Grieķi varēja atvest visapjomīgākās izrādes. Patiešām visu labāko no plašās pasaules.

Finansiālā krīze ir pamatīgi iedragājusi svētku rīkotāju iespējas, bet ne pašu uzstādījumu. Nemainīga ir palikusi noruna, ar kuru teātris Grieķijā ir dzimis, – pārrunāt pašu svarīgāko. Kā mēs dzīvojam? Gan visi kopā, gan katrs atsevišķi. Kā atbrīvoties no naida, kas saēd ne tikai ikvienu, kurš nonāk ar to saskarsmē, bet arī pašu naida nēsātāju? Kā attīrīt dvēseli? Kā apskaidroties? Ar šādu programmu savulaik Grieķijā radās teātris, un tā pastāvēšanas jēga pa gadu tūkstošiem nav mainījusies. Eiropas teātra saknes sniedzas no šejienes.

Laiks, kad Grieķijā radās nepieciešamība pēc teātra, ir pārsteidzoši līdzīgs tam, ko piedzīvojam šodien. Tā bija naida, kara un iznīcības caurausta pasaule, kurā piedzima teātris. Ar mērķi atsvabināt cilvēkus no destruktīvās enerģētikas, kas viņos iemitinājusies, lai izlaistu viņiem cauri gaismu un palaistu atpakaļ dzīvē – labākus. Metafizika grieķu domāšanā ir bijusi klātesoša vienmēr, Aristotelis to pat ir mēģinājis aprakstīt četrpadsmit grāmatās. Notvert vārdos nenotveramo.

Kā mēs šodien dzīvojam? – šis ir galvenais jautājums, kas nodarbinājis Atēnu Epidauras festivāla vadītāju, veidojot 2024. gada vasaras programmu. Tajā viesizrāžu ir kļuvis ievērojami mazāk, tās ir izkaisītas pa jūniju, jūliju, augustu ar palieliem starplaikiem, un šodien ir vajadzīgs nopietns ceļotāja budžets un laba fiziskā forma, lai +30, +40 un, kā zina teikt vietējie, pat +50 grādu karstumā noskatītos vairākus darbus un varētu domāt par festivāla piedāvājumu kopumā.

“Un tomēr uz Grieķiju, uz Epidauras festivālu ir vērts doties. Katram, kurš šodien strādā teātrī, par to domā vai raksta. Kaut vai tikai uz vienu izrādi. Šeit var atkal satikties ar teātra jēgu un būtību.”

Grieķijas Epidauras teātrī, kas uzbūvēts starp kalniem divarpus stundu brauciena attālumā no Atēnām, teātri spēlē jau no 4. gadsimta pirms Kristus dzimšanas atskaites laika. Daudzas pasaules teātra vēstures grāmatas sākas tieši ar šī teātra fotogrāfiju – milzīgu akmens amfiteātri, kas spēj uzņemt ap 12 000 skatītāju. Vietējie zina stāstīt, ka ar pavisam neilgiem pārtraukumiem teātris šeit ir ticis rādīts vienmēr.

Toreiz, kad teātri cēla, tas tika iebūvēts dziednieku dieva Asklēpija svētvietā. Cilvēki šurp devās dziedināties. Līdzās tempļiem, sporta laukumam, peldvietām būtiska vieta bija ierādīta teātrim, kas deva iespēju attīrīt dvēseli, iekustinot dziļus iekšējos procesus, raisot atbrīvojošu atbalsi cilvēkā, ko Aristotelis nosauca par katarsi. Teātra mērķis, uz skatuves izrunājot sava laika būtiskākos jautājumus, bija apskaidrot cilvēkus. Atbrīvot viņus no sārņiem. No dusmām, naida, bailēm, skaudības, ļaunuma. No visām drazām, kas cilvēku padara sīku un necienīgu.

Epidaura ietiecas dziļi cilvēka sajūtās. Attēlos teātris izskatās lēzens, bet tas ir mānīgs iespaids. Skatītājs ir pacelts augstu, tik tuvu debesīm, ka rodas metafiziska sajūta, ka tajās arī sēdi un no turienes nolūkojies uz dzīvi tur lejā, uz zemes. Tā tas arī bija domāts – teātrim netika celts jumts, lai arī tie, kuri mīt debesīs, varētu skatīties teātri, ko cilvēki viņiem un sev pašiem rāda. Pāri pretī ir kalni, un skatiens sastopas ar to augstienēm un brīvi dodas tam pāri. Skatiens ir atvērts un brīvs. Izrādes šodien sākas citādāk – ne ar saules lēktu, bet ar saules rietu un notiek zem zvaigžņotām debesīm.

Epidauras teātris nav muzejs, bet joprojām dzīvs spēles laukums. Tās nav atrakcijas tūristiem. Bet kopā sapulcēts mūsdienu teātra spēks. Milzīgai teātra auditorijai. Pilnīgi noteikti vienai no lielākajām pasaulē. Tūristi, protams, te arī ir, bet tie nekādā veidā nedominē. Epidauras festivāla atklāšanas izrāde “Ifigēnija Aulīdā” ir uzticēta krievijas režisoram Timofejam Kuļabinam. Savā radošajā komandā viņš ir uzaicinājis arī Latvijas gaismu mākslinieku Oskaru Pauliņu, un tieši Epidauras teātrī viņam izdodas iedarbināt gaismu kā grandiozu, milzīga mēroga spēku.

Skats no Timofeja Kuļabina izrādes “Ifigēnija Aulīdā” Atēnu Epidauras teātra festivālā // Foto – Thomas Daskalakis

Pirms Krievija aizsāka karu pret Ukrainu, Timofejs Kuļabins strādāja Novisibirskas teātrī “Sarkanā lāpa” un Maskavā, viņa darbi tikai izrādīti Vācijā, Francijā un ASV. Viņš bija viens no spēcīgākajiem trīsdesmitgadnieku paaudzes krievu režisoriem, kuram izdevās savienot dziļas un smalkas cilvēka psiholoģiskās studijas ar Rietumu teātra mūsdienu estētiku.

Kopš kara sākuma Kuļabins vairs nav bijis Krievijā, pēc dēla aizbraukšanas un strādāšanas Rietumos pret viņa tēvu ir safabricēta lieta, un visi viņa darbi ir par karu. Un par to, ko karš dara ar cilvēkiem, viņu iekšējo pasauli un dvēseli. Pat ja tie runā par māksliniekiem vecu cilvēku pansionātā, kā Berlīnes Vācu teātrī iestudētais “Platonovs”.

Kuļabins saka, ka “Ifigēnija Aulidā” ir izcils materiāls, lai parādītu, kā tiek rasti un atrasti iegansti karam. Lai atsegtu kara tehnoloģiju. Gan Krievijā, gan visur citur pasaulē, kur kaut kas tāds joprojām tiek uzskatīts par iespējamu un pilnā spēkā notiek. Eiripīda traģēdija vēsta par Mikēnu valdnieku Agamemnonu, kura aizsākto karagājienu ir apturējis bezvējš. Dieve Artemīda pieprasa no viņa upuri – Agamemnona meitu Ifigēniju. Tad viņa ļaus atkal vējam pūst kuģu burās, lai tie varētu doties tālāk karot. Agamemnons ir gatavs to izdarīt. Taču Artemīda ir cilvēcīgāka par šo “cilvēku” un pēdējā brīdī Ifigēnija tiek izglābta. Tiktāl Eiripīds.

Kuļabina izrādē “dievs no mašīnas” neparādās. Cilvēki tiek apmānīti – ar viņu apziņu manipulējot medijiem. Milzīgā televīzijas ekrānā parādās valdnieks Agamemnons, plivinot brīvības karogu, un stāsta pasaulei, ka Ifigēnija ir izglābta. Taču skatītājs pirms tam skaidri redz, kā Ifigēnija tiek nogalināta un kā Agamemnons to ne tikai pieļauj, bet pats organizē.

Timofeja Kuļabina izrādē milzīgs ekrāns parādās pašās beigās. Līdz tam režisoram izdodas noturēt 12 000 skatītāju uzmanību tikai ar aktierspēli, ar aktieru izvietojumu telpā, ar gaismas un mūzikas saspēli. Ar pulsējošas skaņas nemieru, kas ietiecas zem ādas un iedarbina spriedzi, vēl pirms izrāde īsti ir sākusies. Skatītāji ieņem sēdvietas gandrīz stundu, jo teātris ir milzīgs, un visu šo laiku ir sajūtams šis nemiers (izcils skaņas mākslinieks ir Timofejs Pastuhovs), pa apļveida skatuves laukumu lēni pārvietojoties melnos uzvalkos ģērbtiem cilvēkiem. Te nav un nebūs skaidri nolasāmas Krievijas atribūtikas. Šī izrāde ir par visiem kariem un to tehnoloģijām, kas šobrīd ārda pasauli. Un vienlaikus tie ir dzīvi mūsdienu cilvēki, kas redzami uz skatuves un izspēlē šo nogalināšanas stāstu. Tās nav mītiskas, mitoloģiskas būtnes, bet moderni laikabiedri.

Izrādē spēlē grieķu aktieri, viņi ir krietni ekspresīvāki nekā rietumu kolēģi, bet arī viņiem talkā nācis horeogrāfs, lai tēlu dvēseles norises spētu pārraidīties līdz teātra pēdējai rindai. Neveidojot īpašus horeogrāfiskus numurus, bet pastiprinot ķermeņu izteiksmes spēku. Tik milzīgā teātrī psiholoģiskā aktierspēle, ko Timofejs Kuļabins pārvalda kā reti kurš mūsdienu režisors, strādā tikai uz zāles pirmajām rindām. Te vajadzīgi citi inscenēšanas paņēmieni, kas enerģētiski spēj saslēgt tik milzīgu auditoriju ar telpu un aktieriem tajā. Timofejam Kuļabinam tas izdodas. Tā ir neikdienišķi spēcīga pieredze – sajust grandiozo skatītāju enerģiju, tik daudziem cilvēkiem visiem kopā koncentrēti skatoties izrādi. Nevienam nezibinās mobilie telefoni, cilvēki nesarunājas, nestaigā pa skatītāju rindām, neēd un nedzer izrādes laikā, bet ir pilnībā saslēgušies ar to, kas norisinās viņu acu priekšā.

Lielisks spēlētājs šajā izrādē ir gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš. Tieši ar gaismu tiek panākts emocionālas iedarbības spēks – pārlaužot tumsu un dziļi kokos, tālu aiz spēles laukuma robežām, izgaismojot Ifigēnijas ierašanos. Izgaismojot cilvēka neaizsargātību un trauslumu šajā pasaulē. Ifigēnija ir aicināta uz kāzām, bet patiesībā uz nāvi.

Un tieši tas ir Timofeja Kuļabina izrādes spēks – runājot par mūsdienu kara tehnoloģiju, par tā ieganstiem, par vienkāršo veidu, kā cilvēkiem tiek iestāstīts, ka karš ir nepieciešams, līdz tas kļūst par viņu pašu dziļāko pārliecību, sarunas centrā nonāk dzīvības trauslums un dzīvības vērtība. Tas, kas naidā tiek sabradāts, ne tikai karus vedot. Tieši ar šo tēmu izrāde visdziļāk saslēdzas ar mūsdienu pasauli, kurā šobrīd tiek karots ne tikai frontēs, bet teju vai uz katra stūra. Bezjēdzīgā naidā.

Skats no Timofeja Kuļabina izrādes “Ifigēnija Aulīdā” Atēnu Epidauras teātra festivālā // Foto – Thomas Daskalakis

Naids saēd dvēseli. Visu šo vasaru un jo īpaši Grieķijā man bija jādomā par mūsu žurnālu “Teātra Vēstnesis” un tajā publicēto Zanes Radzobes tekstu “Tālāk?”, kas veltīts Jaunā Rīgas teātra atgriešanās izrādēm Lāčplēša ielā 25. Un par naidu, kas nogalina. Un vispirms jau sevi pašu.

Šis raksts ir unikāls ne tikai Latvijas, bet pasaules teātra kritikas praksē, jo ar zinātniskā aparāta argumentatīvo spēku lasītājam tiek iestāstīta ne mazāk kā mākslinieka nāve. Un garāmejot tiek jautāts – kurš tad šo teātri slēgs, ja tas ir finansiāli veiksmīgs? Zem šī teksta parakstās arī vasaras numura redaktore, jo līdzās neievieto vēl kādu citu redzējumu, bet uz 17 lappusēm izvērš sarunas par kritikas jēgu. Tikmēr tieši šis pirmais raksts ļoti aktīvi uzdod jautājumu par teātra kritikas jēgu.

Laikam jau ir kāda loģika tajā, ka visā pasaulē zinātniskā terminoloģija, zinātniskās metodes un zinātniskā domāšana tiek pielietotas zinātniskās publikācijas, kam ir paredzēti specializēti izdevumi. Nekur akadēmiskā prese netiek jaukta ar aktuālo kritiku. Tās vienkārši ir atšķirīgas pieejas. Un arī atšķirīgas pasaules. Pat Vācijā joprojām iznākošie divi teātra žurnāli Theater Heute un Theater der Zeit, no kuriem viens ir dzimis Austrumvācijā un otrs dibināts Rietumvācijā un kuri sava starpā konkurē, zinātnisko pieeju un domāšanu atstāj akadēmiskajai videi un izdevumiem. Man nav ne mazākās iekšējā dzinuļa apkarot zinātniekus, tomēr ja kāds agresīvs zinātnieks mēģina laikabiedriem dzīvu teātri iestāstīt par mirušu, tam ir jāstājas pretī un jāiebilst.

Studējot Berlīnes Brīvajā universitātē Ērikas Fišeres Lihtes vadītā teātra institūta doktorantūrā, nācu pie pārliecības, ka ar zinātnisko pieeju teātra fenomenu aptvert nav iespējams. Kaut kādus ārējus, ar aci saredzamus un ar ausi sadzirdamus segmentus izmērīt un ar tiem intelektuāli rotaļāties noteikti var, bet pats būtiskākais teātrī zinātnei nav notverams. Tas ir tikai sajūtams. Par šo īpatnību ir rakstījuši un domājuši cilvēki jau no antīkajiem laikiem līdz pat mūsu dienām. Ar kādiem aparātiem izmērīsim dvēseli, skatītāja saviļņojumu, katarsi, teātra enerģiju, tās klātbūtni vai atbūtni, kas ļauj atšķirt dzīvu teātri no miruša, ko darīsim ar metafiziskajiem aspektiem? Atceros, kādai studiju biedrei toreiz radās nopietns konflikts privātajā dzīvē, jo viņas draugs – fizikas doktorants vispār atteicās pieņemt uzstādījumu, ka mākslas zinātne ir zinātne, jo pārāk daudz ko būtisku mākslā tā nevar izmērīt. Viņš bija radikāls un izvirzīja tēzi, ka mākslas zinātne ir meli. Es, piemēram, tā nedomāju. Bet tas, ka tā daudz ko patiešām teātrī svarīgu nevar izmērīt un apzināt, tā nu gan ir mana dziļākā pārliecība. Kas tomēr man neliek noniecināt zinātniekus un mesties viņus apkarot.

Bet kāpēc notiek otrādi? Kāpēc ar “zinātniskām metodēm” tiek mēģināts ne mazāk, kā iznīcināt teātri, iegalvojot Latvijas cilvēkiem nepatiesību, sējot sliktas domas. Agrāk teica vienkārši – kurinot naidu. Un lai absurds būtu pilnīgs – dara to ar Kultūrkapitāla fonda materiālu atbalstu.

Man nav saprotams ņirdzīgi un netaisni novērtētais Jaunā Rīgas teātra kolektīva sešu mēnešu intensīvais fiziskais un garīgais darbs, ko redzēju no dienas dienā, gatavojot atklāšanas izrādes “Sapņu tulkotāju sekta” un “Melnais gulbis”, “Teātra Vēstnesim” rakstot, lūk, šādi: “Saulcerīte guļ, bet garlaikotie kraukļi filmējas, zīmē, tulko un pa valsts svētkiem aizlido padziedāt uz mūzikas namu “Daile”, intuitīvi nojaušot, ka bezdarbībā sāks izkrist spalvas.” Profesionālam teātra ekspertam, skatoties abas izrādes, ir skaidri redzams, ka aktieriem ir doti neikdienišķas sarežģītības uzdevumi un ir bijis nepieciešams ieguldīt milzīgu darbu, lai šīs izrādes varētu radīt. Augšminētais citāts būtu iespējams šodienas krievijā, kur baltu pārraksta par melnu, un neviens par to vairs nebrīnās. Es tomēr brīnos un vēlos saprast, kā vārdā tas tiek darīts? Zane Radzobe pārmet Jaunajam Rīgas teātrim noslēgtu sektantismu, apgalvojot, ka izrādes vairs nav atvērtas un pieejamas skatītājiem, tikmēr viņas raksta pieeja ir tieši tāda – šauri specifiski sektantiska, turklāt ideoloģiski motivēta, vienu ideoloģiju pasludinot pārāku par citām. Tāpēc arī dialogs nenotiek.

Un tad es domāju par visiem tiem tik ļoti dažādajiem saviļņotajiem skatītājiem, ar kuriem ir bijušas vērtīgas un bagātinošas sarunas pēc “Melnā gulbja” un “Sapņu tulkotāju sektas”. Gan ar šobrīd Ņujorkas universitātē un Berlīnes Ernsta Buša Teātra augstskolā studējošajiem, gan ar aktīviem teātra praktiķiem no Vīnes, Parīzes, Zalcburgas un Berlīnes, gan ar vizuālās mākslas lieliskiem Latvijas praktiķiem, tostarp konceptuālistiem un galeriju vadītājiem. Gan ar viedo un pasaules teātros daudz redzējušo režisoru Ādolfu Šapiro, kurš vēlējās uzmeklēt māksliniekus un stundām runāja ar viņiem par tikko redzēto, kas bija saviļņojis un uzrunājis?

Mūsdienu pasaulē tēma numur viens ir naids. Kā demontēt to, kā atbrīvot cilvēkus un mūsu kopīgo telpu no naida destruktīvā uzvaras gājiena? Rakstnieka Salmana Rušdi jaunākais romāns “Nazis” transformē naidu dzīves mīlestības apliecinājumā. Pirms gada Ņujorkas atklātajā lasījumā Rušdi uzbruka kāds 22 gadus vecs jaunietis, kurš “Sātaniskās vārsmas” nemaz nebija lasījis. Kāds viņam bija pateicis, ka tajā grāmatā ir ļaunums. 

“Pret naidu” saucas vācu intelektuāles, filozofes Karolīnas Emkes grāmata, kas sarakstīta vēl 2016(!) gadā un kuru ik pa laikam Vācijas teātros var piedzīvot – kā lasījumu vai kā izrādi. Gaismas bākas ir šī laika pieprasījums.

36 gadus vecajam nīderlandiešu vēsturniekam un rakstniekam Rutgeram Bregmanam šis laiks ir devis spēcīgu impulsu pārskatīt cilvilizācijas vēsturi un uzrakstīt jaunu vēsturi. Viņa grāmata “Cilvēce. Cerīga vēsture” (Humankind: A Hopeful History) ir iztulkota 32 pasaules valodās. Berlīnē, Londonā un Ņujorkā tā ir nokļuvusi ievērības vērtāko grāmatu pašā augšgalā.

Bregmans fundamentāli izmaina skatienu uz cilvēku kā savtīgu dzīvnieku, kurš slīkstot vienmēr nogrūdīs malā otru, lai pieķertos pie glābēju laivas. Viņš revidē daudzus jo daudzus vēsturē aprakstītos gadījumus, kur tas atšķirīgās situācijās tiek tieši tā pasniegts. Bregmanam nav bijis žēl sava laika, un ar vēsturnieka interesi par visu bildi kopumā viņš ir izpētījis, kas tolaik ap katru konkrēto gadījumu ir noticis. Un viņa lielākais atklājums ir tas, ka visbiežāk cilvēks izrādās pašaizliedzīgs, nesavtīgs, otru atbalstošs arī un tieši tad, kad pašam klājas visgrūtāk. Tikai žurnālistiem tas nav licies pietiekami interesanti. Tāpēc izgaismots ir tikai viens laukums. Šo grāmatu ir vērts izlasīt. Tā parāda, ka cilvēka potenciāls tomēr ir ar plusa zīmi. Un kā tādiem ir vērts kopā domāt par to, kā mums visiem labāk kopā dzīvot?

Skats no Timofeja Kuļabina izrādes “Ifigēnija Aulīdā” Atēnu Epidauras teātra festivālā // Foto – Thomas Daskalakis

Berlīnē gada laikā par pilnīgu kulta personību ir kļuvusi diriģente Joana Malvica. Uz stalažās iebūvēto un tāpēc galēji neatraktīvo koncertzāli Konzerthaus cilvēki plūst straumēm. Arī tādi, kas vispār ne reizi nav bijuši klasiskās mūzikas koncertā. Kāds apmeklētājs gados saka garderobistei: “Visi runā Malvica, Malvica, domāju, jāatnāk jāpaskatās uz to Malvicu.” Šajos koncertos vienmēr var satikt daudz teātra cilvēku. Nule kā uz ekrāniem ir iznākusi dokumentālā filma Joana Mallwitz – Momentum.

Joana Malvica ir atbruņojoši gaiša personība, kas ar milzīgu mīlestību uz savu lietu kopā ar orķestri atskaņo mūziku un ievādvārdos skaidro to cilvēkiem. Un dara to ar tādu aizrautību, ar tik milzīgu prieku un gaismu, ka zāle sēdošo cilvēku sejās un sirdīs arī tas ielīst un paliek. Un tādi, apskaidroti un labāki, viņi dodas atpakaļ dzīvē.

Rakstīt atsauksmi