Mēdejas bērni
Piezīmes par starptautisko jaunās dramaturģijas festivālu “FIND 2025”
Un tad, jā, tas notika – kāda skatītāja izrādes laikā sāka vemt. Vārda tiešā nozīmē. Ne tāpēc, ka kaut kur bija apēdusi vecu ēdienu vai pirms teātra apmeklējuma pavairāk iedzērusi. Bet no tā, kas bija redzams uz skatuves šveiciešu režisora Milo Rau Ģentes teātrī veidotajā izrādē “Mēdejas bērni”. Pēc izrādes notikušajā radošās komandas sarunā ar skatītājiem viens no zālē sēdošajiem ieteicās – jūsu mazie aktieri strādāja psihologa uzraudzībā, bet mums, skatītājiem, tāda līdzās nav. Ziniet, mēs visi zālē sēdošie savā ziņā šajā vakarā bijām tādi kā Mēdejas bērni.
Ik gadu pavasarī jau vairākus gadu desmitus Berlīnes teātris Schaubühne am Lehniner Platz rīko Starptautisko jaunās dramaturģijas festivālu “FIND”, izrādot teātra darbus no dažādām zemēm, kuriem izdevies dziļāk ielūkoties mūsdienu pasaules realitātē. Šogad festivālā piedalījās izrādes no Beļģijas, Francijas, Īrijas, Kirgīzijas, Vācijas, Ņujorkas, Spānijas.
“Mēdejas bērni”, šis Beļģijas teātrī NTGent kopā ar astoņus līdz trīspadsmit gadus veciem bērniem un vienu pieaugušo – profesionālu aktieri – radītais darbs, jau gadu kā ceļo pa pasaules teātriem un lielajiem festivāliem – no Vīnes līdz Venēcijai, līdz tas atceļoja uz “FIND”. Šovasar izrādi vēl iespējams noskatīties Barselonā 21. un 22. jūlijā.
1977. gadā dzimušais autors un režisors Milo Rau ar smaidu mēdz teikt, ka viņš pieder pēdējai postmodernistu paaudzei, atceroties, kā savos agrīnajos darbos devies pa pēdām Kventina Tarantino un Franka Kastorfa vitālajai estētikai, šķaidot cilvēkus pa labi un pa kreisi un tādā veidā šķiļot asociācijas laikabiedru galvās. Šis laiks ir palicis tālā pagātnē. Milo Rau jau vairākus gadu desmitus mēģina attīstīt teātri citādāk, meklējot jaunus ceļus un nonākot pie reālisma. Bet pie tāda ļoti rafinēta reālisma. Viņa re-enactment izrādes – reāli notikušu tiesas procesu, naidu sējošu radioraidījumu vai uzbrukumu valstiski nozīmīgām ēkām vēlreizēja izspēlēšana hiperreālistiskā izskatā, kā komentē autors pats, vienmēr bija realitātes sabiezinājums ar fiktīvu elementu iesaistīšanu, nekad ne realitāte 1:1. Kā padarīt mūsu realitāti ieraugāmu, sadzirdamu – tas ir jautājums, kas teātrī nodarbina Milo Rau. Un viņa tēma ir vardarbība.
“Mēdejas bērnus” skatījos dienu iepriekš, kādas skatītājas nepastarpinātā fizioloģiskā reakcija notika izrādē nākamajā dienā, un tas tika pārspriests visās sarunās, tā liekot redzēto pārdomāt arī vēl no šī rakursa. Atcerēsimies – senajiem grieķiem tas jau bija mērķis: izsaukt skatītājos visdziļāko reakciju – šausmas un līdzjūtību, tādā veidā palīdzot attīrīties cilvēka aizdambētajai iekšējai pasaulei. Un, jāsaka, ekstrēma, galēji nekomfortabla, neierasti dziļa reakcija izrādē “Mēdejas bērni” netika aiztaupīta arī tiem skatītājiem, kuri tik tieši kā augšminētā izrādes apmeklētāja neizpaudās.
Režisora mērķis, kā saka viņš pats, bija mēģināt saprast, kas tā ir par emociju cilvēkā, kas liek nogalināt savus bērnus. Izrādē ir savienoti divi stāsti – Eirpīda traģēdija “Mēdeja” un visu Beļģiju satricinājušais notikums pavisam nesenā pagātnē – kāda sieviete bija nogalinājusi savus piecus bērnus un pēc neveiksmīga pašnāvības mēģinājuma izsaukusi ātro palīdzību un policiju. Kas tā ir par emociju cilvēkā, kas liek kaut ko tādu, prātam neaptveramu izdarīt? – jautā Milo Rau, un – kā ļaut šo emociju sajust teātra skatītājam līdz dziļākajai būtībai?
Antīkajā teātrī, spēlējot traģēdiju, bērni uz skatuves netika nogalināti. Vispār viņi uz skatuves neparādījās. Šausmīgos notikumus izstāstīja, tos nemēdza rādīt, ļaujot tos skatītājiem ieraudzīt savā iztēlē. Milo Rau rīkojas tieši pretēji – viņš uz skatuves novieto bērnus, ļaujot visus notikumus izstāstīt un izspēlēt viņiem. Uzreiz jāsaka, ka Milo Rau nav briesmonis. Viņš pats ir divu meitu tēvs. No visām pusēm viņš savai radikālajai iecerei ir salicis apkārt “aizsargspilvenus”. Un vienalga tā strādā kā atombumba, atstājot pretrunīgas sajūtas.
Režisors un Ģentes teātra aktieri, kuri bērnus apmācījuši spēles mākslā, bija ar viņiem pārrunājuši gan tēmas, gan notikumus. Darbs noritējis psihologu uzraudzībā. Bērni dalījušies ar savu izpratni, kas komentāru veidā nedaudz iekļauta arī izrādē. “Bērni pazīst mīlestības jūtas,” atceroties kopējās sarunas, šo izrādi veidojot, saka Milo Rau. “Bet viņi nekad nav izjutuši tās dziļās sāpes, ko rada mīļotā cilvēka aiziešana. Ja jūs pamet, sāpes ir vēl spēcīgākas nekā pat tad, ja jūsu mīļotais cilvēks mirst. Tas, ko izjūt Mēdeja, ir kaut kas vēl spēcīgāks par nāvi. Un nogalinot sevi un savus bērnus, viņai tas ir glābiņš un atriebība vienlaikus.”
Milo Rau uzsver, ka bērni esot strādājuši ar Brehta atsvešinājuma metodi, pilnībā distancējoties no Staņislavska iekšējā pieslēguma principiem. Apmēram tā, kā bērnībā izspēlē kariņus. Izliekoties. Bez iekšējām sāpēm. Tikai kurš zina, ka neviens no spēlētājiem neko nesajūt? Caur emociju atspoguļošanu, domā Milo Rau, ir iespējama dziļāka to izpratne. Un šis “spogulis“ tiek novietots skatītājam tieši pretim. Arī galējā tuvplānā.
Izrāde sākas no beigām – no “sarunām ar skatītājiem”. Skatuves avanscēnā ir izvietoti krēsli, uz kuriem apsēžas pēc izrādes tikties ar skatītājiem atnākušie mazie aktieri. Daži vēl kavējas, cits atnācis halātā, tikko kā atgrimējies. Sarunas ar bērniem ir tāds skaidrs alibi, ka ar viņiem režisors nav manipulējis. Ka viņi ir skaidri ievadīti spēles noteikumos un skaidri apzinājušies, kas uz skatuves notiek. Un kas ir tie stāsti, ko viņi izspēlē. Bērni dalās savās sajūtās – kādās ainās viņi jutušies neveikli. Uzdevums noskūpstīt otru ir samulsinājis vairāk nekā nogalināt. Lēnām bērni ievelkas stāsta iekšpusē un sāk to stāstīt un izspēlēt.
Tā sieviete, kura nogalināja savus bērnus, nesāka dzīvi kā nezvērs. Viņa iemīlējās un kopā ar mīļoto cilvēku radīja bērnus. Viņas vīrs bija marokānis, kuru savulaik bija adoptējis kāds vecāks pārticis vīrietis un uzaudzinājis. Bērnu viņam pašam nevarēja būt, un savu audžudēlu viņš no sirds mīlēja. Kad ģimenei jau bija pieci bērni, abi vīrieši sāka attālināties no bērnu radītājas, aizvien biežāk aizceļojot un atstājot viņu vienu. Bērnus abi ļoti mīlējuši, tikai pašu sievieti nē. Attālināšanās notikusi lēnām, un, tikai sajūtot aizvien lielākas iekšējas emocionālas sāpes un nesaprotot, no kā tās rodas, sieviete pamazām sākusi apzināties, kas tas ir, kur viņa dzīvo. Un kāpēc šīs milzīgās sāpes. Pēkšņā sapratne – abi vīrieši ir pāris, kuram viņa bijusi vajadzīga tikai kā bioloģiska būtne bērnu radīšanai – nāk ar graujošu un iznīcinošu spēku. “Traģēdija nesākas uzreiz. Tā iesākas nemanot un attīstās ļoti lēnām,” saka bērni izrādē, komentējot notiekošo. Šis stāsts izrādē atnāk lēnām, pa teikumiem. Caur poētiskiem, emocionāli uzlādētiem attēliem. Nofilmētas kailās klintis un jūra, tā kā parasti filmās stāsta par mīlestību. Šoreiz tie ir divi vīrieši jūras krastā.
Virzībai uz stāsta drausmīgajām beigām režisors ik pa laikam noņem spriedzi. Te liekot bērniem paplosīties ar milzīgu, bet simpātisku drakona tēlu. Te viņiem komentējot ainas, kurās tiek izmantotas asinis, no kā tās teātrī tiek pagatavotas. Un tomēr visas šīs atkāpes un laiku pa laikam skaidrais atgādinājums, ka tas, ko mēs skatāmies, ir teātris, skatītāju nepaglābj. Jo mēs zinām, ka tas ir noticis realitātē. Kad sievietes stāsta priekšvēsture ir izstāstīta, skatītājs tiek katapultēts finālā. Milzīgos nofilmētos tuvplānos redzam, kā bērni pa vienam tiek nogalināti, nazim sievietes rokās pārgriežot viņiem rīkles. Mēs redzam, kā bērni pretojas. Milo Rau tuvplānā novieto pašu darbību, kā tas fiziski notiek. Un to ir pilnīgi neizturami skatīties.
Tas notiek ļoti lēnām. Šī aina turpinās minūtes piecpadsmit – skatītāja acu priekšā “tiek nogalināti” visi bērni. Un, lai gan viss te ir skaidri definēts “kā teātris”, nav iespējams distancēties no sajūtas, ka realitātē noticis tieši tā. Šī ir tā izrādes vieta, kur skatītāja patiešām sāka vemt. Un laikam jau reti kuram skatītājam iekšējas fizioloģiskas sajūtas tika aiztaupītas. Redzot to, ko tu nekad dzīvē neredzi.
“Antīkajā traģēdijā aprakstītais nav palicis tūkstošiem gadu senā pagātnē, tas viss turpinās un notiek arī šodien. Tikai mēs to neredzam,” pēc izrādes sarunā ar skatītājiem saka režisors, jautāts, kas īsti viņu fascinē šajā melnajā teritorijā, kāpēc viņš ar to nodarbojas, kāpēc viņš to rāda. “Es gribu pateikt, ka tas notiek visu laiku. Un arī šajā brīdī, kamēr mēs ar jums sarunājamies. Tikai mēs to šobrīd neredzam.”
Patiesība kā pasaka
Pavisam citādi patiesību ar bērnu centrā, kas aizķer skatītāju ne mazāk dziļi, izstāsta franču režisore Karolīne Gijēla Ngujena (Caroline Guiela Nguyen). Viņas izrāde “Valentīna” festivāla ietvaros tika izrādīta vēl pirms pirmizrādes, kas dažas nedēļas vēlāk notika Strasbūrā. No 2. līdz 15. jūnijam šo izrādi var noskatīties Parīzē, Theatre de la Ville.
Sākotnēji izrāde saucās “Patiesība”, pirms tika pārdēvēta par “Valentīnu”. Tā novietojot centrā mazo meitenīti ar viņas patiesību, ļaujot pieaugušo objektīvajai patiesībai atkāpties, mazināties spēkā. Un tā notiek arī izrādē, kas sākas ar medicīnisku diagnozi meitenītes mātei – dzīvībai ļoti bīstamu sirds slimību. Valentīnas māte Francijā ir ieradusies no Rumānijas un nav apguvusi franču valodu tādā līmenī, lai spētu sarunāties par medicīniskiem jautājumiem. Un tulka pienākumus uzņemas viņas mazā meita Valentīna, kas mācās Francijas skolā un spēj izprast ārstes teikto. Viņai ir mātei jāpasaka neizrunājama patiesība, kas sagraus viņu turpmāko dzīvi. Jo tajā cerības nav. Valentīna iztulko ārstes teikto mātei citādāk, viņa nāves spriedumu tā arī neuzzina. Un notiek brīnums – pēc laika veicot vēlreizējus medicīniskus izmeklējumus, mates sirdsdarbība ir sakārtojusies.
Izrāde riņķo ap mazās meitenītes Valentīnas iekšējo pasauli trillera spriedzē. Jo viņai ir jākļūst par tulku pieaugušo pasaulē, žonglējot ar divām patiesībām. Vienu, kas nogalina, un otru, kas varbūt spēs dziedēt.
Izrādes autore un režisore Karolīne Gijēla Ngujena pati reiz ir atradusies šī bērna pozīcijā. Viņas māte uz Franciju pārcēlās no Vjetnamas, un valodu, ko māte nespēja iemācīties, apguva viņas meita. Bet, lai viņi “tiktu dzīvē uz priekšu”, māte savam bērnam nemācīja vjetnamiešu valodu. Gadus vēlāk Karolīne Gijēla Ngujena izveidoja izrādi “Saigon”, ar kuru ieguva starptautisku atpazīstamību. Šīs režisores darbi ir ļoti īpaši ar to, ka, izgaismojot sabiedrību, turklāt tajās zonās, kur cilvēcība pāriet necilvēcībā, viņa ļauj atvērties cilvēcībai. Un vispirms jau skatītāju sirdīs. Viņas teātris izrauj no vienaldzības. Ne caur tēzēm par vienlīdzību, par netaisnību, bet ļaujot uz skatuves ieraudzīt un sajust cilvēkus, kuri netaisnības radītās situācijās ir nonākuši un kur nonākt var katrs.
Ik gadu “FIND” izgaismo vienu autoru – režisoru, kas radījis būtisku pozīciju mūsdienu teātrī. Un šogad tā bija Karolīne Gijēla Ngujena, māksliniece, kura teātra skatītājos iedarbina sirds zonu. Viņas darbi ir izraisījuši interesi visā pasaulē, tie tiek izrādīti nozīmīgākajos teātra festivālos gan Eiropā, gan Japānā, gan Kanādā, kur Karolīne Gijēla Ngujena tiek pieteikta kā Francijas teātra jaunā balss. Un viņai patiešām ir izdevies bagātināt mūsdienu teātri. Gan ar jaunām tēmām, gan ar jauniem tēliem, kas agrāk uz skatuves nekad nebija nonākuši, gan ar globāli sazarotiem stāstiem, kas notiekošo ļauj ieraudzīt no dažādām perspektīvām, gan ar apbrīnojamiem aktierdarbiem, gan ar meistarīgu visplašāko teātra izteiksmes līdzekļu arsenāla izmantošanu, izgaismojot cilvēku iekšējo pasauli, norises viņu dvēselē. Jau pats šis jēdziens – cilvēka dvēsele – Eiropas teātra praksē bija palicis pagājušajā gadsimtā. Tos dažus, kuriem tā joprojām likās būtiska kategorija, dēvēja par “izņēmuma māksliniekiem”. Citādi tas bija Āfrikas un Āzijas kontinentos, bet Eiropas kontekstā, kurā strādā arī Latvijas mākslinieki, tas bija izgaisis no teātra veidotāju apziņas lielum lielās daļas. Kā vecmodīga kategorija.
Karolīnes Gijēlas Ngujenas darbi saviļņo skatītājus viņu dziļākajā būtībā. Sirds zonu, kas ilgus gadus teātros bija nostumta dziļi pagrīdē, režisore padara par izejas punktu saviem stāstiem. Viņa savu darbu centrā novieto dzīvus cilvēkus ar sirdi un dvēseli un tad izgaismo to pragmatisko “bezsirds” mūsdienu pasauli, kurā šie cilvēki, kurā visi mēs dzīvojam. Atverot to transkontinentālā amplitūdā, parādot to cauraustu savienotiem tīkliem, kas citkārt ir segti cilvēku acīm.
Lacrima
Māksliniekiem, kuri novietoti uzmanības centrā – Artist in focus –, festivālā aizvien tiek parādīti vairāki darbi. Līdzās “Valentīnai” varēja noskatīties arī “Saigonu” un “Lacrima”. Abas tikušas izrādītas arī daudzu nedēļu garumā Parīzes teātrī “Odeon” un pasaules lielajos teātru festivālos.
Lacrima, kas likts izrādes nosaukumā, latīņu valodā nozīmē asaras. Un ar tām arī sākas stāsts. Uz skatuves redzama šuvēju darbnīca, kur pie viena no darba galdiem novietota datora Zoom konferencei pieslēdzas kāda sieviete galēja spēku izsīkuma stadijā. Kad fiziski, mentāli, garīgi, dvēseliski bija atdots viss iespējamais, bija nonākts katastrofas malā, līdz pēdējā brīdī ieguldītais tomēr saslēdzās uzvarā, viņa ar galējiem spēkiem saņemas apliecinājuma triumfā: “Jā! Mēs to izdarījām!” Un tad sabrūk. Turpmākās izrādes simt septiņdesmit piecas minūtes, kas turpinās detektīva spriedzē bez pārtraukuma, ar muzikāli pavadošu simfonisku spēku, mēs uzzinām, kas ir noticis līdz tam.
Mēs atrodamies Parīzē, 2025. gadā, kādā slavenā Haute Couture – Atelier. Un esam liecinieki, kā šajā augstās modes namā pa Zoom kanāliem tiek saņemts svarīgs pasūtījums: britu karaļnams vēlas, lai princesei uz kāzām tiktu izgatavota kāzu kleita. To veidos megaambiciozs mūsdienu britu dizainers sadarbībā ar šo modes namu. Un tas ir totāli slepens darbs. Kas jāpaveic astoņās nedēļās. Neiespējami īsā laikā, ņemot vērā uzdevumus, kas ar tērpa izgatavošanu saistās.
Izrādi pavadošajos materiālos ir izlasāms Konfidencialitātes līgums, kādu britu karaļnams reāli pieprasa no modes namiem. Te neliels izvilkums: “Es apņemos no šīs dienas līdz karalisko kāzu dienai ne ar vienu nerunāt par savam darbībām saistībā ar šo uzdevumu. Visam ir jāpaliek slepenībā. (..) Krāsu toņus nedrīkst izpaust, un visi krāsošanas testi pēc to veikšanas ir jānoslīcina. (..) Visām zināšanām, kas ir šīs keitas izgatavošanas pamatā, būs jāpaliek slepenībā līdz 2125. gada janvārim, lai nodrošinātu, ka neviena cita publiska persona nākamo 5 paaudžu laikā nenēsās tādu pašu kleitu.”
Kleitas izgatavošana noris trijās pasaules vietās – Parīzes ateljē, Francijas Normandijā – Alensonā, kur strādā mežģīņu izgatavošanas noslēpumu zinātājas, sievietes, vecumā virs 70 gadiem, un Indijas pilsētā Mumbajā, kur tērpam pieslēdzas pērļu izšuvēji. Tie savukārt ir musulmaņu vīrieši, kuri pārzin šo mākslu, kas tiek nodota no paaudzes paaudzē, no tēva dēlam. Gan Alensonas mežģīņu izgatavotājas, gan Mumbajas izšuvēji ir labākie pasaulē, unikālu zināšanu glabātāji. Un tieši viņu zonā iekrīt liktenīgais pārbaudījums tērpa izgatavošanā. Saskaņā ar dizainera ieceri tērpam ir paredzēts bagātīgs pērļu izšuvums šlepes daļā. Realitātē, ja to uzveic ar īstām pērlem, šim rotājumam būtu jāsver divdesmit kilogrami. Šo problēmu izšuvēji uzreiz mēģina risināt, jo laika nav, piedāvājot aizvietojumu ar vieglāku, bet mākslīgu materiālu, ko dizainers kategoriski noraida, paģērot realizēt viņa iecerēto. Un, saņemot 20 kilogramus smago ieceres realizāciju, ir jāsaprot, kā to padarīt vieglu.
Skatītāji ir liecinieki neiespējama uzdevuma veikšanai. Tam, kādas asinis un nervus prasa pārpasaulīga skaistuma radīšana. “Lacrima” ir unikāla izrāde, jo viņiem līdzās elpu aizraujošam trillerim ir izdevies arī uz skatuves ļaut ieraudzīt un sajust šo pārpasaulīgo skaistumu. Būtisks palīgs ir mūzika, kas šīs režisores izrādēs ir viens no centrālajiem spēlētājiem. Tā skan gandrīz visu izrādes laiku, sadzīviskajām norisēm pārceļoties citā realitātes sajūtā. Uz skatuves ir gan paši šie ārkārtīgi smalkie audumi, gan arī lielā ekrāna palielinājumā atklājas to raksti, faktūras, mežģīņu skaistums. Šajā izrādē ļoti dīvainā veidā ir iespējams sajust tērpa metafiziku, to grandiozo juteklisko spēku, kas ieslēpts matērijā. Saskaņā ar senu japāņu ticējumu, izšuvuma dūrieniem piemīt maģisks spēks. Un īstiem tērpu darinātājiem arī.
Lai gan uz skatuves ir redzama ļoti reālistiska praktiska darbnīca un arī informatīvie komentāri vēsta pilnīgi par kaut ko citu. Par vairāku tūkstošu stundu darbu, kas ir likts šī viena tērpa izgatavošanas pamatā. Mežģīņu veidošana ir ļoti lēns, ārkārtīgi smalks, ilgu redzes sasprindzinājumu un fatālu veselības atdevi paģērošs darbs. To veidošanas noslēpumu glabātāji izmirst, jaunākajai ir pāri 70.
Šai izrādei izdodas izstāstīt un ļaut skatītājam ieraudzīt apbrīnojami daudz – gan kolonizācijas vēsturi un tās pāreju mūsdienu formās, gan globālo lētā darbaspēka brutālu izmantošanu, gan cilvēka veselībai biedējoši kaitīgos darba veidus. Bet līdzās un pāri visam tam, un ar to šī režisore atšķiras no citiem, viņai izdodas parādīt arī kādu augstāku mērķi, kas šos cilvēkus vada un apvieno. Viņu darbs ir arī kas vairāk līdzās elementārai iztikas pelnīšanai. Tā ir kaut kā lielāka radīšana par vienkārši tērpu, vienkārši mežģīnēm. Tas ir tāds pārpasaulīgs skaistums, lielā mīkla. Brīnums un noslēpums. Kaut kas dievišķs un tomēr cilvēka rokām radīts. Un šajā izrādē tieši šādās dimensijās sajūtams.
Pēc izrādes noskatīšanās skatītāju zālē satiku vācu kostīmu mākslinieci Evu Desekeri, kas savu amatu apguvusi Haute Couture darbnīcās un Pētera Šteina vadītās Schaubühne laikmetā, kur cieņā bija cita līmeņa smalkums un stils nekā pārējos teātros. Unikālu mākslinieci, kurai piemīt ne tikai amata vēsturiskās zināšanas, bet apbrīnojama spēja minimāliem izteiksmes līdzekļiem radīt kostīmus, kas neparasti spēcīgi ļauj ieraudzīt uz skatuves cilvēkus un sajust viņu dvēseli. Amerikāņu režisors Roberts Vilsons, kurš izvēlas tikai sava līmeņa māksliniekus sadarbībai, tad, kad viņam, veidojot izrādes, nevajag itāļu kostīmu mākslinieces Frīdas Paramendžari ekscentriku, bet kaut ko skaudru, cilvēku un dvēseli izgaismojošu, izvēlas Evu Desekeri. Viņa bija saviļņota, noskatoties “Lacrima”, un runāja par to, kas šodien teātros nogalina daudzas jo daudzas izrādes. Kostīmi. Kas izgatavoti bez sirds un dvēseles, bez šīs īpašās attieksmes, ko tikko uz skatuves redzējām.
Bet tai pieejai ar dvēseli un mīlestību ir ļoti augsta cena. Un tas izrādē aizķer visdziļāk. Karolīne Gijēla Ngujena rāda šos tērpu izgatavotājus kā dzīvus cilvēkus, ar emocijām, ar attiecībām, kas brūk, ar bērniem, kas nesaņem visu laiku vajadzīgo uzmanību – Zoomā ar karaļnamu darbnīcas vadītāju ekrānā ienāk noraudājies un galēji dusmīgs viņas bērns – pusaudzis, kas nolēmis mātei beidzot visu pateikt. Un pasaka arī – tiešajā ēterā ar karļanamu. Bet līdzās izmisumam, nervu spriedzei, veselības nobrukšanai, konfliktiem, aizvainojumiem, varas demonstrējumiem ir arī draudzība, ir skaista saprašanās, ir atbalsts, kas palīdz tikt tālāk, ir cilvēcisks uzmundrinājums, ir dvēselisks saviļņojums, skaistumu radot. Šai izrādei piemīt milzīgs apliecinājuma spēks, rādot, kā par spīti netaisnīgajam pasaules iekārtojumam un indivīdu sarežgītajai kopā būšanai, cilvēkiem ir iespējams apvienoties un kopā radīt kaut ko neikdienišķi skaistu. Kā dāvanu visiem.
Karolīnei Gijēlai Ngujenai izdodas savās izrādēs šos cilvēkus, kuri citu režisoru darbos būtu eksponēti kā netaisnīgās pasaules upuri, nabadziņi, parādīt kā skaistus cilvēkus. “Man ir svarīgi ļaut skatītājam sajust,” saka režisore, “ka šiem cilvēkiem, lai arī viņi ir netaisnīgi iekārtotas pasaules upuri, piemīt milzīgs spēks. Tas nāk no viņu prasmēm un zināšanām. Iespējams, tas viņus neglābj, taču tas atdod šiem cilvēkiem cieņu un ļauj dzīvot skaistuma pasaulē.”
Cieņpilni un skaisti cilvēki mūsdienu teātrī ir milzīgs retums. Bet viņiem piemīt tik ļoti iedvesmojošs un uz vērtīgiem darbiem mudinošs spēks. Tāpat kā šai teātra jaunajai pozīcijai, kas dzimusi Francijā.
“Lacrima” šoruden skatāma Londonas Barbican Centre no 25. līdz 27. septembrim.
Ieskats izrādes video: https://www.arte.tv/fr/videos/122362-000-A/theatre-lacrima-la-face-cachee-du-reve/
Rakstīt atsauksmi