Margarita Zieda

Teātra zinātniece, JRT Literārās daļas vadītāja

Cunami pie horizonta

“Jūs mani atvainojiet, bet tas ir slinkums un gļēvums”. Recenzija par Londonas Barbican centra izrādi "Kaija" Tomasa Ostermeiera režijā

Vācu režisora Tomasa Ostermeiera nule kā Londonas Barbican centrā (Barbican Centre) teātrī iestudētā un martā, aprīlī izrādītā “Kaija” neatlaiž vaļā vēl ilgi. Ne tikai fenomenālās Keitas Blanšetas dēļ, kuras atveidotā aktrise Irina Arkadina nav nekāda jaunos talantus slāpējoša augstprātīga vakardienā palikusi viduvējība, bet ir reāls mūsdienu mākslas mērogs. Ļoti augsts. Ar patiesu, milzīgu jaudu. Kuram virsū mesties un apkarojoši grūstīties ar ambīcijām par jaunu formu nepieciešamību var vien tad, ja paša mākslinieciskajam piedāvājumam ir spēcīgs, nopietns piepildījums. Citādi – smieklīgi. Un tālāk par provinciālām pretenzijām neko pozicionēt neizdodas.

Šajā Londonas “Kaijā” mūsdienu mākslas disputs un jautājums, ar ko šodien mākslā vispār nodarboties, kad pasaule acu priekšā dodas bojāejas virzienā, kļūst par izrādes serdi. Tā ir ierakstīta šodienā, uzdodot jautājumus, kas noskan tā, ka par tiem nākas domāt vēl. Un arī mīlestības tēma šajā izrādē, kas caurēd katru no “Kaijas” tēliem, ir cieši savīta ar mākslas lauku un mūsu pasauli, par kuru vairs nav skaidrs, vai tā rīt vēl būs.

Tomass Ostermeiers saka, ka vispār viņš esot Šekspīra fans, ne Čehova. Jo ar pēdējo esot sarežģīti – ne tu viņam vari skaidri saprast dramaturģiskos pagrieziena punktus, jo tie ir izplūduši cilvēku esības drāmās, ne tu vari īsti izlobīt notikumus, jo tie nav trekni izcelti. Un tajā pašā laikā viņam ar Čehova “Kaiju” esot aizraujoši strādāt, jo ar katru mēģinājumu atnāk aizvien jaunas un jaunas atskārsmes, kas tad šajā lugā, šajā ainā, šajos cilvēkos īsti notiek. Un to saka režisors, divpadsmit gadu laikā jau ceturto reizi ķeroties klāt “Kaijai”. Pirms tam  Ostermeiers šo lugu ir iestudējis Amsterdamā, Parīzē un Berlīnē. Parīzes versiju neesmu redzējusi, bet Berlīnes un Amsterdamas izrādes ļoti atšķīrās. Pirms diviem gadiem veidotais Berlīnes iestudējums devās komēdijas, farsa virzienā, kamēr ar Ivo van Hoves aktieriem Touneelgroep Amsterdam pirms 12 gadiem iestudētā “Kaija” ir palikusi neizdzēšamā atmiņā ar to, kā Ostermeiers tolaik redzēja un skatītājiem rādīja divas mākslinieku paaudzes. Režisors jau bija starptautiski atzīts, viņa teātris regulāri devās viesizrādēs uz visiem pasaules kontinentiem. Un tieši tāpēc pārsteidza un palika atmiņā šī Amsterdamas “Kaija”, kas savējo, jaunā teātra virziena mākslinieku paaudzi rādīja kā lūzerus, zaudētājus uz vitālo, spēka un enerģijas pilno iepriekšējo mākslinieku fona, kuri nemaz negrasījās sabrukt. Likās, ka tiem jaunajiem ir nolaistas asinis. Tik blāvi un bezspēcīgi viņi eksistēja lugas otrajā daļā, kur ambīcijas un pretenzijas bija atdūrušās pret realitāti, un viņu vienīgā perspektīva vairs tiešām bija vai nu turnejas uz mazo pilsētiņu skatuvēm mūža garumā, vai arī nošauties.

Tolaik Ostermeiers pats, lai arī nebūdams vairs tik gados jauns, vēl piederēja Kostjas Trepļeva paaudzes mākslinieku spārnam. Konkrēti viņš bija tas jaunais režisors, kurš bija aizslaucījis nebūtībā vienu no vācu teātra zelta laikmetiem – Berlīnes Schaubühne vairākus desmitus gadus attīstīto Pētera Šteina, Mihaela Grībera, Andreas Brētas teātri ar izcilu aktieru ansambli. Ostermeieram vainu gan uzvelt nebūtu godīgi, jo viņš tika uzaicināts par šī teātra vadītāju, kad režijas lielmeistari paši no teātra bija aizgājuši, savus aktierus pametot likteņa varā. Un viņiem, šiem izcilajiem aktieriem, kā arī skatītājiem, tā bija traģēdija, jo ar tik liela kalibra meistariem jaunais režisors īsti nezināja, ko iesākt. Viņam drošāk bija likt kārti uz jaunības enerģiju, tikko teātra skolu beigušiem aktieriem, uz savējiem. Un Ostermeiers izveidoja pilnīgi jaunu trupu, kur nevienam no agrākajiem Schaubühne grandiem nebija vairs vietas. Toreiz viņš izcēlās arī publisku paziņojumu, ka nevienam, kurš ir pārsniedzis 40 gadu vecumu, teātrī vairs nevajadzētu strādāt. Tagad Ostermeiers ir 57 gadus vecs un viņa režijas meistarība ar minimāliem inscenējuma līdzekļiem atvērt un parādīt cilvēkus visā viņu sarežģītībā un pretrunīgumā ir tik augsta kā reti vairs kuram mūsdienu teātra mākslas praktiķim. Postdramatiskais teātris šādu uzstādījumu slaucīja no skatuvēm nost. Un lēnā garā šāda veida režijas prasmes sāka atmirt dabiskā nāvē. Tie režisori, kuriem tās piemīt, šodien ir zelta vērtē. Jo viņu ir ļoti, ļoti maz.

Bet tieši tas Ostermeieram teātra mākslā liekas visvērtīgākais. Skatuve Londonas “Kaijā” ir gandrīz kaila un balta. Ar zaļu meldru saliņu tās aizmugurē un laipu, kas ieved aktierus dziļi skatītāju zālē. Magda Villi ir vācu scenogrāfe, ar kuru kopā Ostermeiers veido savu otro darbu. “Tur nav, kur noslēpties,” intervijā britu žurnālam Vogue saka Ostermeiers. “Un vienīgais, kurš to visu varētu sabojāt, esmu es.” Izrādes programmiņā viņš uzsver: “Mana kaislība ir padarīt aktierus uz skatuves skaistus, atveidojot sarežģītus un ietilpīgus cilvēkus. Mani vienmēr ir interesējis iestudēt lugas tik godīgi, cik vien tas ir iespējams. Neiespīlējot tās koncepcijas žņaugos.” Un, šādā veidā strādājot divdesmit piecus gadus, viņš ir attīstījis hipnotiski uzmanību noturošu teātri visa vakara garumā, kurš pieder mūsdienu Eiropas teātra līderiem. Un ir tik dīvaini un pat aizkustinoši lasīt vācu teātra kritiku, kas visus šos gadus konsekventi par Ostermiera izrādēm 95% gadījumos ir rakstījusi noliedzoši un tikai tagad, atbraucot uz Londonu un noskatoties viņa jauno “Kaiju”, priecājas par šo darbu kā par mūsdienu teātra mākslas triumfu. Visi Vācijas mediji bez izņēmuma.

Deviņdesmito gadu beigās Ostermeiers savas paaudzes ietvaros izšķīrās par radikālu pozīciju – neiet dekonstrukcijas un postdramatiskā teātra virzienā, nejaukt ārā stāstus, neuzlūkot aktierus kā zīmes režijas konceptos, bet mēģināt tieši caur dzīviem, pilnasinīgiem cilvēkiem uz skatuves sajust jauno laiku, mūsdienu pasauli un to, ko tā dara ar cilvēku dvēselēm, sirdīm un prātiem.

Ostermeiera iestudētā Berlīnes “Kaija” devās vairāk komēdijas, pat farsa virzienā. Bet tas bija cits laiks. Tā bija pasaule vēl pirms dažiem gadiem. Londonas “Kaija” notiek šeit un tagad, kad pasaule ir pilnībā izgājusi no eņģēm un kad to, kam vēl būs rītdiena, nezina neviens. Tomass Ostermeiers kopā ar britu dramaturgu Dankanu Makmillanu (Latvijā iestudētas viņa lugas “Cilvēki, lietas un vietas”, “Visas labās lietas”) ir veikuši Antona Čehova “Kaijas” adaptāciju, ieceļot to šodienas pasaules un teātra mākslas kontekstā. Un izvirzot jautājumu – kā un par ko mākslā runāt, kad pasaule iet bojā? Vai teātrim un literatūrai vispār vairs ir jelkāda jēga?

Šo jautājumu izrādē uzdod gan jaunais autors – režisors Kostja Trepļevs, gan cilvēks, kurš mākslā jau strādā vairākus gadu desmitus – Trigorins. Rakstnieks, kura grāmatas pērk un lasa, bet kura radītais, Londonas adaptācijas vārdiem runājot, ir “tāda lidostu literatūra. Tā nav Literatūra, tas nav Dostojevskis”. Būtisks dialogs Londonas versijā izveidojas starp šo dzīvē un mākslā ilgāku laiku strādājošo rakstnieku un jauno aktrisi, vasaras vakarā ezera krastā sasummējot jaunā laika sajūtas rezignācijā. “Grāmatas jau neviens vairs nelasa. Cilvēki tikai skrollē, svaipo, straumē. Literatūra ir mirusi. Un tā to ir pelnījusi! Kāda jēga ir vairs stāstiem, ja pasaule tūlīt aizies bojā? Mums nav vajadzīgi novelisti. Mums nav vajadzīgi smalki cilvēkpētījumi, mums ir vajadzīgi aktīvisti. Kampaņu veidotāji. Nē. Māksla vēl nekad nav bijusi tik nebūtiska kā šodien, un mana māksla ir pati nenozīmīgākā no visām.” Bet jaunā aktrise viņam atbild: “Grāmatas mani ir izglābušas. Bez lasīšanas mana dzīve nebūtu izturama. Es dzīvoju nekurienes vidū! Visā pasaulē cilvēki kļūst mazāk vientuļi, pateicoties jūsu vārdiem. Jūs saprotat cilvēkus.”

Mākslas jēga un tās nozīme cilvēka dzīvē – tie ir Londonas “Kaijas” būtiskie jautājumi šodien un šeit. Pašiem sev un laikabiedriem. Izrādē nav vienas patiesības, vienas taisnības, tās ir vairākas. Un, lai arī Ostermeiera simpātijas acīmredzami ir jaunās aktrises mākslas uztveres pusē, kura tiecas dzīvas mākslas virzienā, un Keitas Blanšetas līmeņa aktiermākslas varēšanas pusē, viņš ļauj nopietni aizdomāties arī un tieši par jaunā autora – konceptuālista Kostjas Trepļeva iebildēm, kā tad, viņaprāt, vēl pietrūkst. Jo pietrūkst ne jau to jauno formu. Kostjas teātris ir ieslēpts mazās kartona kastītēs, ko viņš izdala saviem skatītājiem. Tajās ir virtuālās realitātes brilles. Un dzīvā aktrise viņam ir vajadzīga kā aizkadra balss.

Jaunā autora – režisora teātris ir aizgājis virtuālās realitātes briļļu optikā un caur tām uztveramajā mākslīgajā telpā, un, ciktāl tās ir jaunas formas, pat nav svaigi vairs apspriest. Bet Ostermeiers ar Makmillanu ir paplašinājuši dialogu starp Trepļevu un Arkadinu, un jauno formu nepieciešamība noskan vien garāmejot. Ir vajadzīgs kas dziļāks un jēgpilnāks. Un jaunais autors – režisors saka: “Pasaule tuvojas savam galam. Jūs neredzat to cunami vilni pie horizonta?... Lai teātris izdzīvotu, ir vajadzīgas jaunas balsis. Jaunas skatiena perspektīvas.” Uz pasauli, uz cilvēku, uz to, kā sarunāties ar skatītājiem teātrī. Un par ko. Un tas attiecas tiklab uz klasiskā piegājiena adeptiem, cik uz postdramatisko meinstrīmu producējošajiem, dogmā iestrēgušajiem.

Ar distopijām šodien vairs nepietiek. Ir jāmeklē jauni dzīvības ceļi. Ostermeiers visas jaunās aktrises iebildes režisoram izlemj pateikt “pirmizrādes” vakarā īsi pirms sava uznāciena publikas priekšā: “Klausies, es zinu, ka tagad nav īstais brīdis, bet man te ir šis tas sakāms, man te ir  piezīmes. Es mēģinu atrast veidu, kā šo lugu nospēlēt. Tā ir sarakstīta tik abstrakti, tik konceptuāli, ka man tas viss liekas ļoti... Es nezinu, kā to pateikt. Nedzīvs?”

Kā šis jaunais Kostjas teātris izskatās, to mēs, publikā sēdošie, neredzam. Tas atnāk vien nojausmu veidā, vērojot izrādes tēlu reakcijas, kas, lūkojoties VR briļļu atvērtajā kosmosā, mēģina kaut ko satvert, sagrābt gaisā, līdz Arkadina skatāmo skaļi ievieto performanču teritorijā. Tā liekot eksplodēt jaunā mākslinieka jūtām, kas izrādi liek pārtraukt. Bet arī tad Ostermeiers ļauj sadzirdēt, ko “jaunajam teātrim” saka viena no pašām spēcīgākajām mūsdienu pasaules aktrisēm Keita Blanšeta, kuras atveidoto cilvēku dziļums un mērogs visjaunākajos laikos pārsteidz un aizķer ilgtermiņā filmās “Tara” un “Atruna” (Disclaimer). Viņa spēlē aktrisi Arkadinu ar pašas Keitas Blanšetas jaudu un mērogu. Un, jā, izrādē pat vienreiz atskan, lai arī ar humora pieskaņu: “Galu galā – es esmu Keita Blanšeta!”

Aktrise, kura šodien pati sev izvēlas režisorus, ar kuriem strādāt, arī Ostermeieru Londonas izrādei ir izvēlējusies viņa, nevis otrādi. Tad, lūk, šodienas jauno teātra veidotāju pretenzijām, kas nicina viņas vērtības un to arī atklāti deklarē, viņa atbild tā: “Ziniet, pamēģiniet uzrakstīt normālu lugu! Jūs mani atvainojiet, bet tas ir slinkums un gļēvums – slēpties aiz vāvuļošanas un saukt to par avangardu. Tas ir margināli. Tas ir vēl sliktāk nekā margināli. Un nevajag domāt, ka pastāv kaut kāda sazvērestība, kas neļauj šādam piedāvājumam nonākt uz skatuves, – cilvēki negrib to skatīties. Ja tas ir pašapmierināts pusaudžu līmeņa mēsls.”

Dzīvais un nedzīvais teātris. Šo kā vienīgo robežšķirtni, un pavisam ne jaunas vai vecas formas, izvirzīja viedais britu režisors Pīters Bruks. Un, kā vēsta britu žurnālisti, kuri zina ko vairāk par izrādes tapšanas procesu, tas arī bijis galvenais kritērijs “Kaijas” mēģinājumos. “Ja nerodas kaut kas dzīvs, tam nav vērtības, tas nav nekas, tā ir nulle,” teikusi Keita Blanšeta un mēģinājusi vēl, līdz radās dzīvība. Jo Londonas “Kaija” ir izrāde arī par cilvēkiem. Un Keita Blanšeta šajā izrādē nespēlē liela kalibra aktrisi. Viņa tāda dabiskā veidā ir – ar neikdienišķu cilvēcisko magnētismu, auru. Šajā izrādē Blanšeta nospēlē to, kā aktrise savā pārņemtībā ar mākslu nav pamanījusi, kā pašas dēls aiziet bojā.

Kad Kostja ar bisi aizdodas meldros pēc tam, kad ir sapratis, ka sieviete, ko viņš visu šo laiku ir mīlējis un turpina mīlēt, nekad viņu nemīlēs un ka viņš nekad neuzrakstīs kaut ko citiem cilvēkiem būtisku, uz skatuves uznāk Trigorins. Un kavējas viens pats vasaras vakara sajūtās. Gaiss sabiezē, kļūst dzirdama visa dzīvā radība visapkārt. Skatītājiem, kuri lugu nezina, rodas sajūta, ka tūlīt tiks nošauts Trigorins. Atskan šāviens. Un tad uz skatuves izskrien Arkadina, dziļi skatītāju zālē uz šaurās laipiņas. Un mēs redzam viņas seju, acis. Tā ir dvēsele, kura ir sapratusi, ka nāvē ir aizgājis viņas dēls. Tikai tagad. Pēkšņi. Tumsa.

Marta beigās teātra pasaule svinēja Pītera Bruka simto dzimšanas dienu. Viens no lielākajiem vācu laikrakstiem Frankfurter Allgemeine Zeitung publicēja milzīgu rakstu, nodēvējot šo britu režisoru par būtiskāko laikmetīgā teātra atjauninātāju. Raksta autors teātra kritiķis Zīmonss Štrauss kļuva par “FAZ” kultūras nodaļas redaktoru 26 gadu vecumā, kas arī pirms desmit gadiem bija pilnīgi unikāli, jo šāda ranga posteni Vācijā iegūst mūža nogalē. Netipiski sava vecuma kolēģiem šim kritiķim teātris nesākās ar postdramatisko teātri, kurā viņš arī lieliski orientējās un izcilākos tā adeptus – kā meistarus, tā pavisam jaunos māksliniekus – no sirds cienīja un novērtēja. Viņam teātris sākās tur, kur tas sākās – antīkajā pasaulē un turpinājās šodienā ar visu daudzos gadsimtos akumulēto ideju bagāžu.

Tagad, savos 37 gados, šis autors raksta:  “Ir viens tāds teikums, kas pieder Pīteram Brukam, formulēts viņa jaunības gados attiecībā uz to, ko teātris nozīmē, kā tas var palīdzēt, kurp tas var vest.  Savos labākajos brīžos, teica Bruks, teātris var gudrajiem izskaidrot universu, studentiem – viņu dzīvi un vientuļajiem – viņu pazaudētību. Pasaules redzējums, dzīves gudrība un mierinājums – tie bija trīs jēdzieni, uz kuriem balstījās Pītera Bruka teātris. Tas bija teātris, pilns nepastarpinātības un ziņkārības, pilns brīnumu un pazemības. Teātris, no kura mūs šodien, Bruka simtajā dzimšanas dienā, liekas, atdala daudzas desmitgades  – lai gan visbrīnišķīgākais XX gadsimta pasaules teātra ietekmētājs nomira tikai pirms trim gadiem. Pīters Bruks teātra vienreizību saskatīja tajā, “ka tas cilvēkiem piedāvā kaut ko tādu, ko viņi nevar saņemt ne uz ielas, ne mājās, ne bāros, ne pie draugiem, ne apmeklējot psihiatru”: viņš runāja par neikdienišķu saiti starp cilvēka ķermeni un iztēli, par spēcīgu jutekliskumu viņpus sentimentālisma un ironiskās inteliģences. Pīters Bruks bija ticis jau daudz tālāk par postdramatisko teātri, pirms šāds jēdziens vispār bija radies. Šodien teātris varētu atkal sākt no viņa – un tā iedarbības spēks būtu tik jauns un svaigs kā vēl nekad.”