Viedokļi

27. novembris 2011 / komentāri 0

Jauno kritiķu seminārs

No 19. līdz 21. novembrim Rīgā Baltijas mūsdienu drāmas festivāla SKATS 2011 ietvaros notiek Starptautiskais Jauno teātru kritiķu seminārs* ar virstēmu “Teksts mūsdienu teātrī”.

Pirmā diena. Anna Jozauska

19. novembra rīts bija drūmi lietains. Šur tur pilsētā vēl bija aizķērušies neatkarības dienas svinētāji un pie mājām vēl, ūdenī samirkuši, smagi karājās karogi. Gan tiem, kas iepriekšējā vakarā bija svētkos, gan tiem, kas mēroja īsāku vai garāku ceļu līdz Rīgai kā pamošanās signāls izskanēja Valdas Čakares ievadprezentācija par latviešu teātra pašreizējo situāciju Kaut arī sākotnēji grupa bija izveidota lielāka, semināra pirmajā dienā bijām astoņi – Hedi Līsa Tome (Hedi-Liis Toome), Eva Līsa Lindere (Eva Liisa Linder), Mēlis Oidsalu (Meelis Oidsalu), Pāvo Pīks (Paavo Piik) no Igaunijas, Natālija Sokolova no Krievijas un Ieva Rodiņa, Ērika Zirne un es no Latvijas - Dublinas Trīsvienības koledžas profesora Stīvena Vilmera (Stephen Wilmer) vadībā.

Atslēgas vārdi, ar kuriem Valda Čakare raksturoja šodienas teātri Latvijā, ir sociālie procesi, biogrāfiskais un autobiogrāfiskais stāsts, nacionālā identitāte, neredzamā prāta atveide un teātra pašrefleksijas. Kā diskusijās noskaidrojās, daudz savādāku ceļu neiet arī igauņu teātris, tomēr Mēlis Oidsalu savā prezentācijā minēja, ka teātris Igaunijā ir ļoti spēcīgs sabiedriskās domas medijs. Viņš savā runā pievērsās teātra kritikas kritikai, kas joprojām nav atradusi veidu un nespēj atspoguļot mūsdienu teātra procesus, būdams diezgan skarbs un tiešs: “Ja aktieris novelk bikses komēdijā, tad tas ir joks, bet, ja to pašu izdara sociāliem jautājumiem veltītā izrādē, tad tā ir agresivitāte”. Kritika apjuka postdramatiskā teātrī, jo vairs nebija stāsta, par kuru rakstīt, vairs nebija zemtekstu, kuri vairāk kā 40 gadus tika šifrēti, bet ir teātris kā notikums, nevis teātris kā tekstuāla spiegu spēle. Kā kritikas attīstības kavējošu apstākli, viņš minēja arī uz pjedestāla uzlikto klasiku, kuras iestudēšana jau apriori tiek novērtēta kā panākums – “Iestudējot Tamsāri, nominācija ir garantēta”. Tajā brīdī nopriecājos, ka latviešiem tik neveselīga tendence nav vērojama, ka latviešu teātrī klasiku piesardzīgi izvēlas un gaida, bet kritiski iestudē un vērtē.

Savukārt Hedi Līsa pievērsās jautājumam par reālā un fikcijas saplūsmi teātra izrādē. Teātrī viss ir fikcija, taču kas notiek tajos gadījumos, kad aktieris spēlē ar savu īsto vārdu, kad tas tiek norādīts pat izrādes nosaukumā, kā piemēru minot divas izrādes igauņu teātrī – “Pētera Volkonska pēdējais skūpsts” (“The Last Kiss of Peeter Volkonski”, 2010, rež. Urmas Vadi) un “Reins Paks meklē sievu” (Rein Pakk Is Looking For Wife”, 2011, rež. Urmas Vadi). Par līdzīgu piemēru latviešu teātrī tika minēta Jaunā Rīgas teātra izrāde “Vectēvs”, kuru viņa arī bija redzējusi. Aktieris uz skatuves kļūst trīs vienā – skatuves figūra, aktieris, tēls, bet kā mainās skatītāju uztvere nav pētīts.

Otrā diena. Ieva Rodiņa

Svētdienas (20.novembra) rīts Rīgā ir kluss, Rīga beigusi starot un ielās drūzmu nemana. Tikmēr teātra pasaulē valda rosība. Jau otro rītu Skolas ielā tiekas divas semināra grupas, lai diskutētu par teātra un teātra kritikas jomā aktuāliem jautājumiem. Šorīt mūsu grupas vadību pārņem igauniete Dr. Anneli Saro, Tartu un Helsinku universitātes pasniedzēja. Šķiet, ka, pateicoties iepriekšējās dienas “iesildīšanās” procesam, otrajā dienā darbs notiek aktīvāk, un rītu iesākam ar četru semināra dalībnieku iepriekš sagatavotām prezentācijām par savā valstī aktuālajiem teātra problēmjautājumiem vai tendencēm. No “igauņu grupas” Eva Līsa Lindera (Eva Liisa Linder) pastāsta par igauņu politiskā teātra NO99 darbību. NO99 ir eksperimentāla teātra apvienība, kas, kā uzsver Eva Līsa, pēta aktierspēles un kultūras robežlimitus. NO99 aktieru ansamblis ir radoši vienots un strādā pēc kolektīvā radīšanas principa līdzīgi kā tas ir ar Jaunā Rīgas teātra aktiertrupu Alvja Hermaņa vadībā. NO99 izrādes ir kā ironisks komentārs par sava laika aktualitātēm, tās ir estētiski sarežģītas, jo iekļauj dažādus mūzikas, dejas, kabarē estētikas elementus. Teātrim raksturīgs netradicionāls teksta izmantojums, klasiskus tekstus “pārradot” jaunā formā vai iestudējumam balstoties uz ne-dramatisku tekstu.

Savukārt igaunis Pāvo Pīks (Paavo Piik), kurš nenodarbojas ar teātra kritiku vai teoriju, bet gan aktīvi darbojas Igaunijas teātrī kā dramaturgs, dalās pieredzē un idejās par to, kādas ir galvenās tendences mūsdienu jaunākajā dramaturģijā. Viņaprāt, dramaturgi savas darbības sākumposmā izvēlas rakstīt par vēsturiskām tēmām, kādu konkrētu vēsturisku personību vai aspektu, jo, skatoties uz jau notikušām parādībām vai cilvēkiem ar laika distanci, dramaturgam nav pašam jāpieņem izvēle notikumu attīstībā. Izvēle viņa vietā jau ir veikta, un atliek tikai izdarīt secinājumus par to, kas konkrētajā laikā bijis svarīgi un kas nē, izvērtēt to no mūsdienu morāles skatupunkta. Kopīgi secinām, ka pēc šādas stratēģijas dramaturģisko darbību sācis Viljams Šekspīrs, Augusts Strindbergs un citi slaveni dramaturgi. Otra tendence, kas aktuāla arī paša Pāvo Pīka pieredzē, ir jauno autoru tieša sadarbība ar aktieriem un režisoriem materiāla tapšanas procesā. Piemēram, stand-up komēdijas tapšanā svarīgi ir nevis uzrakstīt dramaturģisku tekstu, bet radīt kontekstu, atmosfēru, kurā aktieri var spēlēt, respektīvi, svarīgs ir nevis rezultāts, bet process, kādā teksts rodas.

Dienas otrajā daļā Dr. Anneli Saro organizē grupu darbu. Mums liek uzrakstīt uz mazas lapiņas jautājumu vai problēmu, kas, mūsuprāt, ir aktuāla šī brīža teātrī vai teātra kritikā, un tad mūs sadala 3 grupās ar dažādām virstēmām: teātra estētika, teātris un sabiedrība un teātra kritika. Pēc 20 minūšu pārrunām grupas lokā atkal sasēžamies ap apaļo galdu un pārrunājam jautājumus, kas aktualizējušies diskusijās. Teātra estētikas jautājuma kontekstā tiek uzdots jautājums, vai teātrim būtu jāsacenšas ar medijiem, jāveido PR kampaņas un jāiekļauj sevī citus mākslas veidus. Igaunis Mēlis Oidsalu uzskata, ka teātrim nav jākļūst par mārketinga preci un jāpieturas pie nemainīgiem darbības principiem un „tīras” estētikas. Ideāls teātris, viņaprāt, ir vieta publiskām intelektuālām diskusijām, nevis pašreklāmai. Runājot par teātri un sabiedrību, aktualizējas jautājums par to, vai mūsdienu teātrim būtu jāmaina vispārpieņemtās tradīcijas un jāmeklē jaunas izpausmes formas, kas uzrunātu jauniešu auditorijas. Kopīgi nonākam pie secinājuma, ka teātrī galvenais tomēr ir pats teātris, respektīvi, dzīvi, „taustāmi” aktieri uz skatuves, un mūsdienās, kad galvenā saziņas un izpausmes forma ir internets, bez teātra kā „dzīvās mākslas” nav iespējams iztikt.

Teātra kritikas laukā Igaunijas un Latvijas situācijā atklājas gan kopīgas, gan atšķirīgas tendences. Pārsteigti secinām, ka teātra kritika Latvijā, salīdzinot ar Igaunijas pieredzi, ir „prestiža” profesija, teātra kritiķu viedoklis vairāk vai mazāk tiek lasīts, kamēr Igaunijā kritiķu recenzijas regulāri lasa tikai apmēram 5-8% cilvēku. Ja Latvijā galvenā kritikas problēma ir sarežģītās publicitātes iespējas mazā kultūras mediju skaita dēļ, tad Igaunijā, kā norāda Dr. Anneli Saro, teātra kritika ir zaudējusi savu profesionalitāti un sintezējusi sevī populārās kultūras elementus – populāra ir blogu forma, „dzeltenās” preses intervijas. Tomēr viena problēma ir kopīga gan Igaunijā, gan Latvijā, gan Krievijā – profesionāls teātra kritiķis nevar izdzīvot, rakstot tikai teātra kritikas, un šī nodarbošanās jāapvieno ar citu darbu. No tā izriet arī cita problēma – teātra kritiķu pasivitāte, fragmentāra pievēršanās teātra procesiem. Diskusiju laikā rodas ierosinājums līdzās „klasiskajām” recenzijām lasītājiem piedāvāt arī dialoga formā sarakstītas recenzijas, piemēram, sarunājoties diviem atšķirīgas pieredzes un viedokļus pārstāvošiem kritiķiem vai vienam teātra kritiķim diskutējot ar konkrētā iestudējuma režisoru. Turklāt, ņemot vērā to, ka mūsdienās teātris piedzīvo būtiskas pārmaiņas, līdzās dramatiskajam teātrim pastāvot arī postdramatiskā teātra formām, rodas jautājums, vai arī kritikā nevajadzētu meklēt jaunu izteiksmes formu, jaunu „valodu”, kas ļautu veiksmīgāk analizēt postdramatiskā teātra izrādes?

Jautājumu vairāk kā atbilžu. Tieši tādēļ otrās dienas semināra darbs atstāj vietu pārdomām un turpmākiem ierosinājumiem.

Trešā diena. Nora Sudmale

Šodien ir mainīta semināra dislokācijas vieta, no viesnīcas Laine konferenču kabinetiņiem esam pārcēlušies uz Eiropas Savienības mājas 2. stāva konferenču zāli. Arī satikšanās laiks ir mainīts, to gan nebija pamanījuši četri mūsu darba grupas igauņu kolēģi, kuri bija attiecīgi ļoti laicīgi ieradušies, aptuveni 40 minūtes ātrāk kā vajadzētu. Nopriecājos, ka arī es esmu atnākusi laicīgi, jo varu viņiem parādīt un pastāstīt par šo pašu vietni, kurā lasāt šo ziņu (proti, kroders.lv). Igauņu kolēģus interesē dažādas nianses, jo ir idejas un mēģinājumi ko līdzīgu attīstīt arī mūsu kaimiņvalstī.

Noslēdzošajā semināra dienā kopā sanāca abas darba grupas, kuras iepriekš bija tikušās vien kafijas pauzēs neformālās sarunās. Tādēļ bija interesanti dzirdēt otras darba grupas vadītāja Starptautiskās teātra kritiķu asociācijas semināru direktora vietnieka Marka Brauna (Mark Brown) prezentāciju par Starptautiskās teātra kritiķu asociācijas darbību (IATC, http://www.aict-iatc.org). Marks Brauns pastāstīja par asociācijas darbību, tās izdoto interneta žurnālu “Critical Stages”, kuram pats ir arī viens no redaktoriem. Viņš prezentēja savu organizāciju, kā atvērtu sadarbībai ar dažādiem, īpaši jauniem teātra kritiķiem no jebkuras pasaules valsts, kā arī pastāstīja par organizācijas iesaistīšanos un atbalstu, palīdzot dažādiem teātra jomas speciālistiem cīņā par vārda un mākslas brīvību savā valstī.

Pēc Marka Brauna uzstājās mūsu pašu teātra zinātnes doktorante Inga Fridrihsone, kura arī semināra iepriekšējās dienas darbojusies otrajā darba grupā. Viņa īsumā iepazīstināja klātesošos ar svarīgākajiem pieturas punktiem, kas raksturo teātra kritikas situāciju Latvijā – to, ka Latvijā teātra kritikā darbojas dažādu paaudžu kritiķi, gan akadēmiskās, gan žurnālistiskās kritikas jomās, par ierobežotajām publicēšanās iespējām, kā pozitīvu tendenci minot interneta mediju iesaistīšanos un attīstību Latvijā, kā piemērus prezentējot vietnes teritorija.lv un kroders.lv, bet īpašu sajūsmu kolēģos no citām valstīm izraisīja Kultūras ministrijas Teātra padomes esamība, jo tik tiešā kontaktā ar kultūras ministru citās valstīs teātra nozares speciālisti nestrādājot.

Kā nākamais savas valsts teātra kritikas situāciju prezentēja Igaunijas pārstāvis Mēlis Oidsalu, kurš izrādās ir diezgan tipisks teātra kritiķa paraugs no Igaunijas – puisis bez speciālas teātra nozares izglītības, ielauzies teātra kritikā vien ar savu apņēmību un pārliecību, kādam ir jābūt labam teātrim. Kopumā pašiem igauņiem ir diezgan ironiska attieksme pret teātra kritikas situāciju savā valstī, ja viņi par Igaunijas ietekmīgāko kritiķi var atzīt anonīmu amatieri, kurš savas recenzijas publicē personīgajā emuārā Danzumees ( http://danzumees.blogspot.com), viņa veidoto emuāru mēnesī apmeklējot 6000 unikālu IP adrešu īpašnieku, bet salīdzinājumam Igaunijas kultūras laikraksta Sirp tirāža ir 5000 eksemplāru. Danzumees fenomena pamatā ir pievilcība, vienkāršā valoda, flirts, spēles ar aktieru ego un pārsvarā pozitīvas recenzijas. Kā atzina Anneli Saro, teātra zinātnes lektore Helsinku un Tartu universitātēs, Igaunijā ekspertu ēra ir beigusies, šobrīd arvien vairāk kritisku rakstu rakstīšanā iesaistās cilvēki bez speciālās izglītības, nereti tie ir dažādu mediju štata žurnālisti, kuri cita starpā apskata arī teātra nozares aktualitātes.

Diemžēl uz semināru nebija ieradušies Lietuvas pārstāvji, tā kā nevaram teātra kritikas situācijas salīdzināt un ielikt pilnīgā Baltijas kontekstā. Tomēr Latvijas un Igaunijas salīdzinājums runā mums par labu.

Semināra nobeigumā tā dalībniekiem tika lūgts dalīties iespaidos par Baltijas mūsdienu Drāmas festivāla SKATS 2011 ietvaros redzēto Jaunā Rīgas teātra izrādi “Ziedonis un Visums”. Galvenie atzinumi bija, ka neskatoties uz to, ka ne katram ārzemniekam ir zināms Imanta Ziedoņa konteksts Latvijas kultūrā, izrāde viņus uzrunā kā interesanta, gudra, ar ironisku skatījumu uz primitīvu kultūras patērēšanu un tāda, kas uzdod jautājumu - kas ir latvietis, nesniedzot uz to gatavu atbildi. Eiropas jaunie teātra kritiķi atzina, ka izrādes galvenā veiksme ir aktieru saspēle ar skatītāju, tās kā zālē var just, ka skatītājs aiztur elpu, nojaušot vai zinot, to kāds teksts sekos, pat ja ne vienmēr šis teksts tiek arī izteikts vārdos. Šo izrādi ārzemniekiem noteikti ir jāskatās Rīgā, starp latviešiem, lai izbaudītu to, kā latvieši skatās teātri, kā kultūras rituālu, līdzvērtīgu ierastajam tūrisma apmeklējumam nacionālajā vēstures muzejā.

    * Jauno kritiķu seminārs finansēts no ERAF projekta Nr. 2010/2025/2DP/2.1.1.2.0/10/APIA/VIAA/015 un ar Latvijas Kultūras akadēmijas un Latvijas Teātra darbinieku savienības atbalstu.

Rakstīt atsauksmi