Viedokļi

11. novembris 2013 / komentāri 0

Īsto detaļu medniece

Saruna ar gleznotāju, scenogrāfi un kostīmu mākslinieci Kristīni Abiku, kura nominēta 2012./2013. gada sezonas „Spēlmaņu nakts” balvai kā scenogrāfe izrādei „Rudens Pēterburgā” un par scenogrāfiju un kostīmiem izrādei „Zudušo laiku citējot.

Oļģerta Krodera iestudētajā Valmieras teātra izrādē „Heda Gablere” skatītāji kopš 2005. gada novērtē izsmalcināti greznos art deco stila kostīmus, kuros māksliniecei Kristīnei Abikai izdevies smalki atspoguļot gan 20. gs. sākuma noskaņas, gan Ievas Puķes atveidotās Hedas indīgo raksturu. Taču arī pirms šīs krāšņās izrādes Kristīnes darbs bija pamanīts ne vien Latvijā, bet arī guvis starptautisku atzinību. Tā 2004. gada nogalē Latviju sasniedza priecīgā vēsts – latviete saņēmusi Krievijas teātra balvu „Kaija” par kostīmiem izrādei „Kabīrijas naktis” kategorijā pret-a-porter.

Kristīnes spēja detaļās izjust laikmetu un atdevīgi strādāt iestudējuma idejas atklāsmē vērojama arī aizvadītās teātra sezonas estētiskajā pērlē – Ināras Sluckas režisētajā „Zudušo laiku citējot”. Šai film noir stilistikā uzburtajā izrādē Kristīne veidoja gan kostīmus, gan telpu. Nacionālā teātra Jaunā zāle viņai pēdējās sezonās kļuvusi par vienu no mīļākajām, radoši patīkamākajām vietām. Te sadarbībā ar režisoru Pēteri Krilovu 2011. gadā tapa „Lūgšana resnajai tantei”, bet šajā pavasarī – „Rudens Pēterburgā”, kurā režisors atkal Kristīnei uzticējis gan kostīmus, gan telpu. Tepat Nacionālajā teātrī pirms divām sezonām Kristīnes darbam īpaši elegants iznāciens bija lielajā zālē – Mihaila Gruzdova iestudējumā „Arī gudrinieks pārskatās”.

Sarunā ar Kristīni cenšos uztaustīt to, kā rodas tērps un kā piepildās iestudējuma telpa; kas iedvesmo, kaitina, sapurina un kas aizrauj.

 

Jautājums, kas mani allaž urdījis, domājot par skatuves telpas māksliniekiem – kā iespējams zināt un paredzēt, vai un kā veidosies „sadarbība” toņu, faktūru, mērogu, krāsu starpā… Vai arī – kā var paredzēt, ka nostrādās viens vienīgs pelēkums – kā Ināras Sluckas iestudējumā Zudušo laiku citējot, kur var just, ka izrādes veidotāju mīlestība manāma katrā vissīkākajā niansē…

…katrā grāmatas nokrāsotajā muguriņā… Jā, par šo izrādi ir milzīgs gandarījums. Te bija absolūta telpas un kostīmu sinerģija. Tā ir kā telpiska glezna, kurā apstājies laiks. Pirmo reizi šo telpas un tērpa sinerģiju personiski izjutu, strādājot pie Pētera Krilova iestudējuma „Lūgšana resnajai tantei”. Atceros, kad Pēteris uzaicināja strādāt pie Selindžera darba iestudējuma – un Selindžers joprojām ir viens no maniem mīļākajiem autoriem –, bija nenormāla pāratbildība. Likās, ka tāpēc būs grūti atbrīvoties un saslēgties ar šo materiālu. Tomēr tas notika. Un man ļoti patika tas, ka varēju radīt šī iestudējuma telpu.

Kaspars Zvīgulis un Līga Zeļģe Nacionālā teātra izrādē "Zudušo laiku citējot" (2012,
rež. I.Slucka) // Foto - Gunārs Janaitis
 

Vai tas, ka iestudējumā Lūgšana resnajai tantei darbība visas izrādes laikā notiks it kā radiofona studijā, bija režisora, tava vai darba procesā radusies ideja?

Abi ar režisoru sapratām – ir nozīme tam, ka visi Glāsu bērni savulaik „izgājuši cauri” radiofonam, piedalījušies raidījumos. Tātad nojausma, ka radio varētu būt iestudējuma atslēga, mums abiem bija jau gandrīz no sākuma. Tikai diezgan ilgu laiku nebija skaidrs, kā to risināt vizuāli. Bet tad kādā brīdī tas vienkārši saslēdzās un skatuves iekārtojums bija radies.

Pirmoreiz ar Pēteri Krilovu satikos, veidojot kostīmus Nacionālā teātra izrādei „Aristokrāti”. Ar viņu kopā strādāšana ir tik organiska, patīkama. Skaidrs, ka tas ir abpusēji svarīgi – atrast, ar ko kopā strādāt komandā. Arī tad, ja veidoju kostīmus, ir svarīgi, lai ne tikai ar režisoru, bet arī ar scenogrāfu ir sinerģija, lai ir viens virziens, kurā abiem skatīties, lai ir viens vizuālais kods. Ne vienmēr tā notiek. Bet, kad ir, – ir milzīgs prieks. Tā ir nenopērkama sajūta.

Droši vien ir savi plusi un savi mīnusi, kad esi kostīmu māksliniece vai kad esi „divi vienā”…

Ja esi gan kostīmu mākslinieks, gan scenogrāfs, tu labāk spēj redzēt „bildi” kopumā, un tu pārzini arī katru detaļu. Taču tad ir grūtāk visu paspēt. Īpaši, ja tā ir rekvizītu izrāde, kādas ir gan „Lūgšana resnajai tantei”, gan „Zudušo laiku citējot”. Tev it kā jāsadalās divos cilvēkos. Jo katra detaļa ir svarīga un par katru detaļu tu arī atbildi. Turklāt es nepiederu pie tiem māksliniekiem, kas ļaus citiem sameklēt, piemēram, vajadzīgās krūzītes. Es labāk pati eju un pati meklēju. Tas, protams, prasa laiku un enerģiju, bet rezultāts dod dubultu gandarījumu.

Taču, arī ja strādā vienīgi pie kostīmiem, tāpat pietiek atbildības, ar ko noņemties, pieskaņojot kurpju šņores pogcaurumiem utt. Toties tad uz mani neattiecas ne galda kājas un sedziņas, ne lampu kupoli…

Šo gadu laikā droši vien uzkrājusies arī tāda pieredze, ko nekur citur kā teātrī neiemācīsies…

Protams. Kaut vai tas, ka, piemēram, gaiši violetajam, gaismojot ar silto gaismu, tonis kļūst gluži cits… Tā jau ir pat tīri tehniska lieta, ar ko nevar nerēķināties. Tāpat ir zināmas tuvuma un tāluma attiecības caur tekstūrām – ko pilnīgi noteikti var atļauties uz lielās skatuves, bet kas nav pieļaujams mazajā zālē. Piemēram, strādājot pie izrādes lielajā zālē, tik ļoti nevajag satraukties par kostīma oderes krāsu… Iespējams, ka, pat ja materiāls būs ne pārāk šikas kvalitātes poliesters, pa gabalu tas izskatīsies visnotaļ labi. Savukārt mazajā zālē tuvplāna dēļ tas vienkārši nav pieļaujams.

Inga Misāne un Sanita Pušpure Nacionālā teātra izrādē "Arī gudrinieks pārskatās"
(rež. Mihails Gruzdovs, 2011) // Foto - Gunārs Janaitis
 

Uz lielās skatuves tērpu „novecināšanā” var arī samānīt, taču mazajā zālē – ja vajag „pufaiku”, tad vislabāk, lai tā ir īsta un veca. Kad atkal atstiepju no saviem kožu kambarīšiem kaut kādus brīnumus, skaidrs, ka teātros rodas domstarpības. Ķīmiskā tīrītava to „objektu” atsakās ņemt pretī, un arī aktieris ar pelējuma smaku neko nevilks mugurā. Dezinficēt vajag, loģiski. Bet Liepājā izrādei „Advents Silmačos” tā iztīrīja vienu šubu, riktīgu dubļonku jeb aitādas kažoku, ko biju kādā šķūnītī atradusi, ka tas izjuka. Ar to arī beidzās kažoka „enerģija”. Var jau būt, ka vajadzēja atstāt tai pašā šķūnītī…

Es būtībā vairāk esmu tuvplānu cilvēks, un man detaļas ir ļoti svarīgas. Ļoti. Arī uz lielās skatuves es tām pievēršu diezgan lielu uzmanību.

Un Tev šķiet, ka par daudz…?

Jā, jo attālums tomēr diktē citus noteikumus.

Vai tas nozīmē, ka mazā zālē drošāk lietot dabiskos materiālus, īsto vilnu utt.?

Īsto vilnu? Svīšanai?…

Izrādās par to arī tu domā

Jā, jo arī tas svarīgi, lai aktieris nesvīst!

Strādājot pie izrādēm, man vienmēr svarīga ir faktūra. Lai mēbele nav nokrāsota ar guašu. Lai „Noziegumā un sodā” Soņai nav uzšūta jauna kleita, kas pēc tam tikai nedaudz novecināta ar aerosolu. Es tā nevaru. Tāpēc arī meklēju „atbilstoša vecuma” audumu. Un tad domāju, kā panākt, lai kleita neizjūk pa vīlēm, lai aktrise to var mierīgi valkāt kaut vai simts izrādēs. Man šādas detaļas ir ārkārtīgi svarīgas. Piemēram, nospeķotas piedurknes vai izdilušus elkoņus nekad īsti neredzēsi lielajā zālē, bet mazajā… Tur ir kā kino – tuvplāni.

Vai esi strādājusi arī kino?

Pirms gada piedalījos Unas Rozenbaumas filmā „Logs”, kurā spēlēja Nacionālā teātra aktieri Anete Saulīte, Ģirts Liuziniks, Arturs Krūzkops, no Jaunā Rīgas teātra – Gundars Āboliņš, Maija Apine. Filma ir par 20. gs. pašu sākumu, filmējām Rūmenes muižā. Vide bija autentiska, un arī kostīmos pūlējos dabūt autentiskumu. Ļoti veiksmīgi sastrādājos ar telpas mākslinieci Ilvu Kļaviņu, ar kuru mums ir līdzīgs redzējums. Skaties uz kolēģa darbu un priecājies, jo redzi, cik forši viss iet kopā un saspēlējas! Tieši tāpat kā teātra izrādē, kad komandā ar scenogrāfu abiem ir svarīgas vienas un tās pašas vērtības.

Ieva Puķe Valmieras Drāmas teātra izrādē "Heda Gablere" (rež. O.Kroders, 2005)
// Foto - Mārtiņš Vilkārsis
 

Vēlreiz atgriežoties „senākā” vēsturē… Vai „Hedas Gableres” kostīmi bija tavs pētījums, varbūt scenogrāfa vai režisora uzstādījums?

Mārtiņš Vilkārsis vienkārši bija izdomājis Dzintara istabu. Taču, lūk, ko es vēlos pateikt, ja reiz atkal esam atgriezušās pie „ak, cik skaisti!”.

Teātrī tērpi parasti tiek pamanīt tikai tad, kad tie ir ļoooti skaisti. Bet tas nav objektīvi un tāpēc mani kaitina. Tas nenozīmē, ka esmu skaisto tērpu ienaidniece. Nekādā gadījumā! Man arī patīk reizēm pagatavot kaut ko ļoti glītu. Tomēr kostīmi ir kaut kas vairāk nekā tikai – „ak cik skaisti!”. Vajadzētu saprast, ka „cik skaisti” ir ārkārtīgi individuāla, subjektīva izjūta. Svarīgāk būtu novērtēt „neredzamās” lietas. Lai nav tā, ka iznāk aktrise, visi noelšas „ahhhh, cik skaisti!”, un tu vairāk neko neredzi. Un secinājums – brīnišķīgi, tātad, kostīmi IR! Taču, ja iznāk aktrise, kurai kostīms neiet pa priekšu, labākajā gadījumā nosaka – nu, kostīmi arī bija… Par to īpaši aizdomājos, kad ļoti daudz komplimentu saņēmu par scenogrāfiju izrādei „Lūgšana resnajai tantei”, bet par kostīmiem – no sērijas „nu, bija”. Tur tika darīts viss, lai tie kostīmi maksimāli iekļautos izrādē, taču šķiet, ka tas vispār netika pamanīts. Acīmredzot tāpēc, ka nevarēja teikt tradicionālo raksturojumu – „ak, cik skaisti!”.

Šķiet, ka fantāzija varbūt vairāk tomēr jādarbina, darinot skaistos tērpus…

Tas nav tik viennozīmīgi. Piemēram, „Hedā Gablerē” neko savādāk jau īpaši nemaz nevarēja. Jo tā bija ekscentriska sieviete un tēls. Izrādē „Arī gudrinieks pārskatās” mērķis bija pompozi kostīmi, tēmēti uz „bildi”. Jo tāda ir lugas forma. Savukārt Selindžera darba iestudējumā, loģiski, nekas tāds nemaz nevar būt. Īpašs bija vienīgi Ināras Sluckas varones mājas tērps, ko es jau gadu iepriekš biju ieraudzījusi noliktavā un norezervējusi: brīnišķīgs, oriģināls izšūts kimono. Kā tas no 1951. gada gadījies Nacionālajā teātrī?! Tas gan bija kā pašvērtība. Kā brīnums.

Tad, kad dāmu kostīmos redzam „kruzuļus”, šķiet, ka tur tad vairāk ieguldīts darbs…

Arī tas nenoliedzami prasa enerģiju. Bet abi gadījumi prasa. Enerģija aiziet vienlīdz liela.

Tev ir gan scenogrāfes, gan gleznotājas izglītība…

Tagad sanāk vairāk sevi veltīt teātrim, bet nekādā gadījumā nelaidīšu vaļā arī gleznošanu… Pēc Jaņa Rozentāla vidusskolas aizgāju uz scenogrāfiem Mākslas akadēmijā, bet pēc bakalaura atkal turpināju monumentālo glezniecību maģistrantūrā. Pēc tam sanāca, ka uzreiz sāku strādāt ar teātra kostīmiem. Sākotnēji gan izrāžu bija mazāk un es vairāk varēju gleznot. Pēdējos gadus ir otrādi, kas man diez kā nepatīk. Šobrīd man ir svarīgi atkal atgūt to sajūtu, kas pazudusi negleznojot, jo bijusi pārāk liela pauze.

Kaspars Zvīgulis un Ināra Slucka Nacionālā teātra izrādē "Lūgšana resnajai tantei" (rež. P.Krilovs, 2011) // Foto - Gunārs Janaitis
 

Vai nav tā, ka, ja ir vairāki „darba” lauki, iespējama lielāka bauda, metoties no viena atkal otrā?

Jā, es tiešām nevaru iedomāties, ka man būtu tikai viens darbs. Ir brīnišķīgi, ja vari darīt gan, gan.

Kāpēc izdomāji, ka studēsi scenogrāfiju?

Tas bija Gadījums. Man scenogrāfija vai kostīmmāksla noteikti nebija bērnības sapnis. Es mācījos rozīšos (Jaņa Rozentāla Mākslas vidusskolā), kas iedeva labus gleznieciskos pamatus. Visi pēc rozīšiem taisnā ceļā parasti iet uz gleznotājiem, un man arī bija skaidrs, ka tālāk mācīšos Mākslas akadēmijā. Taču ne gleznotājos. Bija savi iemesli. Pāris dienu biju tādā kā histērijā – skatījos: tā, kādas vēl tur ir nodaļas… Tēlnieks – nē, tekstilmāksla, keramiķis – nē, nav mans…, dizains – nezinu…, nē, neko nesaprotu, pedagogi – nē. Respektīvi – ar izslēgšanas metodi. Scenogrāfi? Hm, interesanti! Un pavērās pilnīgi cita pasaule. Par šo nejaušību esmu ļoti priecīga. Viss būtu savādāk, ja es būtu aizgājusi uz gleznotājiem. Tad teātrī šodien es būtu tikai skatītājs. Bet tagad man ir divas lietas, divas pasaules, kurās būt.

Vai zini, no kura laika tev ir mīlestība uz teātri?

No bērnības, kad mani diezgan bieži uz teātri veda vecāki. Tiku gan vesta arī uz keramikas izstādēm, bet teātris kaut kā uzrunāja vairāk.

Vai ir kāda izrāde, no kuras atceries tieši kostīmus?

Kā izrādi ļoti labi atceros Nacionālā teātra iestudējumu „Emīls un Berlīnes zēni”, kas man ļoti patika. Bet bildi?… Atceros bija kaut kāda gaiši violeta kleita… Dailē? Tā izskatījās tik mistiski! Pilnīgi bez konteksta, atceros tikai tās sajūtas, ko šī krāsa manī radīja. Iespējams, tā bija izrāde „Sievietes, sievietes”.

Man tik ļoti patīk būt teātra noliktavās, jo, meklējot tērpus un aksesuārus, es ieraugu kostīmus, ko aktieri ir valkājuši konkrētās izrādēs. Tāpēc arī mani nekad nav jāmudina iet uz noliktavām kaut ko sameklēt. Tie tērpi, kas reiz jau ir „dzīvojuši”, tagad it kā gaida rindā uz nākamo reinkarnāciju – ar savu, pilnīgi citu, no šodienas atšķirīgu vēsturisko tekstūru, faktūru, tektoniku…

Arī tās lietas un priekšmeti, ko vācu sev un kas man patīk, parasti ir tādi, kam nav vairs nekādu funkciju, toties izskatās brīnišķīgi. Ko tik, piemēram, nevar atrast vecās dzelžu noliktavās, remontdarbnīcās vai Liepājā pie Zeltzobu Pētera. Mantas – gan apģērbu, gan priekšmetus – vācu arī pa saviem laukiem Sārnatē, Kurzemes jūrmalā, kur jūra vien izskalo tik daudz unikālu objektu. Arī apkārtējiem kaimiņiem esmu pieteikusi – ja kaut ko sviež ārā, lai vispirms piezvana man. Tā, piemēram, esmu dabūjusi brīnišķīgu miera laiku meitenes kristību kleitu. Tagad šī sieviete jau ir stipri gados, bet kristīta tika Jūrkalnes baznīcā. Tīra zīda krepdešīna kleitiņa! Ar tādām lietām man šķiet daudz interesantāk strādāt nekā uzšūt jaunu un „ak, cik skaistu” kleitu.

Signe Ruicēna, Mārtiņš Kalita Liepājas teātra izrādē "Advents Silmačos" (rež. Ģ.Ēcis,
2012) // Foto - Ziedonis Safronovs
 

Kur vēl meklē visu vajadzīgo iestudējumiem?

Rekvizītiem mana favorītvieta ir tirgus „Latgalīte”. Kostīmiem savukārt laba „bāze” ir Centrāltirgus, „humpalas” mazāk. Taču es vienmēr sāku ar teātrī esošo noliktavu revīziju, tas allaž ir visbrīnišķīgākais sākuma punkts. Ja tur neko atbilstošu nevar atrast, tad tiešām labāk ņemt no lauku večukiem, ar to pelējuma smaržu. Bet, ja kaut kas no jauna jāšuj, tad audumus vislabprātāk meklēju Puškina ielas veikalā, kurā, varētu teikt, ir help yourself serviss: tumšākajos galos ņem ārā savu lukturīti, ej un gaismo. Toties te ir labs piedāvājums un labas cenas.

Par darbu pagājušās sezonas iestudējumā „Zudušo laiku citējot” esi nominēta gan kategorijā „Gada scenogrāfs”, gan „Gada kostīmu mākslinieks”. Arī par izrādes „Rudens Pēterburgā” scenogrāfiju esi novērtēta. Vai ir sajūta, ka visi pūliņi tādējādi ir attaisnojušies?

Atceroties Ināras Sluckas iestudējuma tapšanu, sapratu, ka tas, ko es daru, kas patīk un interesē, būtu formulējams kā – recycling jeb otrreizējā izmantošana, nudien! Gandrīz viss – drēbes, rekvizīti, mēbeles… No kādām grabažām patiesībā tika savākts tas interjers! Tad pārkrāsots un „uztjūnēts”…
Tas bija īstens Staņislavska „es dotajos apstākļos”, kuros tika rekonstruēts šis „zudušais laiks”. Darbs pie izrādes prasīja tiešām ļoti lielu pacietību, izdomu un laiku, lai eklektiskās sastāvdaļas iekļautu film noir atmosfērā. Ja šie pūliņi transformējas profesionālā nominācijā, tas ir simpātisks moments, taču pašas nominācijas nemainīja manas sajūtas par padarīto darbu.

Rakstīt atsauksmi