Viedokļi

8. novembris 2013 / komentāri 0

Šekspīrs viņpus okeānam I

Piezīmes no Stretfordas festivāla Kanādā

Tuvojoties Viljama Šekspīra četrsimt piecdesmitās jubilejas gadam, jaunām aktivitātēm un izaicinājumiem sasparojušies gan ievērojami režisori, aktieri un kultūras stratēģi, gan daudzie Šekspīra festivāli visā pasaulē. Polijā, Gdaņskā, kur ik vasaru noris viens no lielākajiem Šekspīra festivāliem Austrumeiropā, šovasar atklāja jaunu, tieši pēc Londonas Glouba parauga būvētu teātri. Britu režisors Adrians Noubls (Adrian Noble), kura režijās Karaliskajā Šekspīra trupā Stretfordā pie Eivonas un citos teātros spēlējuši vai visi ievērojamākie mūsdienu britu aktieri, darbojas kā Sandjego Šekspīra vasaras festivāla mākslinieciskais direktors ASV dienvidos, Kalifornijā. Šāgada sezonu jau noslēdzis Londonas Glouba teātris, kur šovasar Karali Līru izbraukumu izrādēs spēlēja baltkrievu Brīvais teātris, savā versijā akcentējot stāstu par personības pazaudēto un piesmieto brīvību. Protams, var arī tā.

Katrā ziņā izskatās, ka Šekspīra jubilejas gads nesīs vēl ne vienu vien pārsteigumu. Iepriecinoša ir vēsts, ka tepat pie mums Kultūras akadēmijas rektors Jānis Siliņš pa vidu savām daudzajām citām aktivitātēm paspējis iedibināt arī akadēmijā bāzētu „Šekspīra Ordeni” – domubiedru kopu, kas ir ieinteresēta visu laiku ievērojamākā dramaturga mantojuma aktualizēšanā un popularizēšanā visdažādākajos līmeņos, ar vecāko klašu skolēniem sākot un teātra profesionāļiem un pētniekiem beidzot, un darbosies, lai Šekspīra jubilejas vēsmas skartu arī Latviju. Un lai tas nebūtu tikai īslaicīgs pieskāriens.

Barda pēdas sarkano kļavu un melno vāveru zemē

Šekspīra festivāls Stretfordā, Ontario, Kanādā, kurš darbojas sezonāli no maija līdz oktobrim, ir viens no ilglaicīgākajiem Šekspīra festivāliem pasaulē un pretendē arī uz Ziemeļamerikas nopietnākā teātra mākslas festivāla statusu. To 1953. gadā dibinājis ievērojamais režisors Tairons Gētrijs (Tyrone Guthrie) kopā ar Taņu Moisejeviču (Tanya Moiseiwitsch) un Tomu Patersonu (Tom Patterson), un pirmās četras sezonas iestudējumi tika spēlēti lielā teltī, līdz 1957. gadā festivāls ieguva īstu teātra ēku. 1997. gadā teātris tika pārbūvēts, un jauno ēku atklāja Viņas augstība Elizabete II. Festivāla rīcībā nu jau ir četras skatuves, un pats galvenais – Festivāla teātris – ir patiesi iespaidīgs.

Pati Kanādas Stretforda ir neliela, jauka pilsētiņa krietnas stundas brauciena attālumā no Toronto, kas daudzviet atgādina Šekspīra dzimto Stretfordu pie Eivonas Anglijā. Arī te rāmi tek Eivonas upe, kuras vienā krastā slejas Festivāla un Toma Patersona teātris, bet otrā krastā – Karalienes parks un Svētā Džeimsa Anglikāņu baznīca. Netālu no upes vijas Viljama iela, turpat ir arī Falstafa vārdā nosauktais Ģimenes centrs (kaut varētu domāt, ka Šekspīra iemūžinātajam jautrulim ģimeniskās vērtības nu gan rūpēja visai maz). Turpat pie savas ielas ticis arī Romeo; Šekspīra vārdā nosauktā iela savukārt aizved līdz dzelzceļa stacijai. Tikpat nesteidzīgā gliemeža gaitā, kā to jau aprakstījis Šekspīrs, uz skolu dodas skolasbērni, kas, atšķirībā no vienas otras Latvijas mazpilsētas, sveicina arī ceļā sastaptus svešiniekus.

Siltajā zelta rudenī gar upi līkst vītoli un sārtojas košās Kanādas kļavas, pa kokiem un zālienu skraidelē melnas vāveres kuplām astēm. Upē peldošie gulbji un pīles palaikam izčāpo uz blakus esošajām ielām; vienu tādu ziņkārīgu garkakli lēni un eleganti apbrauc melns bentlijs. Pēdējā krāšņumā steidz izziedēt puķes Šekspīra vārdā nosauktajos dārzos, kur smaržo gan alisītes un dažādu šķirņu lavanda, gan kliņģerītes, kreses, samtenes, margrietiņas un citas vienkāršas puķes, kas pieminētas Ofēlijas tekstā Hamletā, Veltas pūles mīlā un citās lugās, gan dižciltīgas tējas rozes. Arī pie Festivāla teātra iekoptas bagātīgas puķu dobes un dažādu košaugu stādījumi, kur var redzēt gan dramaturga pieminēto „pļavas saldumu” (meadowsweat), gan rūķīšu krokusus, japāņu īrisus un „milžu taures”, gan rudbekiju „melnacainā Suzanna”, ģitāras un citu mūzikas instrumentu formā izveidotus košumus u.tml.

Arī šis Stretfordas festivāls šosezon ir ticis pie jauna mākslinieciskā direktora – Entonija Simolino (Antoni Cimolino), kurš festivāla pēdējos gados ierasto „jaukto salātu” stratēģiju – piedāvāt skatītājiem gan Šekspīra darbu iestudējumus, gan mūsdienu lugas un populārus mūziklus – mēģinājis koncentrēt ar tematiskiem akcentiem. Pasludinot šo par pētniecisku sezonu un grupējot visus atšķirīgos festivāla uzvedumus ap vienu tēmu – drāmām, kas risinās sabiedrības kopienu, nacionālo kopību u.tml. iekšienē, pētot tos spēkus un nosacījumus, kas šīs kopienas/sabiedrības vieno vai šķir. Jau pirmā manis redzētā izrāde – mūzikla Vijolnieks uz jumta iestudējums – šo tēmu apliecināja ļoti pārliecinoši. Un, kaut bija iespējams noskatīties tikai festivāla sezonas noslēguma piedāvājumu, pārsteidza ne vien azarts un entuziasms, ar kādu okeāna viņā krastā šodien tiek pētīti un iedzīvināti ne tikai Šekspīra darbi, bet teātra loma un misija vispār.

Vijolnieks uz jumta ir pasens, nu jau par klasiku kļuvis Brodvejas mūzikls, kam pēc Džozefa Steina (Joseph Stein) scenārija un Šeldona Hernika (Sheldon Harnick) libreta mūziku radījis Džerijs Boks (Jerry Bock), bet horeogrāfiju veidojis leģendārais Džeroms Robinss (Jerome Robbins). Literārā pamata autors lielā mērā iedvesmojies no Šolema Aleihema (Sholem Aleichem) darbiem, īpaši viņa stāstiem par Tevji – piena vedēju un viņa meitām. Pašreizējās Ukrainas teritorijā dzimušā un 1906. gadā uz ASV emigrējušā Š. Aleihema darbi, kas apkopoti vairāk nekā 40 grāmatās un tulkoti daudzās pasaules valodās, Latvijā pazīstami maz. Savulaik Tevji – piena vedēju iestudējis un spēlējis Jurijs Jurovskis. Marka Zaharova teātra viesizrādēs Rīgā Tevjes likteņstāstu varēja redzēt dziļi dramatiskā, pat traģiskā Jevgeņija Ļeonova tvērumā.

Kanādas festivāla interpretācija, saglabājot sižeta skarbo pamatkodolu un tēmu par ebreju grautiņu pirmsākumiem Krievijā un šīs tautas piespiedu klaidu ceļiem, ir negaidīti vitāla, labestīga, humora un pašironijas pilna. Festivāla teātra ne pārlieku lielo, bet gana plašo astoņstūru skatuvi, kas imitē Šekspīra laika slaveno koka „O”, ietver skatītāju rindas gandrīz amfiteātra veidolā. Skatuves dibenplānā – mazs balkoniņš, arī gluži kā no Šekspīra laika koka teātrīšiem izkāpis, bet pie griestiem – no gaišzila audekla strēlēm veidots debesu kupols, ko šajā vakarā apdzīvo Marka Šagāla gleznu varoņi – lidojošas govis un zosis, eņģeļi, velnēni u.tml. Pat savu nosaukumu Vijolnieks uz jumta darbs ieguvis no Šagāla gleznas Zaļais vijolnieks, un iestudējums viscaur izturēts šagāliskā agrīnā modernisma estētikā, sintezējot to ar psiholoģiskā teātra ielaidumiem, arī sulīgu humoru, pašironiju un grotesku aktierspēlē.

Uzveduma režisore Donna Fiore (Donna Feore) ar milzīgu ansambļa enerģētikas sprādzienu liek izskanēt jau pirmajam iestudējuma dziedājumam/dejai „Tradīcija”, kas kļūst par caurviju motīvu visai izrādei. Stāstot par to, kā mainās dzīve un tās līdzšinējās vērtības, kā tradīcijas sabrūk un mainās mūsu acu priekšā, salaužot un raujot sev līdzi neskaitāmu cilvēku likteņus. Vijolnieks ir gan vēstījums par ebrejiem un kādas nelielas ebreju kopienas likteni, gan alegorija par mūsdienu Amerikas tapšanu, gan universāls stāsts par jebkuras nācijas likteni laika un vēsturisko griežu virpulī, kas tikpat labi varētu risināties arī Latvijā. Izrādē darbība notiek nelielā krievu miestiņā Anatevkā, bet tikpat labi tas varētu būt kāds miestiņš toreizējā Dvinskā/Daugavpilī, no kurienes apmēram ap to pašu laiku, revolūcijai uzviļņojot, uz Rietumiem bija spiests doties kāda ebreju tirgotāja dēls un viņa līgava, kuriem vēlāk bija lemts kļūt par Pītera Bruka vecākiem.

Dievs īsti šekspīriskā garā rotaļājas ar savām „mušām”

Bet iesākas uzvedums teju rotaļīgi: uz skatuves novietotas vairākas leļļu izmēra mājiņas (kas atsauc atmiņā daugavpiliešu iestudējuma Velni scenogrāfiju 1990. gadu sākumā), uz vienas no tām pakāpies vijolnieks ar savu smeldzīgo vijoli. Un Skota Ventvorta (Scott Wentworth) Tevje uzsāk savu ierasto rituālu – ikdienišķās sarunas ar Dievu, kas ļoti atgādina Šekspīra dzīvesgudro ākstu sarunas un komentārus. Smagnējā nolemtībā izskan jau pieminētais dziedājums „Tradīcija”, kur plašajā aktieru ansamblī pavīd arī melnādainas un aziātiskas sejas, un gan Tevje, gan citi kopienas locekļi ir pārliecināti par šo tradīciju nesatricināmību un nemainību. Taču līdzšinējās vērtības un konvencijas tiek satricinātas ne tikai Tevjes un viņa sievas Goldas ģimenē, kur ir piecas pie vīra izdodamas meitas, no kurām trīs apliecina karstu vēlmi izrauties no tradicionālo priekšstatu un normu gūsta. It kā gaužām vienkāršs stāsts par vienkāršu ļaužu ikdienu, sākotnēji pat ar tādu kā naftalīna piegaršu tradicionālajos kostīmos un horeogrāfijā, kas taču kopš Robinsa laikiem arī ir piedzīvojusi zināmas pārmaiņas. Taču pamazām izaug, attīstās un savelkas vienā dūrē gan izrādes tēma, gan harizmātiskā Tevjes lomas iedzīvinātāja un Goldas lomas atveidotājas Keitas Henigas (Kate Hennig), gan citu ansambļa dalībnieku atdeve un enerģija, gan lieliskā mūzika, mērķtiecīgi izvēlētie, skopie skatuves dizaina elementi, pārtopot apbrīnojami dinamiskā, ētiski un estētiski piepildītā izrādes struktūrā ar skarbu, nesaudzīgu vēstījumu: jā, dzīve un tradicionālās vērtības lūst un mainās, un to nākas pieņemt gan Tevjem, gan pārējiem kopienas locekļiem. Tikpat dzīvi, atvērti un elastīgi kā demokrātiskajā Glouba teātrī ir arī festivāla skatītāji, kuri visos iestudējuma „mezglu punktos” skaļi pauž gan savu atzinību, gan nepatiku (ar skaļiem nosodošiem rūcieniem, piemēram, kas sen nebija teātrī dzirdēti). Efektīgi vizualizēts ir Tevjes sapnis, ar kura palīdzību viņš meitai palīdz tikt pie iemīlētā, nevis pēc senām ieražām izraudzītā līgavaiņa, temperamentīgas un virtuozā plastikā izpildītas krievu un ukraiņu dejas, ko pavada skatītāju ovācijas, rituāli krāšņs ebreju kāzu skats, ko pārtrauc brutāla krievu kārtībnieku ielaušanās un kratīšana. Un tas ir tikai Lielā Grautiņa sākums...

Tas, kurš gan ir, gan nav mūsu visu Gans, protams, neatbild Tevjem uz jautājumu, kāpēc tas viss notiek tieši ar viņa tautu, notiek tieši tā un tobrīd, padzenot viņu un tautasbrāļus no mājām. Un ebreju ģimenes cita pēc citas sāk klaidu gaitas: viens uz Apsolīto zemi, cits uz Ameriku, vēl cits tiek izsūtīts uz Sibīriju. Būtiski un novatoriski man šķita tas, ka izrādes veidotāji nevienu brīdi neieslīga „izredzētās un vajātās tautas” žēlošanā vai apraudāšanā (kaut pamatu arī tam Vijolnieks uz jumta materiālā var atrast), bet atklāja – gan asi un nesaudzīgi, gan ar smaidu – tās sīkās un lielās kaislības, mazās un lielās pretrunas, kas mīt pašā ebreju kopienā. Turklāt, iezīmējot perspektīvu, ka dzīve turpinās arī aiz Anatevkas robežām, kur stiprākie neapšaubāmi atradīs sev vietu.

Skatoties izrādi, nevarēju nedomāt par to, kādēļ šis mūzikls joprojām nav atradis ceļu līdz Latvijas teātriem. Mūzikas skaņas, Mana skaistā lēdija, Vestsaidas stāsts, pat inscenējuma ziņā arhisarežģītie Nožēlojamie (kaut atsevišķa, igauņu inspirēta projekta ietvaros) ir, bet šis – ne, lai gan nešķiet ne sarežģītāks, ne dārgāks izmaksās. Protams, jūtīga, bet joprojām (un varbūt īpaši tagad) aktuāla tēma, lieliska mūzika un lomas aktieriem, kā arī iespēja izkustēties visam ansamblim. Tas tiešām būtu tā vērts.

Autentiskais Šekspīrs

Uzsvērti tradicionālā stilā šosezon festivālā veidots Šekspīra traģēdijas Romeo un Džuljeta iestudējums, kur režisors Tims Kerols (Tim Carroll) mēģinājis rekonstruēt lugas teksta oriģinālo izrunu, veidot maksimāli autentiskus, laikmetam atbilstošus kostīmus, senatnīgu mūziku u.tml. Vienā no festivāla noslēguma rīta sesijām – diskusijām aktrise Keita Heniga, kura šajā iestudējumā spēlē Aukles lomu un ārpus festivāla darbojas kā aktiermākslas un Šekspīra daiļrases pasniedzēja, stāstīja, cik ilgi un skrupulozi, sākumā ar kājām izsitot ritmu katrai Šekspīra teksta rindai, vēlāk strādājot ar īpašu runas pasniedzēju, tapusi uzveduma lingvistiskā struktūra. Varēja nojaust, ka režisora ambiciozā vēlme iestudēt „īstu Šekspīru” bez jaunāko laiku vienkāršojumiem un uzslāņojumiem izaugusi no pēdējo gadu Kanādas teatrāļiem neglaimojošās atziņas, ka autentisku Šekspīru spēj iestudēt vairs tikai briti.

Visu cieņu rūpīgajam darbam, bet šoreiz laikam tomēr ir tas gadījums, kad pats process, autora autentiskuma pētniecība un iemiesošana aktieru ansamblim ir bijusi interesantāka un vērtīgāka nekā rezultāts – izrāde. Iestudējums neapšaubāmi vērienīgs, scenogrāfs iedvesmojies no Londonas pirmo koka teātru iekārtojuma, radot glītu balkoniņu, koka kāpnes un augstu galerijveida uzbūvi, kas izskatās ļoti iespaidīgi, bet skatuviskajā darbībā tiek izmantota maz. Autentiskuma atmosfēru uzvedumam piešķir četri mūziķi Elizabetes laika tērpos ar senlaicīgiem instrumentiem, tostarp lautu, kuri pirms izrādes uzspēlē gan balkonā, gan skatītāju zālē, kad publika vēl tikai pulcējas. Uzveduma sākums izdevies spraigs un intriģējošs: par tiesībām pieteikt izrādi skatītājiem, kā tas tika darīts Šekspīra laikā, cīkstas gan Kapuleti, gan Monteki kalpi. Un šis cīkstiņš pāraug īstā ielu kaujā un kautiņā ne pa jokam, kad tiek izvilkti zobeni un parādās asinis. Vienas dzimtas kalpone iecērt tādu pļauku naidīgās dzimtas kalponei, ka tā gluži sagrīļojas; kādam vīram, kas trāpās strīdniekiem ceļā, sadursmē izbirst ābolu grozs; pāris cilvēku izskatās guvuši krietnus ievainojumus, jo aizklibo, citiem piepalīdzot, kādam turpat uz skatuves tiek pārsieta kāja utt. Tik reālistiskā tiešumā abu dzimtu naida augļi nav redzēti sprāgstam nevienā Romeo un Džuljetas izrādē. Melnādains hercogs Eskals mēģina strīdniekus samierināt, taču, tiklīdz viņš pagriež muguru, visi acumirklī atkal izvelk ieročus, pat abu dzimtu cienījamie seniori. Naids un savstarpējā neiecietība burtiski kūsā gaisā, un šis ir ļoti precīzs – gan autentisks, gan mūsdienu sabiedrības uzvedības un attieksmju vērojums.

Izrāde turpinās saskaņā ar tekstu. Viss notiek, kā tam jānotiek ar šiem zem nelaimīgas zvaigznes dzimušajiem mīlētājiem un pašpietiekamo, naidīgo pasauli viņiem apkārt. Bet – bez radošiem pārsteigumiem. Neko nevar pārmest ne aktieriem, kas strādā ļoti atdevīgi un godprātīgi, ne kostīmu māksliniecei, kura Džuljetas tērpiem un Romeo kamzoļiem izmargojusi un izšūdinājusi katru neskaitāmo autentisko vīlīti. Bet to vīlīšu autentiskumu pat no skatītāju zāles piektās rindas nav iespējams ne īsti saskatīt, ne novērtēt – uz tuvplāna fotogrāfijām gan izskatās patiesi brīnišķīgi! Nu, kā te lai neatceras mūsu pašu 1980. gadu Džuljetas – Lāsmas Kugrēnas izteiksmīgo, no vienkārša marles auduma darināto balto kleitiņu?

Ja kanādiešu izrādē nebūtu patiešām burvīgas Džuljetas – meitenīgas, smalkas un graciozas kā porcelāna lellīte, kas turklāt apvienojas ar izcilu jūtīgumu un dziļumu, izdzīvojot savas varones likteni, man liktos, ka es izrādes laikā brienu aizvien dziļāk iekšā tādā senā, pamatīgā Šekspīra mājā – muzejā. Romeo tēlotājam tā bija debija Stretfordas festivālā, iepriekš viņš bija spēlējis Ešliju Vējiem līdzi uzvedumā, un tāds ešlijiski pakusls bija arī viņa Romeo – mīlestību Džuljeta nospēlēja par viņiem abiem. Kā izcili formas aktieri atklājās mūka Lorenco un vecā Kapuleti tēlotāji, vētrainu jautrību skatītāju zālē sacēla Aukles tēlotāja K. Heniga, kura izvērsa veselu pakaļdzīšanās ainu saviem ķircinātājiem starp skatītāju rindām, turklāt dāsni apmētājot tos ar īstiem baltmaizes kukulīšiem. Respektējama uzveduma temporitma dinamika, rūpīgi iestudētas dejas un ansambļa dziesmas, taču nozīmīgais balkona skats – hrestomātiski neizteiksmīgs. Un fināls – tāds neveikls, samocīts, lai gan savā veidā pārsteidzošs: tēvi izceļ abus mirušos jauniešus no viņu kapavietas, un Romeo un Džuljeta pievienojas ansambļa dzīvespriecīgajai, spriganajai un droši vien jau ļoti autentiskajai dejai. Mani beidzot varbūt arī pārsteidza, taču nepārliecināja gan. Tomēr neapšaubāmi šis ir viens no iespējamiem ceļiem, lai Šekspīru nepazaudētu un nevulgarizētu. Par citiem iestudējumiem – nākamreiz.

Rakstīt atsauksmi