AKTIERIS RUNĀ: Anta Aizupe
Kroders.lv sadarbībā ar LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes un Humanitāro zinātņu fakultātes Teātra zinātnes specializācijas bakalaura studiju programmas 3. kursa studentēm piedāvā interviju ciklu ar triju, jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem: 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo, t.s., Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī; 2011. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa absolventiem, strādājošiem dažādos gan valsts, gan nevalstiskajos teātros, un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa beidzējiem, no kuriem 2013./2014. gada sezonas sākumā štata vietu teātrī ieguva tikai daži.
Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana „aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē un viņu pedagogu/režisoru vērtējumā.
Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.
Paldies par atsaucību Valdim Lūriņam, Edmundam Freibergam, Indrai Rogai un visiem aktieriem, kuri jau piekrituši un, cerams, vēl piekritīs sarunai!
Šobrīd vārds 2011. gada LKA absolventiem un viņu kursa vadītājam Edmundam Freibergam.
Līga Ulberte
Eva Škenderska: Aktieri ir apzināta izvēle vai nejaušība?
Anta Aizupe: Absolūta nejaušība. Es gāju uz iestājeksāmeniem, bet nezināju, kur es stājos un ko gaidīt. Man tikai patika tas, ka es tiku no vienas kārtas nākamajā. Un tad man likās, ka ir jātiek iekšā.
Iepriekš arī nebija priekšstata par teātri? Varbūt kādi skolas pulciņi?
Nē, nekā tamlīdzīga. Es tikai jutu, ka man ir tāda nopietna interese par to, kas tur īstenībā ir iekšā un kā teātra mehānisms darbojas. Bet es biju redzējusi ļoti maz izrāžu pirms tam. Tā ir tikai tāda intuitīva sajūta, kas mani vilka pie teātra un kurai es paklausīju un aizgāju uz eksāmeniem.
Stājies arī citās programmās?
Jā, bet es šaubos, ka būtu tur mācījusies. Visticamāk es būtu aizbraukusi studēt prom no Latvijas.
Kā mainās priekšstats par aktiera profesiju?
Pirmkārt, priekšstats izmainās, kad sāk studēt. Pirmajā, otrajā gadā sabrūk ilūzijas par to, kā man likās, kā tas ir. Patiesībā, jā, tas sapnis un ilūzija par to, kāds ir teātris, sabruka jau akadēmijas laikā. Un labi, ka tā. Tad es apmēram zināju, uz ko man jābūt gatavai. Cilvēkam no malas, kurš nav saistīts ar teātri, gan jau liekas, ka tas ir pilnīgi savādāk. Aktiera darbs ir grūtāks nekā var likties.
Cik daudz deva studijas augstskolā un cik daudz ir nācis tikai ar reālu darba pieredzi?
Man ir tāda sajūta, ka mana īstā skolā sākās tikai tad, kad es sāku strādāt. Arvien vairāk es saprotu, ka studijas bija tikai sagatavošana tam, kas mani sagaida turpmāk. Gan fiziska, kas ir ļoti labi, gan psiholoģiska. Protams, ka augstskolā tam negribas ticēt. Liekas, ka, ja es nebūšu tagad jau labākā, tad es nebūšu nekad labākā, bet tā nav. Es uzskatu, ka visiem ir iespējas piepildīt savus mērķus, neskatoties uz to, kādi panākumi ir augstskolā.
Bet tas, ka teātra pasaule izrādās daudz smagāka nekā licies, rada vēl lielāku interesi par teātri vai drīzāk sagrauj to sapni?
Teiksim tā – tos sapņus tas nograuj, bet es saprotu arī to, ka es sevi nespēju iedomāties citā vietā un ka man vienkārši ir jāatrod pareizais eksistēšanas veids priekš sevis – lai es savu darbu varētu izdarīt maksimāli labi un kvalitatīvi un lai es pati savus spēkus iztērēju tur, kur man vajag tos iztērēt, un neuztraucos par kaut kādām liekām lietām. Lai es ļoti mērķtiecīgi eju uz sev nostādītiem mērķiem un arī normāli, bez tādas liekas psihošanas tos sasniedzu. Man liekas, ka vajag atcerēties, ka arī aktiera darbs ir darbs. Tāds pats darbs kā jebkurš cits. Ir kaut kāda tehnika, ir kaut kādas lietas, ko tu dari, lai tev tas izdotos.
Anta Aizupe – Ieva, Ivars Krasts – Ādams izrādē „Āda” (2011) // Foto – Valdis Jansons
Vēl ir arī atalgojuma aspekts, par ko runājat izrādē „Pārmaiņu pārbaude”. Tikai ar teātri finansiāli sevi nodrošināt ir visai sarežģīti, tāpēc aktieri nereti meklē papildus iespējas nopelnīt, izmantojot savas spējas un talantus.
Sākotnēji ar to bija diezgan liels sajukums, bet tagad es pati priekš sevis esmu sapratusi, kādiem projektiem ārpus teātra es piekrītu, kādiem nē. Varētu teikt, ka tagad tas arī diezgan labi ir sācis darboties, jo man piedāvā projektus, kuros es gribu piedalīties, ar kuriem es varu nopelnīt un kur es varu mācīties un iegūt sev ko jaunu. Gūt prieku no tā, jo tas mani papildina. Protams, gadās visādi gadījumi, bet es mēģinu vienmēr klausīt tai pirmajai sajūtai, kas man ir. Pirmajam impulsam, kurš arī ir patiesākais.
Tu katrā ziņā neturies pie uzskata, ka tas kaut kāda veidā grauj aktiera statusu?
Ir, ir tāds uzskats, bet tāpēc es saku, ka vajag izvēlēties. Nevajag skriet visur, kur tevi aicina. Ir ļoti daudz interesantu, labu pasākumu, kas tevi papildina, kur tu satiec cilvēkus, parunājies. Tagad Nordea maratonā man, piemēram, būs jābūt atbildīgai par vienu posmu, un man tas ir interesanti, jo es pati tikko noskrēju Nike skrējienu. Tā man ir jauna pasaule, kas īstenībā man palīdz arī manā profesijā uz skatuves. Es labāk saprotu savu ķermeni, skatos, kā citi cilvēki strādā ar sevi, ar to, kas viņiem ir dots, kā viņiem tas palīdz.
Tu jau sen skrien?
Nē, nepavisam. Esmu bijusi vispār ar sportu uz jūs, bet es gribēju sākt kaut ko darīt. Tad nāca izrāde „Heavy metal” Ģertrūdes ielas teātrī, kur bija fiziskā slodze. Tad arī piedāvāja Nike skrējienu. Un es sapratu – paldies par šo iespēju.
Skriešana arī palīdz atslēgties no visa. Tas aktierim varētu būt svarīgi.
Jā. Tu skrien, sākumā tev galva ir pilna. Bet skrienot tiešām attīrās visas domas, un pēc tam ir vairāk spēka un ir vieglāk nokoncentrēties Ir arī vieglāk spēlēt. Es nezinu, vai iepriekš baidījos no sava ķermeņa, vai man likās, ka es kaut ko nevaru izdarīt līdz galam, taču tagad tas sāk pamazām pazust. Par to man ir liels prieks. Tas ļoti palīdz.
Aktierim katru vakaru jāspēlē cita loma. Tev ir izveidojušies rituāli, kas palīdz koncentrēties, dabūt nulles punktu, lai iejustos jaunā tēlā?
Man patīk tas, ka es neesmu štatā - lomas man ir ļoti dažādas, teātri mainās katru dienu. Pirmkārt, palīdz, ka es katru vakaru esmu citā vietā. Palīdz tas, ka es zinu, kādi tur ir cilvēki, kāda gaisotne. Tas jau mani ievada tajā, kāds būs šis vakars. Un tad attiecīgi katrai lomai man ir savi rituāli, ko es daru - „Vecenei”, „Ādai”, „Jūlijas jaunkundzei”. Kad es braucu uz Valmieru, tad ļoti palīdz pats ceļš no Rīgas līdz Valmierai, jo tu nekur nevari likties, tu vienkārši brauc uz izrādi, domā par izrādi, sakoncentrējies. Kad ierodies, sāc ar grimu, iesildies, visas fiziskās lietas.
Un pēc izrādes – cik ātri var iziet no savas lomas?
Kā pēc kuras izrādes. Jo izrāde tiek vairāk spēlēta, jo ir vieglāk atslēgties pēc tās. Protams, ja tas viss vēl ir jauns, zaļš, jēls, tad ir grūtāk. Principā, kad esi iespēlējies, nav tik traki.
Anta Aizupe – Kristīne, Mārtiņš Meiers – Žans izrādē „Jūlijas jaunkundze” (2012) // Foto – Matīss Markovskis
Runājot par štata un ne štata statusu - lai arī tu neesi štata aktrise, tu esi ļoti nodarbināta, un tam brīvajam statusam patiesībā veidojas daudz priekšrocību.
Jā, tā sāk izskatīties. Es esmu ļoti priecīga par to. Man šķiet, ka tādam cilvēkam kā man atrast teātri, kur es gribētu strādāt tiešām visu mūžu, ir ļoti grūti. Tas ir tāpat kā nevaru būt draugos ar katru pretimnācēju - es viņam neizstāstīšu visu savu dzīvi, neatdošu sevi visu, es varu papļāpāt. Es līdz galam, godīgi sakot, neesmu sajutusi to impulsu vai to vietu, kur es patiešām vēlos būt. Ka esmu gatava tur iet katru dienu un cīnīties tikai par to. Man ir ļoti daudz darba, tāpēc arī es varbūt tā īsti nepaspēju par to uztraukties vai domāt. Tu jau arī pati teici, ka vispār nevar tā baigi daudz nopelnīt. Finansiāli mēneša beigās man salasās tas pats, kas man savāktos, ja es būtu štatā. Un, ko es arī visu laiku saku - man palīdz tas, ka ir kustība un mainība, jo tas man palīdz būt visu laiku modrai un neiesēdēties vienā vietā. Es izvēlos, kur piedalīties, kur nē. Un tie piedāvājumi diezgan labi sakrīt ar maniem mērķiem - to, ko es gribu izdarīt vai iedot skatītājiem. Tās lietas ir tik dažādas, ka tas mani uztur dzīvu.
Tas veido arī krāsaināku karjeru – iespēja satikt vairāk aktieru, režisoru.
Jā, man arī ļoti patīk, ka man mainās kolēģi. Tas ir brīnišķīgi.
Bet studiju laikā? Tad droši vien gribējās to štata vietu, kas dod stabilitāti?
Bija tas pats ar to sajūtu, kas saka priekšā. Protams, ka mums teica, ka ir labāk, ja ir štata vieta. Īstenībā mums to diezgan smagi potēja smadzenēs. Tāpēc bija tāds sajukums. Es zināju, ka var izdzīvot, arī neesot štatā, bet visi tā kā visu laiku biedēja – tu uzmanies, ja tu kaut kur tiec, tad arī tur paliec, jo var nebūt citas iespējas, vienmēr tavā vietā var ielikt kādu citu. Protams, ka ieliks! Bet man liekas, ka ir svarīgi izdarīt tās savas izvēles. Protams, studiju laikā un arī tikko pēc studijām es biju neizpratnē un šokā, nesapratu vispār, kur lai liekas. Bet man uzreiz uzradās projekti, tāpēc tas bija ļoti īss mirklis.
Štata vieta varbūt ir kā pirmais atzinības vērtējums - tevi novērtē, tev pievērš uzmanību...
Protams, jā, jā. Ka tevi kāds grib, ka tu esi novērtēts. Tas bija tomēr trieciens. Protams, ka krutāk būtu, ja man piedāvātu un es atteiktu. Bet tas, ka tev vispār nepiedāvā – tas ir pirmais trieciens brīdī, kad esi tikko beidzis studijas.
Kas ir tavas mīļākās lomas? Tie brīži, kad teātris ir svētki.
Es nekad neticu, kad cilvēki saka – viss ir interesants, viss ir mīļš. Bet, ja arī, piemēram, man pa dienu negribas kaut ko spēlēt, tad tik un tā - es aizeju, satieku tos cilvēkus, notiek kaut kāda apmaiņa, viss pārējais pazūd un kaut kādā momentā ir ļoti labi. Labs piemērs ir vakardienas „Vecene”. „Vecene” man ir ļoti mīļa izrāde, bet mēs visi bijām ļoti noguruši. Bet, kad mēs sākām spēlēt, bija tāds uzrāviens, mums pašiem bija tik jautri, ka tas atkal pārvērtās ceļojumā. Aktieris Vilems Defo teica, ka izrādes spēlēšana ir aktīva meditācija. Kas, man liekas, ir konkrētākais formulējums Jo to stāvokli nevar aprakstīt. Tas ir jocīgi – tu it kā atveido citu cilvēku, vēl paklausies to, kas notiek uz skatuves, kamēr pats neesi uz skatuves. Tā ir tāda paralēlā dzīvē. Tas ir baigi interesanti.
Anta Aizupe izrādē „Vecene” (2012) // Foto – Gunārs Janaitis
Bieži tas ir arī atkarīgs no skatītājiem – ir vakari, kad starp aktieriem un skatītājiem veidojas enerģētikas apmaiņa, ir vakari, kad nē.
Jā, un ir dažas izrādes, kad tu vienkārši neko nevari izdarīt, tu jūti, ka ir tā siena. Tu ej pie tā skatītāja, bet tu netiec. Un tu vari darīt, ko tu gribi, bet tu netiec.
Tā patiesībā ir liela laimes spēle...
Jā, absolūti. Piemēram, mani draugi, kuri redzējuši kādu izrādi divas reizes, saka – divas pilnīgi atšķirīgas lietas. Piemēram, pirmoreiz nepatika, bet otro reizi ir tā, ka nevar noticēt, ka tā ir tā pati izrāde. Un neko taču mēs speciāli slikti nedarām un nespēlējam. Mēs vienmēr darām visu pēc vislabākās sirdsapziņas, un to es varu pateikt par katru aktieri.
Varbūt tev ir režisori, ko gribas saukt par saviem un ar kuriem gribas strādāt kopā vēl un vēl? Tu, piemēram, daudz strādā pie Vladislava Nastavševa, kas ir ļoti spilgts režisors.
Jā, un laikam jau man arī visvairāk ir jāpateicas Vladam un Andrejam Jarovojam. Mēs esam komanda. Man vispār nav jautājumu – piekrist vai nepiekrist, ja man ko piedāvā Andrejs vai Vlads, jo es zinu, ka būs interesanti. Katru reizi mēs tiekam kaut kur citur un kaut kur dziļāk. Studiju laikā man ļoti palīdzēja un iedvesmoja Māra Ķimele, Regnārs Vaivars un Aina Matīsa. Paldies viņiem par to – es zinu, ja ar kaut ko netieku galā, varu zvanīt šiem cilvēkiem, un tas ir daudz.
Tāds īsts kontakts starp režisoru un aktieri izveidojas uzreiz vai ar laiku?
Man liekas, ka lielākoties uzreiz. Lai arī ir kādas grūtības, tu tomēr jūti, ka ir. Bet ir bijuši visādi gadījumi - liekas, ka nebūs, nebūs, bet beigās pēkšņi viss ir. Tu jau jūti savus cilvēkus. Man liekas, ka, ja režisori mani ņem kā ārštata aktrisi, viņi neņem cilvēku, ar kuru viņi nevarēs sastrādāties. Man arī tagad ir daži piedāvājumi no režisoriem, kuri mani absolūti nepazīst un ar kuriem es nekad neesmu runājusi, bet es jūtu, ka viņš/viņa ir sajutusi, ka mēs varam sastrādāties, un tas ir forši.
Varbūt ir režisori, ar kuriem vēl neesi, bet gribētu kopā strādāt. Mums ir interesanti vidējās paaudzes režisori – Džilis, Hermanis, Kairišs...
Jā, es gribētu strādāt ar visiem iepriekšminētajiem. Vēl ar Meikšānu, Šmitu. Ar Inesi Mičuli. Ja padomā – tādu ir daudz, un ne tikai latvieši, tas iepriecina.
Varbūt ir aktieri, ar kuriem gribētu kopā spēlēt?
Jā, man ir. Bet tas lai paliek noslēpums.
Kādām īpašībām ir jāpiemīt aktierim?
Lielas darba spējas. Arī spēja neuztvert visu personiski. Piemēram, ja režisors ko saka, jāsaprot, ka tas nav par tevi kā cilvēku. Un pat ja arī ir - ka tas nekas. Jāsaprot, ka mēs visi esam ar plusiem un mīnusiem un ka tie mīnusi reizēm nemaz nav tādi mīnusi. Arī es pati cīnos ar kaut kādām bailēm, kompleksiem – baidos, mēģinu tos izslēgt, stāstīt sev, ka man nav tādu problēmu. Bet līdzko es ar to saskaros, eju pretī, sadraudzējos ar to, izrādās, ka tas nav nekas tik traks. Nekas nevar būt tik šausmīgi traks nearvienu cilvēku. Svarīga tā spēja to saprast, nepārdzīvot par to katru dienu. Protams, ka aktiera darbs ir ļoti emocionāls, smalks, saistīts ar to, kāds tu esi un ko tu vari dot tālāk cilvēkiem. Svarīga arī pieredze – jo vairāk tu redzi, jo vairāk tu vēro, pašam ir vieglāk, ir lielāka bagāža.
Arī nepārtraukti jāmācās kas jauns. Piemēram, tev krievu valoda izrādē „Marina Cvetajeva”.
Jā, jā, visu laiku, stulbi it kā skan, bet ir izaicinājumi. Ir kaut kādi mazie mērķīši, kas jāsasniedz.
Šādi gadījumi arī papildus apgrūtina. Ir jākoncentrējas, piemēram, vēl papildus uz valodu.
Protams, pirms pašas izrādes es par to nedrīkstu domāt, bet tas man uzliek papildus pienākumu – es tomēr zinu, ka ir cilvēki, kuri nāk skatīties, kā es būšu tagad iemācījusies runāt krieviski. (smejas) Sākumā bija ļoti grūti. Ar to izrādi ir interesanti vispār – skaidrs, ka es saprotu, ko es runāju, bet valodas dēļ ar katru izrādi nāk klāt kaut kas jauns.
Tādi projekti kā „Pārmaiņu pārbaude” ir ne tikai izrāde, bet arī kļūst par interesantu vasaras piedzīvojumu.
Jā. Man piezvanīja Jānis Balodis, jo viņiem likās, ka es arī varētu braukt. Bet „Pārmaiņu pārbaude”... tas bija piedzīvojums. Tas nesa arī daudz vairāk nekā biju iedomājusies. Interesanti, ka tas rezultāts atnāk tikai pēc laika. Arī vēl tagad – tās lietas, ko es piedzīvoju un sapratu. Nevarētu teikt, ka mēs tagad aktīvi uzturam kontaktus ar tiem cilvēkiem, bet es, piemēram, ik pa laikam sazinos ar to skolotāju. Nesen arī mums atsūtīja vēstuli. Tas viss bija tik kaut kā...
Anta Aizupe DDT izrādē „Pārmaiņu pārbaude” (2013) // Foto – Ģirts Raģelis
Jūs gaidījāt ko pilnīgi citu?
Jā, es absolūti biju gatava, ka es tagad desmit dienas neēdīšu, ka mans piedāvātais “mākslas produkts” nevienam nebūs vajadzīgs. Es biju ļoti nobijusies. (smejas) Bet, kad nāca tas pārsteigums par to, kā cilvēki mūs uzņem, kā priecājas. Cik daudz mēs izrunājām ar viņiem! Un, cik viņi bija priecīgi par to, ka mēs viņiem nesam tieši tādu mākslu. Jo skaidrs, ka uz Rīgu ne vienmēr ir iespēja tik bieži atbraukt. Bet iespēja kaut ko redzēt ir tie koncerti, ko pie viņiem atved. Tas man bija liels pārsteigums, bet viņiem nemaz nepatīk tie koncerti. Cilvēki prasīja, vai laukiem tiek veidotas citas programmas, vai Rīgā rāda ko citu. Es biju šokā! Viņi ļoti labi uzņēma mūs, bija ļoti, ļoti priecīgi.
Tas arī atgriež ticību mākslinieka spēkam – ka tevi grib redzēt, ka interesē tas, ko darāt.
Jā, protams. Jo, esot šeit, tu tomēr saņem daudz kritikas. Liekas, ka visi... tik gudri, tik gudri. (smejas) Zina, kā jāspēlē, ko izrādē vajag izmainīt. Un sezonas beigas, protams, ir nedaudz mokošas, jo liekas – vai vispār kādam to vajag. Dzelzava iedeva riktīgu iedvesmu, jo cilvēkiem vajag teātri, viņi priecājas par to. Sajūtu, ka es kā mākslinieks, kā aktrise varu kaut ko tiešām izdarīt. Tajā darbā dunā tas bija nedaudz piemirsies. Īstenībā es pēc tam sāku arī vairāk sev pašai noformulēt, ko es ar katru izrādi gribu iedot un pateikt.
Kā tu uztver kritiku – kritiķu recenzijas, skatītāju atsauksmes, kolēģu ieteikumus?
Es mēģinu būt vienlīdz adekvāta gan pret komplimentiem, gan pret kritiku. Es diezgan labi saprotu cilvēkus un varu iedomāties, kāpēc katrs cilvēks varētu kaut ko teikt par kādu izrādi. Arī kritika var būt neobjektīva. Ja ir lietas, kur arī es pati uzskatu, ka ir nepareizi un jādara citādāk, es to ņemu vērā. Es esmu uzmanīga arī ar komplimentiem. Esmu priecīga, protams, bet es mēģinu pārāk daudz no tā nebaroties - distancēties no tā visa. Ir tik daudz, ko es pati zinu, kas man ir jāizdara un kur vēl jāaug, jāaug, jāaug, tāpēc es mēģinu to procesu labāk paturēt sev pašai. Ja runājām par lielajiem kritiķiem – es lielākoties saprotu, kāpēc tas tā ir pateikts. Protams, ir gadījumi, kas arī ļoti pārsteidz, bet tur neko nevar darīt. (smejas)
Vai ir kāda loma, ko šobrīd gribi nospēlēt?
Jāatzīst, ka tādas lomas man nav bijis un nav arī tagad. Man ir iekšēja sajūta par to, kāda tipa lomu es gribētu, bet nekā konkrēta.
Jaunajiem aktieriem vēl ir sapnis spēlēt lielos klasiķus – Šekspīru, Čehovu, Raini?
Es domāju, ka noteikti ir. Bet mani... Man patīk klasika, man ļoti patīk Čehovs, Strindbergs. Es nezinu. Es esmu atvērta visam. Mani vairāk interesē eksperimenti. Lai gan es gribu arī klasikas lomas. Tāpēc es mēģinu sabalansēt - lai ir gan tas, gan tas. Es pagaidām tikai vācu to savu groziņu pilnu.
Kāda ir tava šī brīža sajūta par teātri – tas arī paliks tavs? Ir brīži, kad nožēlo savu izvēli?
Šādi brīži ir, bet tie brīži ir ļoti uz emocijām balstīti un impulsīvi. Es saprotu, ka es nekur citur arī nevaru īsti likties. (smejas) Es vairs nespēju sevi iedomāties citā vietā, lai kā arī es to gribētu.
Šeit izlasāma režisora un pedagoga Edmunda Freiberga vēstule 2011. gada LKA aktierkursa absolventiem
* Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas BSP Teātra zinātnes specializācijas 3. kursa studente
Rakstīt atsauksmi