AKTIERIS RUNĀ: Rihards Jakovels
Kroders.lv sadarbībā ar LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes un Humanitāro zinātņu fakultātes Teātra zinātnes specializācijas bakalaura studiju programmas 3. kursa studentēm piedāvā interviju ciklu ar triju, jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem: 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo, t.s., Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī; 2011. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa absolventiem, strādājošiem dažādos gan valsts, gan nevalstiskajos teātros, un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa beidzējiem, no kuriem 2013./2014. gada sezonas sākumā štata vietu teātrī ieguva tikai daži.
Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana „aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē un viņu pedagogu/režisoru vērtējumā.
Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.
Paldies par atsaucību Valdim Lūriņam, Edmundam Freibergam, Indrai Rogai un visiem aktieriem, kuri jau piekrituši un, cerams, vēl piekritīs sarunai!
Šobrīd vārds 2011. gada LKA absolventiem un viņu kursa vadītājam Edmundam Freibergam.
Līga Ulberte
Eva Škenderska: Kāds ir tavs stāsts par aktieriem? Kā nonāci līdz izvēlei par teātri?
Rihards Jakovels: Es jau palasīju intervijas ar citiem, visi saka – nejauši, bet man ir tas pats variants. Atceros, ka 12. klasē martā vācu valodas skolotāja visiem jautāja, par ko mēs gribam kļūt. Katrs kaut ko pasaka, un es arī tā mierīgu pasaku – politologi, jo mani arī interesē politika. Bet skolotāja saka – muļķības, tu būsi aktieris! Es visu laiku stundās daudz runāju, un viņai laikam aktiera profesija asociējās ar lielu runāšanu. Kaut kā mani tas nedaudz aizķēra – tā, aktieri.. kāpēc? Tajā pašā dienā iegāju Kultūras akadēmijas mājas lapā, paskatījos, kāds ir konkurss, kādi iestājpārbaudījumi. Izdomāju, ka jāpamēģina.
Līdz tam arī nebija nekādas pieredzes ar teātra spēlēšanu?
Nē, nē.
Arī negāji uz teātri?
Nē, ik pa laikam gāju, jo mani vecāki iet uz teātri, un tad es arī gāju. Mani vecāki ir ārsti, tāpēc viņi iet uz teātri. Ļoti liela daļa ārstu iet uz teātri, tāpēc mēs arī gājām uz teātri. (smejas) Un man patika, man nebija tā, ka riebās. Man riebās operas, balets. To es vēl joprojām nevaru ciest. Nu kādam patīk, kādam ne. Man nepatīk. Tā es aizgāju uz iestājpārbaudījumiem un izturēju. Es biju iestājies arī politologos, mani pieņēma arī tur, bet, kad tu izturi aktieru pārbaudījumus, tad ir āķis lūpā pamēģināt – kā tad ir tālāk, ja šeit bija jau tik grūti. Kas tad tālāk ir jādara? Man ļoti patīk izaicinājumi, tā es pieņēmu arī šo izaicinājumu.
Cik lielā mērā ir mainījušies tavi priekšstati par teātri un aktiera profesiju?
Nu ļoti, ļoti. Man likās, ka tas ir šausmīgi viegli. Man tiešām likās – tas taču elementāri! Tāpat kā man likās, ka dziedāt ir ļoti viegli, bet pēc tam es aprāvos tā, ka nemetās. Izrādās, es dziedāt nemāku.
Tev likās, ka māki?
Jā, jā. Man likās – skan mūzika un tu vienkārši velc garākus vārdus, un viss. Ha! Es iestājeksāmenā dabūju apaļu nulli. Es nodziedāju „Bēdu manu, lielu bēdu”, man liekas, visu uz vienas nots. Lai arī man likās, ka nu ļoti plūstoši nodziedāju. (smejas) Bet, jā, priekšstats ir ļoti mainījies. Šis ir ļoti grūts darbs. Bet ir daži brīži, kad ir ļoti patīkami. Tie brīži gan ir reti. Pagaidām vismaz. Varbūt kādam aktierim katru dienu tādi uz skatuves notiek, bet man pagaidām tie ir ļoti reti, tāpēc es māku šos brīžus novērtēt. Tad es apsēžos, padomāju un saprotu, ka tas ir tas, kāpēc es to daru.
Kā tu vērtē aktiermākslas studijas? Cik daudz aktieris var iemācīties, cik daudz nāk ar reālu praksi darbā?
Tas, man liekas, lielā mērā ir atkarīgs no katra paša. Man patika, ka akadēmijā mums pasniedzēji iedzina tādu kārtīgu kapāšanu, ka mums ir jākapā visu laiku, arī līdz naktij.. Un, ja mēs arī strādājam naktī, tad es arī strādāju kārtīgi naktī, nevis atnāku un tikai tā apmēram izmēģinu, bet tad tiešām daru visu uz 100 procentiem. Tas ir tas, kas man tagad noder teātrī. Es sevi sagatavoju darbam tik ļoti, ka arī šobrīd varu strādāt līdz vēlai naktij, koncentrēties līdz pēdējam brīdim, kamēr režisors pasaka – mēģinājums ir beidzies. Pārējais... Ir kaut kādi plusi, ir mīnusi, bet ir jāskatās uz to visu drusku no malas. Aktierim sevi visu laiku jāpilnveido, jo šī ir profesija, kur tu pats esi tas instruments, tas darbarīks, ar kuru pēc tam radīsi. Aktierim iedod kaut kādu uzdevumu, viņš to izdara, bet pēc tam vēl ir jāsaprot, kā tas ir vai nav dabūts gatavs, kāpēc tas tiek darīts un kā tas ved uz nākamo uzdevumu. Ir jāstrādā ar sevi. Bet to diemžēl, tas gan ir normāli, saprot tikai kāda trešajā kursā. Pirmajos divos liekas, ka ir tikai jādara viss, ko liek, bet kādā trešajā kursā ir kaut kāds lūzums, kad sāc darbam pielikt arī sevi, sāc domāt.
Sāc saprast, kā strādā teātra mehānisms...
Jā, jā. Tev saka: ielec ūdenī! - otrajā kursā tu būtu arī skrējis un ielecis tai ūdenī, bet trešajā kursā tu apstātos un kaut drusku, drusku padomātu – pag, kāpēc es to daru, kāds tam ir pamatojums un uz ko es eju. Tad tu to izdomā un tikai tad to izdari. Studijā sākumā tu vienkārši dari. Lec ūdenī – lecu. Skrien tur – skrienu tur. Dari to – daru to. Trešajā kursā jau sāc saprast, kāpēc uz to visu ej, apjaut to galveno mērķi.
Kārlēns – Rihards Jakovels, Ieviņa – Inese Pudža izrādē "Advents Silmačos" (2012) // Foto – Matīss Markovskis
Tu es štata aktieris. Vai uzskati to par priekšrocību?
Sev, jā. Es varu runāt tikai par sevi. Man tā bija ļoti liela priekšrocība, jo mani paņēma, es uzskatu, ļoti labs teātris [Valmieras Drāmas teātris – E.Š.]. Lielākais pluss, ka es arī uzreiz dabūju spēlēt un arī uzreiz dabūju pa galvu. Bija tāpat kā studijās – pirmo gadu, man liekas, es vispār nesapratu, ko es daru. Es nesaprotu, kāpēc man vispār maksāja naudu. (smejas) Es reāli nebiju vēl pieslēdzies tam visam, jo tā stresa pakāpe bija tik liela, ka netiku galā. Nē, es darīju visu, ko es varēju, bet tas bija tas variants – ja man teica, lai lecu ūdenī, es to arī darīju. Tad vienā izrādē man notika kaut kāds klikšķis un es visu ieraudzīju. Tad ir pilnīgi cita bauda spēlēt, kad ieraugi, ka neesi Rihards, bet, piemēram, Kārlēns. Man tas notika Feliksa Deiča izrādē „Advents Silmačos”. No tās dienas viss aizgāja! Jo pirms tam bija tā, ka es uzgāju, perfekti atcerējos visu, ko režisors bija teicis, arī nospēlēju visu tā, kā vajag, bet pietrūka tās manis paša vietas izrādē. Līdz notika klikšķis – es atveru acis un ieraugu, ka es esmu Kārlēns, esmu Silmaču mājā, man pretī ir Dūdars, Ieviņa, nevis mani kolēģi. Tie ir tie mirkļi, kas ir jāķer, kas ir forši. Tāpēc man štata vieta, man liekas, bija liela priekšrocība, jo mani uzreiz meta lielos darbos, ar kuriem bija jātiek galā. Ar dažiem es arī netiku galā, ar dažiem tiku.
Tu esi rīdzinieks. Valmiera jau ir kļuvusi par mājām vai arī tomēr velk atpakaļ uz Rīgu?
Velk, velk, es ļoti bieži braukāju uz Rīgu. Man patīk Valmiera, bet man tur ir par klusu. Tur strādāt ir superīgi, tu aizbrauc, esi pilnībā koncentrējies darbam. Tas miers un klusums tevi sasprindzina un nokoncentrē tā, ka esi pilnībā gatavs atdoties darbam, ka nav nekā lieka, kas novērš uzmanību. Dažreiz man tā miera ir par daudz, jo man patīk skaļums, tad es atbraucu uz Rīgu.
Bet Valmieras teātris ir tavs?
Jā, teātris noteikti ir mans. Arī pilsēta man ļoti patīk. Varbūt, ja tur būtu visi mani draugi, es visdrīzāk arī pilnībā pārvāktos uz Valmieru. Pirmos divus gadu es vairāk braukāju uz Rīgu, šogad vairs ne tik ļoti. To, kur dzīvot tālāk, es vēl neesmu izlēmis.
Kas ir tavas mīļākās lomas, un kas, tavuprāt, nav izdevies?
Es esmu pret sevi ļoti paškritisks. Nesanāca diemžēl loma izrādē „Līgava bez pūra” pie Oļģerta Krodera – viena no labākajiem režisoriem, kas latviešiem ir bijis. Es biju daudz par zaļu, kad mani iemeta tajā lomā. Un arī Olis to pēc tam saprata. Mēs nospēlējām pāris izrādes jūnijā, tad bija atvaļinājums, un, kad mēs atnācām no atvaļinājuma, Olis mani pasauca pie sevis un jautāja, kā tad es jūtos. Teicu – normāli. Olis – nu un kā tu kritiku uztver? Es saku – es pats sev esmu kritiķis, mana ģimene man ir kritiķi, es skatos un es zinu, ko es esmu izdarījis nepareizi, ja kāds man dot vēl kādu virzienu, ko es varu apskatīties, tad tas priekš manis ir tikai labi. Olis tad teica – nu tad labi, kaut kas, Tu jau zini, mums tā īsti līdz galam nesanāca. Es – jā, jā, viss kārtībā. Olis – nu labi, skrien, dzīvojies tālāk. Tā bija tāda neveiksme. Bet laba neveiksme, jo dabūju riktīgi pa pieri, pats iekšēji sev. Man bija arī grūti spēlēt to izrādi. Tā, man liekas, ir vienīgā izrāde, kur man vēl joprojām būtu sausa mute. Tas man ir tāds savs rādītājs – ja man paliek sausa mute, tad kaut kas tomēr nav līdz galam skaidrs.
Šī ir vienīgā izrāde, ko paspēji spēlēt pie Krodera, ja?
Jā, vienīgā. Tas bija superīgi. Ārprāts – kas viņš bija par cilvēku! Es gribētu būt tāds vecumdienās. Man liekas, ja viņam spēks atļautu, viņš arī brauktu ar moci (Rihards uz interviju ir ieradies ar motociklu – E.Š.). Viņš bija tiešām foršs! Bet ir arī veiksmīgāki brīži teātrī. Tagad lielākā veiksme man ir izrāde „Bask@bols.lv” ar manu treneri Regnāru Vaivaru.
Paratovs – Rihards Jakovels, Larisa – Ieva Puķe izrādē "Līgava bez pūra" (2012) // Foto – Matīss Markovskis
Kā jūs nonācāt pie idejas par šādu izrādi? Monoizrāde, basketbols...
Izrāde jau ir par dzīvi, basketbols ir atsperes punkts. Mums abiem ļoti patīk basketbols. Es arī šodien cēlos četros no rīta, lai skatītos NBA spēli. Es zinu, ka arī Regnārs cēlās, jo viņš man atsūtīja īsziņu, ka sācies lielais fināls. Mums ceturtajā kursā bija uzdots runas gabals, kas ir jārunā vismaz 45 minūtes. Regnārs izdomāja, ka ir jāpamēģina runāt par kādu lietu, kas ļoti, ļoti patīk, par savu hobiju, jo pārsvarā visi ņem tādus ļoti dziļdomīgus tekstus vai arī jautrus gabalus. Atradām tēmu – basketbols. Basketbols un Latvija, kas man arī ir ļoti svarīga, jo esmu liels patriots. Tā mēs uztaisījām to runas gabalu, pēc tam es jau biju Valmierā, kad Regnārs zvanīja un teica – taisām augšā pilnu izrādi! Tad arī strādājām. Tik noguris es nebiju bijis. Bet tas ir ļoti forši, jo man patīk, ka mani nogurdina līdz pēdējam. Tā izrāde arvien vairāk attīstījās un attīstījās. Tagad arī Rīgā izrāde ir kļuvusi garāka, papildināta ar visādām jaunām atrakcijām. Tas man ir ļoti dārgs darbs. Paldies Regnāram! Bet man ir daudz lomu Valmierā, kas man ļoti patīk, kas man ir mīļas, par kurām varu pasmaidīt. Ir kāda veiksmīgāka izrāde, ir kāda neveiksmīgāka. Principā es mēģinu visās izrādēs iet uz pilnu banku, lai es pats jūtu, ka esmu labi izdarījis savu darbu. Man tas ir svarīgi.
„Bask@bols.lv” ir sarežģīts arī tāpēc, ka jāveido tiešs kontakts ar skatītājiem.
Jā, tas man ir lielākais pārbaudījums. Tāpat kā dzīvē, arī teātrī man patīk komandas darbs, ka var balstīties arī uz partneri, bet šeit es pat sevi iegrūžu tādā ellē... Bet palēnām, palēnām es tiku ar to galā. Regnārs deva visādas lietas, kas man ir jāievēro, līdz arī bija tas viens klikšķis un es atvēros. Kādas pirmās četras izrādes bija tā, ka… noejot no skatuves, viss pilnīgi trīcēja, ar tādu enerģiju es gāju uz skatuves, tā biju uzlādējies. Bet tagad jau es eju ar pilnīgu citu enerģijas apmaiņu. Izrāde tad arī guva pilnīgi citu pavērsienu.
Arī skatītāji ir dažādi. Ir tādi, kas labprāt komunicē, ir tādi, kas noslēdzas. Ir kaut kādi paņēmieni, kā panākt publikas atvērtību?
Izrādē ir vairākas vietas, kur es pats varu izlemt, ko īsti darīt – izstāstīt to lietu vai izdarīt kopā ar skatītājiem. Jautāt, līdz es dabūju to atbildi, vai arī it kā uzjautāt, bet pats arī uzreiz atbildēt. Izrādes sākumposmā bija tādas dienas, kad es iegāju un jutu, ka skatītājs nav ar mani. Arī pats uzreiz nobīstos un paeju tā kā to solīti atpakaļ, nesaņemot atbildes, pats visu izstāstot. Pēc izrādes es vienmēr arī sazvanos ar Regnāru, izstāstīju viņam to, un viņš saka – Tu ko, tieši otrādāk! Tad, kad jūti, ka skatītāji nav ar tevi, tad tieši ir jāiet un jāpaņem viņi. Ir jādabū tā atbilde un jāsalauž tas ledus! Jo kāda gan ir skatītāju opcija – iet prom no izrādes? Tā arī jāsaka – kamēr nebūs šīs atbildes, izrādi nebeigsim. Gan jau kāds tev atbildēs. Tā arī ir! Atrodas skatītāji, kas saprot arvien vairāk tos spēles noteikumus. Es neko nepārmetu skatītājiem. Tas arī ir grūti. Man arī teātrī nepatiktu, ja man nāktu klāt un jautātu, ko es domāju par to un to. Bet ir jāiet uz pilnu banku, kas ir forši. Arī citās izrādēs man tagad ir ar skatītājiem jākontaktējas, un ir pilnīgi cits smeķis, ka apmēram zinu, kā veidot to kontaktu.
Izrādes mērķauditorija ir jaunieši?
Tur vienu brīdi bija problēma, ka vajadzēja laikam tomēr noteikt to vecuma ierobežojumu. Man teica, ka no 14 būtu ok. Jo man ir nākuši pavisam mazi. Izlasa nosaukumu un domā, ka tad jau kaut kas viegls. Man bērns, vo, tieši nesen sāka trenēties basketbolā. Tad otrajā daļā es redzu, ka visi mazie ir vai nu aizmiguši, vai jau iegrimuši savās modernajās ierīcēs. Ir bērni, kas saprot arī to otro daļu, bet tas ir reti. Tā otrā daļa tomēr ir smagāka. Ir jau jābūt kaut kādam savam viedoklim, iekšējai pārliecībai par lietām, lai atšķirtu, kas ir melns, kas balts. Man ļoti patīk, ka nāk arī pieredzējuši cilvēki. Bet tikpat ļoti arī tie mazie, kas noskatās pirmo daļu un domā, ka tagad rīt ies skriet, ies uz trenažieru zāli, trenēsies līdz naktij. Bet arī pieaugušie patiesībā apsēžas un padomā – bet es taču arī varu šo to pamainīt. Nedaudz, nevajag jau daudz, vismaz pakāpeniski sākt kaut ko darīt. Bija viena izrāde, kad bija ļoti grūti, jo bija daudz tiešām mazu bērnu. Pirmajā daļā jau viss labi, bet otrajā daļā es jau runājos ar tām pāris skolotājām, kas bija atnākušas un mani saprata.
Kas sportam un teātrim ir kopīgs?
Ļoti daudz kas. Sāksim ar to, ka abas profesijas – vai tu es sportists, vai tu esi aktieris – ir fiziski grūtas. Aizejot uz darbu, tu zini, ka tev būs tas jādara, būs jāskraida, lai arī to ļoti varbūt negribas. Kādā citā darbā varbūt var tomēr atļauties – es negribu, nekas, es šodien pasēdēšu. Bet šeit nav izvēles, ja ir jāskraida izrādē 50 reizes turp un atpakaļ, tad ir jāskraida. Abos ir komandas darbs, vajadzīga komandas saliedētība, jo izrāde var piedzimt tikai tad, ja izrādes kodols, sākot ar ģērbējām un grimētājām, ir tajā visā iekšā, grib, lai izrāde izdodas. Lai arī cik slikts būtu materiāls, izrāde izdosies, ja visi to gribēsies. Tāpat arī sportā – ja komanda vēlēsies uzvarēt, čaļi būs saliedēti, nespēlēs individuāli. Arī uz skatuves nedrīksti būt individuāls, ir jāizceļ tieši partnera labās īpašības, un viņš izcels tavas. Ne velti ir tas vecais teiciens – kurš tad karali nospēlēs, ja ne viņa kalpi. Tas, ko es arī vēl esmu paņēmis sev, tā ir disciplīna, nopietna attieksme pret smagu darbu, esmu gatavs strādāt, līdz esmu sasniedzis vēlamo. Es esmu tas, kurš pirmais atbalstīs papildus vakara mēģinājumu.
Teici, ka pats sev esi vislielākais kritiķis. Kā ir ar kritiķu recenzijām, atsauksmēm internetā - tās nelasi?
Nē, nelasu. Ne jau vispār, jo, protams, man vecāki izlasa un tad pastāsta. Vai mana draudzene izlasa, kura arī ir viena no manām lielākajām kritiķēm, vienmēr pateiks taisnību. Lai cik arī es viņai esmu mīļš, viņa pateiks godīgi. Ja kritiķis, man nepazīstams cilvēks, pateiks, ka ir slikti, es it kā saprotu, sagremoju to, un tas arī viss. Bet, ja man dārgs cilvēks pasaka, ka izrādē gulēja, tas ir trieciens pašapziņai. (smejas) Speciāli es neko nelasu, jo es pats apmēram zinu, ko es esmu vai neesmu izdarījis. Vakar es satiku savus draugus, kas arī bija uz izrādi. No draugiem jau arī grūti dabūt viedokli. Nē, nu viņi teiks, protams, ka patika, bet es jau jūtu, vai saka taisnību. Vakar es biju ļoti pārsteigts, jo man pienāca klāt, paspieda kārtīgi roku un teica – bet riktīgi superīgi! Es tādu enerģiju dabūju, es tak tevi pazīstu, Rihards, tāds un tāds, bet tur tu varēji! Tas ir pats foršākais, ka tā patiesi pasaka! Ja vēlies izaugsmi, ļoti svarīga ir paškritika, nevar samierināties ar to, kas nesanāk. Arī es vēl tagad neesmu samierinājies ar dažām lietām, turpinu sevi dzīt uz priekšu, lai sasniegtu to līmeni, kad varu pateikt, ka tagad ir labi, ka šodien bija laba izrāde.
Rihards Jakovels monoizrādē "Bask@bols" (2013) // Foto – Matīss Markovskis
Kādam vēl ir jābūt aktierim?
Es uzskatu, ka vajadzīga ārkārtīgi laba humora izjūta, lai strādātu šo darbu par tādu atalgojumu. (smejas) Humora izjūtai tiešām ir jābūt! Ir forši, ka aktieri viens otru pakritizē, jo tas jau arī tikai aiz laba. Tāpēc ir jābūt humora izjūtai, lai to veselīgi uztvertu. Tad arī ir vieglāki tie brīži, kad ir grūti, ir kāda lūzuma vieta, lai nevis iekristu depresijā, bet varētu pasmieties. Nedrīkst iekrist depresijā, nedrīkst ļaut sev atslābināties. Protams, arī talantam ir jābūt. Man tas talants nav tik izteikts, man darba spējas ir izteiktākas. Bet es redzu, ka ir ļoti talantīgi aktieri, kuriem daudz kas iet no rokas. Zinu, ka man tas prasītu varbūt divu nedēļu mēģinājumus, bet viņam trešajā mēģī jau aiziet. Ja tāds aktieris vēl ir godīgs pret sevi un kārtīgi strādā, tad ir tādi darba augļi!
Ir brīži, kad nožēlo izvēli par aktieriem? Varēji taču arī būt politologs!
He, politologs! Nē, es būtu gājis mācīties, bet nezinu, vai tur būtu kas sanācis. Ir tādi brīži, protams. Tie ir tādi grūtāki brīži. Bet es vēl esmu jauns. Man patīk grūtības pārvarēt. Ja būs kāds brīdis, kad es nevarēšu tās grūtības pārvarēt, nevarēšu samierināties ar kaut kādām neveiksmēm, tad jau es domāšu tālāk.
Tu pieļauj, ka kādā brīdī teātrim varētu teikt viss?
Jā, pieļauju. Man ir ļoti dārga šī profesija, ir tie brīži, kas ir tiešām superīgi. Bet tā, ka, ja man atņem šo darbu, es palieku kā bez rokām, gan nav. Es sevi tā nepozicionēju. Es zinu, ka es varu darīt arī ko citu. Mierīgi. Un arī uz 100 procentiem. Var būt labāk vai sliktāk, bet es darīšu tā, lai zinu, ka esmu izdarījis maksimāli iespējamo. Tā kā ir tādi brīži, ir tādas dienas, bet pagaidām, kamēr man ir iespēja veidot savu izaugsmi, es sevi jūtu teātrī, man tas sagādā lielu baudu. Pagaidām man nekas dzīvē nesagādātu tādu baudu kā teātra spēlēšana.
Skaties arī savu kolēģu, kursabiedru izrādes?
Bija gara sezona, nav sanācis daudz paskatīties, kas citos teātros, bet Valmierā esmu redzējis praktiski visu, neesmu redzējis tikai divas izrādes – „Mežainis” un „Stikla zvērnīca”, bet es obligāti aiziešu noskatīties, jo man ļoti patīk skatīties uz saviem kolēģiem. Man vienmēr ir tāds tops pēc izrādes – tajā izrādē tu man biji vadībā, tu biji labs un tu bijis labs. Es no teātra gaidu pārsteigumu, un parasti ir. Ir vismaz viens, divi aktieri, kas mani pārsteidz. Ir arī tā, ka visa izrāde mani pārsteidz. Tā bija ar Reiņa Suhanova „Taureņi ir brīvi”, man ļoti patika tā izrāde. Jā, es eju, es skatos. Bet es parasti eju skatīties kā vienkāršs cilvēks.
Nenāk līdzi profesionālais skatījums?
Nāk jau, diemžēl nāk. Bet man patīk skatīties kā parastam skatītājam. Ja man ir smieklīgi, tad es smejos pilnā rīklē, ja man ir skumji, tad ir skumji, ja ir garlaicīgi, tad es arī guļu, un ir tādas izrādes, kad es guļu. (smejas) Es ļoti gribu redzēt arī savus kursabiedrus, jāgaida tas brīdis, kad pavērsies tāda iespēja.
Tev ir kāda sapņu loma, ko tagad gribētos nospēlēt?
Laikam jau nav.
Tu teici, ka Regnārs Vaivars ir tavs režisors. Varbūt ir vēl kāds, ar ko zini, ka gribētu strādāt kopā?
Man arī ļoti patīk ar Feliksu Deiču strādāt. Viņš tev vienā teikumā pasaka, kas ir jādara. Tu tur vari plosīties, bet viņš vienkārši pasaka – izdari tā. Es varbūt esmu izdomājis debesskrāpjus, bet viņš liek paskatīties uz to koka būdiņu. Un viss! Tā loma arī aiziet. Es gribētu mēģināt strādāt ar Viesturu Meikšānu, jo viņš tagad ir Valmieras režisors. Esmu dzirdējis labas atsauksmes, man arī ļoti patīk viņa izrādes. Bet par tām lomām – tiešām laikam nav. Katra loma, kas nāk, ir izaicinājums. Katra mazā lomiņa var būt liels izaicinājums, bet, kad dabū kādu lielu lomu, ir skaidrs, ka tas ir vēl grūtāk. Ir tāds nepārtraukts mudžeklis! Bet tāpēc ir jautri! Un tāpēc ir vajadzīga laba humora izjūta.
Un pēc 20 gadiem?
Tad gan varbūt. Pēc 20 gadiem ar to iekrāto pieredzi varbūt būs kas tāds, ko gribēsies izmēģināt. Tad jau gribēsies vēl lielākus izaicinājumus. Gribēsies skatīties uz augstākajiem plauktiņiem. Ja tu mani tad nointervēsi, tad es varbūt tev pateikšu.
Riharda Jakovela profils Valmieras Drāmas teātra mājaslapā
Šeit izlasāma režisora un pedagoga Edmunda Freiberga vēstule 2011. gada LKA aktierkursa absolventiem
* Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas BSP Teātra zinātnes specializācijas 3. kursa studente
Rakstīt atsauksmi