AKTIERIS RUNĀ: Anete Saulīte-Romanovska
Kroders.lv sadarbībā ar LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes un Humanitāro zinātņu fakultātes Teātra zinātnes specializācijas bakalaura studiju programmas 3. kursa studentēm piedāvā interviju ciklu ar triju, jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem: 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo, t.s., Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī; 2011. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa absolventiem, strādājošiem dažādos gan valsts, gan nevalstiskajos teātros, un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa beidzējiem, no kuriem 2013./2014. gada sezonas sākumā štata vietu teātrī ieguva tikai daži.
Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana „aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē un viņu pedagogu/režisoru vērtējumā.
Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.
Paldies par atsaucību Valdim Lūriņam, Edmundam Freibergam, Indrai Rogai un visiem aktieriem, kuri jau piekrituši un, cerams, vēl piekritīs sarunai!
Šobrīd vārds 2011. gada LKA absolventiem un viņu kursa vadītājam Edmundam Freibergam.
Līga Ulberte
Eva Škenderska: Nereti liekas, ka teātris aktierim ir sen izlolots sapnis, bet ļoti daudzi intervijās atklāj, ka šī izvēle bijusi nejaušība. Kāds ir tavs stāsts par teātri?
Anete Saulīte-Romanovska: Man tā nepavisam nebija nejaušība. Es diezgan apzināti gribēju būt aktrise, būt uz skatuves. Skolas gadus biju soliste – ļoti labi dziedāju, mācījos studijā, ko gan visu esmu pametusi. Jau bērnībā skatījos TV filmu vakarus ar Ditu Rietumu, iepazīstot gan franču, gan citu tautu kino, gan aptverot, ka aktieri cilvēku uztverē ir pusdievi un šī vara pievelk. Tāpat arī skatījos teātra iestudējumu translācijas, caur ko iepazinu visus aktierus, kādi nu kuri reiz bijuši un ir teātros. Mani gan vairāk vienmēr ir saistījis kino, ekrāns, kas droši vien man ir mantojumā no mammas – viņa nedarīja šo darbu, bet ir pabeigusi kinoaktieru studiju. Man skatuve un aktiera darbs ir iekšēja vajadzība, kas jau sen bija izkristalizējusies. Drīzāk pat, ka tas būs aktiera darbs kino. Latvijas versijā, protams, tas ir teātris, jo kino nav tas, ko mēs darām ikdienā. Tā kā aktieri nebūt nebija nejaušība. Es tikai gaidīju īsto brīdi un nesteidzos iet uz iestājeksāmeniem. Man sanāca iestāties 22 gadu vecumā, bet tā bija arī pirmā reize, kad es stājos un uzreiz tiku iekšā.
Kā laika gaitā mainās priekšstats par teātri un aktiera profesiju?
Priekšstats, protams, mainās. Ja tas nemainītos, es dzīvotu kaut kādās ilūzijās un nespētu sasaistīt vēlamo ar esošo. Skaidrs, ka tas ir darbs – no vārda darīt, jo darot apliecinu sevi. Darbs dara darītāju. Teātris ir darbības māksla. Viennozīmīgi es tagad, bet tikai tagad, aizliedzu sev uz to skatīties kā uz dzīvesveidu, jo tad vienā brīdī var ļoti rūgti vilties. Jāsaprot, ka arī šī ir profesija, taču vienmēr un pāri visam stingri jāapzinās, kā vārdā es to daru, jo es tomēr zinu, ka gribu būt mākslinieks, mākslas darbs...
To 4 gadu laikā akadēmijā es tikai to vien darīju kā sapņoju, arī pirms tam jau sapņoju un arī turpinu sapņot par šo darbu, bet tad tā realitāte... Šo darbu nevar tā izdomāt – kā es sākšu un kā es beigšu. Ir ļoti daudz dažādu faktoru, no kā tas ir atkarīgs – kā tevi redz režisori, vai grib teātris, ko tu pats spēj darīt vai dot attiecīgajā dzīves periodā. To es sapratu tikai darot. Piemēram, grāmatvedis tomēr var noslēgt savu darbu tajos 17.00 vakarā, bet es esmu pati sava darba instruments no matu galiņiem līdz papēžiem. Cik tad es spēju par sevi parūpēties, tik arī ir.
Bet tas jau ir tikai loģiski, ka cilvēki mēdz iedomāties, sapņot, un tad tas, ko viņi bija iedomājušies, vai nu kaut kādā mērā atbilst tām ekspektācijām vai arī jāspēj pielāgoties īstajai darba videi. Augstskolā patiesībā es īpaši nedomāju par to, kā būs teātrī. Es gan domāju un sapņoju par skatuvi, par iespēju filmēties, un cilvēks ir tas, par ko viņš domā, ko viņš grib, bet skola nemāca strādāt teātrī. Tagad, kad es esmu teātrī, kaut kas ir, kaut kas nav tā, kā biju domājusi.
Cik daudz aktieris apgūst studiju laikā? Tiek ielikts profesijas pamats?
Ja grib iemācīties lasīt, jāiemācās burti. Šīs studijas ir ābece, jā. Bet visa tā reālā situācija paveras darbā, un jābūt gudram un gribošam darīt. Jāzina, kā vārdā es to daru.
Kādas ir tavas kā štata aktrises priekšrocības?
Pirmkārt, es visu sezonu, respektīvi, tos 9 mēnešus, zinu, ka ar mani rēķinās un ka es varu rēķināties ar darbu. Otrkārt, konkrēta alga katru mēnesi. Treškārt, tas, ka esmu konkrētā kolektīvā, iederos konkrētā bildē. Bet nekādu īpašo stabilitāti jau tas nedod, jo no gada uz gadu mums to līgumu vai nu pagarina vai lauž. Ik pēc gada arī ir šī sajūta, ka nekas jau nav mūžīgs un tas ir tikai no gada uz gadu.
Anete Saulīte-Romanovska un Jānis Vimba Nacionālā teātra iestudējumā "Izrāde "Gals"" (2011) // Foto – Gunārs Janaitis
Tu esi Nacionālā teātra štatā, bet tagad spēlē arī Valmierā.
Sākot šo trešo sezonu, man bija viens jauniestudējums teātrī, bet pēc tam līdz decembrim brīvs, un decembrī Jānis Znotiņš mani uzaicināja ar marta mēnesi nākt uz Valmieru un strādāt pie izrādes „Siltumnīca”. Es jautāju atļauju savam teātrim – viņi to akceptēja. Tāds ekskluzīvs variants – būt štatā vienā teātrī, bet spēlēt citā.
Runājot par kino, tev tiešām ir sanācis salīdzinoši daudz filmēties.
Jā, man veicas! Un lai tā turpinās. Mēs esam tas, ko mēs gribam. Bija tāds gadījums – pusotru gadu jūsmoju par Sergeja Paradžanova filmām, un te pēkšņi mani uzaicina uz kastingu, jo Latvijā ieradies viņa brāļadēls Georgijs Paradžanovs. Tā nu es uzfilmējos epizodiskā lomā filmā „С осенью в сердце” („Ar rudeni sirdī”). Līdzīgi ir bijis, kad uzfilmējos četru sēriju TV filmā „Забытый” („Aizmirstais”) partnerībā ar lielisku krievu aktieri Jevgēņiju Ciganovu. Septembrī dodos uz Maskavu piefilmēties pie jau iesākta darba 8 sēriju filmai ”Kвест”.
Ja būtu iespēja, kino droši vien būtu prioritāte.
Ja būtu iespēja, protams. Kino ir mūžīgs. Kino ir maģisks. Tā ir inde, ar ko saindējas un no kā negribas vairs tikt vaļā. Kino ievelk sevī. Paradžanovs teicis, ka, ja māte ir bijusi aktrise, tad var piedzimt par režisoru. Paldies manai mammai, ka viņa vismaz pabeidza kino studiju pirms manas dzimšanas. Bet mums, aktieriem, ir paveicies, ka Latvijā ir ļoti daudz krievu projektu, kuros pieprasa latviešu aktierus. Taču mums pašiem, latviešiem, ir ļoti daudz īsfilmu, bet pieklājīgi maz pilnmetrāžu, jo situācija ir tāda, ka kino ir atstāts entuziastu rokās. Un, lai gan kino mākslai ir vajadzīgi daudz lielāki resursi, tas tomēr tiek filmēts – Tontegode rāvās uz pusēm, taču pēc trīs gadiem izlaida savu bērnu „Sēņotāji”. Tāpat strādā visi citi režisori – par velti, bet ar milzīgu mīlestības un gribas potenciālu, kas ļauj tapt filmām. Arī operatori, grimētāji, mākslas departaments, skaņas un gaismas mākslinieki, sliežu licēji, u.t.t. – pa draugam, par velti, par to, ka tur, uz tā laukuma, notiek tas – tas maģiskais kino. Man ir jau nosauktie krievu projekti, 8 īsfilmas un pilnmetrāžas filma „Sēņotāji”, un bezgalīgs iedomu saraksts ar piemēriem no pasaules kino, kura līmenim būtu svētīgi pietuvoties!
Kā tu formulētu teātra un kino atšķirību?
Es teiktu, ka kino ir daudz patiesāk pietuvināts dzīvei. Kino ir teātra mākslas augstākā forma – tīrs kristāls. Kino vēl spēcīgāk apliecina dzīvi.
Vai ir kāda sapņu loma – gan teātrī, gan kino?
Teātrī es gribētu nospēlēt Grušes lomu Bertolta Brehta lugā „Kaukāza krīta aplis”. Es redzēju šīs lugas diplomdarbu tam kursam, kurā mācījās Inga Siliņa, Jānis Vimba, Madara Saldovere. Viena no šīs lomas sentencēm bija – ir jābūt kādam, kas parūpējas, kam nav vienalga. Man tas palika atmiņā. Tā mums šodien ļoti pietrūkst. Vēl pirms kāda laika man gribējās spēlēt „Faustā” Margaritas lomu, jo redzēju Eimunta Ņekrošus „Faustu” Lietuvā.
Varbūt ir kāds režisors, ar kuru vēlies kopā strādāt?
Man šis bija tāds brīvāks gads, tāpēc es iestājos Teātra mākslas maģistrantūrā. Paralēli es vēl izvēlējos apmeklēt pirmā kursa nodarbības pie Māras Ķimeles un kino lekcijas pie Pētera Krilova, Dāvja Sīmaņa un Gata Šmita. Mums akadēmijā nebija iespējas strādāt ar Gati Šmitu, bet Krilovs nebija paredzēts, taču tagad man bija tāda iespēja nostiprināt izpratni un paškulturizēties. Pirmajam kursam ir ļoti paveicies, jo viņus audzina man nozīmīgs pedagogs un režisors – Māra Ķimele. Viņa man ir ļoti daudz iemācījusi īsā periodā. Tas ir kā budisma filozofijā – mirklī, kurā ar pirkstiem noklikšķini knipi, tev top skaidras dižas patiesības. Māra sniedz aktierdarbam metafizisko izpratni. Tāpat arī Anna Eižvertiņa, Regnārs Vaivars, Edmunds Freibergs, kuri audzināja mūsu kursu un bija mani pedagogi, ir iedevuši pamatizpratni. Lai arī principā es paļaujos uz jebkuru režisoru, ar kuru strādāju, jo brīdī, kad ir jāstrādā, režisors ir galvenais, es viņam ticu. Tā tagad, piemēram, arī ir ar Jāni Znotiņu. Viņam piemīt ļoti liels iekšējs spēks – mēģinājumu process Valmierā pie izrādes „Siltumnīca” ir ļoti produktīvs, man tic, man ļauj piedāvāt, mēs risinām uzdevumu, mēs saprotam, kā vārdā mēs te esam sanākuši.
Varbūt ir kas tāds, ko gribētu spēlēt pēc 20 gadiem?
Pēc 20 gadiem? Nu bet kā – filmēšos visās lielākajās lomās filmās visā pasaulē. Protams! (smejas)
Džoanna – Anete Saulīte-Romanovska, Beverlijs – Uldis Dumpis Nacionālā teātra izrādē "Osedžas zeme" (2012) // Foto – Gunārs Janaitis
Kuras ir tavas mīļākās lomas, izrādes?
Man tiešām visas lomas ir mīļas, jo es ļoti labi saprotu, ka tās var izrādīties arī vienīgās. Es neslēpšu, ka tā situācija gadu no gada... ir visu laiku tāds iespringums. Lai gan štata vieta dod to zīmogu, ka būs darbs, ka tevi konkrēti vajadzēs, jo, ja tu esi ārštatā, var būt arī tā, ka tevi nevienam nevajadzēs. Lai gan manai kursabiedrenei Antai Aizupei ļoti labi iet. Es par viņu ļoti priecājos. Viņai piemitis tas miers un spēja gaidīt. Jo šis tomēr ir darbs, cilvēkam vajag no kaut kā arī izdzīvot. Bet, atgriežoties pie tām lomām, tiešām mīļas ir visas. Ar katru lomu man bijusi tā sajūta, ka kaut kas ir jāpaveic. Varbūt tas arī ir nedaudz traucējis. Varbūt būtu bijusi vajadzīga lielāka paļāvība, nevis tā sajūta, ka man tagad ir kaut kas jāizcīna, ka ir jāattaisno sava vieta zem saules. Bet man ļoti patika sadarbība ar Valteru Sīli, kurš mani jau ceturtajā kursā paņēma izrādē „Veļupes krastā”, jo ir ārkārtīgi būtiski runāt par vēstures notikumiem, kurus nedrīkst aizmirst. Pēc tam arī sekoja „Osedžas zeme” pie Valtera Sīļa. Kaut kādas aktieriskās lietas manī atraisīja Elmāra Seņkova un aktieru kopdarbs izrādē „Izrāde „Gals””. Tā bija ekscentriska un brīvdomīga izrāde, un tas man arī ļoti pietrūkst teātros. Vienmēr, protams, ir labi izspēlēties klasikā.
Tad jaunajiem vēl ir sapnis par klasiku un lielajiem autoriem?
Teātris ir nu tā māksla, kur jaunajiem nemēdz būt noliedzoša attieksme pret klasiku, tas tā kā nebūtu loģiski. Tas taču ir pats labums – izspēlēties klasikā. Man gan vēl nav bijusi tāda izdevība teātrī, bet studiju laiks ir balstīts uz to. Vairumā klasikas teksts ir tikai viens no slāņiem, bet ir vēl vairāki citi, kas atklāj to, kas notiek it kā aiz redzamā. Tas jāatklāj aktierim, un top konģeniāls. Tas ir aktiera virsuzdevums. Aktierim ir dotas tiesības būt par Dieva ruporu.
Kādam ir jābūt aktierim? Kādām īpašībām jāpiemīt?
Jābūt godkārei adekvātās devās. Temperamentam, spējai pastāvēt par sevi, stiprai gribai. Griba ir tas, kas virza aktieri. Pat, ja aktieris kaut ko negrib, tad ir jābūt arī stiprai gribai negribēt, tāpat kā jābūt stiprai gribai gribēt. Vajadzīgas intelektuālas zināšanas, sirds gudrība, intuīcija. Jābūt spējai gradēt – nekas nav par seklu, lai aizrautu visu arī ellē ratā ar savu temperamentu! Vajadzīgs brīvdomīgums un vēlme būt neordināram, oriģinālam, interesantam.
Jābūt visaptverošam.
Tā ir spēja atklāt tēmu un ideju, un dzīvi, kura nav viennozīmīga.
Skaties izrādes arī ārpus darba?
Jā, es ļoti daudz eju uz teātra izrādēm. Gan studiju laikā, gan tagad. Man ļoti patīk Jaunā Rīgas teātra izrādes. Tam teātrim piemīt īpaša enerģētika. Valmierā vairs nav izrāžu, ko nebūtu šosezon redzējusi – visu aizgāju notestēt! Dažkārt man ļoti patīk aiziet uz Krievu teātrī, bet tomēr pārāk reti to daru, taču tur ir spēcīgs temperaments un gribas impulss. Skatos, protams, arī savu kolēģu izrādes Nacionālajā teātrī, jo gribas saprast, kādā vidē es iezīmējos, gribu saprast, uz ko mēs ejam. Diemžēl nav sanācis aiziet uz manas kursa biedrenes Dārtas Danevičas izrādēm Dailes teātrī, bet viņa arī ir malacis, jo drosmīgi atradusi savu vietu.
Indrānu tēvs – Ģirts Jakovļevs, Zelmiņa – Anete Saulīte-Romanovska Nacionālā teātra izrādē "Indrāni" (2013) // Foto – Gunārs Janaitis
Kā ir ar atsauksmēm, kritiķu rakstiem – lasi?
Lasu recenzijas par tām izrādēm, kur pati piedalos. Sākumā tās es lasīju vairāk, jo man likās, ka tas vienkārši ir svarīgi, kā nekā pirmie darbi. Taču tagad es saprotu, ka tas tāpat neko īpaši nemaina, jo tik un tā, ja teātrī ko nolemj mainīt, tad to dara režisors kā idejas autors, un režisoru neatkarību no recenziju viedokļiem man līdz šim nav nācies pārbaudīt. Tagad droši vien, ka es izlasīšu recenzijas par „Siltumnīcu”.
Kāda ir tava šī brīža sajūta par teātri un aktieriem – šī ir īsta vieta?
Šobrīd man teātris ir īsta un īstā vieta, un nešaubīgi visiem jaunajiem aktieriem novēlu daudz spēlēt, nevis sēdēt uz rezervistu soliņa, jo profesiju iemācās darot.
Neesi domājusi, ka varētu arī teikt viss šim darbam?
Tagad es tā nedomāju, nē. Man par to arī nav jādomā. Šis ir manis pašas izvēlēts pasākums. Līdz brīdim, kad tas nebūs no manis atkarīgs.
Anetes Saulītes-Romanovskas profils Latvijas Nacionālā teātra mājaslapā
Šeit izlasāma režisora un pedagoga Edmunda Freiberga vēstule 2011. gada LKA aktierkursa absolventiem
* Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas BSP Teātra zinātnes specializācijas 3. kursa studente
Rakstīt atsauksmi