Tik mazi esam, cik maza mūsu griba
Analizējot teātra procesus Latvijā, nu jau tradicionāli labais tonis ir vīzdegunīgi lūkoties uz parādību „latviešu oriģināldramaturģija”. Par aizsaulē aizgājušo dramaturgu vērtību nevienam šaubu nav, bet par tiem, kuri vēl šeit, katram ir savs viedoklis. Esot klāt dažādās lielās teātru kopāspriešanas vietās, neiztiek bez šādiem un līdzīgiem kategoriskiem argumentiem: „Latviešiem ir vāja oriģināldramaturģija!“, „Neviens neko sakarīgu nepiedāvā, ko būtu vērts iestudēt”, „Es taču nevaru piespiest režisoram iestudēt, ja viņš negrib...”. Patiesībā gan līdz nesenam laikam tas ir bijis valsts dotēto teātru viedoklis. Neatkarīgie teātri šajā laukā mēģinājuši vairāk vai mazāk veiksmīgi strādāt jau pasen, un šīs mazās skatuves ir vietas, kur dramaturgs var ieraudzīt savu lugu no malas, kas ir pati būtiskākā dramaturģijas attīstības daļa – lugai būt iestudētai. Uz šīm skatuvēm lielākoties tiek izspēlēti jaunākās paaudzes dramaturgu teksti. Tomēr arī tad visbiežāk tie tiek vērtēti vien kontekstā ar režisora un aktieru veikumu, uzskatot to par kopdarba elementu, nevis patstāvīgu dramaturģisko materiālu. Protams, tāda ir lugas funkcija, tomēr tad arī dramaturga devums kopējam procesam visbiežāk tiek novērtēts – „laba režija” formā. Pēdējā laikā šo darba formulu ir pārņēmuši arī valsts dotētie teātri. Jāpriecājas, ka dramaturģijas attīstības process vispār notiek, tomēr vairāk tiek veicinātas formas, kurās paliekoša teksta vai nu nav nemaz, vai tas ir vienas konkrētas reizes lietojuma veidolā.
Un tomēr – oriģināldramaturģija ir vērtējama pēc teksta, kurš varētu tikt uzvests neatkarīgi no teātru vai režisoru noskaņojuma, bet gan tā profesionālo kvalitāšu dēļ. Kaut normāli šādu lugu tapšanu vajadzētu valstiski veicināt, tas praktiski visu jaunās Latvijas pastāvēšanas laiku ir tikai entuziastu lauciņš.
Neuzskaitot iksezonas oriģināldramaturģijas iestudējumus, kas nenoliedzami ir procesa attīstības rādītājs, ar paša dramaturģijas attīstības procesa veicināšanu pēdējos gados aktīvi nodarbojas Dirty Deal Teatro, biedrība „Darbnīcas” un Dramaturgu ģilde, kas ir radījušas iespēju sevi pierādīt ikvienam Latvijas cilvēkam, kurš grib rakstīt lugas. Jau divas reizes ļoti sekmīgi ir notikušas „36 stundu” lugu iestudējumu darbnīcas, bet jau trīs gadus noris konkurss „10 minūtes slavas”. Šajā konkursā ik mēnesi publiski tiek izvēlētas interesantākās lugu idejas, kuras jau gatavu tekstu formā nonāk skatītāju un klausītāju vērtēšanai konkursa finālā. Divus gadus „10 minūtes slavas” notika tikai Rīgā, šogad visā Latvijā, un šis Vislatvijas fināls noritēja 12. jūnijā pārpildītā Dirty Deal Teatro zālē.
Piedalījās pieci finālisti – Aleksandra Lielās no Kurzemes, Una Nākuma no Zemgales, Aiva Birbele pārstāvēja Vidzemi, rēzeknietis Raibīs Latgali, bet Justīne Kļava Rīgu. Finālā konkursa dalībniekiem tika dota iespēja 20 minūšu laikā ieinteresēt par savu, jau gatavo lugu. Dzirdētie fragmenti bija pārsteidzoši profesionāli, interesanti un mūs katru, kas atradāmies zālē, uzrunājoši. Tradicionālais skatītāju balsojums bija sīvs, bet visvairāk punktu ieguva Raibīs un viņa latgaliski uzrakstītā dzeivis drāma „Shortcut”. Zāles atbilde uz jautājumu, vai ir interese redzēt šos darbus iestudētus, bija vienbalsīgi apliecinoša, un tas bija patiesi.
Lasījumu finālisti, no kreisās – Una Nākuma, Justīne Kļava, Aiva Birbele, Aleksandra Lielās un Raibīs. // Foto – Lauris Gundars
Sajūta bija pacilājoša, tomēr tad nācās atcerēties minēto patiesību, ka luga nav dzīva, ja tā netiek iestudēta. Tā kā līdzās „36 stundu” konkursam „10 minūtes slavas” ir vienīgie (!) nacionāla mēroga dramaturģijas konkursi, šķiet, būtu bijis saprotami šai sanākšanas reizēs skatītāju rindās sagaidīt tos ļaudis, kuru spēkos ir dot “zaļo gaismu” iestudējumiem visa mēroga teātros. Prieks bija redzēt zālē jaunākās paaudzes režisorus, tomēr pasākumā nebija neviena valstiskā teātra pārstāvja, kurš veido repertuāra politiku, nebija arī valstiski kultūras procesu veidojošo ļaužu no Kultūras ministrijas.
Atgriežoties pie raksta sākuma, jājautā, kā gan varam apgalvot, ka latviešiem ir vāja oriģināldramaturģija, ja nesekojam līdzi procesam? Un process nav tikai katrā konkrētajā teātrī ieķeksētā vietējo autoru „repertuāra vienība”. Process ir patiesās situācijas apzināšana. Šogad „10 minūtes slavas” bija „uzracis” veselus trīs labu lugu autorus, kuru vārdi nekad iepriekš nebija izskanējuši. Kā varam apgalvot, ka „neviens neko sakarīgu nepiedāvā, ko būtu vērts iestudēt”, ja nesekojam līdzi? Nebijām aicināti? Vēlos atgādināt – konkursa fināla pasākumā zāle bija pārpildīta (turklāt tas ir tradicionāli, arī „36 stundās”), kas uzrāda, ka informācijas par notiekošo bija pietiekami.
Protams vēl varētu runāt par tirgus analīzi „skatītājs un latviešu dramaturģija” kontekstā, varētu runāt par skatītāja audzināšanu, par nacionālās dramaturģijas lomu kultūrpolitikas kontekstā, nācijas pašapziņas veidošanā un tā joprojām... Tomēr gala rezultātā man gribas runāt par mūsu pašcieņu. Noliegt – nezinot? Vērtēt – nelasot, neredzot, neesot?
Un baismīgākais ir tas, ka mēs šo neatbilstību pat vairs nepamanām, uzskatām par normu. No itin kā profesionāla cilvēka publiskā telpā dzirdot argumentu: „Es neesmu lasījis, bet skaidri zinu...”, mēs visi mājam ar galvām. Mēs to pieņemam, samierināmies, burkšķam pa kaktiem, bet „mīļā miera labad...”.
Un tomēr ļoti negribas zaudēt to tiešām pacilājošo sajūtu, kāda bija 12. jūnija vakarā. Vēl jo asāk šāda vēlēšanās uzjundīja pirms nedēļās Kopenhāgenā - līdzīga nevalstiskā teātra rīkotajos Eiropas jaunās dramaturģijas lasījumos. Ticiet man, „10 minūšu” lugas tur kopējā bariņā nebūt neizklausītos slikti. Tikai tur zālē bija gan teātra procesu kritiķi, virzītāji, kultūras amatpersonas, režisori, aktieri, un teātri jau sāka stāties rindā...
Par to neinteresēšanos un apgalvošanu, ka nav labu lugu un neviens neko nevarot jēdzīgu uzrakstīt - 100% piekrītu autorei.
Kādēļ šāda situācija? Nu, nevar neviens izlasīt visas lugas. Sanāk tā- ko noliek priekšā, izlasa un tad arī var nākties vilties. Ja latviski būtu kaut kas līdzīgs šādai datu bāzei http://www.findaplay.com/, tad režisoram būtu daudz vienkāršāk atlasīt pēc kritērijiem to, kas der iecerētajam iestudējumam un tad no TĀM arī izvērtēt, kas ir, viņaprāt, kvalitatīvs un kas nav. Jo lugu kopumā ir ļoti daudz, gan latviešu autoru, gan citu valstu autoru tulkotās, neviens nelasīs visas pēc kārtas.
Un vēl- nav minētie abi lugu konkursi pēdejos gados vienīgie! Ja runa ir par tādiem, kuros var piedalīties bez vecuma, reģiona ierobežojuma. Vienīgie drīzāk tad, ja mērogu vērtē pēc tā, ka šie ir tie, kas notiek gadu pēc gada.
Teātri uzved to, ko zina, ko grib uzvest. Piespiest mīlēt nemīlamu nevar ne teātra pasaulē, ne dzīvē. Kā uzzināju nesen, kad bija lielie lieti, jaunas lugas raksta, bet režisori nezina par tām. Par to, ka lasa, uzzināju, kad šopavasar vietējā režisore man iedeva apmēram desmit autoru lugas, kas tapušas pēdējos gados. Kopumā –ap astoņdesmit lugām.
Kad nesen bija lielie lieti, aizrakstīju vienam no autoriem, kas, cik noprotu, esot sakopojis to visu, un uzzināju, ka piedāvājot visiem, visnīgrākā attieksme esot tā sauktajiem profesionālajiem teātriem, kuri piedāvāto izvērtēšanai paņemot, dažs lepni atsakās pat paskatīt- kā Jaunais Rīgas teātris.
Palasīju to vākumu. Jā, pat man nešķita, ka viss der lielajām teātru skatuvēm. Pamanāmākās problēmas-darbības vietu ļoti daudz, darbojošos personu. Tie ir lielumi, kas var gan palielināt, gan samazināt iestudējuma izmaksas. Neizskatās, ka autori par to domā.
Arī darbojošās personas laba daļa ir tādu, kuras var nebūt, var būt. Tad man jautājums- ja tekstu var runāt viena persona, kāpēc tas dažreiz sadalās trijām, kurām vēl vajag citu skatuves telpu?
Reizēm nav skaidrs- kādam iestudētājam luga domāta? Daža ir pārāk nopietna, skarba, lai daudz tiktu iestudēta amatieru teātros, bet viss būvējums ir par knapu( spēles laika, tēmas nozīmīguma, skatuviskās uzbūves sarežģītības dēļ), lai būtu ko darīit ar tekstu uz lielajām, profesionālajām skatuvēm.
Tas, ka raksta, labi, tas, ka lasīto nelasa režisori- slikti. Es autoru vietā pēc šonedēļ dzirdētā ar tādu hobiju kā lugu rakstīšanu nenodarbotos, ja jau teātri pat to, ko autori līdz viņiem aiznes, neapskata. Jo pēdējā Nacionālā teātra lugu konkursa vismaz viens autors un viens žūrētājs savstarpēji konstatēja, ka konkursam iesniegtā luga līdz visiem žūrijas locekļiem pat nenonāca. Par kādu teātru interesi par jaunajām lugām tad spriežam.
Tāds absurda teātris- profesionāļi neizlasa viņiem aiznesto (Nacionālais), atsakās lasīt piedāvāto (JRT), bet sūkstās ,ka nav, ko iestudēt. Lai arī manās rokās nonākušajā krājumiņā nebija daudz lugu, kurām , manuprāt, ir tiesības nonākt uz profesionāļu skatuvēm.