Viedokļi

12. oktobris 2015 / komentāri 0

“O’Nīlists” – tā vienmēr ir rītdiena

Pateicoties Jūdžina O’Nīla Teātra centra uzaicinājumam, dramaturgam Laurim Gundaram un aktrisei un producentei Annai Putniņai šī gada septembra beigās – oktobra sākumā bija iespēja viesoties ASV. Kroders.lv aicināja viņus dalīties iespaidos par redzēto: pirmajā sarunas daļā par Jūdžina O’Nīla Teātra centru, otrajā – par dažām izrādēm uz Ņujorkas skatuvēm.

 

Lauris Gundars: Ar O’Nīla centru sadarbojamies jau četrus gadus dažādos veidos – Latvijas jaunie dramaturgi un aktieri piedalās Centra iniciētajās darbnīcās, kuras ik gadu notiek Hījumā salā Igaunijā. Pirms diviem gadiem biedrība Darbnīcas organizēja O’Nīla centra pārstāvju darbnīcu, kas gan LKA studentiem, gan citiem interesentiem līdzēja tikt skaidrībā par Latvijā praktiski neeksistējošu profesiju – teātra dramaturgs. Ceram uz konkrētu sadarbību šeit arī nākošgad. Bet, lai apjaustu O’Nīla centra darbības veidu un jēgu pilnībā, tikām uzaicināti uz ASV. Centrs atrodas 2,5 stundu braucienā no Ņujorkas, mazpilsētas Ņulondonas satelītciematā Voterfordā, praktiski laukos, tiesa, krāšņā okeāna krastā, teātra apmācībai piemērotos bijušajos šķūņos, staļļos un pat krogā, kur parasti notiek dramaturgu klase.

Anna Putniņa: Laikam vispirms jāapraksta O’Nīla centra modelis, kas arī ir visai neparasts. Šogad Centrs svinēja 50. dzimšanas dienu un bez iebildēm ir saņēmis apzīmējumu “ASV teātra starta laukums”. Tas varētu likties pārspīlēti, bet, iepazīstot Centra darbības formātu, tā vairs nebūt nešķiet. Centram ir divi galvenie darbības virzieni – ikgadējās dažādu teātra žanru vasaras konferences un pastāvīgas apmācības modulis. Konferenču jeb ikgadējo saietu rašanās loģika ir ļoti vienkārša: jaunu talantu atrašanas un pilnveides pasākumi tajos žanros, kas šķiet būtiski visas valsts teātra attīstībai.

LG: Uzsvērtu, ka Centrs ir pilnīgi privāts pasākums, to neregulē un arī neatbalsta nekādas valsts kultūras mērķprogrammas un stratēģijas. Arī tā finansējuma piesaiste pilnībā ir paša Centra rūpe. Tomēr gandrīz visu žanru darbība tiek apzīmēta ar vārdu “nacionālais”, turklāt neviens šodien to vairs neapstrīd.

AP: Tā laika gaitā radušās piecas konferences, kas notiek katru gadu – dramaturģijas, leļļu teātra, kritikas, mūziklu un mums vispārsteidzošākā – kabarē žanra vasaras konference. Attiecīgajiem interesentiem tiek izsludināti konkursi, atlasot labākos pieteikumus vai lugu tekstus, kas vasarā Centrā tiek izstrādāti un prezentēti skicēs, metos, lasījumos, dažkārt pilnos iestudējumos. Šo izstrādes procesu nodrošina Centrs – gan piedāvājot savas telpas, gan aktierus, režisorus, scenogrāfus. Turklāt viss tiek veikts profesionālā līmenī, piesaistot ļaudis, kuri vēlas vasarā pilnveidoties, attīstīties ļoti radošā vidē.

LG: Šīs konferences patiesi ir bijis auglīgs starta laukums visai ievērojamam skaitam vēlāk slavenu teātra cilvēku un iestudējumu. Centrs nešķiro projektus komerciālos un nekomerciālos, uzskatot, ka arī tā sauktie nekomerciālie būs spiesti pierādīt savu nepieciešamību šai saulē – kā zināms, ASV teātrim nav kādas īpašas konsekventa valsts atbalsta sistēmas. Ir biļetes un privāti ziedotāji, kuri, protams, neuzskatīs par vajadzīgu atbalstīt kādu tā esības dēļ vien. Ir veselīga konkurence – labi, neesi komercprojekts, bet varbūt spēj ko dot teātra valodas attīstībai vai kādai aktuālai sabiedrības nepieciešamībai? Mēs šeit tradicionāli ļoti vienkāršoti iedomājamies Amerikas teātri un kino, to pilnībā ierakstot peļņas pasākumos. Nē, devums var būt arī makā tieši nekrītošs, tomēr nepieciešams.

Vaļējais amfiteātris. Foto – Lauris Gundars

AP: Šis princips izpaužas Centra vasaras darba loģikā – konferencēm piesakās gan “jauniņie”, gan režisori un aktieri “ar vārdu”. Pirmie, lai tiktu apritē, otrie, lai nezaudētu formu (īpaši kino aktieri), lai neieslīgtu rutīnā, lai izsistos no savas komforta zonas. Vai bieži Latvijā pēc augstskolas beigšanas aktieris nokļūst atpakaļ radošajā un tik auglīgajā studentu laika vidē? O’Nīla centrs ir teicama iespēja.

LG: Un nepieciešamība, ko mēs apzināmies ļoti reti. Kā tas tiek vērtēts, pēc mūsu ikdienas priekšstatiem, “prastajā” Amerikā? O’Nīla Teātra centra darbība un tiecība pat divas reizes ir saņēmusi “Tonija” (jeb ASV “Spēlmaņu nakts”) balvu, apstiprinot Centra īpašo ieguldījumu valsts teātra attīstībā.

AP: Visu vasaru centrs uzņem līdz pat 300 radošu cilvēku, kuru iestrādes jau nākamajās sezonās ir uz valsts skatuvēm – gan Brodvejā, gan saucamajos “off” un “off off” Brodveja teātros, kā arī reģionos.

LG: Hījumā salā ik gadu notiek O’Nīla centra Baltijas konference ar akcentu uz jaunu teātra tekstu izstrādes metodēm, iesaistot procesā arī teātra “tehniskos” dramaturgus. Tieši O’Nīla centrs un tā dibinātājs režisors Džordžs Vaits, starp citu, ir teātra dramaturga amata ieviesējs ASV, kur arī iepriekš sadarbībā starp producentu un radošo komandu šis posms ir iztrūcis, bet tagad atkal kļuvis tikpat pašsaprotams kā Vācijā. Uz Hījumā brauc arī paši amerikāņu “radošie” dramaturgi, arī režisori un aktieri. Mums tā ir unikāla iespēja pārbaudīt savu tekstu dzīvotspēju profesionālā un neitrālā vidē. Priecājos, ka bija jāved uz Centru gana daudz latviešu sveicienu, kas ar prieku tika arī saņemti.

AP: Tomēr mēs nebijām Centrā vasarā. No rudens līdz pavasarim šeit darbojas savdabīgs intensīvas apmācības modelis ar nosaukumu “Nacionālais teātra institūts”. Atšķirībā no universitāšu vairāku gadu teātra profesiju apmācību programmām šeit mācības notiek vienu semestri, toties septiņas dienas nedēļā no rīta līdz vakaram, bez brīvdienām. Pieteikties aicināti profesionāļi-iesācēji, ļaudis ar praktisku pieredzi teātrī, bet bez īpašas izglītības. Bet tas nenozīmē, ka, piemēram, matemātikas vai ekonomikas bakalauram bez teātra pieredzes būtu liegta šī izglītības iespēja. Pašreiz Nacionālajā teātra institūtā mācās 40 studenti, no nākamā gada uzņemšana būs plašāka: 30 dramatiskā, 30 muzikālā teātra novirzienā. Visu profesiju interesenti kopā – gan potenciālie aktieri, gan režisori un pat producenti strādā pēc vienas programmas. Mācību procesā iekļauti arī ceļojumi uz Londonu, Ņujorku un Maskavu (Maskavas Dailes teātra skolu) – gan izrāžu skatīšanās, gan darbnīcas. Kaut O’Nīla centrs atrodas patālos laukos, studenti nav tiesīgi dienā lietot mobilos telefonus, interneta sakari ierobežoti, wi-fi tikai pasniedzējiem un viesiem. Maksimāla koncentrēšanās darbam. Mums bija iespēja vērot visu apmācības procesu – lekcijās un darbnīcās. Aktieru meistarība pie diviem dažādiem pasniedzējiem, režija, dramaturģija, muzikālais teātris – vokāls. Dalījāmies ar pasniedzējiem savā pieredzē.

Suns. Eteles Berimoras teātris ver durvis 7 reizes nedēļā. Vienai izrādei. Foto – Lauris Gundars

LG: Tikai paskatoties uz studentiem, tu raksturoji – šķiet, ka vismaz puse mūsu aktieru kursā netiktu uzņemti. Ārējie dotumi acīmredzami ir otrā, ja ne dažkārt trešā plāna jautājums. Pirmā plānā laikam gan aktīva vēlme un nepieciešamība, kam pakārtots intensīvais darbs, kurā atlaižu nav.

AP: Es gan teicu, ka Latvijā tiktu uzņemtas, labākā gadījumā, tikai divas meitenes no esošajām studentēm. Mani tiešām patīkami pārsteidza pasniedzēju (izņemot viena) attieksme pret studentiem – nenonivelējot pasniedzēja un studenta attiecības, izturoties pret mācekli ar cieņu. Pat visnevarīgākais studenta mēģinājums tiek profesionāli izanalizēts. Jā, protams, tas nav patīkami, ir pat ļoti, ļoti sāpīgi, bet tas nenotiek personiski, aizskaroši. Un studenti to ļoti ātri uztver un iegūst uzticību pasniedzējam. Un tas rada degsmi strādāt vēl atvērtāk, vēl vairāk uzdrīkstēties, arī kļūdīties.

LG: Pasniedzēju darbs ir profesionāls, amata pamatos balstīts, kas turklāt salāgots visā procesā.

AP: Tu izteicies citādi.

LG: Nav tā, ka viens auto varētu būt taisīts daļēji no metāla, daļēji no putras – tas būtu gauži nejēdzīgi: tas neripo, vien varbūt savdabīgi izskatīsies. Citiem vārdiem – O’Nīla centrā nav tā, ka daļa pasniedzēju balstītos uz amata nostādnēm, bet otra uz privātām izjūtām, savas gaumes vai priekšstatiem. Visa pamats ir amata prasmes, kas ir vienkārši un skaidri formulētas, un visās jomās. Ir skaidri saprotamas atskaites sistēmas, argumenti, kas balstīti tikai un vienīgi profesionālā nepieciešamībā radīt ko tādu, ko paredzētajā veidā sapratīs un izjutīs tavs skatītājs. Tavs privātais talants ir tam piedeva.

AP: Rezultāti katrā nodarbībā ļoti uzskatāmi – piecu desmit minūšu pārrunu laikā pats students-aktieris tiek pie skaidrības par savu raksturu gan Viljamsa lugā, gan satausta loģiku mūzikla dziesmā. Dažkārt vērojām pat apbrīnojami strauju progresu, ko nosaka arī lielā paša studenta motivācija.

LG: Nu, ja. Mācību maksa – 25 tūkstoši dolāru par šo vienu semestri. Tiesa, iekļauta arī dzīvošana un ēšana, un arī ārzemju darbnīcas. Tā patiesi ir summa, kas motivē arī tad, ja nav paša vecāku sarūpēta, bet kādā stipendiju konkursā iegūta. Šī iespēja, starp citu, nav liegta arī kādam Latvijas censonim. Tiesa, tas tad droši vien būtu vairs ne Latvijas, bet tās pašas Amerikas teātra starta laukumā palaistais. Pie radošās skaidrības un tās iespējām var pierast ātri, un atpakaļceļš tad varētu būt netīkams.

AP: Es gan domāju, ja cilvēks atgrieztos ar tādu bagāžu, spētu aizraut arī citus.

LG: Es neapgalvoju, ka mums te “viss slikti”, tomēr par radošiem procesiem, kas balstītos profesionālos, amata noteiktos argumentos, dažkārt runāt ir aplam. Ne tikai tiešajos izrāžu mēģinājumu procesos, bet arī plašākā laukā, repertuāru politiku un šo pašu stratēģiskās apmācības un veicināšanas modeli ieskaitot. Arī valstiski.

AP: Iepazinām ne tikai teicamus pasniedzējus. Tikāmies gan ar O’Nīla centra dibinātāju Džordžu Vaitu, kurš, neskatoties uz cienījamo vecumu, joprojām ir kaislīgs savu ideju balstītājs un izplatītājs, kā arī ar daudziem darbiniekiem, kuru pienākumos ietilpst līdzekļu piesaiste apjomīgajām Centra aktivitātēm. Bija nedaudz nepierasti ikdienas sarunās dzirdēt, ka “šī nauda nepieciešama cēliem mērķiem, sabiedrības labumam galu galā.” Šiem vārdiem ir acīmredzams segums, ne tikai tukša skaņa. Šogad, piemēram, ir uzbūvētas sešas jaunas mājiņas studentu izmitināšanai, kā arī atjaunots šķūnis, kurā ir modernākā dejas grīda un viss nepieciešamais mūsdienīga muzikālā teātra radīšanai. Puse līdzekļu ir vietējās pašvaldības ieguldījums, kuriem ir gods būt O’Nīla centra “dzīvesvietai”.

O’Nīla centra nometnes septiņas skatuves. Foto – Lauris Gundars

LG: Saimniecībai, kurā tagad atrodas Centrs, patiešām ir sakars ar Jūdžinu O’Nīlu, vienīgo amerikāņu dramaturgu Nobela prēmijas ieguvēju. Kad O’Nīls kādu dienu devies uz skaisto okeāna krastu šai vietā, viņu ar bises šāvieniem dzinis prom piekrastes toreizējais īpašnieks. Šāvēja kaps tagad ir O’Nīla vārdā nosauktā Centra teritorijā, viņa namā rosās ASV teātra esošā un topošā elite. Neskatoties uz daudzajiem iegūtajiem Tonijiem, Puliceriem, Oskariem, Emijiem un Olivjē balvām, “O’Nīla dramaturgus”, kā arī slavenākos ASV režisorus un “leļļiniekus” mēs lāgā nepazīstam, tāpēc var minēt dažus Centram savulaik piesaistītos aktierus – Merila Strīpa, Maikls Duglass, Nātans Leins. Arī slavenajam leļļu Mapetšovam saknes ir “O’Nīlā”.

AP: Tomēr pašam Jūdžinam O’Nīlam ir būtiskāks sakars ar netālo Ņulondonu – viņa tēva mājā izveidots dramaturga memoriālais muzejs. Protams, kā ikviens šāds muzejs, arī šis ir maz apmeklēts, tomēr, lai izrādītu cieņu O’Nīlam, katru gadu viņa dzimšanas dienā šeit notiek īpaši Amerikas teātra profesionāļu veidoti O’Nīla lugu fragmentu iestudējumi.

LG: Vērtīgāks par šiem formālajiem pasākumiem laikam gan ir fakts, ka pilna teātra pasaule ar “O’Nīlistiem”, kurus tieši tā arī sauc – “O’Nīla dramaturgs, aktieris, režisors”. Salīdzinājumam, - ko saprotam ar, teiksim, “Blaumaņa aktieri”? Vakardienu, šodienu, ko vēl? “O’Nīlists” – tā vienmēr ir rītdiena.

Rakstīt atsauksmi