Viedokļi

12. oktobris 2015 / komentāri 0

Teātris, kurā nav augsto un zemo žanru

Pateicoties Jūdžina O’Nīla Teātra centra uzaicinājumam, dramaturgam Laurim Gundaram un aktrisei un producentei Annai Putniņai šī gada septembra beigās – oktobra sākumā bija iespēja viesoties ASV. Kroders.lv sarunā šoreiz par Ņujorkā redzētajām izrādēm.

 

Lauris Gundars: Redzējām piecas ļoti dažādas izrādes – divas Brodvejā, divas “off“ Brodvejā, kā arī leļļu kabarē viesizrādi Barišņikova mākslas centra zālē. Lūdzām O’Nīla Teātra centra ļaudīm ieteikumus – kuras no pašlaik Ņujorkā spēlētajām izrādēm mums būtu vērts redzēt. No pieciem nosaukumiem izdevās noskatīties trīs. Vispirms laikam vērts censties raksturot kādu kopēju iezīmi. Šķiet, augsta aktieru meistarība.

Anna Putniņa: Jā, tas nemainīgi visur. Ja par pārējo varam diskutēt, tad šis ir pamatīgs iemesls, lai vispār dotos uz teātri Ņujorkā un neviltos: aktieri vienmēr gandarīs. Tas priecē, īpaši ņemot vērā ļoti augstās biļešu cenas.

LG: Par Brodveju. Divas izrādes – mūzikls un dramatiskā izrāde. Abas, protams, vairāku Tonija balvu laureātes: citādas tur tās spēlēt ilgstoši vispār nebūtu vērts – biļešu ienākumi ir gandrīz vienīgie šī teātra segmenta pastāvēšanas pamati. Mūzikls “Prieka nams” (“Fun Home” - http://funhomebroadway.com/ ) šogad saņēmis sezonas labākā mūzikla Toniju, kā arī vēl četrus, par režiju, labākā libreta un mūzikas veikumu ieskaitot. Turklāt tas tiek reklamēts visai ambiciozi – “Nevis vienkārši jauns mūzikls. Jauna veida mūzikls.”. Esot visai piesardzīgiem pret tik skaļiem vārdiem, tomēr beigu beigās bija jāpiekrīt – guvums bija negaidīts un neparasts.

AP: Nekur teātrī gan nespējām gūt kaut īsu satura atstāstu. Toniju birums laikam paredz, ka šādi jautājumi ir lieki. Mūzikla sižets – jau pieaugusi meita stāsta par savu ģimeni, pašnāvību izdarījušo tēvu un ar to saistītām dzīves paskarbajām sakarībām. Meita ir karikatūriste, pēc kuras zīmējumiem un prototipa veidots librets. Viņa ir lesbiete. Viņas tēvs gejs. Tēvs visu mūžu ir slēpis savu orientāciju, tā sagraudams ģimeni un pats sevi, viņa, turpretim, ātri apjautusi savu citādību, tāpēc ir pat laimīga. Viņa atskatās uz savu dzīvi no bērnības, kādēļ šo lomu spēlē (un izcili dzied!) trīs dažādas aktrises reālajos vecumos. Ļoti pārliecinoši.

Skats no mūzikla "Prieka nams" // Publicitātes foto

LG: Iespējams, ka šāds sižeta pārstāsts varētu kādu darīt piesardzīgu – tematika “karsta”, pat nedaudz tā kā jau apvazāta gana virspusējos “idejiskos” gabalos. Tomēr šajā gadījuma ar patiesu gandarījumu bija jāsecina, ka jau pēc 15 minūtēm skepse plēn – stāsts ir patiess, īstenu pārdzīvojumu pildīts. Turklāt tajā nav ne miņas no sakarības – “tēva grēki atspēlējas paaudzēs”, kā varbūt varētu šādā raksturu kombinācijā sagaidīt. Jā, ir runa par paaudzēm, bet stāsts patiesībā ir par spēju dzīvot un izdzīvot bez aizspriedumiem, par spēju noticēt, ka vienīgi tava paša patiesā dzīve ir dzīvošanas vērta. Jaunā paaudze to iespēj. Nulle didaktikas, patiess apliecinājums. Tiesa, skaudrs apliecinājums, jo dzīve tādēļ nebūt nepaliek viegli dzīvojama.

AP: Neparasta Brodveja mūzikliem ir spēles vieta – teātris “Aplis kvadrātā” (“Circle In the Square Theatre”) ir pavisam neliels, ap 400 vietām, un spēles aplis patiesi ir iekļauts telpas kvadrātā: pa vidu. Tas nozīmē spēli nežēlīgā tuvplānā, arī dekorāciju specifiku – nekādu fonu. Mizanscēnas ir tik meistarīgas, ka nevienu brīdi nerodas sajūta, ka pret tevi spēlē ar muguru. Aktieru spēle niansēta, pat pieklusināta, dažbrīd vairs nemani, ka tas vispār ir mūzikls. Apbrīnojami piemēroti aktieri savām lomām – visās izrādes bija jūtams, ka ārējais veidols, tipāžs Amerikas teātrim ir ļoti svarīgs. Dažkārt pat šķita neticami, kā šāda atbilstība panākta. Te ir iemesls aizdomāties par studentu atlases kritērijiem – teātrim nevajag tikai izdreijātus skaistumkonkursu kandidātus.

LG: Šķiet, izskaidrojums ir pavisam vienkāršs – Amerikā aktieris nav nosacītais repertuāra teātra dzimtcilvēks. Izvēle ir gana plaša un patiesi kvalitatīva: konkurences dēļ aktierim nākas pierādīt savu varēšanu arvien no jauna katrā jaunā projektā.

AP: Tēva lomas tēlotājs ir Tonija balvas ieguvējs, visas viņam apkārt esošās sievietes bijušas Tonija nominantes.

LG: Teicama režija, īpaši ja ņem vērā arēnas tipa skatuvi. Maksimāli mērķtiecīgi izmantota skatuves mašinērija, gaismas. Bet galvenais – rūpīgi strādāts ar aktieri, lai uzrādītu, ka tas tiešām ir “jauna veida mūzikls”. Izrādē iestarpināta pat epizode, kurā tiek izsmieti bezproblēmu mūzikli, kādus tos standartā iedomājamies. Un kādi tie, protams, tiešām arī tiek spēlēti daudzos turpat blakus esošajos teātros. Starp citu, nosaukumam “Fun Home” šīs izrādes kontekstā ir visai paradoksāls skaidrojums – ģimenes tēvs ir bēru nama īpašnieks, kur ģimene arī dzīvo: no vārda funeral (bēres) nokrituši daži burti, radot visai pretējo fun (prieks). Ironiski, tomēr bez iesmiešanas.

Skats no mūzikla "Prieka nams" // Publicitātes foto

AP: Otrs Brodveja iestudējums – izrāde “Savādais atgadījums ar suni naktī” (“The Curious Incident of the Dog in Night-time” - http://www.curiousonbroadway.com/ ) Atkal pieci Toniji, ieskaitot labākās dramatiskās izrādes un lugas titulu. Plus šo pašu autoru radītajam pirmiestudējumam Londonā septiņas Olivjē balvas. Un atkal centāmies, lai balvu birums nepadara mūsu skatu aizplīvurotu.

LG: Romāna dramatizējums nebija īpaši labs. Protams, skan vīzdegunīgi no manas mutes, tomēr šai reizē šāds apgalvojums balstās uz atšķirību starp labu iestudējumu, pēc kura dažkārt tiek vērtēta arī luga, un pašu tekstu. Vērtētājiem nav gadījies lasīt tekstu pirms izrādes vai nav bijusi iespēja abstrahēties. Tā gadās ne tikai Toniju dalīšanas komisijā. Te laikam būtu iederīgs “smailijs” ar piemiegtu aci.

AP: Iestudējums patiešām spēja apburt, īpaši galvenās lomas tēlotājs un scenogrāfija – tik mūsdienīgu un precīzi izmantotu nebija gadījies redzēt. Vienkāršā melnā plastikāta kārbā tiek uzburta fantastiska pasaule, kur debesis var būt gan augšā, gan apakšā, gan jebkur citur. Darbības vietas te mijas kā spriedzes kino. Tūkstošiem LED lampiņu, projekcijas, izbīdāmas konstrukcijas. Perfekta šī arsenāla izmantošana, kas dažkārt aizkustina pat bez aktiera palīdzības.

LG: Šeit laikam meklējama atbilde, kādēļ izrāde 1000vietīgā zālē tiek spēlēta jau otro sezonu. Nē, protams, arī stāsts nav slikts, balstīts uz bestsellera grāmatu. Sižets: kāds ļoti apdāvināts pusaudzis, kas brīvi izprot vissarežģītākās matemātikas formulas, nekādi nespēj apjaust visvienkāršākās dzīves īpatnības, jo formulās, iepretim ikdienai, taču neviens nemelo. Dzīvošana saskaņā ar tīru sirdsapziņu viņam vēršas ļoti dramatiska, dažbrīd pat traģiska. Precīza dramaturģiska formula, kurā diemžēl tiek izmantoti pārlieku tieši kairinātāji – zāle, piemēram, aizkustinājumā nokunkstas vien, kad tuvāk finālam tiek uznests dzīvs kucēns. Tas aizstāj neizstrādātā stāsta konsekvences. Aprēķins, kuru ierindas skatītājs nemana, nevēlas manīt, bet kas stipri primitivizē godam iecerēto vēstījumu.

Skats no izrādes “Savādais atgadījums ar suni naktī” // Publicitātes foto

AP: Jā, ja ne stāsta neveiklība, dažkārt pat vienveidība, jo nojaust, ka pusaudzis ir „savādāks”, nevis vienkārši slims, izrādē nevar. Tas ir jāizlasa programmiņā. Tomēr ļoti laba izrādes kustību partitūra – tā strādā kā Šveices pulkstenis. Vien profesionālis mana, cik iestudējumā ieguldīts pūļu, amata zināšanu un disciplīnas, ko nosaka tā pati scenogrāfija. Aktiera darbs dažbrīd lielā mērā pakārtots scenogrāfijai, tomēr – meistarība ir pietiekoša, lai skatītājs to pat nenojaustu. Laikam gan jāsaka, ka teicama režija.

LG: Šai ziņā kā pretmets minama viena no “off” Brodveja izrādēm, uz kurām mums norādīja “O’Nīlisti” – “Roundabout” teātrī izrāde “Meli līdz kaulam” (“Ugly Lies The Bones”- http://www.roundabouttheatre.org/Shows-Events/Ugly-Lies-The-Bone.aspx ). Luga tikusi izstrādāta līdz profesionāla lasījuma veidolam O’Nīla Teātra centra vasaras dramaturgu konferencē, visiem paticis. Diemžēl režija ir ļoti neveikla, kas gandrīz pilnībā iznīcina lugas teksta kvalitātes.

AP: Minējām, ka aktieri visās izrādēs bija teicami, arī šeit. Tomēr noticis tas, kas nereti teātrī notiek, kad aktieris nav saņēmis no režisora precīzas norādes par savu spēlējamo raksturu - tas tiek veidots spilgta tipāža formā, bez seguma, kas šeit noslāpēja galvenās varones patiešām labo spēli. Mazā zālē šāds spēles stils bija par „stipru”.

Skats no izrādes “Meli līdz kaulam” // Publicitātes foto

LG: Luga pieskaitāma “aktuālo tēmu” lauciņam. Vairākkārt Afganistānas misijās pabijusi ASV armijas kareive atgriežas mājās apdegusi un salauzta gan pārnestā, gan burtiskā nozīmē. Tomēr šīs traumas izrādās pat mazāk sāpīgas par nespēju saprasties ar sabiedrību, kurā viņa pietiekami labi iepriekš dzīvojusi. Viss mainījies gan viņā pašā, gan apkārtnē. Jaunā sieviete meklē atdzimšanas ceļus, kas nebūt nav vienkārši. Beigas nosacīti laimīgas. Neskatoties uz minēto režijas neveiksmi, izrādes skatītāji sēž stipri iespringuši – tos acīmredzami uzrunā savas valsts aktualitātes, viņiem ir kādas noklusējuma vērtības, kas mums vien teorētiskas. Neaizkustina nemaz, teātra lāgā nav. Ir publicistisks vēstījums. Un izniekots oriģināldramaturģijas potenciāls.

AP: Man tomēr bija būtiskas iebildes arī pret pašu lugu. Vairāk tā izlikās gatavota pēc „sabiedrības problēmu risināšanas paraugreceptes”. Un vienlaikus tomēr jāatzīst, galvenās lomas tēlotāja veic gandrīz vai varoņdarbu. Strādājot vienatnē ar maksimālu atdevi, bez partneru atbalsta. Bija ļoti žēl. Tajā pašā laikā tā bija viela pārdomām – kāpēc gan izteikti nekomerciālā projektā režija ir par vairākām pakāpēm vājāka?

LG: Otras nosacīti nekomerciālas izrādes – Viljama Šekspīra “Sapnis vasaras naktī” iestudējuma sakarā “off” Brodvejā ( http://www.pearltheatre.org), kas arī mums tika ieteikts kā pietiekami svaiga režijas piegājiena piemērs, sajūtas bija citas. Jā, patiešām kvalitatīva režisora domāšana un labs īstenojums, tomēr mūspusē šādu piegājienu par svaigu saukt neklātos. Lugu tukšā skatuvē izspēlēja pieci aktieri, ik brīdi mainot lomas. Ļoti artistiski, tiešā raidījumā, bez ceturtās sienas, kā tas Šekspīra darbos arī paredzēts.

AP: Asprātīgi, tehniski ļoti sarežģīti, bet tajā pašā laikā izcili viegli un smieklīgi. Acīmredzams, ka radošajai komandai bijis ļoti interesants mēģinājumu posms, kurā dzimuši neskaitāmi atradumi.

LG: Tas gan arī šad tad lika skatītājam pagurt – spēlētāju aizrautības virpuļos režisors bija piemirsis, ka lugas materiāls sniedz ne tikai atrakciju iespējas, bet arī pietiekami lielu potenciāla līdzpārdzīvojuma un aizkustinājuma apjomu.

Skats no izrādes "Sapnis vasaras naktī" // Publicitātes foto

AP: Tā gan bija pārpārēm piektajā redzētajā izrādē – ļoti rupjā marionešu kabarē izrādē ar vecuma ierobežojumu 16+. Leļļu radītājs, izgatavotājs, izrādes autors un režisors, visu aptuveni 30 lomu spēlētājs, dziedātājs un spožs improvizators viens cilvēks – kanādietis Ronijs Burkets ( http://www.thedaisytheatre.com/ ).

LG: Gandrīz absolūtais teātris ar lielo burtu – visa spektra izpausmes uz skatuves un pat visneiespējamākie emociju līkloči skatītājos. Tieši šai dienā lasījām, ka Latvijā uzšūmējies kāds rupjo vārdu skandāls. Kaut izrādes leksika ir ekstrēmi rupja pat biezādainajiem, tomēr es laikam gan Latvijā atļautos noņemtu 16+ atzīmi – izrāde spētu radīt patiesu katarsi nepieradušās dvēselēs, kas mirklī jebkuram liktu sakautrēties par savu puritānismu, apjaušot, cik nosacīts un lieks ir vārds, ja dvēsele ir patiesa, sāpju un īstenas mīlestības pilna.

AP: Pēc homēriskiem smiekliem divu stundu garumā skatītājs tika aizkustināts līdz sirds dziļumiem, masveidā saraudināts, un šīs asaras bija īstas. Par eksistences brīnumu un laimes nosacītību, kas tik svarīgi mums ikvienam.

LG: Spoža pieredze, ko spēj dot brīnumainais, neierobežotu iespēju pilnais leļļu žanrs. Kuru mēs Latvijā joprojām cenšamies tīt autiņos un barot ar pudelīti, neveicinot patiesas mākslas faktus. Protams, nedomāju, ka izrādes veiksmes pamatā ir nenormētā leksika, nepārprotiet, biedri puritāņi.

AP: Arī es izrādes laikā ik pa brīdim iedomāju par mūsu leļļu teātra aktieriem, kuru varēšana un meistarība ir gandrīz līdzvērtīga. Varu vien piebilst, ka šis teātris nāk no ASV kaimiņvalsts Kanādas, kurā ir pilnīgi cita, Latvijai tuvāka teātra finansējuma sistēma – fondu finansējums. Nojaušams, ka Ronija Burketa teātra atbalstītāji nav bēdīgi par iznākumu: izcilas kritikas, spožas viesizrādes divu gadu garumā.

LG: Kam pamatā ļoti dabiska teātra substances, tā jēgas un nepieciešamības izpratne. To laikam varējām teikt par gandrīz visiem šajās dažās dienās Ņujorkā redzētajiem iestudējumiem. Šeit uzrādās vispārzināmais – teātris nav skaldāms kādos zemajos jeb Latvijā arī t.s. “haltūras” žanros, kuriem pretī liekami “augstās mākslas” piemēri. Esam pieradinājuši sevi bieži vien tā domāt, tomēr auglīgāk ir zināt, ka viss ir vērtīgs, ja to dari aizrautīgi, atrodot ikvienā materiālā iespēju īsti un jēgpilni uzrunāt savu skatītāju. Formula ir vienkāršāka par vienkāršu. Un tā strādā.

Skats no Ronija Burketa izrādes "Margrietiņu teātris" // Publicitātes foto

 

Braucienu daļēji atbalstījis Valsts Kultūrkapitāla fonds.

 

Rakstīt atsauksmi