Sataustīt un uzgleznot
Tā šķiet likumsakarība, ja divu gleznotāju meita turpina iet pa mākslas ceļu. Arī Helēnas un Ivara Heinrihsonu meita Anna pēc Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolas absolvēšanas stājas Latvijas Mākslas akadēmijas gleznotājos. Taču – netiek uzņemta. Ir gads pārdomām, un Anna strādā vīriešu apģērbu veikalā Kr. Barona un Lāčplēša ielas stūrī. Ne jau par mākslinieci vai dizaineri - viņa ar trafareta un apgrieztas otiņas palīdzību krāso cenas. Tad, izmantojot laiku, kad veikala priekšnieks kaut kur tālāk aizbraucis, izdomā, ka varētu uztaisīt apvērsumu, un uzraksta visas cenas bez trafareta, ar roku. Un vēl noformē vienu skatlogu. Ir pavasaris un logā parādās auseklītis, uz kuru kāsī „lido” krekli. Ļoti teatrāli, vai ne?! Pēc šī gājiena viņu atlaida…
Nākamajā gadā Anna iestājas scenogrāfos. Pēc LMA absolvēšanas spilgtākie darbi top sadarbībā ar režisoru Mihailu Gruzdovu un scenogrāfu Andri Freibergu Dailes teātrī, veidojot kostīmus „Mīlulim” un „Precībām”. Beidzamos gados teātrī Anna Heinrihsone strādā visai intensīvi, bet patlaban noslēgumam tuvojas viņas jaunākais darbs iestudējumā „Lilioms”, kam Nacionālajā teātrī pirmizrāde gaidāma aprīļa beigās.
Dita Eglīte: Kad Maskavas Dailes teātrī skatījos Viestura Meikšāna iestudētās „Krečinska kāzas”, kam veidojāt kostīmus, vērojot Ļidas lomas atveidotāju Natašu Švecu, man šķita, ka tā esat jūs… Vēl tagad nesaprotu, vai esat vizuāli līdzīgas, vai viņas kleitās spēcīgi jaušas jūsu stils, vai aktrises rudās parūkas dēļ…
Anna Heinrihsone: Kad iepriekšējā sezonā šajā teātrī kopā ar Viesturu strādājām pie „Kareņina”, es šo aktrisi vēl nepazinu. Reiz gāju pa koridoru garām apkopējām. Pasveicināju viņas (šajā teātrī ir tāda laba tradīcija savstarpēji sveicināties visiem – pazīsti, nepazīsti, ar jebkuru) un, aizejot aiz stūra, dzirdu, ka viņas savā starpā: „Eto kto bila, Nataša Švec?” [i]…
D.E.: Tātad tomēr esat nedaudz līdzīgas arī…
A.H.: Kad kaut ko taisi, tu jau spoguļojies visos savos varoņos. Es kaut kā vienmēr identificējos. Savādāk jau emocionāli to konstrukciju nemaz nevar uzbūvēt. Arī pēc tam, pirmizrādē ir vēlme apģērbties līdzīgi varoņiem.
D.E.: Runājot par specifiskajām zināšanām, kas nepieciešamas kostīmu māksliniekiem teātrī: vai iespējams iemācīties, saprast – kā uz skatuves „strādās” krāsas, audumi, faktūras?
A.H.: Varbūt ir kādas augstskolas, kurās iespējams apgūt arī šādas zināšanas. Taču, kad es mācījos LMA scenogrāfos, par kostīmiem mums vispār neko nemācīja. Vairāk domāšana tika virzīta uz vispārējo. Kas gan patiesībā ir visai ekskluzīva lieta – jo pat, ja nestrādā tieši teātra vidē, vienalga tu iegūsti spēju redzēt visu kopskatā nevis detaļās. Svarīgas, protams, ir arī detaļas. Tā ir tā saucamā Freiberga skola: „no kā kaut kas sākas un uz ko tas ved”.
Bet runājot par detaļām… Faktūrai patiešām ir liela nozīme. Un nozīme ir arī pieredzei. Esmu pirkusi auduma gabalus, likusi uz manekena, skatījusies, kā stāv… Jo ir jāsaprot, kā audums uzvedas. Visi triki slēpjas faktūrā, šķiedrā… Un tas tiešām ir tik interesanti, man tā patīk čamdīt audumus…
Un arī vecums un pieredze šajā profesijā nāk tikai par labu. Kaut vai ar aktieriem strādājot – tevi galvā vairāk ņems tad, ja būsi cienījama dāma… [Anna ironiski pasmaida - D.E.]
D.E.: Vai ir gadījies, ka ierosmi radošajā darbā dod arī konkrēts audums, materiāls?
A.H.: Ja tam varētu atvēlēt pietiekami daudz laika... Parasti izstrādei tā ir ļoti maz. Kad aktierus ieraugu jau mēģinājumos, bieži saprotu, ka tagad kostīmus taisītu pavisam citādi. Lielākoties visi radošajā komandā sāk no nulles, no viena punkta. Tad tik jāskatās uzmanīgi, lai ceļš visiem sakristu. Vismaz apmēram.
Bet ja, piemēram, kostīmu veidošanu varētu balstīt uz faktūrām, vispirms ietu uz veikalu, lai saprastu, ko vispār tur var dabūt, kādā virzienā varu domāt…
D.E.: Vēl jau jārēķinās ar režisoru, scenogrāfu, aktieriem…
A.H.: Bet nevar arī pazaudēt savu ideju…
D.E. Ar ko parasti iestudēšanas procesā sākas kostīmu mākslinieka darbs?
A.H.: Režisors pasaka virzienu, un tad (vismaz es) pagaidu, kad kaut ko jau ir uztaisījis scenogrāfs – lai es zinātu, kāda būs telpa, kāda vadošā krāsa tajā... Jo pati telpa arī diktē zināmus noteikumus. Bet tas, ko man nevar atņemt ne režisors, ne aktieris ar vēlmēm vai aizrādījumiem, ir iespēja ar kostīmiem it kā gleznot telpā. Tā ir mana lielākā bauda teātrī. Vajadzīgo efektu bieži var panākt vien ar krāsu un faktūru, citreiz pat šķiet, ka nav ko tur vispār modelēt…
D.E.: Jūs nereti esat bijusi arī iestudējumu scenogrāfe.
A.H.: Man joprojām ir gandarījums par iestudējumu „Kopenhāgena” Jaunajā Rīgas teātrī. Tur viss kopā labi saslēdzās – scenogrāfija, kostīmi, mūzika un režisores Ilzes Olingeres dedzīgums. Strādājām visi kopā kā vienā elpā, kā vienā dūrītē.
D.E.: Esat strādājusi ar daudziem un dažādiem režisoriem – arī ar Mihailu Gruzdovu, Indru Rogu, Oļģertu Kroderu, pēdējos gados ar Viesturu Meikšānu…
A.H.: Un tas man arī ļoti patīk. Jo katrs strādā citādāk. Piemēram, Indrai Rogai katram iestudējumam ir sagatavots vesels albums – viņa visu izrādi salikusi no šifrētiem zīmējumiem, visu pa ainām, pārdomāti jau no paša sākuma, jau uz pirmo mēģinājumu… Savukārt cits režisors visu būvē tikai uz skatuves.
D.E.: Vai bērnībā ar lellēm daudz dzīvojāties?
A.H.: Nē. Lai gan paps man uztaisīja saliekamu dzīvokļa maketu – detaļās smalku, ar visiem lodziņiem, karnīzēm. Tā bērnībā bija mana mīļākā nodarbe, es pilnīgi tvīku tajā sajūtā – ka esi šajā telpā, ka redzi to mazāku. Taču nekad neesmu uzskatījusi, ka tas bijis stimuls pievērsties teātrim.
D.E.: Kā jūsos sadzīvo gleznotāja un kostīmu māksliniece?
A.H.: Varētu to noformulēt tā, ka arī uz skatuves es gleznoju, tikai – ar aktieriem. Ir gadījies, ka, strādājot pie izrādēm, tēmas sakrīt ar idejām, ko vēlos tobrīd gleznot. Piemēram, kad Otari Bagaturija 2009. gadā Valmierā gandrīz tikai ar vecākās paaudzes aktieriem iestudēja „Karalis Līrs nabagmājā”, paralēli acu priekšā man bija vecvecāki. [2010. gadā bija skatāma Annas Heinrihsones personālizstāde „Vecums” galerijā „Māksla XO”– D.E.]
Faktūras – tas mani fascinē, tur var pētīt un pētīt. Kad skicēju, man līdzās ir arī kaste ar audumu paraugiem. Lai saprastu auduma vai ādas krokas, ar fotogrāfijām vien nepietiek, tad ņemu audumus.
D.E.: Kas ir labākais kostīmmākslinieka profesijā?
A.H.: Vispār profesija ir izcila. Brīnos pati par savu gudrību, ka izvēlējos šo profesiju [sirsnīgi smiekli- D.E.]. Te viss ir kopā, ar sākumu un beigām. Turklāt jebkurš process sākas ar pilnīgi radošu darbu – sēdēt, meklēt un būt tikai ar sevi. Es ne tikai izlasu lugu. Man vajag saprast vairāk, meklēju papildu materiālus. Pēc tam seko zīmēšana, kas trenē roku. Kaut uzzīmēt pāri par 100 skicēm fiziski ir grūti. Tad seko posms, kurā notiek darbs ar cilvēkiem (arī aktieriem), materiālu meklēšana, veikalu periods. Tas varbūt psiholoģiski ir grūtākais periods, jo bieži esmu kā buferis „radīšanas histērijā”. Un tad tas viss beidzas uz skatuves ar pirmizrādi. Turklāt beidzas! Es nekad neskatos savas izrādes vēlāk.
Par „grūtībām” var runāt arī tad, ja ir izrādes par mūsdienām (kā „Crazy” Valmierā, par alternatīviem jauniešiem). Tad nepieciešams pirkt kaut ko gatavu un radošais moments izkrīt. Valmierā nav iespējams neko nopirkt, staigāju pa veikaliem Rīgā, braucu uz teātri kā no poļu tirgus ar milzīgām somām, pie sevis prātojot – ar ko gan es nodarbojos…
D.E.: Bet ar rezultātu taču visi bija apmierināti.
A.H.: Jā, jā. Izrāde vairs nav repertuārā, bet aktieri vēl tajās drēbēs staigā pa teātri. Vispār viens no nesamākslotākajiem komplimentiem ir brīžos, kad laikošanā aktrise grozās pie spoguļa un saka: „Kad izrādi noņems, es šito atpirkšu” vai „Es arī šitādu gribu”…
Arī manā garderobē nereti (bet nejauši) ienāk kādi apģērbi no veidotām izrādēm. Piemēram, Valmieras iestudējumā „Karalis Līrs” beigās Riharda Rudāka Līrs uznāk garā vienkāršā trikotāžas kleitā. Ne līķautā, bet būtībā – kails. Ar bailēm rādīju Rudākam, ka esmu paredzējusi it kā kleitu. Taču viņš nešauboties akceptēja. Pie sevis nodomāju – cik labi, ka tā…, mazums kā varēja reaģēt. Pēc tam Rīgā gāju meklēt kaut ko sev pirmizrādei. Ieeju veikalā un skatos – tieši tāda Līra kleita, tikai melna.
Cits stāsts savukārt ir par senāku iestudējumu – Inta Sedlenieka „Spalvām” Dailes Kamerzālē. Es apzināti uzzīmēju skici ar vecu panēsātu vīriešu mājas frotē halātu. Zināju, ka manam papam tāds ir. Tik ilgi nēsājis, mīļš un žēl mest ārā. Bet mamma jau neļauj vairs vilkt. Tieši tādu uzzīmēju. Skiču pieņemšanā man, protams, jautā – kur mēs tādu ņemsim?!
D.E.: Kuras uzskatāt par dullākajām idejām, kas realizētas teātrī?
A.H.: Liekas, tas vēl priekšā. Kad man kaut ko tādu kādreiz ir gribējies, tad scenogrāfs vai režisors saka: labi, bet ko es ar to visu darīšu?... Un es jau arī saprotu, ka kostīmmākslinieka darbs nevar būt pašmērķīgs.
Man bija sens sapnis aktierim uz galvas uzlikt kasti. Tādu kostīmu paredzēju Mārim Liniņam Jaunajā Rīgas teātrī iestudējumā „Dzīres mēra laikā”. Dažiem bija ragi, Mārim – kaste. Man šķita, ka tas izskatīsies tik maksimāli skumīgi… Un viņam arī nebija pretenziju. Taču jābūt arī tādam aktieriem, kas gatavs upurēt savu seju kopējai idejai. Laikam šī kaste ir pats trakākais…
Rakstīt atsauksmi