„Homo Novus” dienasgrāmata. III
Piezīmes uz festivāla „Homo Novus” programmas malām. 17.09.13.
Uztvere ir dīvaina padarīšana. Tieši šobrīd, mokoties nu jau pelēka rudens atnesta vīrusa valgos, no Homo Novus pēdējā cēliena atmiņā uznirst Monikas Pormales Istaba ar skatu. Bezgala skaistas un tikpat nolaistas Briāna ielas savrupmājas – pils veranda, kuras centrā nolikts pīts atpūtas krēsls. Kā filmās. Netīrumi saslaucīti telpas stūros, zem plašajiem logiem vīd caurumi, kurus reiz aizpildījuši tagad izlauztie un droši vien notirgotie čuguna radiatori. Klusums. Bet uzlieciet austiņas, kas piekabinātas krēslam un… telpa pielīst ar maigu, trauslu klaviermūziku. Nav nekā cita – tikai māksla, miers, saules pieliets aizaudzis dārzs aiz grandiozajiem logiem un kondicionieris, kas ar mehānisku troksni dveš ledainu aukstumu. Kā, citējot Fjodoru Dostojevski, raksta M. Pormale – pārāk ideāli, tāpēc nežēlīgi…
Tā paša vīrusa dēļ šī, protams, vairs nav festivāla dienasgrāmata. Mirklīgu iedvesmu nomaina intelektuālākas pārdomas, jaunatklājēja prieka vietā nāktos stāties pavēsai analīzei. Tas bija labs, tas ne pārāk… Bet negribas. Uzskatīsim, ka atmiņa ir mirkļa māsa, un es dalīšos savā priekā par pavisam negaidīto un necerēto HN2013 noslēgumu.
Tā sagadījies, ka mani pēdējie festivāla iespaidi ir arī spilgtākie – proti, tā ir latviešu mākslinieku daudzbalsība Homo Novus skaisti apdzīvotajā Briāna ielas savrupnamā. Ēkai vien būtu iespējams uzrakstīt mīlestības vēstuli. Ļoti skaista, ļoti nolaista, šķiet, nejaušību dēļ vien nesagruvusi. Jo vairāk klīstat pa atsevišķajām istabiņām, kurās iekārtojušies dažādi latviešu mākslinieki, jo vairāk pārņem sajūta, ka ēka eksistē it kā ārpus laika un telpas. Varbūt tā vispār ir tikai mākslas tēls – pārvietojas, teiksim, no vienas mākslas filmas, gleznas vai izrādes uz otru. Kā arhetips. Kā zīme mākslai, kas rodas drupās. Uz drupām. No drupām. Drupu dēļ.
Par to, ka māksla patiesi ir pēdējā humānā telpa arī sabiedrībai kopumā, aizdomāties liek divi Homo Novus jauniestudējumi – Pētera Krilova Galdnieks un klusums un Valtera Sīļa Operācijai Irākas atbrīvošana – 10 gadi!. P. Krilovs veidojis iestudējumu par latviešu koktēlnieku Miķeli Pankoku viņa pēdējos dzīves gados – psihiatriskajā slimnīcā Šveicē. Briāna ielas savrupmājas palielā telpā izkārtoti koka soli, uz kuriem sasēžas skatītāji. Telpas vienā galā stuka eņģelīšiem rotātas durvju ailes priekšā – liels ēdamgalds. Pēteris Krilovs izved priekšā sievieti ārstes halātā – izrādē piedalās psihiatre, kas īsi nolasa Pankoka slimības vēsturi, komentē diagnozes specifiku. Režisors īsi iepazīstina ar spēles noteikumiem, sakot, ka izrāde notiks „par tik, par cik skatītāji paši uzdos jautājumus”. Abi apsēžas skatītāju rindās. Spēles telpā ienāk Andis Strods.
Aktiera eksistences veids lomā pārsteidz. A. Strods vienlaikus spēlē un nespēlē Pankoku, respektīvi, atrodoties ļoti tuvu (aktieris stumj ratiņus ar netīriem traukiem un palielu bļodu to mazgāšanai gar skatītāju rindām, sasveicinoties, ieskatoties acīs) viņš absolūti neveido kontaktu ar publiku, vienlaikus spējot radīt iespaidu, ka aiz pussaprātīgajām acīm ar dzelžainu gribasspēku savaldīts nemiers, kam izlauzties neļauj vien fanātiskā uzticība ārējām formām, sistēmām, noteikumiem. Apmēram divdesmit minūtes aktieris stundu garajā izrādē, uz skatītājiem pat nepaskatīdamies, mazgā traukus. Zālē kāds uzdod jautājumu. Neizlikšos, ka atceros – kādu. Droši vien ko tik nozīmīgu un familiāru kā Miķeli, par ko Tu domā. Lai gan… ko tad arī varētu pajautāt? Bet spriedze skatītāju pusē pakāpeniski ir nobriedusi līdz mirklim, kad klusums kļūst nepanesams, to nepieciešams pārtraukt. A. Stroda Pankoks neatbild. Kāds pēc ilga klusuma brīža jautā vēl ko tādā pašā garā. Pankoks atkal neatbild. Pieiet pie loga un nosaka: „Cik neglīta māja. Pelēka.” Viss. Pēc apmēram četrdesmit minūtēm A. Strods atsveicinās un aiziet. Iestājas klusums, turklāt absolūts, jo spēles telpā jau vairs nav cilvēka, kas varētu to pārtraukt.
Otrkārt, sajūsmina P. Krilova atļaušanās, rotaļīgais miers un pārliecība, ar kādu tiek lauzts teātra rāmis. Dzīvs, topošs teātris. Runa jau nav par to, cik tuvu aktieris nonāk skatītājam, kādu materiālu režisors izvēlas, kādā telpā iestudē. Būtiski, cik viegli, bez jebkādas pretestības te salūzt dramatiskā teātra rāmis, izstumjot darbības centrā skatītāju. Ne mazākā mērā kā izrāde par mākslinieku vai prāta trauslajām robežām, Galdnieks un klusums liek domāt par teātri – par to, kā tas veido nozīmes, kā panākt, lai skatītājs patiesi, ne tikai formāli ir mākslā klātesošs, par kaut kādu dvēselisku teātra kvalitāti varbūt, kas, ak, pārsteigums, rodas askētiskā vienkāršībā, ne liekvārdīgi uz skatuves „sakrautos” efektos.
Arī V. Sīlis uzrunā ar to pašu – ar izaicinošu vienkāršību, lakoniskumu un pārliecību. Varbūt var teikt – arī atļaušanos, ja tā var nosaukt mākslinieka dabiskā egoisma atcelšanu, nepieliekot iestudējumā klāt nevienu lieku vārdu vai zīmi, lai izceltu sevi, bet ļaujot runāt ļoti spēcīgajam materiālam pašam. Arī tas ir sava veida klusums. Klusums, kurā var dzirdēt sevi.
Pirmais, kas V. Sīļa iestudējumā piesaista uzmanību, ir grīdas seguma trūkums. Izplēsto dēļu vietā – tādiem kā izdedžiem noklāta nelīdzena virsma. Pie sienām izkārti uzskates materiāli – Gvantanamo spīdzināšanas ainas, miruši un sakropļoti civiliedzīvotāji, tabulas ar datiem par nogalinātiem, ievainotiem utt. Ir jāpieliek diezgan lielas pūles, lai uz attēliem neskatītos. Galu galā – arī vienreiz redzēti, tie nepatīkami iespiedušies atmiņā kā uzmācīgs pierādījums tam, ka prātam neaptveramas šausmas patiesi ir notikušas. Tomēr šie attēli tur ir, un to eksistenci izrādē jūt tāpat kā kolektīvā apziņā. Var jau teikt, ka tas ir didaktisks paņēmiens, kam ar teātri ir maz kopīga, vai ka Operācijai Irākas atbrīvošana – 10 gadi! iedarbojas uz skatītāju ne caur mākslas, bet gan dzīves matērijām. Man tomēr liekas, ka V. Sīlis šai gadījumā ir izdarījis varbūt vienīgo patiesi politiskam teātrim iespējamo izvēli. Jo vārdi taču ir miruši. Tie nespēj satraukt, uzrunāt, rosināt.
Vārdi ir trešais V. Sīļa izrādes elements, un tie ir divējādi. Ir vārdi, kas neko nemaina, un ir vārdi, kas maina visu. Izrādes „dzīvais plāns” ir aktrise Inga Tropa, kas, ģērbta lietišķā kostīmiņā, decenti norunā runu, ar ko pirms desmit gadiem pie Saeimas vērsās toreizējais ministru prezidents Einārs Repše, pamatojot, kādēļ Latvijai jāatbalsta sabiedroto iebrukums Irākā. To, kā viņš runāja, es atceros no 2003. gada. Runāja slikti, runa likās rakstīta ar kreiso kāju, vārds uz vārda virsū neturējās, bet tam jau arī nebija nekādas nozīmes. Daudz interesantāk bija skatīties plenārsēžu zālē sēdošo sejās.
Izrāde sākas un beidzas ar neitrālā tonī pasniegtu informatīvu ierakstu – Saeimas balsojuma protokolu. Tāds un tāds, tāda un tāda partija, par. Tāds un tāds, tāda un tāda partija, pret. Pret, protams, mazāk. Par, protams, mūsu karjeras politiķi. Viss taču zināms, bet pārņem klusa, mierīga bezcerība. Mēs vēl kādu brīdi sēdējām, mamma man blakus klusu raudāja, un es domāju, ko varētu mierinošu pateikt. Nekā jau nav. Sirdsapziņa, mugurkauls, ētiska stāja mūsdienu Latvijā un varbūt ne tikai te, ir pārāk skaļi vārdi. Varbūt tiešām pēdējais cilvēciskais pieskāriens, kas mums vēl atlicis, ir spēja kopīgi paklusēt. Paldies, ka ir, ar ko.
Rakstīt atsauksmi