Dita Jonīte

Teātra kritiķe

Teātrim pa pēdām II

8. septembris

Vakar Dirty Deal Teatro skatījos “Gruzona ehinokaktusu”. Grūti identificēties ar izrādes autoru (režisors, dramaturgs Mārcis Lācis, dramaturgi Anete Konste, Edmunds Frīdvalds) radīto intonāciju, kas uzlādēta ar vīrieša aizvainojumu attiecībā pret sieviešu pāridarījumiem un melnu ironiju psihoterapijas virzienā. Atsevišķas teksta epizodes patiešām ir asprātīgas, un, iespējams, drukātā veidā būtu līdzvērtīga izklaides lasāmviela, kādu pa laikam var sastapt kaut vai blogu vietnē klab.lv (starp kuras autoriem ir arī A. Konste), kur ar patiku izlasu pilnīgi visu. Jo teksts uzrakstīts viegli, asprātīgi, melni, dzēlīgi un iluzori neobligāti. Taču izrādē kopumā rodas izjūta, ka gribējies pateikt “viskautko” un pēc iespējas atraktīvāk, tomēr kaut kas pietrūcis. Vai arī grūti bijis atmest to, kā par daudz. Piemēram, pati par sevi absolūti brīnišķīga ir multeņu varoņu analīze, taču izrādes formātā Uzpirkstenītes un  Cūciņas psihotipa “atmaskošana” izskatās pēc iespraustas anekdotes. Laikam man šajā melnajā humorā pietrūka viegluma. Varbūt tāpēc, ka problēmas, par kurām izrādē tiek runāts, autoriem ir pārāk personīgas?

Brokastojot noskatos “100 g kultūras. Personība” raidījumu par Ojāru Rubeni. Gandrīz katru reizi, skatoties šīs rubrikas raidījumus, jūtos gandarīta. Tas ir apbrīnojami, kā portretu veidotājiem izdodas savus varoņus pietuvināt tik ļoti, ka spēju ekrāna stāstam pieslēgties absolūti un emocionāli. Arī šoreiz. Noticu un izdzīvoju visu, ko Ojārs Rubenis atļaujas atklāt. Un ir tik būtiski, ka arī par nepatīkamo tiek gan jautāts, gan runāts. Paldies portreta autoriem Dairai Āboliņai un Agitai Cānei-Ķīlei.

Arī es dzīvē esmu izjutusi, kā no Ojāra Rubeņa staro mīlestība pret savu darbu. Azartu dzīvot un strādāt nevarēja nejust arī senajos raidījuma “Labvakar!” laikos, kad uz “trim gudrajiem” skatījos kā uz īsteniem jaunās dzīves iedvesmotājiem.  Varbūt kaut ko no tā pilnīgi noteikti juta Helēna Demakova, iedomājoties par Ojāru Rubeni kā Nacionālā teātra vadītāju? Pirms padsmit gadiem kāda no vidējās paaudzes vadošajām aktrisēm, apzinoties krīzi Nacionālajā teātrī, teica – tas ir zemākais punkts, kur vispār var būt, zemāk mums vairs nav, kur grimt. Pēc tam, kad direktora amatam tika apstiprināts Ojārs Rubenis, Nacionālais teātris ir audzis, izmainījies, veido aizraujošu repertuāru, ļauj eksperimentēt režisoriem un ir pilntiesīgi saucams par “jaudīgu mākslas māju”. Bez šī direktora daudz kas būtu citādi.

Vakarā – Lienes Gravas dejas izrāde “Tas, ko viņa neredz” Mūzikas namā “Daile”. Ļoti, ļoti interesē Lienes izrāde. Dramatiskajā teātrī pirmo reizi viņa strādāja kopā ar Kārli Krūmiņu iestudējumā “Mērfijs”, kurā kustību epizode trako mājas iemītniekiem bija sacerēta gana oriģināli un jēgpilni. Neikdienišķām būtnēm kustību partitūra tika veidota gan “Frankenšteinā”, gan “Ziloņcilvēkā”. Liela apjoma darbs tika ieguldīts, lai iekustinātu vērienīgo “Pīteru Penu” Dailē, utt. Dažu gadu laikā kustību režija veidota vairāk nekā desmit uzvedumiem. Bet vai ikviens horeogrāfs sapņo radīt pats SAVU teātri, kur tikai viņš ir galvenais “diriģents”. Taču pēc dejas izrādes aizdomājos, vai tikai šie intensīvie darba gadi teātrī arī Lienes dejas izrādi nav padarījuši pārāk “teatrālu”?

Lienes izrāde ir jauks, sirsnīgs stāsts par sievietes un vīrieša attiecībām, un es smaidīju gandrīz visu izrādes laiku. Taču pārāk daudz tika pateikts priekšā ar vārdiem, laupot iztēles iespēju. Tāpēc man šajā izrādē vislabāk patika ievads, kurā četri puiši pamazām “mostas”, lēnām knosoties un grozoties, pieplakuši mazās Dailes nama skatuvītes melnajai dibensienai. Epizodes laikā es varu prātot – vai tie ir dejotāji, un kas tie par dejotājiem, iztēloties, kas sekos, par ko būs šo puišu stāsts, vai un kādas ir viņu attiecības. Izrādās, ka trīs no viņiem ir mūziķi, kas vēlāk “dzīvajā” spēlēs izrādes muzikālo fonu. Un izrādei līdzi dzīvojošo mūziķu kustīgos augumus ir tikpat interesanti vērot kā abus dejotājus – Vitu Bekmani un Aldi Liepiņu. Asprātīgi ir arī dejotājas teksti (dramaturgs Valters Jonāts), stāstot vai komentējot to, kas notiek viņas partnera galvā. Bet vārdu daudz par daudz ir finālā, jo tāpat jau no kustībām iepriekšējā epizodē bija nolasāms, ka sieviete ir teju “okupējusi” vīrieša fizisko un garīgo telpu. Pat tikai viena detaļa, kad meitene iedomātajā puiša miteklī pēc kopīgi pavadītas nakts glīti sakārto dvieli un virsdrēbes, domāju, ikvienam skatītajam raisa nepārprotamas asociācijas.

9. septembris

Sezonas atklāšana Jaunajā Rīgas teātrī. “Pakļaušanās” Alvja Hermaņa režijā. JRT vairs nebliež ar maigumu, bet ar tēmu. Aktieri šoreiz nestāsta latviešu stāstus, un galīgi nemaz nav runa par mīlestību. Un šī ir izrāde, kuras laikā mazāk jādomā par mākslu, bet vairāk par sevi pasaulē. Par lietu kārtību, par tagadni un nākotni. Par manām mazajām izvēlēm, kas kopā ar līdzcilvēku izvēlēm galu galā tomēr veido vēsturi. Par islāmu un musulmaņiem izrādes laikā es nedomāju vairāk kā par atmiņām, kas saistītas ar padomju laiku. Vai tad tie piecdesmit gadi nebija mūsu pakļaušanās komunisma “ticībai”, kas taču arī savā būtībā mums ir tikpat sveša kā Austrumu kultūra. Un daudzas lietas saulainajā komunismā tolaik (arī Francijā!) šķita tikpat pievilcīgas kā šodienas cilvēkam arābu pasaules tradīcijas. Tādā ziņā viltīgs ir Alvja Hermaņa paņēmiens šajā iestudējumā, ik pa brīdim uz skatuves rādot īstas un absolūti sievišķīgas vēderdejotājas. Vismaz uz mani tas atstāj tādu iespaidu, it kā es tiktu aplieta ar aukstu ūdeni, padarot Mišela Velbeka romānu pavisam fiziski sajūtamu.  

Un ir vēl divas epizodes, kas uz mani nostrādā pavisam personīgi. Ideja par to, ka īstā vara pieder tam, kura pārziņā ir Izglītības ministrija, momentā raisa pārdomas par to, kā šo “portfeli” mūsu valstī tikai ar grūtībām kādam var iedabūt rokās. Tikpat baiss ir arī Andra Keiša seksapīlais un islamticīgais Universitātes rektors. Īsts sātans, mefistofelis, talantīgs PR cilvēks, spiegs un drošības aģents vienā personā.

Nu jā, bet tas filologs dīvāniņā, kura dzīves epizodes talantīgi izspēlē Vilis Daudziņš, esmu es. Gribētos jau sev glaimot, ka tikai daļēji. Vismaz divus bērnus esmu dzemdējusi. Bet Eiropu jau tas neizglābs. Tātad gan mani, gan manus bērnus nākotnē sagaida Nezināmais. Vai tas ir Dieva nodoms, plāns, projekts, eksperiments?

Lai skatuves stāsts nebūtu tik rezignēts, ik pa laikam Daudziņa pašironijai piespēlē arī Kaspara Znotiņa atveidotais Rembo pētnieks, “profesoriņš”. Viņa atveidotais Stīvs atgādina klaunu jeb galma ākstu. Un tas būtu smieklīgi, ja stāsts savā būtībā nebūtu kā baļķis acī.

Šoreiz, skatoties izrādi, vairākkārt iedomājos – cik, labi, ka neesmu vēl paspējusi izlasīt Velbeka romānu. Stāstu zinu tikai lielās līnijās, un līdz ar to izrādei sekot ir interesanti. Ja nu vienīgi vidējais cēliens šķiet bezgalīgi garš. Toties trešajā, uzrodoties Andra Keiša biedējoši šarmantajam varonim, viss atkal kļūst daudznozīmīgāks, sarežģītāks un labā nozīmē teatrālāks.

10. septembris

Burtiski pasakains vakars “Ziemeļblāzmas” parkā un pilī. Festivāla “Baltā nakts” ietvaros dodos skatīties dejas un mūzikas satikšanos koncertizrādē “Metamorfozes”. Vispirms parka rotondā Jānis Ozoliņš spēlē klavieres, gar parka celiņiem iedegtas sveces, parka teritorijā neuzkrītoši “performē” kompānijas “Ārā” dejotāji, laiks kā vasarā. Atkal šajā vietā pārņem nerealitātes izjūta – noslēgta kultūras saliņa gandrīz vai nekurienē.

Turpinājums seko pils zālē, kur grupa “Sigma” spēlē koncertu, ko “apdzīvo” deju kompānijas “Ārā” dejotājs Modris Opelts (horeogrāfe Agate Bankava). Uz skatuves pretī klavierēm ir arī liels, balts videoekrāns (scenogrāfe Ieva Kauliņa). Dejotājs parādās gan kā ēna tajā, gan video projekcijās. Citā muzikālajā gabalā viņš pēkšņi dejo uz balkona margām, kādā dziesmā dejo ap mūziķi pie klavierēm. Atmosfēra ir mierīga, piesātināta, pat maģiska. Tāpēc drusku varbūt traucē aplausi pēc dziesmām. Taču joprojām redzes atmiņā palicis Modra Opelta blondais matu cekuls, kuru video ekrānā dejotājs mēģina “savaldīt” vējā. Pasākumu tiešām baudīju.

11. septembris

Braucam uz Liepāju. Kāds gandrīz nezināms krievu režisors Aleksejs Girba iestudējis Frīdriha Dirrenmata lugu “Vecās dāmas vizīte”. Arī šajā reizē skatītājam situācija noteikti ir izdevīgāka, ja neko par šo literāro darbu nezina. Taču mani neglābj pat tas, ka luga lasīta sen un galīgi jau aizmirsta. Viss uz skatuves notiekošais šķiet kā no veciem laikiem – dominē uzspēlēta teatralitāte, kas pretendē uz grotesku, un vārdi, vārdi, vārdi. Izrādes laikā domāju par visu ko, tikai ne par teātri. Ieraugot Karīnu Tatarinovu, nospriežu – cik labi, ka viņai bija iespēja filmēties pašmāju seriālā “Viņas melo labāk”, vērojot Sandi Pēci, saprotu, ka vēlreiz gribētos noskatīties Bogomolova izrādi “Mēnesis uz laukiem”, un diez kā viņiem mājās iet ar dvīņiem, te uzreiz arī asociācijas par Signi Dancīti un Agnesi Jēkabsoni, kuras ir bērnu auklēšanas atvaļinājumos. Un cik lieliskā formā joprojām ir Anda Albuže! Un cik labi komiskās lomas arvien “garšo” Ērikam Vilsonam... Un tā gandrīz divarpus stundas. Ir arī jauki momenti – piemēram, Rolands Beķeris un Mārtiņš Kalita vairākās epizodiskajās lomiņās. Tomēr kopumā rodas izjūta, it kā režisors būtu veicis ikdienišķu rutīnas darbu, bez aizrautības un bez pārliecības, ka tas varētu interesēt vēl kādu. Laikam attiecībā pret liepājniekiem esmu izlutināta. Un šī izrāde, šķiet, viņiem nav bijis pārāk liels izaicinājums. Žēl. Bet var jau būt, ka otrā pusē rampai viss atkal ir citādi. Un mēģinājumu process ar svešu, nezināmu režisoru ko vērtīgu vismaz aktieriem tomēr devis?

12. septembris

Tieku pie Velbeka grāmatas. Nevaru apšaubīt Dena Dimiņa tulkojuma kvalitāti, bet, atsaucot atmiņā JRT piedzīvoto, pārliecinos – jā, Hermaņa un aktieru versijā izrādes teksts ir teātrim piemērotāks, it kā dzīvāks. Ar lielu interesi izlasu arī Kristīnes Želves komentāru portālā lsm.lv jaunajam iestudējumam un grāmatai. Gluži ārprātīgi interesē ikkatrs kultūras un mākslas cilvēku viedoklis par to, kas notiek ar mums un pasauli, un par to, kā mēs to uztveram. Jo globāli – tas vājprātīgais temps, kādā mēs dzīvojam (mēģinām izdzīvot), neatkarīgi no tā, vai “pakļausimies” vieniem Austrumiem vai citiem, pie laba gala nevar novest. Pagaidām inteliģentas diskusijas palīdz vismaz uz mirkli dot kādu līdzsvara izjūtu. Bet kas tad ir mūsu – eiropiešu – vērtības? Diemžēl tas rūp tikai mazai daļai sabiedrības. Ko tur izlikties.