Dita Jonīte

Teātra kritiķe

Teātrim pa pēdām III

15. septembris

Vakars Nacionālajā teātrī. Ināra Slucka iestudējusi Andreja Upīša romānu “Sieviete”. Pirms izrādes sākuma tieku pie jaunā žurnāla “Būs!” numura un saprotu, ka gulēt šovakar tik ātri netikšu. Pirmkārt, izrāde ir vairāk nekā trīs stundu gara, un, otrkārt, vakarā vēlēšos arī vēl žurnālu palasīt. Jo vairāk tāpēc, ka daži materiāli saistīti ar šā vakara pirmizrādi. Novērtēju šo izdevumu – ar lielu interesi parasti izlasu visu, kas tur rakstīts. Īpaši par procesiem teātrī, jo ne vienmēr žurnālā atrodamie raksti reklamē tikai gaidāmās Nacionālā teātra pirmizrādes. Man patīk, kā “Būs!” palīdz atklāt teātra dabu.

Parasti man ir vēlēšanās uz jauniestudējumiem doties kā “baltai lapai”, lai precīzāk noķertu tieši savu attieksmi un pārdzīvojumu izrādes uztverē. No otras puses – tik daudz ko paskaidro un izskaidro detaļas no darbu iestudēšanas peripetijām, kas bieži vien veido ārkārtīgi svarīgu kontekstu un uz skatuves redzamo liek ieraudzīt pavisam citā gaismā. Pieņemu, ka ir iespējams “fanot” arī par “mākslu mākslai”, taču man vienmēr bijuši svarīgi konkrētie cilvēki, kas šo mākslas darbu radījuši. Vienmēr interesējuši stāsti par to, kā tas noticis. Saistībā ar jauno iestudējumu “Sieviete” visvairāk domāju par Ināru Slucku, kura šo Upīša darbu, kā izrādās, noskatījusi, gatavojoties iestudējumam “...bagātā kundze...”. Domāju par Ditu Lūriņu, kura ir vadošā Nacionālā teātra aktrise un kurai šī loma devusi iespēju sevi parādīt apjomīgā amplitūdā. Un tikpat lielā mērā domāju par horeogrāfi Agnesi Vanagu, kura izrādes stāstu mēģinājusi savienot ar 20. gadsimta modes deju filozofiju un ritmu, īpašu vietu atvēlot tango.

Ja īsumā jāpasaka, par ko ir izrādes stāsts – tas ir par sievieti, kura, piedzīvojusi piesmiešanu, pēc tam rafinētā veidā mēģina atriebties visiem vīriešiem pēc kārtas. Bet teātra uzvedumu tikai pāris vārdos jau ir daudz grūtāk aprakstīt. Ināras Sluckas iestudējumiem raksturīga stilistiska tīrība, un šajā izrādē vizuāli uztveramo skatuves pasauli saskanīgā tandēmā veidojuši scenogrāfs Aigars Ozoliņš un kostīmu māksliniece Keita. Dūmakaini pelēks, zils, brūns, mobili skapji – pansijas numuriņi, švītīgi un sportiski vīrieši kā no seno laiku modes žurnāliem, un tam kontrastā nepievilcīgas kaislības, kurās tiek iemesta Ditas Lūriņas Elza. Bet es aizrautīgi sekoju tam, KAS un KĀ notiek uz skatuves, KĀ dzīvo aktieri. Redzu, ka par šo tēmu režisore domājusi ļoti pamatīgi, savukārt es aizdomājos par to, cik atšķirīgi šādu Elzas dzīvesstāstu bija iespējams uztvert pirms 100 gadiem, kad romāns tika sarakstīts, un kā tas rezonē šodien. Vai atšķirības ir tik milzīgas? Sieviete joprojām mēģina nobalansēt starp nepieciešamību izdzīvot, vajadzību būt patstāvīgai, finansiāli neatkarīgai un starp vēlēšanos būt sievišķīgi vājai, sargājamai. Mani gandarī, ka Dita Lūriņa savu varoni nerāda kā vienkāršu histēriķi. Viņas Elza, izdzīvojot pretrunas, šaubas un vēlmju vilinājumus, mēģina saprast, KĀ būt šajā pasaulē. Ļoti vēlētos izrādi noskatīties vēlreiz, pēc kāda laiciņa, kad Dita Lūriņa savu lomu būs pa īstam iespēlējusi. Pirmizrādē šķita, ka uzveduma pietiekami sarežģītā tehniskā uzbūve aktrisei vēl neļauj brīvi peldēt Elzas sarežģītajā emocionālajā pasaulē.

16. septembris

No rīta, pārskatot e-pastu, ieklikšķinu arī satori.lv nedēļas “bilancē”, un pirmais, kam trāpu, ir raksts “Satori aptaujā teātrus. Jaunās sezonas gaidītākie notikumi”. Saprotu – pilnīgi viss, kas tur uzskaitīts, mani intriģē. Nojaušu, ka vairums jūtīgi korespondē ar aktuālajiem sociālpolitiskajiem procesiem pasaulē. Pat ja tā ir “tikai” Ibsena “Nora” (ko Māra Ķimele iestudēs JRT) vai Džona Patrika Šenlija “Šaubas” (kuru iestudējumam Dailes teātrī gatavojas Laura Groza-Ķibere). Andreja Jarovoja iecere pētīt “Jūliju Cēzaru” Ģertrūdes ielas teātrī vai Viestura Kairiša “Pēra Ginta” pieteikums Nacionālajā teātrī runā paši par sevi. Tātad sabiedrībā notiek pārmaiņas un teātris par to reflektē, sezona solās būt saturiski blīva.

19. septembris

Pirms ķeros klāt nedēļas rutīnas darbiem, gribu “iemest aci” LTV1 video arhīvā pieejamajā LNSO jubilejas sezonas atklāšanas koncertā kopā ar Marisu Jansonu un Raimondu Paulu. Tikai ielūkošanās nesanāk, jo nespēju atrauties pat no mazā datora ekrāna. Cik labi, ka koncerts ierakstīts. Raimonds Pauls ir šīs zemes nacionālais dārgums, tāpat kā Mariss Jansons. Laimīgie tie, kuriem bija iespēja būt koncertā klāt. TV ekrānā laimīgi izskatījās arī mūziķi.

Kaut ko pretēju piedzīvoju vakar vakarā Dailes teātra pirmizrādē “Mīļākais” (režisors un lugas autors Genādijs Ostrovskis). Neredzēju aktieru ansamblī aizrautību. Un diemžēl nespēju noticēt nekam, kas norisinās uz skatuves. Izrādes stāsts sākas ar pāragri mirušas sievietes bērēm, bet visi notikumi, kas tiek izspēlēti pēc tam, šķiet, nekur neved. Nedzīvi dialogi, šķietami mazas problēmiņas, sveša pasaule... Kaut pirms divām dienām pati biju tuva radinieka bērēs.

Es diemžēl nesaprotu arī vientulības tēmu (par ko režisors ar šo materiālu vēlējies runāt). Bet apzinos, ka šī nesaprašana ir mana privāta problēma, un otrā cēliena vietā izvēlos doties mājās, lai vakarā pirms miega vēl paspētu kopā ar meitām palasīt grāmatu. Manā vērtību skalā tas ir daudz svarīgāk nekā būt ļoti apzinīgai. Tāds jau arī ir Ostrovska vēstījums – “nenogulēt” kopā būšanu, kamēr vēl esam dzīvi. Bet izvēles nosaka viens rādītājs – kur vairāk ieguvumu. Iepriekšējo Genādija Ostrovska iestudējumu “Divi kapteiņi” vērtēju kā pieklājīgu repertuāra izklaides vienību un sajūsminājos par Agnesi Zeltiņu raksturlomā. Šoreiz Ostrovska teātrī palieku bešā, toties iegūstu divas papildu stundas īstajai dzīvei.