Astrīdas Kairišas laikmets
Kad sniegotajā 13. janvāra priekšpusdienā saņēmām ziņu par Astrīdas Kairišas aiziešanu, pavisam ātri atsteidzās doma – ir beidzies vesels laikmets, ko turpmāk varēsim saukt viņas vārdā. Laikmets Nacionālā teātra vēsturē, kā nekā vairāk nekā piecdesmit gadu uz tā skatuves. Laikmets manas paaudzes teātra pieredzē, un Astrīdas Kairišas lomām tajā ir milzu nozīme.
Astrīda bija neatkārtojama. Vispirms jau ar savu skatuves mākslinieces likteni: Dailes teātra III studijā mācīta un audzināta, caur Liepājas teātra daudzināto kadru kalvi izgājusi un nonākusi savā īstajā vietā – Nacionālajā teātrī. Ieņēmusi tur savu, tikai viņai vienai piederīgo pozīciju vadošo aktrišu plejādē, kurā pratusi pastāvēt kā darbīga un patstāvīgi domājoša, zināmā mērā arī savrupa māksliniece.
Aktrisei bija lemts un no režisoriem dots apliecināt sava nu jau aizgājušā laika ētiskos ideālus: uzticību, iekšēju skaidrību un cēlumu, sievietes būtības augšupceļošo pusi. Kad Lilioma Jūlija runāja par savu iemīļoto, tie bija klusi un vienkārši, bet bezgalīgas mīlestības piepildīti vārdi. Astrīda Kairiša spēja savos skatuves tēlos paust mīlestības jūtas, likt tās saredzēt un sajust ikvienam zālē sēdošajam. Kā dārgu atmiņu glabāju Jona Druces lugas „Zemes un saules vārdā” prologa ainu – Žanetes un Horijas mīlestības apliecinājumu Astrīdas Kairišas un Ģirta Jakovļeva atveidā. Viņi abi stāvēja uz ceļgaliem viens pret otru, šķiet, pat nesaskārās, taču gaiss vibrēja no jūtām, tieksmēm un laimes apjautas. Otru tik spēcīgu mīlestības skatu uz šīs skatuves neatceros.
Līdzās cēlu jūtu vadītām varonēm aktrise ar milzu baudu ļāvās arī spilgtākiem raksturiem, nu kā lai izmirst viņas aprobežoto Milliju Riekstiņu diloģijā ”Piecstāvu pilsēta” vai vitālo atraitni Kupavinu „Vikos un avīs”, izaicinošo Luizellu „Skrandaiņos un augstmaņos”? Un Kairišas Antonija, kas partnerībā ar Jakovļeva Dūdaru spītnieces stūrgalvībā vadīja savu likteni pretī laimīgajām beigām – šis deviņpadsmit gadu garumā spēlētais duets Alfrēda Jaunušana „Skroderdienās Silmačos” pats par sevi būtu pelnījis īpašu apceri.
Bet ne jau pie lomām, drīzāk pie to ētiskās pamattēmas, pie satura gribas domās pakavēties. Arī vēlāk, kad Astrīda Kairiša atveidoja iekšēji daudz pretrunīgākus tēlus – Spīdolu, Spānijas karalieni Isabellu, Filumenu Marturano un „Zaļās zemes” Osieni – pamattonis bija apliecinājums humānām vērtībām, tai skaitā – mīlestībai.
Kairišas skatuves dzīvē, kā lasām, bijis daudz sevis un savu kompleksu pārvarēšanas, bet ikreiz rezultāts tapšanas mokas nav atklājis. Drīzāk uzrādījis tēlotājas azartu, jaunas mākslas teritorijas apgūstot, - kā spēlējot vairākas lomas teatrāli izkāpinātajā „Ezeriņā”. Savukārt Astrīdas Kairišas līdzdalība „Pūt, vējiņi” iestudējumā man raisīja atšķirīgas asociācijas nekā citiem rakstītājiem. Aktrise izrādē ieved Agneses Cīrules Zani, burtiski iestumju viņu lugas notikumos, lai parādītos uz skatuves tikai beigās, kad Barba ir aizgājusi bojā. Sirma Zane savā greznajā precību tērpā – tik ļoti spēcīgi izspēlējās paaudžu pārmantotības ideja, turpinājuma ideja gan dzīvē, gan skatuves tēlos.
Ne tikai Kairišas varones, arī viņa pati bija sieviete ar noslēpumu. Prata izjusto un pārdzīvoto izteikt arī bez vārdiem. Vai gan ne tāpēc viņu tik ļoti bija iecienījuši kinorežisori? Un šī nepieciešamība savu patiesību, savas visdziļākās jūtas atstāt sevī lika izvairīties arī no citu kolēģu tik iecienītas izpaušanās intervijās. Visdārgāko paglabāt tikai sev pašai, publicitātes vārdā nenodot savus principus.
Šajās dienās no visām pusēm skan pateicības vārdi tām gaišajām, cēlajām izjūtām, ko likušas piedzīvot Astrīdas Kairišas varones kā teātrī, tā arī filmās. Skatītāju paaudzes ir uzrunājis personības lielums ar savu nelokāmo cilvēcisko stāju, savu spēku, klusām sāpēm, pārdzīvojumiem un priekiem. Par visu iegūto milzu paldies Aktrisei!
