Astrīdas Kairišas piemiņai
Ar Astrīdu Kairišu Latvija pilnīgi noteikti bija cilvēcīgāka, gaišāka un godīgāka. Krietnāka. Viņas personība un esība mākslā bija būtiskāka par kādu atsevišķu lomas izpildījumu. Un tajā pašā laikā milzīga dāvana visiem mums, ka viena no tām – Astrīdas Kairišas Laura filmā “Ezera sonāte” – ir palikusi, lai turpinātu satikties ar visdažādākajām skatītāju paaudzēm. Tāda šķietami vienkārša liecība par pasaules klases aktiermākslu. Zelta līmenis, kas paliks te, Latvijā, uz visiem laikiem.
Kas paliks vēl? Astrīdas Kairišas apliecinājuma spēks tam, ka cilvēks ir garīga būtne ar dvēseli. Ar zīmi plus. Neskatoties uz to, ka Latvijas realitāte visu laiku svieda un turpina sviest laukā arī citādus cilvēka eksistences piemērus – kā biomasu ar savtīgi darbināmu intelektu. Astrīdas Kairišas cilvēka skatījums neiepalika laikā, tas nekļuva anahronisks, bet strādāja kā būtisks gaismas enerģijas apliecinājums kopējā telpā. Tas bija un ir svarīgi. Māksla, kas dod cilvēkiem spēku. Māksla, kas dod dzīvei spēku. Starp būt un spēlēt Astrīdas Kairišas talants aizvien izvēlējās būt. Ja kādam no režisoriem likās, ka aktrisei Astrīdai Kairišai vajag tieši spēlēt, zaudējumi varēja būt lielāki nekā ieguvumi. Viņas spēks bija būt.
Neiespējami bija pateikt, ja to nezināja, ka Astrīda Kairiša ir izgājusi Dailes teātra skolu, jo viņas aktieriskais spilgtums bija radikāli citādāks nekā Eduarda Smiļģa veidotajam teātrim. Un tomēr tieši Dailes teātra devīze – skaidrība, kaislība, vienkāršība – šīs aktrises mākslā manifestējās tādā spēkā kā reti kuram dailenietim. Astrīda Kairiša ir pārliecinošs pierādījums tam, ka nav un nebūs vienas pareizās skolas, tehnikas un metodes, pat ja tās mēģina attīstīt ģeniāli cilvēki. Ir ļoti dažādi talanti. Un ceļi ir daudzi. Smiļģim viens. Un Kairišai cits.
Vēstures kuriozi kalpo par lielu mierinājumu vēlākos laikos un citā dzīvē. Kā dzīves un mākslas fakti. Eduarda Smiļģa pārliecība, ka Astrīda Kairiša nekad nebūs aktrise, kas lika viņam iestāties pret diploma izsniegšanu Dailes teātra Trešās studijas absolventei. Un aktrises talanta spēks, kas ar darbu izlauza pats sev ceļu un šo aktrisi mākslinieciskā mēroga ziņā nolika līdzās Eduardam Smiļģim.
Tikai tur vēl ceļā bija jāienāk trešā mākslinieka gudrībai, kāda piemita režisoram un Drāmas teātra mākslinieciskajam vadītājam Alfredam Jaunušanam – aiztaupīt šai aktrisei teroru, atstāt viņu mierā, ļaut strādāt līdz bezgalībai lēni un tā, kā to saprot viņa pati. Šādu piemēru teātra praksē nav daudz. Un Jaunušans jau arī spēja būt, kā var saprast no viņa laikabiedriem, visnotaļ nepacietīgs un pat despotisks mākslinieks.
Astrīda Kairiša Latvijas teātra vēsturē paliks kā spilgts piemērs mākslinieka talanta bezkompromisa spējai iet tikai savu ceļu. Jo tur arī nav variantu. Lai ko tas maksā cilvēkam pašam. Lai kāda arī nebūtu darba grūtuma pakāpe. Laikam jau tā lika Astrīdai Kairišai teikt, ka laimīgākais lomas brīdis viņai ir tad, kad izrāde tiek noņemta no repertuāra. Un tomēr viņa palika teātrī un spēlēja gandrīz sešdesmit gadu garumā. Domājot par Astrīdu Kairišu, nākas domāt par mākslinieciskās autonomijas iespējamību pat tik kolektīvā mākslā, kāds ir teātris. Un par šādas autonomijas pat vajadzību.
“Par ko runāsim? Par slimībām? Par politiku?” pārsteidza Astrīda Kairiša, kad kādā saulainā pavasara dienā iegāju Nacionālajā teātrī ar viņu aprunāties. Tolaik vēl visi bija veseli, dzīvi, stipri un slimības kritiskā masā gaisā nevirmoja. Tas bija Astrīdas Kairišas humors par laikabiedru iestrēgšanu divās priedēs, kad cilvēku sarunai varētu būt taču tik daudz vēl citu – skaistu, vērtīgu, stipru un savstarpēji bagātinošu ceļu. Viņa izvēlējās staigāt pa tādiem.
Paldies, Astrīda, ka bijāt un esat!
