Gundega Saulīte 22.05.2021

Gaišs cilvēks ar sarežģītu likteni

Pēkšņas atvadas draugus un līdzgaitniekus satriec un dienu skrējienā liek apstāties pārdomās un vērtējumos. Kad pērn Andreju dienā sveicām Miglu 80 gadu jubilejā, viņš kā allaž bija rosīgs, jaunu ieceru un ideju spārnots. Tagad, izrādās, jāatvadās pavisam. Nekad vairs nebūs sarunu omulīgajā Elkoņu ielas dzīvoklītī, kur saimnieks katram atnācējam  pretī sniedza kafijas krūzi, kur varējām apcerēt pagātni, likteņa līkločus un no sirds pasmieties par dzīves piespēlētajiem paradoksiem. Andrejs smējās skaļi un aizrautīgi. Nebūs arī telefona sarunu, kurās viņš pēc teatrāli pacilātas uzrunas “Sveika, Gundega!” turpmāko vārdu apmaiņu organizēja lietišķu, liekai pļāpāšanai nenodevās. Runājāmies vēl nesen, kad priecājos par pastā saņemto grāmatu “Pastaiga pa skaisto Liepāju” un cildināju Andreja dēla Kaspara veikumu, kopā ar domubiedriem īstenojot šo izcili vērtīgo dāvanu savai pilsētai. Tēvs bija neviltoti lepns un gandarīts gan par atsauksmēm, ko nācies saņemt, gan par pašu darbu – saturā un formā izcilo grāmatu.

Kad pagājušajā vasarā Liepājā un Rīgā atvērām Andreja Miglas grāmatu “Mūsu Klaipēdas kursiņš” par šobrīd vēl joprojām jaunāko Liepājas aktieru paaudzi, kas rudenī iesāka savu vienpadsmito darba gadu teātrī, atskārtu, ka ar autoru esmu pazīstama vairāk nekā piecdesmit gadu. Mūs iepazīstināja Pauls Putniņš, Andreja režijas studiju kursabiedrs. Andrejs, tolaik Liepājas teātra galvenais režisors, aicināja mani, trešā kursa studenti, darbā.  Bet iesākumā vajadzēja teātrim pietuvoties. Lai es uzdrošinātos par teātri rakstīt, iepazīstināja ar Daumantu Mīlgrāvi, bezgala šarmanto un vīrišķīgo aktieri, kas bija savos spēka gados un gatavoja Spartaka lomu Miglas režisētajā A. Upīša “Spartakā”. Staigājām ar Daumantu pa Liepāju, klausījos viņa stāstos un kautrējos pārtraukt tos ar jautājumiem… Tomēr rakstu uzrakstīju.

Visu Latviju jau bija piešalkusi “Prinča un ubaga zēna” slava. Andrejam izdevās teātrī ievilināt Imantu Kalniņu, kurš izrādei ne tikai radīja nu jau nemirstīgās dziesmas, ļaujot skatītājiem izjust mūzikla burvību, bet arī katru vakaru pats sēdēja orķestrī, būdams neatņemama daļa no iestudējuma, kas ar savu jaunības azartu un enerģiju apbūra skatītāju tūkstošus.  Andrejs, Marka Tvena stāsta dramatizētājs un izrādes režisors, bija visa šī notikuma kapteinis, galvenais karavadonis, ansambļa iedvesmotājs un tālākvirzītājs. Tad ar Imanta Kalniņa līdzdalību sekoja mūzikls “Trīs musketieri”. (Braucu studiju brīvlaikā uz pirmizrādēm un Universitātes studentu avīzē publicēju savu pirmo recenziju.) Režisoram izdevās piesaistīt komponistu vēl vairākiem iestudējumiem, un, ja  “Brēmenes muzikantos”  dziesmām vairāk liriska iedaba, tad “Laimes lācim” paša Andreja Upīša rakstītā dzeja arī no mūzikas prasīja un saņēma spilgtu izaicinājumu liegai jutoņai.

Būdams Liepājas teātra galvenais režisors (1968-1974) , Andrejs Migla bija notikumu virpuļa pašā centrā – iestudējumi, darbs ar teātra Pirmo un Otro studiju, sabiedriskā dzīve, ģimene, kur Maija ar diviem maziem bērniem – Kristīni un Kasparu...

Pēc pārcelšanās uz Rīgu Andreja Miglas darbavieta bija Latvijas Radio, un ciešā sadarbībā ar Valdi Rūmnieku plašumā vērsās mūsu kultūrā tik reti sastopamā literārā tandēma darbība – lugas bērniem un pieaugušajiem, tad prozas darbi, kur augstākais sasniegums ir romāns “Kuršu vikingi”, tad lielie dokumentālie vēstījumi par Aleksandru Čaku, Kārli Zāli.

Kad dzīves līkloči atkal atveda uz Liepāju, balstoties uz vēsturiskajiem materiāliem, nu jau bez līdzautora, tapa romānu diloģija par Latvijas neatkarības iegūšanas posmiem tieši šai pilsētā. “Dzintara stars” (2018) un “Brīvības stars” (2019)  ir brīnišķīgi vēstījumi par tautas gaitu pretī neatkarīgai valstij. Un tā reizē ir arī slavas dziesma Liepājai un tās iedzīvotājiem.

Divas formātā nelielās grāmatiņas – “Kurzemes spraunās atštaukas” (2017) un formātā tai līdzīgā “Mūsu Klaipēdas kursiņš” (2020) ir sarakstītas, ne tikai mīlot teātri, kurā pagājuši mūža labākie gadi, bet arī ar kultūras misijas apziņu – kurš cits gan cits aprakstīs aktrišu savdabīgo folkloras kopu vai jaunās paaudzes skatuves darboņu pirmos soļus aktiera profesijā.

Skolas un studiju biedri bieži uzsvēruši Andreja centību, punktualitāti.  Režisoru kursā viņš bijis visjaunākais, tomēr apzinīgi pildījis grupas vecākā pienākumus. Mūža pēdējos gadus viņš prata un spēja piepildīt ar radošu darbu, dzīvoja bez rūgtuma un likstās vainoja tikai pats sevi. Gaišs cilvēks ar sarežģītu likteni, kas pirmajā mūža gadā viņu aizveda līdzi mātei izsūtījumā, vēlāk ļāva piepildīt zināšanu alkas, pulcēt ap sevi domubiedrus, bet, klūpot pār savām vājībām, celties un atjaunoties, lai lepnā vientulībā vecumdienas līdz galam piepildītu ar radošu darbu.

Manā atmiņā mūžam paliks viņa ģimeniskums un viesmīlība tais tālajos gados, kad jauna studente mēģināja tuvoties teātrim. Vilciens uz Rīgu no Liepājas gāja agrā rīta stundā. Lai cik vēlu bijām aizsēdējušies iepriekšējā vakarā, kad cēlos, lai dotos uz staciju, Andrejs ikreiz pasniedza tējas krūzi un kādu sviestmaizi – ceļā neēdušu nedrīkst laist. Tagad, kad domās jāatvadās no gara un bagāta mūža, katrs atminēsies ko citu. Es saku lielu paldies par tējas krūzi rīta agrumā.

Drukāt 

Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt