Lilitas Ozoliņas piemiņai
IN MEMORIAM. Lilita Ozoliņa (1947–2023)
Spēks ir pirmais vārds, kas man saistās ar aktrisi Lilitu Ozoliņu. Un par viņu ir nācies domāt tik daudz kā reti par kuru no māksliniekiem Latvijā. Un domāt ar pateicību. Tāpēc, ka ir bijusi iespēja piedzīvot patiesi lielus brīžus teātrī. Bet domāt par viņu dziļāk arī tāpēc, ka ar īsti lielajiem mākslas brīžiem laimējās sastapties retāk, nekā Lilitas Ozoliņas aktrises talants un cilvēciskā personība to būtu spējusi dāvāt. Pēdējoreiz šis grandiozais pasaules klases spēles līmenis atvērās “Mātes” pirmizrādē. Jaunā, līdz šim neredzētā kvalitātē. Un satriecošā varēšanas spēkā. Tie, kuri bija šajā vakarā klāt, to neaizmirsīs. Silvijai Radzobei bija kaklā iekārta roka, bet ar visu salauzto roku viņa pēc izrādes metās feisbukā ierakstīt, lai cilvēki neatliek uz vēlāku laiku, lai dodas skatīties tūlīt, ka Lilitas Ozoliņas darbs šajā izrādē ir vienkārši izcils.
Floriana Zellera lugu ir iespējams lasīt arī kā ārprāta studiju, bet Lilita Ozoliņa to nedarīja. Viņai šī cilvēka sarežgītība, desmitiem un desmitiem slāņu, kas darbojas vienā cilvēkā un pavēršas pret līdzcilvēkiem un sevi pašu ik reiz ar citām, nereti arī iznīcinošām šķautnēm, bija cilvēka normālais stāvoklis. Cerība, izmisums un milzīgas sāpes, pēc kurām nāk galējs tukšums, un tad varbūt atkal mostas cerība – jā, ārprāts – nē. Viņai bija izdevies atrast moderno spēles veidu cilvēkam, kas bija piepildīts un īsts. Aizķeroši patiess un skāra dziļi.
Nezinu, vai visās izrādēs izdevās noturēt šo neiespējami augsto līmeni. Pēc tam pandēmija pārbrauca dzīvei un teātrim pāri ar rulli, nomira viņas lomai būtisks pretspēlētājs Pēteris Liepiņš, mēģinājumi nomainīt viņu ar citu aktieri nevainagojās ar veiksmi. Izrāde pazuda.
Otrs negaidīts un sirdī paliekošs mākslas notikums no nesenākajiem laikiem saistās ar Regīnai Ezerai veltītā uzveduma “Regīna” viesizrādi Siguldas kultūras namā. Tā bija Lilitas Ozoliņas monoizrāde. Apmēram 15 – 20 minūtes pēc sākuma nodzisa gaisma, un skatītāji kādu laiku sēdēja tumsā un klusumā. Līdz atvērās zāles aizmugurējās durvis, tajās parādījās kāda sieviete un teica, ka visā mājā ir pazudusi elektrība un šobrīd mēģinot sameklēt sveces. Pēc kāda laika uz skatuves dažnedažādos svečturos un bļodiņās tika sanestas visādu izmēru sveces, un izrāde turpinājās no vietas, kur tai tika atslēgta elektrība. Bet tā bija pavisam cita izrāde. Bija pazudis atsvešinātais mākslas tēls, kas pirms tam bija uz skatuves, izzudusi neredzamā siena. Tik galēji vienkāršu, atvērtu, cilvēciski tuvu, neaizsargātu un dziļu Lilitu Ozoliņu teātrī savās atmiņās varēju sastapt vien Tagores “Tumšā mitekļa valdniekā”. Astoņdesmito gadu beigu Dailes teātrī, režisora Kārļa Auškāpa izrādē, kuras centrā bija cilvēka garīgās attīstības ceļš. Nežēlīgais, sāpīgais dvēseles attīrīšanās un spēka iegūšanas ceļš, kas finālā atvērās vienkāršībā un gaismā.
Pēc Siguldas kultūras namā pieredzētā es ilgi par to domāju. Par to teātri, kurā cilvēka garīgā, dvēseles dzīve bija izrāžu centrā un kurš bija palicis citā laikmetā. Deviņdesmito gadu sākumā radikāli mainījās Latvijas teātris. Un tā skatiens uz cilvēku. Uzvaras gājienu sāka postmodernais teātris ar savu bezgalīgo ironizēšanu par visiem un visu. Ar spēli un spēlēšanos. Dvēselēm un sirdīm tur telpas bija palicis maz. Tas tā kā vairs nebija laika garā. Lilitas Ozoliņas māksla no tā cieta. Viņa negribēja palikt vakardienā.
Viņa bija Pētera Pētersona skolniece, spējīga aizvien mainīties, iet kopā ar laiku, strādāt šodienā. Valentīna Freimane, patiesi lielā aktieru izglītotāja un skolotāja, runājot par saviem audzēkņiem, vienmēr atcerējās tieši Lilitu Ozoliņu. Viņas galēji saasināto emocionalitāti un jūtīgumu. Mācību stundās, kopā ar citiem studentiem lasot klasiskās lugas, Lilita vienmēr raudāja.
Tik paradoksāli brutāli nežēlīgā vietā, kāds ir teātris, šādam jūtīgumam apkārt ir vajadzīga betona siena, lai cilvēku neiznīcinātu un viņš sevi neizpostītu. Un tieši tas Lilitas Ozoliņas personībā bija apbrīnojams – spēja saglabāt sevi, savu būtību, savu spēku arī vistukšākajos laikos, lai būtu ko teikt un jauda to izdarīt, kad tas atkal kādam ir vajadzīgs.
Mēs ar Lilitu Ozoliņu iepazināmies darbā, Viesturam Kairišam Dailes teātrī 2008. gadā iestudējot Tomasa Bernharda lugu “Varoņu laukums”. Teksts bija intelektuāli poētisks, sarežģīts, melodisks, sarakstīts kā muzikāls skaņdarbs ar milzīgiem monologiem uz daudzām lappusēm. Pirmā izrādes stunda bija jāiznes Lilitai Ozoliņai gandrīz vienai pašai. Un lugas tulkošanas laikā man bija pilnīgi skaidrs – ja šo tekstu neizdosies pārcelt latviešu valodā Tomasam Bernhardam adekvātā līmenī, Lilita Ozoliņa būs pirmā, kura atdos eksemplāru atpakaļ. Līdz ar to uzliktā latiņa bija dzīvības vai nāves jautājuma līmenī. Un nekā citādāk. Lilita Ozoliņa neizlaboja neko. Un arī tas viņu raksturo. Viņas prasīgums pret sevi un citiem bija maksimāli augsts, bet viņa arī cienīja otra cilvēka piedāvāto kvalitāti, ja tāda bija, un nebojāja to, pārtaisot pēc saviem ieskatiem.
Lilita Ozoliņa bija nesatricināmi uzticīgs Dailes teātra cilvēks, bet viņa priecājās arī par katru citu teātru aktieru izdevušos darbu. Jaunā Rīgas teātra izrādi “Meklējot Spēlmani” viņa noskatījās divreiz. Un bija laimīga par Kaspara Znotiņa pārmiesošanās spēju, atveidojot viņas skolotāju Pēteri Pētersonu. Un palika profesionālas nesaprašanas azartā – bet kā viņš to dara? Un tad viņa atzinās, ka divreiz gājusi šī aktiera dēļ skatīties “Ziedoni un Visumu”, lai saprastu – kā Kaspars to dara? Kā aktieris kļūst par Imantu Ziedoni, kuru viņa pazina tuvplānā?
Pirms vairākiem gadiem mēģinot palīdzēt “Meklējot Spēlmani” radošajai grupai, izrādes sagatavošanas laikā pētīju Dailes teātra māksliniecisko padomju sēžu protokolus. Un uzdūros kādai apspriedei, kur tika lemts par lomu sadalījumu Raiņa lugas “Indulis un Ārija” iestudējumam. Edgars Zīle un Felicita Ertnere sliecās dot Vizbulītes lomu citai aktrisei, bet tad pēkšņi par Lilitu Ozoliņu ar visu pārliecības spēku iestājās Vija Artmane. Kurai uzreiz pievienojās Lilita Bērziņa, sakot izšķirošo vārdu: “Lilitai Ozoliņai ir tas, kā nav nevienam – dzidrums.” Tik daudz kas aizvien ir rakstīts un runāts par aktieru konkurenci, bet dokumentos un dzīvē ir arī kaut kas cits – lielo mākslinieku solidaritāte un otra novērtējums.
Kad pēdējo reizi sazvanījāmies ar Lilitu Ozoliņu, un tas bija dienu pirms Regīnas Razumas bērēm, viņa bija ļoti sāpināta, jo uz bērēm veselības dēļ nevarēja atnākt. Teica, ka Regīna viņai bija īpaši mīļa. Abas aktrises vienoja dziļas saites, arī Rolanda Kalniņa filmas “Ceplis” neaizmirstamais tēls Austra Zīle, ko atveidoja Regīna Razuma. Lilita Ozoliņa šajā filmā bija Austras Zīles balss. Un, ja agrāko gadu intervijās žurnālisti viņai ko bilda par skaistumu, viņa teica: “Es neesmu skaista. Interesanta un šarmanta – jā. Bet skaista ir Regīna Razuma”.
Atvadoties Lilita Ozoliņa piekodināja, ka man ir noteikti jānoskatās “Lilioms” un jāpiezvana un jāpasaka, kā ir gājis Laurim Dzelzītim. “Es skatos, kā viņš strādā, un man ļoti gribas, lai viņam izdodas. Es turēšu par viņu īkšķi.”
Atvadīšanās no Lilitas Ozoliņas pirmdien, 12. jūnijā, no plkst. 12:00 līdz 13:30 Dailes teātra Stikla zālē (2. stāva foajē).
