Piemiņas rindas kolēģei
Piedāvājam atcerēties Latvijas teātra vēsturē mazāk zināmās personības. Šoreiz - teātra zinātnieci Tatjanu Vlasovu.
Aprīlī, pareizticīgo Lieldienu sestdienā, mēs, neliels pulciņš kolēģu un radinieku, Ulbrokas kapsētā zemes klēpī guldījām urnu ar teātra vēsturnieces Tatjanas Vlasovas pelniem. Pavisam niecīga un simboliska šķita viņas garā mūža materiālā daļa. Putni dziedāja par spīti asajam pavasara vējam, uz kopiņas, kas izauga blakus aizgājējas vecāku kapam, kārtojās ziedi, un vēl ilgi pēc tam bija jādomā par Taņas vai Taņušas, kā mēs visi viņu saucām, garīgo mantojumu un uzticību sava mūža lielajai un visaptverošajai mīlestībai – teātra mākslai.
Tatjanas Vlasovas (1926-2012) senči ir Latvijas krievi, no mātes puses – cara armijas virsnieka ģimene, tēva ģimene cēlusies no Piemaskavas dzimtcilvēkiem, kas jau 19. gadsimta beigās bija pārcēlušies uz Rīgu. Krievu kultūra un tās saknes bija auglīga augsne zinātkārai personībai, kas auga un veidojās neatkarīgās Latvijas laikā. Taņa mēdza atcerēties savu saskarsmi ar dažādu tautību cilvēkiem bērnībā, kad vasaras pagāja Jaunogrē īrētā vasarnīcā kopā ar latviešu bērniem, bet ziemā skolas gaitas veda uz krievu ģimnāziju. Savā būtībā Tatjana, augusi un veidojusies krievu ģimenē un skolā, bija visīstākā Latvijas patriote. Vēl sava mūža pēdējā rudenī viņa raizējās par valodu referenduma norisi, pukodamās par saviem attāliem radiniekiem, kas nolēmuši balsot „par”.
Garajā mūžā bija iegūta sūra dzīves skola, kara pirmajās dienās Vlasovu ģimene kājām devās uz austrumiem, Taņai uz visu mūžu iespiedās atmiņā skats, ka aiz viņu muguras tika uzspridzināts Juglas tilts. Evakuācijas gadi pagāja Urālos, vietās, ko savās pasakās tēlojis Pāvels Bažovs. Dažu kilometru attālumā bija lēģeris, kurā cilvēki mira badā, daudzus arī izlaida brīvībā, lai nomirst tur. Daži atkļuva līdz sādžai, kur dzīvoja Taņa, gadījās sastapt līdz nāvei nonīkušus jaunus cilvēkus, kas bija klasificēti par tautas ienaidniekiem, un uzdot sev jautājumu: „Kas gan viņi par noziedzniekiem?”
Pusaugu meiteni tajā Urālu sādžā iecēla par bērnudārza vadītāju, tēvs un māte strādāja padomju saimniecībā. Pēc kara beigām tikai tēvam vienam izsniedza norīkojumu atgriezties Latvijā, lai tiktu prom trijatā, nācās piekukuļot vietējo priekšniecību.
Iebraukuši Rīgā, viņi nezināja, ka šeit palikušie radinieki Vlasovus jau sen domās apraudājuši un apglabājuši. Devušies uz vecvecāku dzīvokli Krišjāņa Barona ielā, un radiem līdz ar atkalredzēšanos bija tā laime piedzīvot arī augšāmcelšanās brīnumu.
Turpmākais Tatjanas Vlasovas mūžs bija saistīts ar teātri.
Zīmīgi jau tas vien, ka viņa nākusi pasaulē Bernikera privātklīnikā, kas atradās netālu no Nacionālā teātra, tās pašas ēkas, ko Rīgas Pilsētas krievu teātra vajadzībām divdesmitā gadsimta pašā sākumā cēla Konstantīns Ņezlobins. Šo procesu, tāpat kā visu Ņezlobina ieguldījumu teātra vēsturē, Taņa izsmeļoši un tēlaini apraksta savā grāmatā „Labi aizmirstais vecais”( Хорошо забытое старое , Pils, 2002). 
No bērnības kā spilgts zibsnis bija saglabājies iespaids par Krievu teātrī skatīto „Borisa Godunova” iestudējumu. Zelts, baznīcu kupoli un pašā vidū Nikolajs Barabanovs krievu cara lomā. Arī šis iespaids zīmīgs, pēc daudziem gadiem Tatjana Vlasova sarakstīs monogrāfiju par šo izcilo krievu skatuves mākslinieku ( Николай Барабанов, Liesma, 1982).
No evakuācijas Rīgā Taņa bija atgriezusies ar stingru apņēmību kļūt par kinorežisori. Viņa aizbrauca uz Maskavu, stājās Vissavienības Kino institūtā, eksāmenus nokārtoja, taču tika atzīta par jaunu, lai studētu režiju. Piedāvāja ar tām pašām eksāmenu atzīmēm uzņemt aktieru kursā, taču notika neiedomājamais – mērķtiecīgā jauniete atteicās no aktrises perspektīvas un atgriezās Rīgā.
Vajadzēja sākt strādāt, un Taņa nokļuva Krievu drāmas teātrī. Savulaik viņas tēvs, ekonomists ķīmijas rūpniecībā, bija darbojies Ņezlobija teātra korī, arī vēlāk uzturēja pazīšanos ar teātra ļaudīm. Reiz viņa kopā ar tēvu Tatjana bija aizgājusi uz teātri, tēvs satika savu labu paziņu aktieri un režisoru Juriju Jurovski, iepazīstināja ar meitu. Jurovskis ieminējās, lai nāk uz teātra palīgsastāvu, jauni cilvēki ļoti vajadzīgi. Tālāko Tatjana Vlasova brīnišķīgi aprakstījusi savā beidzamajā manuskriptā, kas kopumā tā arī nav izdots, - „Monologs dialogā”. Taņai arvien lieliski izdevies personiskos pieredzējumus savīt vienotā vēstījumā ar izpētīto dokumentālo materiālu, šī viņas talanta iezīme vēstures apcerējumus ļauj lasīt kā saistošus likteņstāstus.
Jaunā meitene tika aizsūtīta pie teātra granddāmas Jekaterinas Bunčukas uz noklausīšanos. Taņa runājusi Turgeņeva dzeju prozā un ievērojusi, ka aktrise klausoties kļūst arvien skumjāka. Kas par lietu? Bunčuka ieteikusies, ka rindas par smaržīgajām rozēm taču rakstītas no vīrieša pozīcijām. „Bet tas ir ļoti skaists darbs!” spurojusies pretī jaunatnācēja. Tad cienījamā māksliniece noteikusi – ja jau ir vēlēšanās būt teātrī, nāciet un strādājiet. „Bet, ja jums neizdosies, bēdziet prom, jo teātris nežēlīgi iesūc visus, kas tajā apgrozās.”
Teātrī par palīgsastāva aktrisi Taņa nostrādāja pusotru gadu. Bet šai dzīves posmā viņa ne tikai iepazina Krievu drāmas māksliniekus, bet arī uz visiem laikiem saauga ar šo teātri. Un grāmatā „Monologs dialogā” par neatkārtojamo aktieru duetu Bunčuku un Jurovski lasām spilgtas epizodes par atmosfēru un savstarpējām attiecībā pēckara gadu Krievu drāmā. Par bezvārdu saprašanos ansamblī, par koleģiālas solidaritātes izpausmēm, kad vakaros pēc izrādēm jautri tērzējošā bariņā cits citu vadījuši līdz namdurvīm, kamēr pēdējais vienmēr palicis Jurovskis.
Kaut arī sekoja vairāki gadi režisora palīdzes un asistentes darbā Rīgas kinostudijā un teātra zinātnes studijas Maskavas A. Lunačarska Valsts teātra institūtā klātienē profesora P. Markova kursā, kaut darba gaitas vēlāk aizveda uz Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeju un tā filiāli Teātra muzeju, Tatjanas Vlasovas mūža tēma bija Rīgas Krievu teātra vēsture. Par šo teātri un tā māksliniekiem viņa tik tiešām zināja visu. Šīs zināšanas prata novērtēt un likt lietā viņas kolēģi, bez viņas padoma un faktu krājuma nespēja iztikt arī Krievu drāmas teātrī.
Tieši Tatjanai Vlasovai jāpateicas par Eduarda Smiļģa arhīva nonākšanu muzeja krātuvē. Viņa pēc Meistara nāves prata zibenīgi reaģēt un Kultūras ministrijai apliecināt toreizējā Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja vēlmi un tiesības pārņemt Smiļģa garīgo mantojumu, tieši viņa piedalījās arī konkrēto materiālu savākšanā, klasificēšanā, apstrādē. Taņas bēru dienā kolēģu lokā apspriedām šo viņas „vēsturisko lomu”, tieši pateicoties tai, Smiļģa arhīvs ir pieejams pētniekiem, un viss līdz šim pētītais, gan arī turpmākie darbi balstās uz šo nenoliedzami vērtīgo un apjomīgo kolekciju.
Taču ne jau tikai tas vien. Teātra vēstures pētnieces profesionālisms tika likts lietā, veidojot latviešu teātra simtgadei veltīto apjomīgo izstādi (1968), izstādi par Dailes teātra 50 gadu gaitu (1970), T. Vlasova savu ieguldījumu devusi Eduarda Smiļģa muzeja ekspozīcijas veidošanā (1976), Rīgas Krievu drāmas simtgades un 110 gadu izstādes veidošanā (1983,1993), kā arī piedaloties Latviešu teātra prezentācijā Polijā (1997).
Taņušai, strādājot rūpīgi un savai mūža tēmai uzticīgi, patika ironija, krievu sakāmvārdi un laikmetīgās anekdotes. Viņas skatienā bieži uzzibsnīja draiskulīgas dzirkstis. Tatjanas Vlasovas 75 gadu jubilejā uz Smiļģa skatuves Teātra muzejā Krievu drāmas jaunie aktieri savai teātra vēstures docētājai veltīja sirdi plosošu krievu romanci un tās beigās visi kā viens nokrita pie skolotājas kājām. Pēc tam plūda šampanietis, un, veroties šai mizanscēnā, tā šķita atblāzmojam kaut ko no huzāru laiku attiecībām. Tādā brīdī Taņa varēja būt patiesi laimīga.
Kādreiz, kad pārspriedām privātās dzīves peripetijas, Taņuša atzinās, ka viņas personisko sievietes laimi ir iznīcinājis Staļina režīms, vara, padomju iekārta. Un ne jau tikai simboliskā nozīmē, viņas iemīļoto arestēja, troika notiesāja un nošāva. „Bet ko tur lieki gausties, tad mana dzīve pēc žanra sanāktu melodrāma. Taču šis žanrs man ne pārāk patīk.”
Tagad Tatjanas Vlasovas dzīves stāsta priekškars ir aizvēries. Tik ļoti gribētos, lai viņas vārds un darbi ātri neizgaistu nebūtībā. Cilvēka mūžu un atmiņas par to jau veido viss kopā - darbi, pārdzīvojumi, panākumi un sāpes. Arī reiz stāstītās anekdotes un skolnieki pie viņas kājām.
Rakstīt atsauksmi