Vēsma Lēvalde 06.01.2020

Ķermeniska individualitāte. Artūrs Areima

Artūrs Areima // Publicitātes foto

Lietuvas jaunās paaudzes režisoru Artūru Areimu kritiķi jau kopš viņa pirmajiem iestudējumiem dēvē par “skatuves huligānu”. Viņa radošo darbību vislabāk raksturo paša citāti, tostarp radošās apvienības “Artūra Areimas teātris” moto: “Ķermeniska individualitāte. Pats sev ienaidnieks, kas spiests izgudrot fikciju – cilvēci.”  Šī ciniskā atziņa gan ir tikai čaula, kuras kodols ir nemitīgi jaunas teātra valodas meklējumi, sarkastisks, reizēm pat depresīvs skats uz pasauli un spītīga vēlme atrast neiespējamo – pilnīgu radošu un cilvēcisku brīvību. No teorētiskā skatpunkta Areimas režija atbilst digitālās paaudzes uztverei un vairākiem digimodernisma [1] principiem. Viņš noraida dramatiskā teātra tradīciju un iestudējumā atvēl nozīmīgu lomu mūsdienu tehnoloģijām.

 

Artūrs Areima (Artūras Areima, 1982) radošo darbību sācis 2008. gadā Lietuvas valsts teātros Kauņā un Viļņā. 2014. gadā nodibinājis teātra apvienību “Artūra Areimas teātris” (Artūro Areimas teatras, AAT), paralēli turpinājis veidot izrādes arī valsts teātros. Iestudējis vairāk nekā 30 izrādes un lielākajai daļai bijis arī telpas autors. Areimas iestudējumi 22 reizes iekļauti dažādu festivālu programmās, tostarp ārvalstīs – Dienvidkorejā, Ķīnā, Francijā un Skotijā, kur Edinburgas vasaras festivālā iegūta balva par izcilākajiem festivāla brīžiem (Jawbone Award, 2016). Ieguvis Lietuvas teātra balvu – Borisa Daugavieša auskaru par inovatīviem un oriģināliem meklējumiem (2013), saņēmis Lietuvas Kultūras balvu (2014), Kauņas Fortūnas balvu par provokatīvāko režiju (2015), Daļas Tamulevičūtes skatuves mākslas konkursa balvu (2017), divas reizes saņēmis Alītas teātra festivāla COM•MEDIA balvu, četras reizes nominēts Lietuvas teātra balvai Zelta krusts, vairākas reizes nominēts Eiropas Teātra realitātes balvai, ko piešķir par jaunu tendenču un nebijušas iniciatīvas attīstīšanu Eiropas daudzveidīgajās teātra formās.

Dumpīgais skolnieks

“Lietuviešu teātra karti varētu sadalīt tieši divās daļās – valsts teātri, kas visbiežāk seko tradīcijām, kā arī ievēro noteiktus standartus repertuāra izvēlē, un nevalstiskais sektors – pārpilns ar visdažādākajām formām, žanriem un izvēlēm, taču ārkārtīgi reti – dumpīgs [..],” [2] raksta teātra zinātniece Goda Dapšīte. Viens no šiem retajiem “dumpiniekiem” ir jaunās paaudzes režisors Artūrs Areima. Paradoksāli, ka viņš ir studējis Rima Tumina (Rimas Tuminas), par Lietuvas teātra romantiķi dēvētā režisora, vadītajā kursā Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmijā. “2008. gadā, apgūstot profesiju Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmijā, režisors Artūrs Areima savu karjeru profesionālajā jomā sāka ar pirmajiem projektiem, kuros izveidojās viņa antagonistiskais, intelektuālais dumpīgums un apzināta destrukcija. Šī īpašā pretestība lirismam, ideoloģiskai un estētiskai mērenībai, vēlme atbrīvot aktieri un skatītāju no komforta zonas galu galā kļuva par Artūra Areimas sava veida mākslinieka pozīciju un, iespējams, par radošo pētījumu procesa svarīgāko iedvesmu.” [3]

Areima savu skolotāju Tuminu, šķiet, joprojām izmanto kā atskaites punktu – tādā nozīmē, ka cenšas ieņemt pēc iespējas tālāku, maksimāli pretēju stilistisko, žanrisko un konceptuālo režijas pozīciju. Turklāt atklāti atzīst, ka ar bijušo pasniedzēju viņam nav labu attiecību. “Viņam (Tuminam) nepatīk jaunā laika dramaturģija un viņš ienīst jaunā laika teātri. Viņš ienīst metodes un lietas, ko es daru,” [4] apgalvo režisors.

Areima režijā debitē 2008. gadā ar poļu autora Mihaela Valčaka (Michal Walczak) darba “Ceļojums telpā” (Kelionė į kambario vidų) iestudējumu Viļņā, mākslas telpā Arts Printing House. Kritika to nodēvē par “interesanti lasītu, lai arī eklektiskas izteiksmes izrādi” [5]. Jau pirmajos patstāvīgās darbības gados Areima veidojis “pretējos ierakumus” Lietuvas poētiskā un metaforiskā teātra tradīcijai, meklējot laikmetīgu un atšķirīgu pasaules klasikas interpretāciju. Viņa režijā top izrāde “Laimīgi” (Laimingi) pēc Fridriha Šillera lugas “Mīla un viltus” (Kauņas Nacionālais drāmas teātris (NDT), 2009), Bernāra Marī Koltesa “Atgriešanās tuksnesī” (Sugrįžimas į dykumą, Kauņas NDT, 2009), Augusta Strindberga “Jūlijas jaunkundze” (Viļņas Mazais teātris, 2010), Henrika Ibsena “Spoki” (Šmėklos, Kauņas NDT, 2010), “Nolādētā” pēc Jūdžīna O’Nīla “Sēras piestāv Elektrai” (Prakeiktieji, Oskara Koršunova teātris/ Viļņas pilsētas teātris, 2010). Lai arī Areima ātri izpelnās skatuves huligāna reputāciju, viņa pirmie iestudējumi ir diezgan konvencionāli, vismaz no šodienas skatpunkta – gan skatuves telpas izmantojuma, gan vizuālo izteiksmes līdzekļu ziņā, pretēji beidzamo gadu uzvedumiem, kas viņam ļāvuši nokļūt Eiropas Teātra realitātes balvas nominantu sarakstā. Taču arī pirmsākumos Areimas režijā parādās vairākas iezīmes, kuras joprojām saskatāmas viņa pieejā teātra mākslai. 2009./2010. gada sezonas apskatā teātra kritiķis, dramaturgs, Joza Miltiņa Paņevežas Drāmas teātra mākslinieciskais vadītājs Andrjus Jevsejevs (Andrius Jevsejevas) raksta, ka Areimas iestudējumos ir labi jūtama atšķirība starp teatrālo un ikdienas realitāti, kā arī robeža starp skatītājiem un auditoriju (lai gan nereti iestudējumos šī robeža fiziski ir likvidēta, skatītāju un izpildītāju apziņā tā saglabājas – V. L.), turklāt teatrālajā realitātē izšķiroša nozīme bieži ir scenogrāfijai un audiovizuāliem risinājumiem, savukārt aktieru spēlē izmantoti laikmetīgās dejas elementi, gandrīz horeogrāfiski iestudējot ainas. Vienlaikus Areimam tiek pārmests, ka jaunais savdabis nevēlas vai nespēj iedziļināties klasikas filosofiskajos slāņos un ka “teksts līdz šim bijis Areimas galvenais ienaidnieks”, jo viņš tajā neiedziļinās, bet to “salauž”, voluntāri piemērojot izrādes estētikai. Šī iemesla dēļ, uzskata Jevsejevs, teksts un vizuālā dramaturģija stāsta dažādus stāstus. [6] Faktiski tieši šis raksturojums arī norāda uz jauna ceļa laušanu Lietuvas teātrī, kas formulējies beidzamajos gados.

Vēstījums tiek konstruēts ar visiem vizuālajiem izteiksmes līdzekļiem un skaņu, verbālo tekstu padarot par skaņainas daļu, kurā semantiska nozīme ir tikai atslēgvārdiem un atsevišķām frāzēm.

Radikālāks Areimas režijas rokraksts iezīmējas ap 2012. gadu, kad par pamanāmāko iezīmi kļūst mērķtiecīga aktieru izraidīšana no komforta zonas un skatītāju provokācija. Par režisora pētījumu objektu kļūst modernā laika individualitāte, kuru raksturo nemitīga trauksmes sajūta un īpatna, uzsvērti kritiska attieksme pret vēsturisko atmiņu un politiskajiem procesiem. Interešu lokā ir arī sociālas problēmas, lai gan to atspoguļojums ir bez jebkādām reālisma pazīmēm. Oskara Koršunova teātrī Areima iestudē Viljama Šekspīra “Jūliju Cēzaru” (Julijus Cezaris, 2012), pats būdams arī telpas autors. Ar satīras un parodijas palīdzību izrādes veidotāji parāda politiķu vides absurdu. Aktieru galvenais uzdevums ir parādīt politiķu darbības imitāciju, dzīvošanu iedomātā realitātē. Izrāde veidotā tādā stilā, “it kā Gajs Ričijs būtu uzņēmis “Lielo džekpotu” (Snatch, 2000 – V. L.) kādā Viļņas nomalē. Viskijs, kokaīns, nobrieduši vīrieši melnos uzvalkos; draudzība, gods, plānprātība un drosme.” [7] Atsauksmēs uzsvērts, ka izrāde nav veidota tā, lai formulētu kādas taustāmas idejas vai loģiskas nozīmes. “Tas ir savdabīgs komikss, nestandarta pasaules izjūta, savādības estētika. Bezjēdzība tiecas pamodināt interpretāciju, individuālo uztveri un saskatīt dažādas norādes. Izrādes pamatā ir joks, muļķības, loģika.” [8] Par Šekspīra “Jūlija Cēzara” un Šillera “Laupītāju” režiju Areima nominēts Lietuvas teātra balvai – Zelta krustam (2013).

Gadu vēlāk Kauņas Nacionālajā drāmas teātrī top Antona Čehova “Ķiršu dārzs” (Vyšnių sodą, 2013), iespējams, kā izaicinājums tai lugas interpretācijai, ko 1997. gadā Viļņas Mazajā teātrī ar panākumiem iestudējis Rims Tumins, jo Areima publiski pavēsta, ka, pirms veidojis savu, izpētījis Tumina un Ņekrošus versijas. Viņš arī norāda, ka sliecas piekrist Staņislavskim, kurš Čehova lugu traktēja kā traģēdiju pretēji paša autora dotajam žanram “komēdija”. Recenzents Praeivis secina, ka “tumši nekrotiskā dvesma” izrādē nav nejaušība [9]. Vairāki kritiķi nevairās salīdzināt skolnieka un skolotāja iestudējumus, secinot, ka Areimas izrādē žanrs tā arī nav skaidri definēts. Iestudējumā sapludināti traģēdijas un farsa elementi, te valda izteikta stilizācija, klaunāde, groteska un hiperbola. Vistuvāk tas ir apzīmējumam “traģifarss” [10], kur grotesks patoss aizvietojis Čehova (lasi – Tumina un Ņekrošus – V. L.) lirisko patosu. “Ķiršu dārzs”, secina kritika, ir ārstniecības iestāde no dzīves nogurušiem cilvēkiem. Izrāde ir pārpilna kultūrzīmēm – sākot no reliģiskām (katoļu krusts) un beidzot ar intertekstuālām atsaucēm – piemēram, Sauļus Čučeļa atveidotais Trofimovs uz skatuves lasa Ričarda Baha “Kaija vārdā Džonatans Livingstons”, palaikam imitējot putna kliedzienus un spārnu vicināšanu, un viens no scenogrāfijas elementiem ir kaijas izbāzenis. Tā nav tikai Čehova “Kaijas” alūzija, jo aktieri izpilda dažādus rituālus, kas, iespējams, simbolizē varoņu reinkarnāciju dzīvnieku veidolā. Šo versiju apstiprina arī metafora – Sigita Šidlauska atveidotais Gajevs rūpīgi sukā pie sienas piestiprinātā mežakuiļa galvu. Kopumā kritika ir barga, daža pat iznīcinoša. Praeivis norāda uz “satura trūkumu” par spīti tam, ka režija savijusi Čehovu ar Kena Kīzija romāna “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” motīviem – varoņu psiholoģija ir kā psihiatriskās slimnīcas pacientiem, viņi ir vientuļi, lieki un tāpēc jukuši. “Ak, Čehovam un Kīzijam nebūtu, par ko priecāties! Bet kas man – es jau tikai garāmejot uzmetu aci tam dārzam. Toties režisoram un aktieriem būs jādzīvo ar to, ko viņi iestādījuši,” [11] secina sarkastiskās recenzijas autors Praeivis. Tomēr tieši šis iestudējums Areimam Kauņā ļauj tikt pie Fortūnas balvas.

Skats no Antona Čehova “Ķiršu dārza” Kauņas Nacionālajā drāmas teātrī (2013) // Publicitātes foto

“Es nezinu, kas ir brīvība. Es to meklēju.” [12]

2014. gadā, tiecoties uz pilnīgu māksliniecisko brīvību un deklarējot sevi kā nonkomformistu, Artūrs Areima nodibina savu teātri. Top virkne provokatīvu, izaicinošu iestudējumu – pēc dokumentāliem materiāliem tapusī “Mēdejas istaba” (Medėjos kambarys,2016), vācu autora Kaja Henzela “Klamma karš” (Klamo karas: pradžia, 2015), kas nesaudzīgi preparē skolotāja un skolēna attiecības, “Zaudētājs” pēc Eduarda Ļimonova “Zaudētāja dienasgrāmatas” (Nevykėlis, 2015), kas apbalvots Alītas teātra festivālā, u. c. Tomēr vislielāko rezonansi izraisa divi iestudējumi. Viens ir Falka Rihtera darba “Zem ledus” iestudējums (Po ledu, 2015), kas saņēmis Edinburgas festivāla balvu, izrādīts Ķīnā un 2018. gadā iekļauts arī Aviņonas festivāla alternatīvajā programmā Manufacture, bet 2019. gada vasarā – citā Francijas festivālā Mythos. Otrs ir postpolitiskā satīra (tā to nosaucis pats autors) “Antikrists” (Antikristas, 2017), kas veidots kā postmoderna tekstu kompilācija un izrādīts ne tikai Lietuvā, bet arī Berlīnes mākslas inkubatorā Flugwerk (2018).

Falks Rihters ir viens no Vācijas mūsdienu nozīmīgākajiem un populārākajiem dramaturgiem, kuru tulko un iestudē visā Eiropā. Autoru satrauc “ekonomiskās efektivitātes”, “izaugsmes” un “produktivitātes” ideoloģija, tās ietekme uz tā saukto “mazo cilvēku”. Rakstot lugu “Zem ledus”, kur stāsts ir par biznesa konsultantu vidi, autors noskatījies kopumā 100 stundu garumus ierakstus, lai iepazītu šīs ekonomiskās elites ikdienu. Galvenais varonis, biznesa konsultants Pols Neviens, ko iestudējumā atveido Roks Petrausks (Rokas Petrauskas), atrodas nemitīgā sasprindzinājumā. Soli pa solim atklājas, kā darbs ir monopolizējis viņa dzīvi, izdzēšot Neviena individualitāti. Viss ir pakārtots tikai vienam mērķim – būt arvien efektīvākam. Pols Neviens savās mokošajās pārdomās atkal un atkal nebeidz atkārtot, ka viņš būtu varējis dzīvot citādi, ka droši vien pastāv cita dzīve ārpus viņa ikdienas, kur nemitīgi jāreaģē uz priekšnieku pavēlēm. “Zem ledus” naratīva efektivitāte ir balstīta faktā, ka biznesa konsultanti netiek rādīti kā labklājības simbols, bet gan kā patoloģiski nestabili cilvēki, kurus kapitālistiskā prizma ir atsvešinājusi no pasaules un visa cilvēciskā. Runa nav par pasaules iekarošanu, bet par tādas pasaules radīšanu, kurā viss un visi pakļaujas viņiem. “Zem ledus” izvirza jautājumu – vai iespējams panākt līdzsvaru starp personīgo, individuālo eksistenci un organizētas sabiedrības vajadzībām? Izrādes scēnisko telpu veido skatuve, kas piemētāta tukšām plastmasas pudelēm, pārblīvēta mikrofoniem un ekrāniem, kuros redzami akciju tirgus rezultāti. Uz šādu instalāciju publika skatās apmēram desmit minūtes, līdz vispār sākas darbība. Tikmēr jau “destilēti ledainā atmosfēra visus šķiet paralizējam” [13].

Interesanti, ka atsauksmes Skotijā un Francijā ir diezgan atšķirīgas. Edinburgas festivāla recenzents Olivers Simondss, kurš izrādei piešķīris četras zvaigznes, jau pirmajā rindiņā uzsver – ja Artūra Areimas vārds jums neko neizsaka, nebīstieties un ziniet – viņš ir brīnišķīgs režisors ar aizrautīgu aktieru komandu, un Rihtera vārdi spēj iedarboties. [14] Recenzents secina, ka izrāde lauž pierastās formas, cik vien tas ir iespējams, neiznīcinot pašu lugu, bet režisora un aktieru veikumu salīdzina ar 18 cilindru motoru, kam lielākā daļa cilindru izrādes laikā aizdegas. Citā atsauksmē novatorisma ziņā meklētas līdzības ar igauņu teātri NO99. “Spožs iestudējums, negaidīti atsvaidzinošs. Daudz vairāk nekā dučiem citu gabalu par pasaules galu, ko sacerējuši komfortā dzīvojošie briti.” [15] Lietuviešu konteksts, uzskata skotu kritika, iestudējumam piešķir patiesu, skarbu jēgu.

Francūži atsauksmēs ir atturīgāki, lai arī kopumā kritika secina, ka lietuviešu režisora iestudējums prezentē atsvešinājumu no visa cilvēcīgā tādā pasaulē, kur svarīga ir tikai rentabilitāte. Kāda bloga autors savai atsauksmei licis virsrakstu “Zem ledus: vai mūsu necilvēcības kondensāts?” [16]. Blogeris atzīst, ka Artūra Areimas inscenējums ir neapšaubāmi efektīvs, ja runa ir par skatītāja uzmanības piesaistīšanu, citējot Kārli Marksu, kapitālistiskās sabiedrības “egoistisku aprēķinu ledainajiem ūdeņiem” un piebilst: “Šo skarbo mūsdienu sociālo attiecību kritiku vērot pasīvi nav iespējams – lietuviešu režisors piedāvā šo piespiedu peldi vai nu likt paciest, vai fanātiski dievināt” [17].

Areima izvēlas maksimāli izaicināt skatītāju maņas – dzirdi traumē agresīvi basi, uz ekrāniem visu laiku tiek rādīti uzmācīgi, murgaini attēli (piemēram, biržas grafiku kompilācijas, kam seko dokumentāls kadrs ar Vācijas bijušo kancleri Merkeli, tad to nomaina lēkājoša meitenīte, uz kuru noraugās uzzīmēts zilonītis), saraustīto, nervozo atmosfēru pastiprina stroboskops un gaismas.

Recenzents gan apšauba, vai agresīva maņu kairināšana ir vienīgais ceļš, kā uzrunāt “intelektuālai anestēzijai pakļautas būtnes” un tādējādi likt viņām redzēt cauri tai ledus kārtai, kas klāj mūsu sabiedrību. “Viss darbs kopā atgādina Horkheimera un Adorno “Apgaismības dialektikas” [18] finālu. Nevarēdams mūs atbrīvot no ārējiem ierobežojumiem, prāts mūs atbrīvo un no jauna paverdzina, uzspiežot racionālus un objektīvus mērķus, kuri ir pilnībā atsvabināti no jebkādas morāles. Tieši tā jūtas abi konsultanti, kuri galu galā cieš, jūtas atsvešināti savas nepieciešamības dēļ – būt produktīviem, efektīviem, konkurētspējīgiem un “personīgi veiksmīgiem”. Izrādē īpaši akcentētas baudas un izklaides, kuras nekad nav mērķis, bet vienmēr līdzeklis, lai panāktu lielāku grupas vai atsevišķa indivīda efektivitāti. Tas redzams trakā, izcilā aktierspēlē, kur aktierus šķiet vadām cinisks ārējs spēks, kas liek viņiem dziedāt, ļauties seksuālām darbībām un dejot. Tā ir makabriska muzikālā komēdija, kurā beigu beigās katrs cenšas bēgt pats no sevis. Spēcīgā, caur vardarbības prizmu interpretētā un galvenokārt dezorientējošā izrāde “Zem ledus” liek mums ienirt mūsu sociālās realitātes ledainajos ūdeņos. Ieelpot ir iespējams, tikai no tās iznirstot.” [19]

Skats no izrādes "Zem ledus" AAT (2015) // Publicitātes foto

2017. gada martā AAT skatītāju vērtējumam nodod iestudējumu “Antikrists”, kurā nojaušama amerikāņu apvienības “Dzīvais teātris” (The Living Theatre) imperatīvu ietekme. Izrādes pamatdoma balstās informācijas sabiedrības uzmācīgajā ekshibicionismā, kad klikšķa attālumā ir teju ikviena cilvēka gadsimtiem par privātu uzskatītā telpa. Klātesoša ir kamera, kas visu notiekošo filmē, un ekrāni, kas filmēto rāda, brīžiem pārvēršot to teju mākslas foto attēlos. Teksti ir sakompilēti no Fridriha Nīčes un Mišela Fuko darbiem, zviedru rakstnieka Stefana Vildes romāna “Zaratustra runā ar makaroniem”, kā arī no politisko un sociālo ziņu tekstiem. Lai arī izrādes žanrs ir izaicinošs – postpolitiska pornosatīra un jau nosaukums provocē katolisko Lietuvas sabiedrību, iestudējums skandālu neraisa, jo “mēs neesam Polija”, norāda viens no Lietuvas teātra populārākajiem analītiķiem Vaids Jauniškis (Vaidas Jauniškis). Jauniškis pamatoti velk paralēles starp Areimas “Antikristu” un horvātu režisora Olivera Frijliča iestudējumu “Lāsts” (2017) Krakovas teātrī, kam Polijas parlaments izvirzīja apsūdzības par “pornogrāfijas popularizēšanu, zaimošanu un naidu pret katoļiem” [20]. Areimas iestudējumu Jauniškis vērtē kā daudz mērenāku, bez aktīva protesta, paliekot vien fakta konstatācijas līmenī, un savu attieksmi izrādes veidotāji formulē vien neirotiskā spiedzienā: “Es piedrāžu, tātad esmu!” [21] Četri aktieri (Monika Poderīte, Giedre Žaļauskaite, Andrjus Mockus, Valērijs Kazlausks) ar maskām uz sejas sagaida skatītājus, apgrābstot gandrīz katru, kas ienāk zālē. Izrādes laikā maskas tiek noņemtas, atkal uzliktas, mainīti apģērbi, arī nomesti pilnībā, ik reizi radot citu tēlu vai statusu.

Aktieru ķermeņa kailums ir absolūti dabisks, patiess un tikai daļa no skatuves teksta, ko asprātīgi piemin arī Jauniškis: “Reklāma: Vai lietuviešu teātrī tā vēl nav bijis? Nē, nav gan vēl bijis! [22]” “Viņi ir homo erectus un varbūt tikai mazlietiņ homo sapiens,” secina Jauniškis. Var daļēji piekrist lietuviešu kritiķim, kad viņš raksta: “Ir dīvaini to teikt par lietuviešu izrādi, bet labākā un jutīgākā “Antikrista” daļa ir seksa ainas, ne tikai tāpēc, ka tās ir klusākās un koncentrētākās. Šajās ainās darbība lēnām mainās – no attēlošanas uz dabiskumu, nespēlēšanu, un tās iezīmē izrādes galveno līniju. Sajūta, ka porno tiek spēlēts, un tā vienlaikus ir arī telpa īstām jūtām. ” [23] Tomēr, izrādi skatoties, neatstāj sajūta, ka aktieri ir mērķtiecīga ķermeņa reprezentācija un tieši performatīvas kompozīcijas rada īsto iestudējuma saturu (izrāde veidota kā fiksētu situāciju mozaīka). Būtisks ir arī daudzo tekstu mikslis, kas simbolizē mūsdienu komunikācijas krīzi, kad katrs cenšas izkliegt “savu” patiesību, bet neviens neklausās.

“Man vajag, lai šī pasaule man patiktu! [24]

Jautāts, kādu viņš saredz nākotnes teātri, Artūrs Areima godīgi atzīstas: “Es nezinu. Es vienmēr meklēšu jaunus stilus, jaunu teātra valodu. Es mēģinu saprast, kāda ir pasaule šodien un kāpēc. Man vajag, lai šī pasaule man patiktu.” [25] Varbūt režisora prasības pret reālo pasauli ir pārāk augstas, bet mūsdienu indivīda esamība viņa interpretācijā ir depresīva, un nav arī saredzams tīkams realitātes modelis, uz kuru AAT iestudējumi skatītāju virzītu. Šādas pārdomas rodas pēc AAT iestudētās Hainera Millera “Hamletmašīnas” noskatīšanās. Skatuves (Areima ir arī scenogrāfs un kostīmu autors) centrā ir skaņu iekārta – dators, pastiprinātāji, skandas un vadi. Kā skaņu operatore sēž Monikas Poderītes atveidotā Ofēlija. Telpā dominē melna zeme, kas apklājusi matraci, uz kura guļ otrs Hainera Millera lugas varonis – Petra Šimoņa atveidotais Hamlets. Šur tur melnajā zemē iesprausti spilgti baltu puķu pušķīši, raisot bipolāras svaiga kapa asociācijas. Liekas, ka Areima mēģinājis atklāt pats savas radošās mokas – balansēšanu uz naža asmens starp dziļu depresiju un misijas apziņu – panākt no meliem tīru teātri. Komponista, kurš izrādes anotācijā apzīmēts ar “π”, skaņu dramaturģija atklāj radošā procesa mokošo ceļu. Vienlīdz nozīmīgas ir griezīgās skaņas, ko Petra Šimoņa atveidotais Hamlets izvilina no saksofona, elektroniskās mūzikas basi, polifoniskie un kakofonijas iestarpinājumi, elpas vilcieni un taustiņu klabināšana mikrofonā, kā arī ilgas klusuma pauzes, kuru laikā emocionālā spriedze tiek pārnesta uz aktieru ķermeņiem. Piemēram, Ofēlija ar vijoles lociņu “spēlē” savas rokas vēnas. Pie frāzes “Es neesmu Hamlets, es spēlēju varoni” Hamlets lēni izģērbjas, publikas priekšā paliekot pilnīgi kails kā patiesības, īstuma zīme. Millera teksti izrādē papildināti ar radošās komandas atziņām (“piedrāzt mašīnas ar benzīna motoriem, ir taču 2019. gads”, u. tml.), dzejas rindām (piemēram, Alena Ginsberga Holy the cocks of the grandfathers of Kansas!/ Holy the groaning saxophone!) u. c. Iestudējuma verbālo daļu veido apziņas plūsmai līdzīgs vārdu savirknējums, kurā nojaušamas asociācijas ar Pītera Bruka ieviesto jēdzienu “Svētais teātris”, tātad teātra misijas manifests.

Tomēr pats režisors savu ideju par “svēto” jeb “godīgo” teātri izvērš plašāk, uzsvērdams, ka viņš iestudējumu velta tiem, kuri dzīvo naivās ilgās pēc totalitārisma, turklāt arī Eiropas vienotības idejā Areima saskata slēptu totalitārismu. “Eiropas ideja ir dzimusi no naidīguma, ne tik daudz vienprātības un miera, cik konfliktiem un šķelšanās. Makroidentitātes, piemēram, Eiropas nacionālās idejas vai reliģiskā pasaules uzskata parastās sekas ir piespiedu homogenizācija, nevis vienotība. Tāpēc ir vērts padomāt, vai mums ir vajadzīgas šādas "identitātes"? [..] Mēs visi jūtam, ka ksenofobiskais nacionālisms, neirorasisms un “Eiropas cietokšņa” spoks piedāvā atskatīties uz pagātni, kas nav labāka.” [26]

Skats no izrādes "Hamletmašīna" AAT (2018) // Foto – Laura Vansevičiene

Pagātnes pārvērtēšana acīmredzot ir arī nesenākā Areimas iestudējuma “Mūsējie” (Mūsiškiai, 2019) vadmotīvs. Priekšvēsture saistīta ar skandalozo un pretrunīgi vērtēto Rūtas Vanagaites tāda paša nosaukuma romānu (2016), ko viņa sarakstījusi sadarbībā ar dzīvesdraugu, pasaulslaveno nacistu vajātāju Efraimu Zurofu. Savā grāmatā viņa kā iespējamos nodevējus un holokausta noziedzniekus minējusi vairākus Lietuvas nacionālos partizānus, kas līdz tam uzskatīti par varoņiem [27]. Sabiedrības protestu dēļ izdevniecība grāmatu izņēma no pārdošanas, autorei nācās pamest Lietuvu. Aptuveni pirms pusotra gada Paņevēžas Joza Miltiņa teātra vadība piedāvāja Areimam veidot izrādi par šo tēmu. Dramatizējums tika pasūtīts poļu autoram Mihalam Valčakam. Iestudēšanas periods bijis smags, jo daļa sabiedrības, tostarp Paņevēžas teātra Mākslas padome, bija pret šo projektu, uzskatot, ka tā būs kārtējā lietuviešu nācijas pazemošana. Tomēr pirmizrāde šā gada novembra beigās notika, iegūstot ārkārtīgi plašu publicitāti Lietuvas (tostarp krievvalodīgajos) medijos. Turklāt teātra mākslinieciskais vadītājs Andrjus Jevsejevs pirms izrādes Lietuvas televīzijai paziņojis, ka aiziet pensijā – “labprātīgi, nevis brīvprātīgi” [28], bet Kultūras ministrijas ieceltajam teātra vadītāja pienākumu izpildītājam Antanam Venckum tikusi dota atļauja veidot savu komandu. Šobrīd teātra kontaktu sarakstā Jevsejeva vārda vairs nav.

Galvenais varonis izrādē ir Klauns, bet uz skatuves ir arī rakstnieks vārdā Persona Non Grata, kura prototips, kā nojaušams, ir Vanagaite. Pirmā publicētā recenzija satur vairāk jautājumu nekā secinājumu: vai vardarbību vajag ilustrēt ar vardarbību? vai komponista Pi mūzika tiek raidīta tik skaļi, lai piespiestu aktierus kliegt? vai citādi līdz publikai nenonāks iestudējuma ideja? [29], utt.

Tehnoloģiju laikmeta “iedzimtais”

Recenzijā par “Mūsējiem” kritiķe Rūta Oginskaite (Rūta Oginskaitė) apraksta, kā audio un video sajaukums izrādē pāraug haotiskā troksnī, un šī piezīme varētu attiekties arī uz vairākiem citiem Areimas iestudējumiem. Teju katrā izmantotas audio un video iekārtas, kas ir nozīmīga, ja ne izšķirošā skatuves telpas daļa. Neatkarīgi no dramaturģiskā materiāla Areimas izrāžu skatuves tēli ir mūsu laikabiedri, un tāda ir arī vide, kurā viņi darbojas. Pats režisors to uzskata par dabisku tendenci, kas saistās ar patiesīguma, īstuma jēdzienu teātrī. “Es nedomāju, ka lietoju daudz tehnoloģiju savās izrādēs. Es tiešām vēlētos tās izmantot daudz vairāk nekā tagad, taču tas prasītu lielāku finansējumu (vienkārši vajag daudz vairāk naudas tām iekārtām, kuras man būtu nepieciešamas). (..) Es savās izrādēs neizmantoju vairāk tehnoloģiju kā ikviens no mums ikdienā. Vienkārša līdzība – tehnoloģijas tagad mūsu dzīvē ir parasta lieta – pagātnē teātris lietoja karietes un, kā zināms no vēstures, uz skatuves bijuši arī īsti zirgi, īsti tanki, motocikli utt. Tāpēc nevienu nepārsteidza rakstāmmašīna izrādē. Mūsdienās rakstāmmašīna ir personālais dators. Gleznojumus aizstāj ekrāni, siena čupu – atpūtas vai masāžas krēsli… Visas šīs lietas ir dabiskas, progresīvas pārmaiņas. Tas ir diezgan līdzīgi, kā mainās apģērbu mode. Kā zināms, tā nenozīmē tikai materiālas pārmaiņas. Tās ir arī mentalitātes izmaiņas. Kad parādījās sociālie mediji (Facebook, Messenger, Skype, Instagram, Twitter, Snapchat utt., u.t.jpr.), mūsu domu apmaiņa kļuva arvien ātrāka un ātrāka. Bet informācija tiek saīsināta vai mēs to vienkārši padarām daudz “vieglāku”, īsāku. Galu galā – tagad viens otram raksta lielos burtus, jo viss, ko vēlaties pateikt, no 10 lappusēm var kļūt mazāk par vienu. Tāpēc izrādes un lugas kļūst īsākas, pazūd pieturzīmes, un mēs arī sākam sazināties, izmantojot digitālus attēlus (kameru, fotoattēlus utt.). Mēs daudz laika pavadām pie televizora vai datora ekrāna, kur visas tajā redzamās lietas jau ir pietuvinātas. Tāpēc izrādēs mēs izmantojam video projekcijas – šī auditorija varētu asimilēt visu informāciju, tāpat kā ikdienā. Mūsdienu cilvēka smadzenes nespēj absorbēt panorāmas skatu. Viņiem ir vajadzīga cita palīdzība no malas, konstruktors, kas varētu palīdzēt veidot attēlu, kurš kļūst par jauno dramaturģiju,” [30] uzskata Areima.

Šis skaidrojums atklāj viņa izrāžu veidošanas tehnisko stratēģiju, kas lielā mērā atbilst digimodernisma principiem. Tas ir fragmentārisms un performatīvs skatījums uz stāstījumiem, kurus turklāt veido nevis cēloņsakarība starp verbālo un vizuālo līmeni, bet brīva izrādes veidotāju iztēles un asociāciju montāža par pieteikto tēmu ar vizuāli nolasāmiem vēstījumiem, dziļāku filosofisku saturu ļaujot meklēt  vai nemeklēt skatītājam pašam. Ar šo pieeju Areima iekļaujas Eiropas jaunās paaudzes režijā, kas principiāli noraida dramatiskā teātra tradīciju un kuru izteiksmes līdzekļu arsenālu lielā mērā veido jauno mediju valodas principi – ne tikai spilgta, tehnoloģiska vizualitāte un fragmentāri, paralēli vēstījumi, bet arī atslēgvārdu un hipersaišu princips tekstveidē.

 

Pētījums tapis, pateicoties VKKF piešķirtajai radošajai stipendijai


[1] Datorizācijas ietekme uz kultūru. Sīkāk – Kirby, Alan. How New Technologies Dismantle the Postmodern and Reconfigure Our Culture. New York, London: Continuum, 2009.
[2] Dapšyte, Goda. Under Construction. The New Generation of Lithuanian Theatre//Contemporary Lithuanian Theatre. Names and Performances. Vilnius, 2019, 158. lpp.
[3] Citāts no AAT manifesta.
[4] Raksta autores intervija ar A. Areimu 2019. gada 26. maijā. Intervijas ieraksts ir autores privātajā arhīvā.
[5] Jevsejevas, A. Artūras Areima. Artūro Areimos manevrai virš literatūros. Atrodams: http://lteatras.lt/lt/2009-2010/personalijos/77-arturas-areima?fbclid=IwAR3WZOTntwGCsPis9QJ_sCGcqxYYrmg0fm8gjPg9hBZ9p9Ilib2gcvUuDdA
[6] Turpat.
[7] 5 главных событий на театральном фестивале «Радуга»-2015. Atrodams: https://daily.afisha.ru/archive/vozduh/art/5-glavnyh-sobytiy-na-teatralnom-festivale-raduga2015/
[8] https://www.delfi.lt/kultura/naujienos/spektakli-julijus-cezaris-pristate-rezisieriai-aareima-ir-okorsunovas-uzsimine-apie-siekius-pastatyti-pjese-is-delfi-komentaru.d?id=59445647
[9] Praeivis. Vieniši pamišėliai. Atrodams: https://www.7md.lt/teatras/2013-11-08/Vienisi-pamiseliai
[10] Jevsejevas, A. Parduodate vyšnių sodą? Atrodams: http://kamane.lt/Kamanes-tekstai/Scena/Parduodate-vysniu-soda
[11] Turpat.
[12] Citāts no autores intervijas ar Areimu.
[13] https://www.festival-mythos.com/blog/2019/04/06/under-ice-un-condense-de-notre-inhumanite/?fbclid=IwAR1t1b_NmmdfoOD6pGZcYm4qAkUHR9d3uqp9LDuKE03sFwSqkLGTF89UdZ8 (Pētījumā izmantots Laumas Mellēnas-Bartkevičas tulkojums, glabājas autores personīgajā arhīvā.)
[14] Simmonds, O. Under Ice (dir. Arturas Areima) at Fringe festival. Broadwaybaby.com, 17th August, 2016.
[15] http://postcardsgods.blogspot.com/2016/08/
[16] https://www.festival-mythos.com/blog/2019/04/06/
[17] Turpat.
[18] https://www.satori.lv/article/fragmenti-no-apgaismibas-dialektikas
[19] https://www.festival-mythos.com/blog/2019/04/06/
[20] Gojic, N. Damned be the traitor of his homeland!//Croatian Theatre 10/11, 2016/2017, ITI – croatian centre.
[21] Jauniškis, V. Desperatiškos ryšio paieškos: kartos paveikslas? http://www.menufaktura.lt/?m=1025&s=61300. No lietuviešu valodas tulkojusi Sanakojevaitė.
[22] Turpat.
[23] Turpat.
[24] Citāts no autores intervijas ar Areimu.
[25] Turpat.
[26] http://www.bernardinai.lt/straipsnis/2018-10-21-arturo-areimos-teatro-hamletmachine-europos-mirtis/172468
[27] Sīkāk par to: http://www.la.lv/lietuviesu-rakstniece-vanagaite-kura-apsudz-tautasbralus-holokausta-viesojas-latvija
[28] http://menufaktura.lt/?m=1024&s=69195
[29] https://www.lrytas.lt/kultura/scena/2019/11/26/news/triuksmingiausios-metu-premjeros-musiskiai-recenzija-ziaurios-nuskriaustuju-pramogos-12696728/
[30] Autores elektroniska sarakste ar Areimu 22.04.2018.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt