Valda Čakare 29.03.2021

Degunradzības neatvairāmais šarms

Skats no DT izrādes "Degunradži" // Foto – Jānis Deinats

Gadījumos, kad bez liekas izrunāšanās jātiek galā ar nejēdzībām, mana mamma mēdza ironiski citēt Gunāru Priedi: jāceļ no tādiem ķieģeļiem, kādi ir, nevis no tādiem, kādus varētu iedomāties… Tāpēc esam izlēmuši pārvērst defektu efektā – ja reiz teātri šobrīd iestudē darbus, kurus neviens neredz, mēs recenzēsim iestudējumus, kurus neviens nav redzējis. Piedāvājam jūsu uzmanībai KrodersLV autoru recenzijas par izrādēm, kas tapušas kopš brīža, kad teātri pandēmijas dēļ slēdza savas durvis, un kas ir tikpat dažādas, cik dažādi esam mēs paši – kritiķi. Publicēsim tās dienu pa dienai un ceram, ka lasītājs sajutīs ne tikai to, ka katrā jokā ir daļa nopietnības, bet arī to, ka bez mīlestības un spēles prieka nav vērts… Ne teātrī, ne dzīvē. Uz iespējami drīzu tikšanos!

Idejas autore teātra kritiķe Zane Radzobe


Par gara acīm redzēto

Pandēmija teātrim pamatīgi iegriezusi, atņemot iespēju reālā laikā un telpā aci pret aci satikties ar publiku. Tomēr zaudējums varbūt nav tik ļoti liels, kā rādās, ja ņemam vērā to, ka izrāde notiek skatītāja galvā. Tad arī apskatniekiem nav vērts skumt, jo neviens jau neliedz izlikt uz digitālā papīra savus iespaidus par gara acīm redzēto. Tostarp par franču absurda dramaturga Ežēna Jonesko 1959. gadā sarakstītās komiskās absurda drāmas “Degunradzis” iestudējumu, kurš, lugas nosaukumu vēršot draudīgāku ar daudzskaitļa formas “Degunradži” lietojumu, 12. martā piedzīvoja pirmizrādi uz Dailes teātra lielās skatuves.

Trāpījums desmitniekā

Dramatiskais teksts Agneses Kasparovas lietpratīgā tulkojumā šķiet īsti aktuāla izvēle, jo Jonesko līdzība par cilvēkiem, kuri tā vien raujas iet kopsolī ar laiku, pat ja tas nozīmē pārvēršanos par masīvu, agresīvi taurējošu dzīvnieku ar ragu uz deguna, trāpa pandēmijas radītā noskaņojuma desmitniekā un ir gana ietilpīga, lai pieļautu visdažādākos skaidrojumus. Francijas mazpilsētas sabiedrības kolektīvo pakļaušanos “degunradzībai” var nolasīt gan kā metaforu pandēmijas raisītajai masu psihozei (vakcinēšanās ar “AstraZeneca” nav apturēta – meklēsim vainīgos!; vakcinēšanās ar “AstraZeneca” ir apturēta – meklēsim vainīgos! u.tml.), kas atbrīvo indivīda apspiestos instinktus, gan plašāk – kā ļaušanos kreisi liberālo vai tieši pretēji – konservatīvo ideju valdzinājumam, gan pavisam plašā nozīmē – kā vairākuma apsēstības triumfu pār indivīda veselo saprātu.

Krīzes laika luga un ungāru viesi

“Degunradzi” vedas uzlūkot kā tipisku krīzes laika lugu. Ne velti Arņa Ozola režijā tā nonāca uz Dailes teātra lielās skatuves jau “mežonīgajos” 1990. gados (konkrēti 1994. gadā), kad pēc dzelzs priekškara krišanas Latvijas sociālajā un kultūras telpā no rietumu pasaules līdz ar vērtībām aumaļām ieplūda arī drazas un šādos apstākļos saglabāt skaidru skatu uz notiekošo nebija viegls uzdevums. Turklāt Arnis Ozols tolaik centās aizpildīt padomju laika repertuāra tukšos laukumus, citu pēc citas iestudējot savulaik nerekomendētās (lasi – aizliegtās) absurda autoru lugas. “Degunradzis” bija viena no tām.

Šodien gandrīz pēc trīsdesmit gadu pārtraukuma Dailes teātri pie Jonesko vērsties pamudinājusi pandēmija un ungāru viesu komanda. Režisore Ildiko Gašpāra strādā Budapeštā Erkēņa teātrī, un, spriežot pēc tīmeklī atrodamās informācijas, viņas repertuārā dominē tieši modernās 20. gadsimta klasikas darbi, pie kuriem pieder arī “Degunradzis”. Rīgā režisori atbalsta viņas tautieši: horeogrāfe Veronika Sabo, mūzikas autore Bernadeta Tarra, video mākslinieks Andrašs Juhazs, gaismu mākslinieks Tamašs Banjai un producente Ildiko Šagodi. No vietējiem spēkiem līdz ar aktieru ansambli rekrutēts tikai scenogrāfu/kostīmu mākslinieku tandēms Krista un Reinis Dzudzilo.

Domāšana “lodziņos”

Bilde, kas paveras skatuves telpā, jau ar pirmo izrādes mirkli liekas pazīstama. Nu, protams, tāpat kā Liepājas teātra izrādēs “Portreti. Vilki un avis” (rež. Viesturs Meikšāns – red.) vai “Vienaldzības gadsimts” (rež. Dmitrijs Petrenko – red.) abi scenogrāfi arī šoreiz par pasauli domā “lodziņos”. Uz skatuves horizontālā līnijā izkārtotas regulāras četrstūrainas nišas, kuras cita no citas atdalītas ar tumsas “šķērēm” un kurās gluži kā viduslaiku paviljonos iespējams noorganizēt vienlaicīgas darbības ligzdas. Tas ir efektīvs veids, kā pavēstīt gan par pasaules fragmentēto dabu, ko esam ieraduši tvert īsos viedierīču klipos, gan par indivīda izolēto eksistenci sadrumstalotā, pretrunīgā un nu arī pandēmijas piemeklētā pasaulē. Režisore Ildiko Gašpāra teic, ka izrādes veidotāju komanda iedvesmu smēlusies no komiksiem un animācijas filmu plakanā divdimensiju attēla.

Skatuves tumsā grimstošie izgaismotie “lodziņi” savu reizi atgādina gan kinolentes kadrus, gan lifta kabīnes, gan liek domāt par katra cilvēka privāto dzīves telpu un, protams, par šobrīd aktuālo savstarpējo izolāciju.

Izrādes norises virknējas cita aiz citas – aktieri parēgojas te vienā, te otrā vai trešā lodziņā, bet publikas acij pamīšus ar teātra līdzekļiem īstenotajiem animācijas kadriem paveras arī skatītāju zāle ar krēslu rindām, kurās darbības personas mēdz palaikam apmesties. Šķiet, ka teātris tādējādi atgādina: tie paši cilvēki, kuri spēlē filmā, ko sauc par dzīvi, ir arī tās skatītāji.

Skats no DT izrādes "Degunradži" // Foto – Jānis Deinats

Sabiedrības mikromodelis un karikatūra

Aktieru ansamblis kovidlaika apstākļiem ir neierasti plašs, jo lugā līdzās galvenajam varonim – dīkdienīgajam “slapjo” vērtību cienītājam Beranžē –Tomam Veličko nemitīgi rosās draugi, kolēģi un kaimiņi. Visi kopā viņi veido visnotaļ reprezentatīvu sabiedrības mikromodeli, kurā vairākiem aktieriem piekrīt iejusties pat divās lomās. Indra Briķe skatuves telpā redzama kā Pārdevējs un dzirdama kā Vecā vīra sievas balss. Savukārt Artūrs Skrastiņš jancīgā, uz pieres noķemmētā parūkā spēlē Beranžē priekšnieku Papijonu, bet ar lakatiņu galvā kļūst par norūpējušos Pārdevēja sievu. Glīti izskatās abējādi.

Aktieru eksistences veids ir izteikti karikatūrisks – katra kustība tiek paplašināta un pastiprināta līdz groteskam pārspīlējumam. Beranžē kolēģis Didārs, kurš izrādē mainījis dzimumu un pārvērties par sievieti – Didāri, Ievas Segliņas atveidojumā, gluži kā diriģējot orķestri, enerģiski vicina cigaretes iemuti un jutekliski izliec bikšu kostīmā iespīlēto kā niedre tievo augumu. Jura Bartkeviča cienījamais seniors Botārs veca cilvēka gatavībā skriet progresam pa priekšu kareivīgi dīžājas, bet Vita Vārpiņa, kura spēlē Mājsaimnieci un Befa kundzi, stilizētajā, individuālos un sociālos stereotipos balstītajā izteiksmes veidā jūtas kā zivs ūdenī neatkarīgi no tā, vai galvā eleganta retro cepurīte vai slaidais augums ieslēpts polsteros, kas kustības dara lācīgi neveiklas.    

Gandrīz vienmēr iereibušajam Beranžē ik uz soļa seko viņa gādīgais draugs Žans. Laura Dzelzīša Žans ir pašpārliecināts kungs ar platmali galvā un sarkanu puķi elegantā uzvalka krūšu kabatiņā. Šarmants un pievilcīgs līdz brīdim, kad degunradzības vīrusa iespaidā līdz ar lepno ancuku un gludi skūto vaigu zūd gan elegance, gan pašpārliecinātība, dodot vietu kailumam, agresijai un garai mežonīgai bārdai.

Vissāpīgāk Jonesko indīgā satīras bulta šķiet skārusi tukšas muldēšanas lielmeistaru Loģiķi, kuram Ģirts Ķesteris piešķir no aktiera līdzšinējiem darbiem tik labi pazīstamo ironiski cinisko uzvedības un runas stilu. Lai absurdo norišu mērs būtu pilns, Dainis Gaidelis braukā apkārt invalīda ratiņos, Jura Strengas augumā joprojām staltais Vecais kungs klīst pa spēles telpu ar Branda cienīgu apņēmību, bet Aldis Siliņš vienpersonīgi veic gan Ugunsdzēsēja, gan Oficianta pienākumus.

Aktieru deformētais, reizēm paātrinātais vai tieši pretēji – bremzētais eksistences veids uzskatāmi demonstrē pandēmijas pārņemtās pasaules grotesko čaulu, taču režisorei un viņas komandai, šķiet, bijis svarīgi ielūkoties arī aiz šīs skaļās un rosīgās virskārtas.

Tālab izrādes telpa tiek paplašināta, tajā iekļaujot arī psiholoģisko telpu – virs spēles laukuma ekrānā parādās aktieru tuvplāni – kustības, sejas, acis. Palielinājumā tās izskatās dīvaini noslēpumainas un drīzāk nopietnas nekā jautrībā dzirkstošas.

Skats no DT izrādes "Degunradži" // Foto – Jānis Deinats

Pēdējais bastions

Vienīgo konsekvento oponentu, kurš līdz pēdējam turas pretī degunradzības epidēmijai, artistiski un ar atdevi spēlē Toms Veličko. Aktierim piemīt spēja spontāni atsaukties apstākļu maiņai ar pārvērtībām savā fiziskajā eksistencē. Veličko interpretācijā Beranžē, tērpies apņurcītā mētelī un ar adītu micīti galvā, no apātijas skarta alkoholiķa pamazām kļūst par situācijas nopietnības mobilizētu enerģisku jaunu vīrieti, kuram svarīgāk par visu, pat par mīlestību ir saglabāt savu cilvēka identitāti.

Izrāde ir gara kā ieilgusī ārkārtas situācija un beidzas ar apokalipsi – skatuves telpa, zaudējusi savu sakārtotību un atpazīstamību, pārvēršas neapdzīvotā tukšumā, kas atgādina Marsa vai Mēness virsmas kailo reljefu. Šķiet, ka tā ir projekcija garīgajai vientulībai, kādā nonāk kosmonauta skafandrā ietērptais Toma Veličko Beranžē. Īsu brīdi ar viņu kopā vēl turpina būt Anetes Krasovskas pievilcīgā un sirsnīgā mašīnrakstītāja Deizija. Gluži kā Blaumaņa Kristīne viņa pūlas īstenot mīļotā cilvēka glābšanas projektu, bet galu galā tomēr sajūt vēlmi pievienoties pārējiem pilsētas iedzīvotājiem, kuri ar ragu uz deguna draudzīgi drasē pa ielām. Beranžē nākotnes plāni par cilvēku atdzimšanu degunradžu pārņemtajā pasaulē izkūp kā degošas kūlas dūmi pavasara gaisā. Jo patverties, taisnību sakot, nav kur.

Kas ir degunradzis

Kā jau tas mēdz būt, sastopoties ar Jonesko absurdā pasaules izjūtā balstīto darbu, skatītāju urda jautājums: “Kas ir degunradzis?” Scenogrāfe Krista Dzudzilo “Rīta Panorāmas” sižetā izrādes veidotāju atbildi uz šo jautājumu formulē gaužām mīklaini – degunradzis, no kā visi bēg un nevar aizbēgt, ir degunradzis. Tad nu pēc skaidrības jāvēršas pie pašas izrādes, kura paredzamā kārtā vedina domāt, ka degunradzība ir ne tik daudz ārēja kā iekšēja kategorija. Tie ir apspiesti instinkti, tieksmes un fobijas, kam pandēmija liek izlauzties uz āru, noslāpējot veselā saprāta balsi.  

Ildiko Gašpāras “Degunradži” par spīti spilgtumam un jautrībai šķiet brīdinām, ka degunradzības šarms ir neatvairāms. Tas skar visus un visur – pilīs un būdiņās, Saeimā un bezpajumtnieku nakts patversmē. Ikviens indivīds, kurš šim šarmam mēģinās pretoties un saglabāt cilvēciskumu, būs biedējoši vientuļš un apdraudēts. Varbūt pat labi, ka izrādi pandēmijas ierobežojumu dēļ nav iespējams noskatīties. Citādi, kas zina, naktī nevarētu aizmigt.

 

* Fake (angļu val. – viltojums) + recenzija – atsauksme par izrādi, kura nav redzēta.

Drukāt 

Atsauksmes

  • Liene 13.04.2021

    Labi!

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt