Valda Čakare 05.05.2021

Citu balsis, citu dzīves

Foto –  Alvils Ronalds Bijons

Plaši izmantota tehnika

Noklausīties citu sarunas nav labi. Skaidra lieta, bet tas nenozīmē, ka nekas tāds nenotiek. Un ne tikai teātra iecienītajā melodrāmas žanrā vien, kur nejauši vai tīši noklausīta saruna nepieciešama, lai sagrieztu kājām gaisā visu līdzšinējo notikumu gaitu un pasaules kārtību un tādējādi noturētu trauslo vērtību – skatītāja uzmanību. Arī ikdienas dzīvē noklausīšanās, sākot ar drošības un izlūkdienestu tīkliem un beidzot ar vienkārši ziņkārīgiem ļaudīm, ir visos laikos plaši izmantota tehnika, kuras mērķis – būt informētiem, jo informācija nozīmē varu.

Valters Sīlis kopš savas režisora karjeras sākuma 2008. gadā cilvēku centies izzināt visos iespējamos veidos – kā psiholoģisku, intelektuālu, māksliniecisku un, protams, kā sociāli politisku būtni. Tieši par pēdējo dimensiju Sīlis atkal aizdomājies savā jaunajā Dirty Deal Teatro iestudētajā izrādē “Noklausies”. Šoreiz režisors atšķir trīsdesmit četrus gadus senas pagātnes lappusi – laiku, kad padomju sabiedrība dzīvoja modrā VDK jeb čekas uzraudzībā un telefona klausulei uzticēt visu, kas uz mēles, it nemaz nebija prāta darbs.

Gandrīz, bet ne gluži

Savukārt šobrīd (“paldies” epidēmijai!) prāta darbs nav pulcēties teātru zālēs, tālab Valters Sīlis atsvabina aktieru balsis no viņu infekcijas draudiem pakļautajiem ķermeņiem, veidojot gandrīz tādu kā radioteātri. Gandrīz, bet ne gluži, jo atšķirībā no radioteātra te programmētājs un grafiskais dizaineris Uvis Zviedris parūpējies, lai skatītājs/klausītājs, sēžot pie datora, pats varētu izvēlēties, ko dzirdēt, “pieslēdzoties” kādam no pieciem telefona numuriem. Acu priekšā nemainīgi atrodas četras adreses un teritoriāli “nepiesaistīts” biedra Jansona vārds. Katrai pozīcijai pretī savu reizi iemirgojas aplītis, kas rāda – te notiek saruna, kurai var pieslēgties, iegūstot tādu vai citādu informāciju. Var arī nepieslēgties. Katrā variantā veidosies cita informatīvā un skaņas telpa.

Savā ziņā tas ir līdzīgi ne tikai radioteātrim, bet arī KVADRIFRONA telefonizrādei “Rolanda dziesma”, kur klausītājs/skatītājs, izvēloties, kuru taustiņu nospiest, varēja mainīt notikumu attīstības gaitu. Taču Sīlis savai publikai uzkrauj ievērojami smagāku atbildības nastu nekā kvadrifronieši. “Rolanda dziesmā” skatītājs tika iesaistīts jautrā, absurdām norisēm pieblīvētā spēlē. “Noklausies” liek vienas stundas garumā būt par profesionālu stukaču – VDK darbinieku, kuram par dzirdēto būs jāraksta atskaite. Patiesību sakot, atskaite ir tikai tāds feiks, jo “orgāniem” tāpat ir skaidrs, vai un ko esi dzirdējis un kādus secinājumus izdarījis. Atbildot uz atskaites veidlapas jautājumiem, vai saklausīti kādi pretvalstiski izteikumi vai pretpadomju aģitācijas elementi, ieklikšķinu “nē”, lai izrādes ietvaros izvairītos no morāliem pašpārmetumiem. Un saņemu draudīgi ietonētu rājienu no biedra Jansona.

Saprotams, ka arī noklausītāji paši tiek novēroti un noklausīti. Visi ir sapīti vienā grodā vijumā, no kura nav iespējams izrauties.

Foto –  Alvils Ronalds Bijons

Homo sovieticus

Izrāde sākas ar vairākām instrukciju lapiņām, kuras ekrānā pēc peles klikšķa nomaina cita citu un, ja atmiņa neviļ, ir apzīmogotas ar sarkanas piecstaru zvaigznes siluetu. No lapiņām var uzzināt, ka darbība notiek 1987. gada (nota bene! cilvēktiesību kustība Helsinki 86 ir jau sākusies) 31. decembrī LPSR galvaspilsētā Rīgā.

Ziņotājs, kura ādā jāiejūtas, ir trīsdesmit piecus gadus vecs ģimenes cilvēks ar diviem bērniem, divistabu dzīvokli Ķengaragā, vasarnīcu Ogrē un sesto “žiguli” zem logiem. Īsi sakot, vidusmēra homo sovieticus, bet drīzāk no turīgā nekā no liesā gala. (Vasarnīca un automašīna tomēr. Ir, ko zaudēt, pat ja neņem vērā sirdsapziņas tīrību.) Biedrs Jansons, kuram “jāpieslēdzas” vispirms, Jāņa Kroņa balsī ilgi atvainojas, ka liek strādāt aizejošā gada pēdējā vakarā, kad visi jau sēžas pie klātiem galdiem. Atteikšanās iespēja nav paredzēta gan tāpēc, ka 1987. gada realitātē varētu sekot represijas, gan arī tāpēc, ka šodienas realitātē izrāde vienkārši nevarētu notikt.  

Šis divēji nolasāmais stāsts sākas jau ar izrādes nosaukumu. “Noklausies” ir skatītājam adresēts aicinājums noklausīties izrādi un vienlaikus pavēle čekas darbiniekam, kura lomā skatītājs iejūtas. Šķiet savādi, ka nav izsaukuma zīmes. Tās trūkums pavēli dara tādu kā izplūdušu, kā neobligātu. Noklausāmie dzīvokļi atrodas dažādās Rīgas vietās – Alksnāja ielā, kura tāpat saucas arī tagad, Dzeržinska (tagadējā Andreja Saharova) ielā Pļavniekos, Gorkija (tagad Valdemāra) ielā un centra namā, kuram ir dubultadrese – Engelsa (tagad Stabu) ielā 12 un Ļeņina (tagad Brīvības) ielā 61. Citiem vārdiem sakot, tā ir slavenā Stūra māja jeb VDK.

Divdesmit četras balsis

Galvenā uzmanība esot jāpievērš Alksnāja ielai, jo tur mitinās brīvdomīgā mākslas zinātniece Maija Lejniece, kura runā Ingas Tropas-Fišeres balsī. Balsu ir, ak, cik daudz – veselas divdesmit četras. Tieši tik aktierus – gan brīvmāksliniekus, gan no neatkarīgajiem un valsts teātriem – Valters Sīlis ir iesaistījis savā noklausīšanās projektā. Dažas balsis ir atpazīstamas jau ar pirmo brīdi, citas ne, pēc tām jālūkojas tēlotāju sarakstā (nu nav šo rindu autorei absolūtās dzirdes, piedodiet!). Cilvēki un sarunu temati variējas īsti plašā spektrā. Visbiežāk skan laba vēlējumi Jaunajā gadā, jādzird arī savstarpējo attiecību skaidrošana, vecāku un bērnu ķīviņi, dzejoļu lasīšana, pārdomas par radošām problēmām, sporta pasākumu apspriešana (VEF spēle ar “Žalgiri”!) un prātošana par to, kādi likumi varētu reglamentēt čurāšanu sēdus un čurāšanu stāvus.

Krietna daļa laika atvēlēta tērgāšanai par visu un neko, it kā starp citu izmetot ierosinājumu satikties, jo telefonam nevar uzticēties.

Noslēpumainu iespaidu atstāj kāda vīrieša un sievietes ilgā un lēnā vārdu apmaiņa, ko var dzirdēt, pieslēdzoties 205. kabinetam Stūra mājā. Sievietes balss šķiet skumja un bikla, vīrieša balsī saklausāms tāds kā flirts, tādi kā slēpti draudi, kurus atkal nomaina flirts un aicinājums uz randiņu. Daudznozīmīgās intonācijas liek domāt, ka abi noklusē vairāk, nekā pasaka.

Prātā paliek arī draudzeņu Maijas un Evelīnas vairākkārtējā sazvanīšanās. Laumas Balodes Evelīna, nespēdama pārtraukt attiecības, kuras, kā tagad pieņemts izteikties, kļuvušas toksiskas, uzvelkas un sāk Maijai sūdzēties par visu, kas, dzīvojot padomju apstākļos, liegts. Evelīna jūtas iestrēgusi Liepājā, jo tā ir svarīga militāri stratēģiska zona, kurā iebraukt un izbraukt bez attiecīgiem papīriem nevar. Neko nevar, un dienu no dienas krājas izmisums un bezcerība. Privātie un sociālie spaidi sapinas vienā neatšķetināmā murskulī.

Foto –  Alvils Ronalds Bijons

Skaņu ainava 

No satura viedokļa cilvēkam, kurš pusi mūža pavadījis padomju režīma apstākļos, izrādē nekādu jaunatklājumu nav. Varbūt tādi nemaz nav paredzēti. Arī veids, kādā sarunas vai to fragmenti nonāk skatītāja/klausītāja ausīs, šķiet, nepretendē uz autentiskumu – brīžam rodas sajūta, ka aktieri lasa no lapas, citkārt apziņa spiesta reģistrēt – tā toreiz nerunāja. Piemēram, neteica “iesmiet” un vārdu “izaicinājums” nelietoja pārbaudījuma, bet tikai nekaunīgas, tīši apvainojošas izturēšanās nozīmē.

Tomēr izrāde no atmiņas nepagaist. Teksts, balss un telefona ierīces troksnis saplūst skaņu ainavā, kura nevis viens pret vienu atdarina realitāti, bet rada skatītāja prātā asociāciju telpu. Tādu kā dzirdamu skatuvi, kas palīdz iztēloties sejas un ķermeņu aprises neķermeniskajām balsīm. Tās šķiet nākam tieši no dvēseles un iedarbojas uz skatītāju/klausītāju ar tembru, intonāciju un intensitāti.

Viss atkārtojas

Otrs iemesls, kāpēc izrāde paliek prātā, ir atgādinājums par to, ka viss atkārtojas. Toreizējā tehnoloģiski īstenotā kontrole aprobežojās ar telefona noklausīšanos. Jādomā, šī tehnika labi strādāja viesnīcā, kur mēdza apmesties trimdas latvieši. Vai arī darba vietās. Bet ikdienas cilvēku dzīvokļos ne vienmēr bija telefons. Atceros, ka vecākiem, lai dabūtu tālruņa pieslēgumu, rindā vajadzēja gaidīt divpadsmit gadus. Regulārā prakse bija ar saujā sažņaugtu divu kapeiku monētu skriet uz tuvējā ielas stūrī atrodamo telefona automāta būdiņu, kurā jau kāds runāja un nemaz nedomāja beigt, bet, kad tomēr sarunai pielika punktu, tad tavs numurs saskaņā ar sviestmaizes likumu bija aizņemts un vajadzēja atbrīvot klausuli nākamajam zvanītājam. Es, protams, drusku pārspīlēju – gadījās jau arī tā, ka rindas nebija.

21. gadsimta cilvēks, iespējams, par tādām lietām kā noklausīšanās pat nedomā. Tikai soļo pa dzīvi, neatraujot acis no sava tālruņa viedās sejas, kura ļauj uzzināt ne tikai, kāds šodien ir datums un kāda ārā ir temperatūra un laika apstākļi, bet arī, kur tu pašlaik atrodies un kādā virzienā pārvietojies. Tālruņa īpašnieka labticīgā paļaušanās uz savu ierīci ļoti atgādina to situāciju, kādu Eiripīds pirms diviem ar pusi tūkstošiem gadu rāda traģēdijā “Bakhantes”. Dionīss Tēbu valdnieku Penteju uzsēdina egles galotnē ar pamatojumu, ka tā viņš labāk varēs redzēt bakhanšu neprātīgās orģijas. Bet nelaimīgajam neienāk prātā, kā tā viņš arī pats kļūs labāk redzams un kritīs par upuri bakhanšu neprātam.  

Tehnoloģiski neapkaltam cilvēkam grūti vai pat neiespējami iztēloties to informācijas režģi, kurā esam ietverti visi un ikviens.

Datu aizsardzības regula ir tikai tāds nelīpošs plāksteris uz privātuma brūces. Un Valteram Sīlim taisnība – nevienu tas neuztrauc. Vismaz šajā ziņā nodibināta pilnīga vienlīdzība.

Nekad nevar zināt

Pirms piecpadsmit gadiem klajā nāca vācu režisora Floriana fon Donnersmarka filma “Citu dzīves” (Das Leben der Anderen). Par uzcītīgu Austrumvācijas drošības dienesta darbinieku, kurš, gadiem noklausoties ģimenes sarunas kāda disidentiska rakstnieka mājā, tik ļoti saaug ar šo cilvēku ikdienu, problēmām un pārdzīvojumiem, ka, riskējot ar savu ādu, izšķiras brīdināt rakstnieku par draudošajām briesmām. Humāns un emocionāls stāsts, no kura atļāvos aizņemties daļu recenzijas nosaukuma. Jo neatkarīgi no estētiskā iespaida un laikmeta izpētes dziļuma Valtera Sīļa izrāde šķiet atgādinām – nekad nevar zināt, kurā brīdī citu dzīve kļūs par tavējo.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt