Recenzijas

Kundrija – Elīna Garanča // Foto – Michael Pöhn (Wiener Staatsoper)
13. maijs 2021 / komentāri 0

No tumšām atmiņu dzīlēm

Intervijā portālam muzobozrenie.ru režisors Kirils Serebreņņikovs atkārtoti apgalvojis, ka savus iestudējumus nevis veido, bet atceras. Neriskēšu slīgt psihoanalīzes diletantismā, lai sāktu virspusēji iztirzāt zemapziņas dzīļu projekcijas mākslinieciskā jaunradē. Tomēr Serebreņņikova “cietumnieka” prozaiskie konteksti, kas, pieņemot Vīnes Valsts operas jaunās vadības piedāvājumu iestudēt Vāgnera “Parsifālu”, likuši mēģinājumu procesu organizēt attālināti ar video palīdzību, kā arī iepriekšējo gadu “7. studijas lietas” sāga ar visu rezonansi starptautiskajā arēnā ir gana, lai cietums kā darbības vide nebūtu pārsteigums. 2017. gada Lieldienās Vīnē tika pirmizrādīts Alvja Hermaņa “Parsifāls”, kur režisors šo Grāla bruņinieku mistēriju ar Lielās piektdienas zvaniem bija pārcēlis no agrīniem viduslaikiem Spānijas kalnos uz pašu Vīni pirms apmēram 120 gadiem – konkrēti, uz Oto Vāgnera projektēto Vīnes psihiatrisko klīniku, kurā, kā zināms, 19. gadsimta beigās strādāja psihoanalīzes tēvs Zigmunds Freids. Pēdējo piecu gadu laikā Vīnes operā Grāla bruņinieku ceļojums no Monsalvatas klostera Hermaņa un Serebreņņikova metaforās no trakonama nu novedis cietumā, tātad pie brīvības zaudēšanas.

“Piespiedu pašizolācijas sezonā šī mūsdienu pasaules un sabiedrības diagnoze Serebreņņikovam izdevusies skarba un tumša gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.”

Reizē  Vīnes “Parsifāls”, kā jau parasti, ir muzikālas dzīres – izcilais Filips Žordāns pie diriģenta pults, Vīnes Valsts operas orķestris, bet solistu komanda ir šā brīža pasaules zvaigznes – jau ne pirmoreiz Jonass Kaufmans titullomā, Ludoviks Tezjē kā Amfortass, Elīna Garanča – pirmoreiz Vāgnera operas iestudējumā un pirmoreiz Kundrijas lomā, Georgs Cepenfelds kā Gurnemancs un Volfgangs Kohs kā Klingzors. Radio klausītāji 15. maija vakarā, kad “Parsifālu” raidīs Latvijas Radio 3 “Klasika”, varēs gavilēt. Līdz 17. jūlijam iestudējumu bez maksas iespējams noskatīties kanālā “Arte Concert”, bet tam, kā saka, mazliet “vajag iekšas”, jo Kirila Serebreņņikova iestudējums, kā jau to varētu sagaidīt, publiku aizved pavisam citādā pasaulē, kādā potenciālais “Parsifāla” apmeklētājs neatkarīgi no savam priekšzināšanām Vāgnera daiļradē varētu iedomāties nonākt.

Parsifāls – Jonass Kaufmans, jaunais Parsifāls – Nikolajs Sidorenko, Kudrija – Elīna Garanča // Foto – Michael Pöhn (Wiener Staatsoper)

Liktenīgas sakritības dēļ arī pirmizrādi no Lieldienām nācās pārcelt vairāk nekā nedēļu uz priekšu, jo arī pie vislielākās piesardzības kora mūziķu vidū tomēr tika konstatēta inficēšanās ar Covid-19. Līdz ar to šogad “Parsifāls” kalendārā izpratnē pat nemēģināja kļūt par tradīcijai atbilstošu Vīnes pilsoniskās sabiedrības ierasto Lieldienu rituālu opernamā ar vienu no visu laiku spēcīgākajiem muzikālajiem opusiem,  kurā kā savā pēdējā un pilnīgākajā operā Vāgners nepierādāmi nokārto attiecības ar Dievu. Tiesa, neapgrūtinot sevi ar pārāk lielu konkrētību reliģijas terminoloģijā – Parsifāla atslēgfrāze ir “caur līdzjūtību apskaidrotais nevainīgais muļķis” (vācu val. – durch Mitleid wissend, der rheine Tor).

“Serebreņņikovs, spēlējoties ar Vāgnera libreta tekstu, postulē, ka būtībā māksla ir (kā) Amfortasa asiņojošā brūce, kas nekad nesadzīst, skaļi nepasakot vien to, ka sadzīstot savā ziņā tiek zaudēta tās (mākslas) jēga. Un tā ir pavisam cita dimensija, kādu “Parsifālā”, iespējams, nekad nav  skatījuši vīnieši un Vāgnera adepti.”

Vāgners caur Krievijas pieredzi gandrīz Dostojevska garā, visiem viņa romānu ikoniskajiem nosaukumiem pēc kārtas dunot ausīs, kamēr Parsifāla lomas solists Jonass Kaufmans, uvertīrai skanot, aplūko virs cietuma restotajām sienām uz ekrāna projicētās pareizticīgo baznīcas drupas ziemas spelgonī.

Amfortass – Ludoviks Tezjē // Foto – Michael Pöhn (Wiener Staatsoper)

Pirmie divi operas cēlieni ir Parsifāla atmiņas, kur Jonass Kaufmans ir jaunā krievu izcelsmes aktiera Nikolaja Sidorenko dubultnieks vai otrādi. Sidorenko ķermenis un Kaufmana balss reizē fragmentē titulvaroni un padara par jaunu veselumu, kurā gluži burtiski “laiks kļuvis par telpu” – nevis cietuma vides dēļ, bet šizofrēniskā vienlaicīguma dēļ – padzīvojušais  Parsifāls skatās uz jauno un līdzpārdzīvo, taču pagātnes notikumos neko nevar izmainīt pat gribēdams. Vietām šizofrēniska ir arī iestudējuma konceptuālā un tehniskā daudzslāņainība, kas vēl vairāk samudžina jau tā gana simboliem pieblīvēto Vāgnera libretu – Kundrija pirmajā cēlienā ir glamūra žurnāla fotogrāfe, kas ieradusies bildēt cietumniekus, nedziedināmi ievainotais (un, šķiet, arī ar psihes traucējumiem sirgstošais) Amfortass ir viņas mīļotais, bet burvis Klingzors pie tā visa ir Amfortasa brālis – oligarhs un žurnāla īpašnieks. Gurnemancs ir kaut kas starp vecu, viedu uz mūžu ieslodzīto un cietuma uzraugu.

Bet Parsifāli ir veseli divi, pat trīs – jo trešais ir tas pats otrais, Nikolaja Sidorenko mēmais Parsifāls, kurš cietuma dušās ar mutē paslēptu žileti pārgriež rīkli albīnam cietumniekam ar uz muguras uztetovētiem gulbja spārniem. Tetovējumu ģeogrāfija un simbolika videoprojekcijās ir atsevišķa pasaule un kodu karte gan Vāgnera simbolu pasaulē, gan, pieļaujams, cietuma informācijas sistēmās uz ieslodzīto ķermeņiem. Kontrastējot maskulīni deviantajam diskursam, kas, atgādināšu, oriģinālā ir Grāla bruņinieku kopiena,  Klingzora dārzs ir kā žurnāla redakcija, pilna ar seksīgām urbānajām amazonēm un glamūrcacām  – fotogrāfēm un stilistēm, kas apstāj  jauno, seksīgo slepkavnieku kā filmzvaigzni. Un tomēr – hiperbolizētā vide sevī nes neiztrūkstošo “Parsifāla” sāpju kodolu gan Amfortasa ārprata murgos, gan Kundrijas – starp citu, Serebreņņikova versijā – tādas pašas “nejaušās” slepkavas kā Parsifāla tēlā. Reliģiskās mistērijas mizanscēna, kad Parsifālam vajadzētu salauzt virs galvas apstājušos Klingzora šķēpu un salikt to krusta zīmē, liekot pagaist apburtajam dārzam, risināta kā trilleris – Kundrija ar revolveri tēmē Parsifālam tieši pierē, bet, viņa skatiena neizturējusi, pagriežas par 180 grādiem un nošauj Klingzoru, kā rezultātā trešajā cēlienā pati ir cietumniece, kas meklē grēku piedošanu. 

“Zīmju un simbolu slāņi šajā “Parsifālā” veido faktiski neatšķetināmu simulakru, kurš finālā nesniedz gaidīto un tradicionāli sagaidīto augšāmcelšanos.”

Jā, cietuma durvis tiek atvērtas un visi izlaisti brīvībā, Parsifāls, apvilcis baltu kreklu, vairs ne upuris vai moceklis, pravietiski sēž uz proscēnija, bet fonā visam – izpostītā baznīca kaut kur piemaskavā un asiņojošais albīns videoprojekcijā. Kaut kā tajā visā ir par daudz – tas ir attālinātības paradokss. Ne tikai režisoram strādājot attālināti, bet arī veidojot iestudējumu, ko primāri paredzēts skatīties ekrānā, nevis klātienē.

Jaunais Parsifāls – Nikolajs Sidorenko, Kudrija – Elīna Garanča // Foto – Michael Pöhn (Wiener Staatsoper)

Elīna Garanča Kundrijas lomā pārsteidz ne tikai ar grodu Vāgnera vokālo lasījumu, ko vēl pirms kāda laika vispār būtu bijis grūti iedomāties viņas balsī, bet arī ar niansētu un ārkārtīgi azartisku aktierspēli ik pozā, kustībā, sejas vai acu izteiksmē. Liekas, atšķirībā no Vāgnera lomās pieredzējušākiem kolēģiem, viņa ir brīvāka no iepriekšējiem priekšstatiem par to, kādam jābūt “Parsifālam”, tādēļ nesaskaras ar iekšēju pretestību, kā, piemēram, Jonass Kaufmans, kura kontā ir šī loma gan Baireitā, gan Metropoles operā Ņujorkā, nerunājot par citām Vāgnera lomām. Tenora skepsi un, cik noprotams, pat gatavību pamest iestudējumu tieši pirms pirmizrādes gan patiesībā var saprast tieši režijas tehniskās koncepcijas dēļ – atņemt operdziedonim viņa tēla tagadnību, kļūstot par pagātnes rēgu, mēmu novērotāju un “apskaņotāju” abos pirmajos cēlienos, ir diezgan nedabiski, jo grūti justies mazliet “liekam” un reizē teju visu laiku atrasties uz skatuves un vēl tapt filmētam.  Arī Ludovikam Tezjē, kurš intervijā Markam Pullingeram portālā bachtrack.com stāsta, ka “Parsifāls” bijusi viņa pirmā, neaizmirstamā operas pieredze 13 gadu vecumā un atzīst, ka  Amfortasā iešifrēts viss Vāgnera “Da Vinči kods”, visticamāk, Serebreņņikova iestudējums nozīmēja kaut kādu savu robežu pārkāpšanu. Taču tās ir sava laika spožākās balsis patiesā muzikālā šedevrā, kas šoreiz izniris no režisora tumšām atmiņu dzīlēm un turpina urdīt domas vēl vairākas dienas pēc iestudējuma noskatīšanās. Brūce asiņo un turpinās.

Rakstīt atsauksmi