Valda Čakare 04.08.2021

Svešie un viņu bēdu ieleja

Kavēšanās ieguvumi

Audioteātra režisora lomā Intars Rešetins debitēja jau aprīlī. Tagad, kad rudens ar roku aizsniedzams, atgriešanās pie pavasara notikumiem liekas gandrīz tāda kā nokavēta. Gan tāpēc, ka mākslas procesu šobrīd aizēno masīvā vakcinācijas kampaņa un ar to saistītās batālijas plašsaziņas līdzekļos, gan arī tāpēc, ka liela daļa klausītāju savas domas par Janas Egles grāmatas “Svešie jeb miļeņkij ti moi” radioizrādi jau pamanījušies izteikt uz karstām pēdām tūlīt pēc pirmatskaņojuma. Tomēr kavēšanās nes sev līdzi arī ieguvumu – iespēju apjomīgo projektu – tam bija veltīti pieci vakari – noklausīties “vienā rāvienā”, nesaskaldot uztveri piecos stundas garuma nogriežņos. Un kur tad vēl izdevība savus iespaidus konfrontēt ar citu viedokļiem, kuri laika gaitā iekrājušies. Spriežot pēc klausītāju komentāriem, uzvedums ir atradis atsaucīgu, pat sajūsminātu mērķauditoriju.

Mūžam daiļrunīga metafora

Ar nolūku iepazīt izrādes iedvesmas avotu iegriezos vienā, otrā un trešā grāmatu veikalā, kur laipnas pārdevējas, ieskatījušās tīmeklī, noplātīja rokas: “Nav, izpirkta.” Fakts, ka pieprasījums pārsniedz piedāvājumu, uzkurināja interesi, un, kad nu beidzot bija izdevies aizņemties grāmatu no bibliotēkas, iestājās kas līdzīgs svētku priekšnojautai. To, proti, svētku priekšnojautu, vēl vairāk kāpināja uz grāmatas vāka redzamais rimbulis ar ierakstu, kas vēstīja, ka autore Jana Egle ir “Latvijas Literatūras gada balvas prozā 2017 laureāte”. Uzmanību piesaistošs likās arī mākslinieces Aijas Andžānes radītais grāmatas noformējums – cilvēka acs atspulgs koku ieskautā ūdenstilpē, kurā savukārt atspīd koku silueti. Acs kā logs uz pasauli un acs kā logs uz cilvēka dvēseli. Neskaitāmas reizes izmantota mūžam daiļrunīga metafora.

Acs attēls bijis svarīgs arī izrādes veidotājiem. Katru reizi citā tonī iekrāsots, tas iznirst portālā LSM Replay, kad ieklikšķinu izrādes nosaukumu, lai klausītos nākamo turpinājumu. Pirmajos trijos vakaros katrā pa divām epizodēm, pēdējos divos – pa vienai. Kopā astoņas epizodes – tieši tik, cik stāstu ir Janas Egles krājumā. Par stāstiem šie teksti gan saucami tikai nosacīti, jo visiem ir kopīga “sakņu sistēma” gluži kā romānā. Bet radioteātrim tas, ka autore katru epizodi/stāstu veltījusi vienam no astoņiem galvenajiem varoņiem, šķiet parocīgi. Katra individuālā dzīve ir kā izrādes cēliens – pabeigts, noapaļots lielums, kam jāaizpilda kāds no tukšajiem laukumiem atsevišķos stāstus vienojošajā attiecību un notikumu ķēdē.

Dziesma kā atslēga

Krājuma nosaukums “Svešie jeb miļeņkij ti moi” arī šķiet norādām uz potenciālu piemērotību radioteātra formātam. Dziesma izrādei arvien nodrošina emocionālu oderi. Sevišķi jau radioteātrī. Romance Miļeņkij ti moi šai vajadzībai ir īpaši atbilstīga, jo saviesīgos saietos visbiežāk tiek dziedāta brīdī, kad viesi sajūtas viegli iereibuši un nenoteiktu pasaules skumju pārņemti. Janas Egles grāmatā un Intara Rešetina izrādē to mēdz dziedāt krieviete Aļevtina. Dziesmiņas izcelsme ir neskaidra. Varbūt tā ir krievu folklora, varbūt pilsētas romance, ko sacerējis pagājušā gadsimta sākumā populārs komponists Ļevs Drizo, kura biogrāfija palikusi tikpat neskaidra kā dziesmas izcelsme.

Grāmatas pielikumā var izlasīt gan stāstu varoņu lietoto angļu, krievu un vācu vārdu un teikumu tulkojumus, gan (pašas autores?) atdzejotu dziesmas Miļeņkij ti moi tekstu, kurā sieviete lūdz, lai vīrietis viņu ņem līdzi uz pasaules malu, ja ne kā sievu, tad kā māsu. Bet viņam jau ir gan viena, gan otra. Tad – lai ņem līdzi kā svešinieci. Bet tur, tālumā, viņam svešiniece nav vajadzīga.

Te tad arī meklējama stāstu kopas un līdz ar to arī izrādes atslēga: cilvēki alkst tuvības, bet arī paši tuvākie ir un paliek cits citam sveši.

Dažādās nozīmēs. Kā Aļevtina, kura latviešu ģimenē ir ienācēja. Kā Veronika, kura jaunībā tikusi izvarota un visu savu dzīvi cilvēkus izjūt kā naidīgus svešiniekus. Kā Margarita, kura vīram blakus jūtas bezcerīgi vientuļa. Kā Sandris, kura kroplīgā seja padara viņu par izstumto. Vai kā Adriāns, kurš nepiepildītās ilgas pēc tuvības cenšas remdēt prostitūtu apkampienos. Īsi sakot, starp vārdiem “tuvinieks” un “svešinieks” Jana Egle liek vienādības zīmi. Arī dziesmiņā pieminētais tālums gan grāmatā, gan izrādē ir drīzāk psiholoģiska, nevis telpiska kategorija.

Publicitātes foto

“Pieci vakari” un pieci vakari

Kad krievu 20. gadsimta teātra klasiķis Georgijs Tovstonogovs 1959.gadā iestudēja Aleksandra Volodina lugu “Pieci vakari”, Zinaīdas Šarko Tamāra Miļeņkij ti moi dziedāja (YouTube var paklausīties) savai jaunības mīlestībai – no tālienes pārbraukušajam Jefima Kopeljana Iļjinam. Toreiz par atslēgas frāzi kļuva tieši “pasaules mala”, kas nepārprotami asociējās ar izsūtījuma vietām un visos tur pabijušajos, kā arī viņu tuviniekos radīja vārdos neizteiktu kopības sajūtu. Intara Rešetina piecu vakaru fokusā – ekstrēma individuālisma laika cilvēki, kuri, ierāvušies gliemeža čaulā, katrs neatlaidīgi lolo savu sāpi, ilgojoties pēc sapratnes un līdzcietības. Un sērīgā dziesmiņa šoreiz vēsta nevis par kopīgu likteni, bet par totālu, nepārvaramu izolāciju, kas patlabanējos covid ierobežojumu apstākļos iegūst papildu nozīmi un emocionālu slodzi.

Notikumi un dzīvesstāsti grāmatā un izrādē aptver ietilpīgu laika nogriezni, sākot ar pirmskara Latviju, cauri abām okupācijām līdz atgūtajai neatkarībai un šodienas realitātei. Cilvēku dzīves ir grodi savītas cita ar citu tā, ka ne sprauga nepaliek. Aļevtinu autore apprecina ar krievu zaldātu izvarotās Veronikas dēlu Oskaru, kurš iet bojā nelaimes gadījumā. Kad Veronika netīkamajai vedeklai atņem bērnu – savu mazdēlu Adrianu, Aļevtina vada dienas, reizēm uz ielas padziedot Miļeņkij ti moi, un, pirms aiziet mūžībā (vēzis!), slepus no bērnudārza izņem Keriju – savu mazmeitu, lai pavadītu ar viņu kopā vismaz vienu dienu.

Ir vēl arī “atbalsta” personas – ielu muzikants Haralds, kurš neizskaidrojami pieķēries Aļevtinai, un staltais džeks Sandris, kam izdodas kliedēt Aļevtinas ilgas pēc atņemtā bērna un mirušā vīra, uzvedot viņu uz alkoholisma takas. Ir bomzis Teofils alias Teftelis, kurš atrod grāvī avarējušo Haraldu pēc viņa neveiksmīgā mēģinājuma nolaupīt Adriāna sievu Margaritu, lai pieprasītu izpirkuma maksu, jo vajadzīga nauda dēla braucienam uz Parīzi. Kaut kā tā, ja mēģinām notikumu pārbagāto repertuāru ietvert īsos vārdos.

Balsu plastika

Stāstus dzirdamus un klausītāja iztēlei redzamus dara Rešetina kolēģi no Dailes teātra – Indra Briķe, Vita Vārpiņa un Artis Robežnieks. Aļevtinas lomai uzaicināta Rīgas Krievu teātra aktrise ar skanīgo balsi – Veronika Plotņikova, bet bērnus – mazo Veroniku un Aļevtinas mazmeitu Keriju – atveido spriganā Grēta Rešetina.

Katrai no aktieru balsīm atvēlētas vairākas lomas. Absolūtās dzirdes trūkums šo rindu autorei traucē apstiprināt vai noliegt aizdomas, ka uzvedumā bez pieciem minētajiem epizodiski piedalās arī citi aktieri, bet viens ir skaidrs – Briķes, Vārpiņas, Plotņikovas un Robežnieka balsis plastiski ļaujas atveidot visdažādākos tēlus. Lauvas tiesa teksta tiek Indrai Briķei. Aktrise runā izkopti, un gribot negribot jālieto vārds – izteiksmīgi. Viņas suģestējošās balss modulācijās, kurās strāvo te prieks, te izmisums, te bērnišķīga naivitāte, nevar neklausīties, bet vienlaikus Indras Briķes runā jūtams arī kas gatavs, pabeigts, iepriekš paredzams. Varbūt tā arī jābūt, ja reiz aktrise ir vēstītāja, kura par cilvēkiem un notikumiem stāsta no autores skatupunkta.

Vitas Vārpiņas Margaritā un sevišķi jau piesmietajā Veronikā pulsē apslāpēts dramatisms, kas draud eksplodēt un īpaši iespaidīgs ir tāpēc, ka tomēr neeksplodē. Savukārt Artis Robežnieks sievietes rokas uzburtajā vīriešu pasaulē ceļo no rūpju pārņemta apguruša ģimenes tēva līdz The Dark Side of the Moon cienītājam, pāri plūstošā enerģijā kūsājošam Sandrim, savu dziedamo balsi atvēlot arī avantūristiskajam ielu muzikantam Haraldam.

Izrādes liriskā stīga pieder Aļevtinai – biklai, klusai būtnei, kura pazemīgi samierinās ar dzīves triecieniem. Veronika Plotņikova gan ļauj savā varonē nojaust arī neiztērētas dzīvesprieka un enerģijas rezerves, sevišķi izrādes noslēguma daļā, kad Aļevtina kopā ar mazmeitu kavējas noslēpumainajā teātra pasaulē. Plotņikovas balss nezaudē jaunības skanīgumu arī tad, kad Aļevtina jau ir kļuvusi par vecmāmiņu – babu Aļu jeb Babaļu, kā mazmeita viņu sauc. 

Trokšņu un skaņu mežs

Darbības vide izrādē iezīmēta ļoti “ekonomiski”, balstoties uz tekstā ietverto informāciju. Ielu muzikanta priekšnesumu raksturo ģitāra, blūmīzeris, monētu šķindoņa un Robežnieka mundri izpildītā “Džambulaija”. Par lauku vidi signalizē suņu rejas, durvju čīkstēšana, saimniecības trauku šķindoņa, motocikla rūkoņa un Līgo vakara priecīgi iereibusī burzma. Skaņu režisore Kristīne Zolotarenko aktieru balsis iegremdējusi atpazīstamā, ikdienas trokšņu partitūrā balstītā un bez grūtībām vizualizējamā vidē, ko emocionāli ietonē neuzkrītoši mūzikas motīvi. Tādi, kuriem televīzijas seriālos (laikam jau nedzirdīgu cilvēku vajadzībām) tiek pievienoti subtitri – “skan skumja mūzika”, piemēram.

Tomēr pats ierosinošākais un saistošākais šajā skaņu “mežā” ir tas, ka Indras Briķes runātā teicējas teksta fonā bieži skan datora tastatūras klaboņa. Kā atgādinājums, ka mums te ir darīšana ar māksliniecisku konstrukciju, nevis gabalu iz dzīves. Varbūt arī kā zināms pašam tekstam nepiemītošs, tāpēc izrādē īpaši organizēts spontānuma elements – lūk, mēs, klausītāji, esam klātesoši teksta tapšanas procesā, kas notiek šeit un tagad. 

Gluži kā ar pinceti

Ik palaikam pieķeru sevi pie projām dzenamas domas, ka, rakstot par teātra izrādi, šoreiz tomēr kaut kā vairāk “velk” izteikties tieši par literāro pirmavotu, nevis par radio dzirdamo interpretāciju. Iespējams, tāpēc, ka dramatizējuma veidotāji Dzintars Tilaks un Intars Rešetins tekstam pieskārušies saudzīgi, gluži kā ar pinceti. Lietpratīgi īsinātas vairākas epizodes – piemēram, kapu izvadītājas komiskā muldēšana ēdnīcas direktores bērēs un pasāžas, kurās Adriāns izlādē spriedzi ar prostitūtām. Dažas transformācijas veiktas, šķiet, tāpēc, lai cik vien iespējams pilnīgi izmantotu Veronikas Plotņikovas krievvalodību. Aļevtinas iekšējie monologi tiek runāti krieviski un Adriāna nejauši sastaptā, tēva mīlestību alkstošā pusaudze Judīte kļuvusi par Oļečku. Tas, šķiet, arī viss. 

Intars Rešetins teic, ka viņa izvēli debitēt radioteātrī tieši ar Janas Egles stāstiem diktējusi rakstnieces rokraksta radniecība ar Rešetina iecienīto autoru Florianu Zelleru. Ar viņa emocionālajām raksturu studijām, no dažādiem skatupunktiem mākslinieciski analizējot cilvēku sociālās lomas vienas ģimenes ietvaros.

Egles stāstos pārdomāti sabalansēts traģiskais un jautrais, platoniska pieķeršanās un karsta, ar garšu aprakstīta juteklība, maigums un brutāla varmācība. Kurš, ar ko, kur, kad un kāpēc ir izrēķināts līdz pēdējam sīkumam. Neviens diega gals Janas Egles rūpīgajā izšuvumā nepaliek, karājoties nepiesiets. Mīklains cilvēks vai nesaprotama rīcība noteikti atklāsies kādā no nākamajiem sižetiem, un lasītājam tāpat kā radioizrādes klausītājam grūtākais uzdevums ir spēt tīt atmiņas lenti turp un atpakaļ, lai orientētos veikli sapītajās sakarībās.      

Un vēl. Rešetinu šķiet, saista arī tas, ka Egle raksta reālistiski, tādā nozīmē, ka atpazīstami, radot sajūtu – tā varētu būt. Viņas izpausmes veids tā vien rosina vēlmi meklēt prototipus. Kolorītā Aļevtina, kas, saģērbusies papagailiskās humpalu drēbēs (tīrās!), uz ielas dzied Miļeņkij ti moi, šķiet “samontēta” no rīdziniekiem pāris pazīstamām būtnēm, kuras Vecrīgā vai uz Tērbatas ielas (pirms tā krita par upuri RD drošības eksperimentiem) mēdza dziedāt vai dejot. Savukārt Aļevtinas un Kerijas ekskursija pa teātra noslēpumainajām telpām liek minēt, vai šņorbēniņi un kostīmu noliktava ir noskatīta Liepājas (Jana Egle ir liepājniece) vai Rīgas Krievu teātrī (ja reiz Aļevtina ir krieviete un Veronika Plotņikova arī strādā Rīgas Krievu teātrī).

Viņi cieš, mēs ciešam

Radioizrāde “Svešie jeb miļeņkij ti moi” līdz ar Valtera Sīļa klausāmizrādi “Noklausies!” nominēta Latvijas sabiedrisko mediju balvai “Kilograms kultūras 2021”.  Šķiet, ne tikai tāpēc, ka pandēmijas apstākļos teātra piedāvājums ir bijis stipri ierobežots, bet visvairāk tāpēc, ka Rešetina radio debija ir pārliecinoša.

Gan Jana Egle, gan Intars Rešetins lieliski jūt auditorijas vēlmes. Pie atsauksmēm par Egles grāmatu, kur tiek liktas vērtējuma zvaigznītes vai punktiņi piecu baļļu sistēmā, allaž atrodams pats lielākais cipars, un arī katram Rešetina radioizrādes vakaram seko pateicība par sagādāto aizkustinājumu, interpretācijas smalkumu un gaumi. Cilvēkiem patīk. Dzīve ir grūta, sarežģītu pārdzīvojumu pilna un reizēm gluži satricinoša. Un ar vientuļajiem varoņiem un sirdi plosošajām situācijām, kādās tie nokļūst, ir tik viegli identificēties. Viņi cieš bez spējas un gribēšanas uz sevi palūkoties no malas (atzīšos – tieši tā man šajā projektā maķenīt pietrūka, kaut saprotu, ka ironiska pašanalīze te vienkārši nav paredzēta), un ciešam arī mēs. Visi cieš šajā bēdu ielejā, ko sauc par dzīvi.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt