Lauma Mellēna-Bartkeviča 26.08.2021

Valkīru vasara Cēsīs

Priekšplānā: Brinhilde – Ketrīna Fostere, Votāns – Egils Siliņš // Foto – Anete Rūķe

Atzīmējot Cēsu Mākslas festivāla 15. jubileju, līdzās plašajai ar zīmīgo apakšvirsrakstu “Mīti un rituāli” apveltītajai programmai, kurā, kā ierasts, plašs laikmetīgās mākslas piedāvājums visos žanros, Cēsu pilsdrupās skanēja Vāgners. Par mītu un rituālu klātbūtni mūsdienu kultūrtelpā varētu uzrakstīt ne vienu vien doktora disertāciju, taču Cēsu festivāla rīkotājiem izdevies uztver šī laika polivalento noskaņu, atrodot veidu, kā radīt jaunas mākslas vērtības un atgādināt par jau reiz radītājām, uzsverot to saikni ar šodienu, bet ignorējot dažu polittehnologu iniciēto brutālas propagandas fonu un norises sabiedrībā, kas ne vienam vien intelektuālim bažīgi liek piesaukt pasaules gala tuvošanos (un pavisam ne metaforiskā līmenī). Lai arī 14. augusta nokrišņu daudzums Cēsīs dienas pirmajā pusē lika bažīties par valkīru lidojuma klimatisko fonu, vakarā tomēr nelija, ļaujot gleznainajai videi pilsdrupās kļūt par kārtējā operas koncertuzveduma dabisko scenogrāfiju. Starp citu, tieši pirms 145 gadiem 14. augustā Baireitas festivālā notika “Valkīra” pirmiestudējuma pirmizrāde. Jāpiebilst gan, ka šoreiz Cēsīs skanēja tikai operas 3. cēliens. “Valkīra” tāpat kā citas Vāgnera operas lepojas ar vērienīgu metrāžu, tādēļ izveidojusies tradīcija kā autonomus skaņdarbus atskaņot atsevišķos to fragmentus. Pirms pāris gadiem Cēsu koncertzāles 5. jubilejā ar izcilu solistu sastāvu izskanēja “Valkīras” pirmais cēliens, bet nu festivāla 15. gadskārtā – trešais, muzikālās dramaturģijas ziņā krāšņākais. Kādreizējā Latvijas Nacionālās operas direktora Andreja Žagara pārdrošākais projekts – iestudēt Rīgā visu “Nībelunga gredzena” ciklu tika īstenots laika posmā no 2006. līdz 2011. gadam, bet Juris Žagars vairākkārt pieminējis arī mērķi likt visam ciklam izskanēt Cēsīs, un šķiet, ka soli pa solim tas arī jau notiek, publiku pie Vāgnera pieradinot pakāpeniski, kas ir gudra stratēģija. Dievu un cilvēku pasaules konfrontāciju ar cīņu par varu, ko pavada dažādas mīlas un naida gradācijas, lielā koncentrācijā uzreiz nesagatavotu auditoriju var nobiedēt.

“Vāgnera režisora” statuss Latvijas teātrī pamatoti piedēvēts Viesturam Kairišam, jo viņa kontā ir trīs no četriem Rīgas “Nībelunga gredzena” cikla iestudējumiem – “Valkīra” (2007), “Zīgfrīds” (2008) un “Dievu mijkrēslis” (2011), kā arī “Klīstošais holandietis” (2018). Šī gada Cēsu koncertuzvedums ar darbību uz skatuves (semi-staged) savā ziņā ir reminiscence par režisora pirmo Vāgnera iestudējumu, kas tapa kopā ar scenogrāfu Ilmāru Blumbergu Latvijas Nacionālajā operā. To daļēji noteikusi Cēsu pilsdrupu skatuves konfigurācija ar stāvajām kāpnēm, kas sasaucas ar Blumberga būvētajiem robustajiem un augstajiem pakāpieniem uz operas skatuves. Tāpat iestudējuma estētika spoguļojās nedaudzajos rekvizītos, piemēram, valkīru ansambļa oranžajās celtnieku ķiverēs-bruņucepurēs, kuras gan pasākuma apmeklētājos raisīja dalītas jūtas tāpat kā dejotāju atveidoto uz pakāpieniem guļošo un rāpojošo mirušo varoņu ietērpšana ārstu zilzaļajos operāciju tērpos ar visām cepurītēm un maskām. No vienas puses – atgādinājums par ārstiem kā drosmīgiem karotājiem un varoņiem cīņā ar pasauli pārņēmušo sērgu, no otras – kaitinoši plakātisks mājiens ar pirkstu acī.

Ironija ir bieži izmantots paņēmiens Kairiša iestudējumos, kur aiz pusaudziskas bravūras nereti saskatāms mūsdienās reti sastopams ideālisms un rūpe par garīgo vertikāli, interese par postmodernisma noliegtajiem lielajiem naratīviem un to iespējamību mūsdienu mākslas procesos.

Koncertuzvedums brīvdabā  kā formāts, protams, nav salīdzināms ar pilnu skatuves iestudējumu, taču tam piemīt arī savas priekšrocības. Piemēram, nācās pasmaidīt, atminoties publiskajā telpā izskanējušo Viestura Kairiša kategorisko attieksmi pret “Valkīras” libretā paredzētās liesmojošās klints dekoratīvismu jebkādā skatuviskā izpausmē, bet koncertuzveduma finālā ieraugot liesmiņu virtenes Cēsu pils torņa pakājē kā visnotaļ videi un iestudējuma tematikai atbilstošu vizuālo risinājumu.

Votāns – Egils Siliņš // Foto – Anete Rūķe

Nacionālais Simfoniskais orķestris Andra Pogas vadībā ar Vāgneru ir jau stabilās attiecībās, lai mākslinieciski sniegtu patiesu baudījumu kā Vāgnera mūzikas cienītājiem, tā jaunatklājējiem. Sākot jau ar hrestomātisko “Valkīru lidojumu”, kas ievada operas trešo cēlienu, līdz pat lirisma apdvestajai kulminācijai Brilnhildes un Votāna divskatā operas finālā, orķestris kopā ar diriģentu veda aizraujošā ceļojumā kontrastiem bagātajā muzikālajā dramaturģijā ar bagātīgu metāla pūšaminstrumentu faktūru un niansētām stīgu pasāžām. Patīkami pārsteidza grūti nokomplektējamā valkīru ansambļa – Danas Bramanes, Tatjanas Trenoginas, Natālijas Krēsliņas, Ievas Paršas, Airas Rūrānes, Irmas Pavāres, Andžellas Gobas un Ilona Bageles – skanīgais un saskanīgais sniegums par spīti mikrofonu vadītajām akustiskajām īpatnībām brīvdabā.

Taču iestudējuma ass, protams, bija vāgnerbalsis – solisti Liene Kinča, Ketrīna Fostere un Egils Siliņš. Liene Kinča kopš debijas Vāgnera repertuārā Rīgas iestudējumos šobrīd kļūst par stabilu Eiropas līmeņa Vāgnera soprānu, un, lai arī Cēsu koncertuzvedumā viņas uznāciens Zīglindes tēlā bija samērā epizodisks, patiesi aizkustināja Zīglindes un Brinhildes tikšanās brīdis – emocionāli piesātināts un vokāli līdzvērtīgs divu dramatisko soprānu spēcīgais skanējums. Savukārt Egila Siliņa Votāna dusmas sākumā mazliet dārdēja caur maksimālu mikrofona pastiprinājumu, toties otrajā daļā, Votāna dziedājumam iegūstot liriskākas krāsas, tika panākta pat kamerstila intimitāte elektrizētajā Brinhildes un Votāna saspēlē abu pieredzējušo lomu atveidotāju tēlojumā. Šeit gan izteikti iezīmējās abu operdziedoņu individuālā pieredze un mizanscēnas izjūta, nevis pakļaujoties kādam fiksētam režisora vai horeogrāfes Janas Jacukas iecerētam “zīmējumam”, bet organiski veidojot mizanscēnu dzīvajā, vadoties no teksta un tajā ietvertajām tēlu savstarpējām attieksmēm.

Taču savā ziņā tieši šis fakts “Valkīras” koncertuzvedumā apliecināja operas un laikmetīgās režijas galveno saskarsmes punktu un īpatnību – scenogrāfija, ansambļi un masu skati kļūst par iestudējuma ietvaru, ko solisti piepilda ar savu vokālo un aktierisko individualitāti.

Skats no operas "Valkīra" koncertuzveduma Cēsu pils estrādē // Foto – Anete Rūķe

Jā, un tiem, kas brīnās par to, kāpēc Votāns skraida pa skatuvi ar milzīgu šķēpu – tas Vāgnera ciklā faktiski ir nevis rekvizīts, bet gan tēls – likuma varas simbols. Un tieši likuma vara, kuras nesējs ir Votāns, neļauj viņam piepildīt savu gribu, ļaujot Zīglindes dvīņubrālim Zīgmundam uzvarēt Hundingu operas pirmajā cēlienā, nevis zaudēt cīņā. Tieši šo principu pārkāpj viņa dumpīgākā meita valkīra Brinhilde, kuru par vairoga pielikšanu priekšā Zīgmundam tēvs soda ar mūža miegu uz degošās klints, līdz varonis viņu modinās laicīgai dzīvei. Vāgneram šobrīd ir īstais laiks – mitoloģiskās alegorijas tiem, kas vēl tās spēj nolasīt, var pateikt ļoti daudz.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt