Baiba Kalna 06.10.2021

Dziesmas trešajai pultij

Skats no izrādes "Kontrabass" // Foto – Jānis Deinats

Dailes teātrī tapis jauns spēles laukums – Stikla zāle, kas iekārtota vienā no otrā stāva foajē spārniem un lieti noderēs, jo Mazajā zālē gaidāma rekonstrukcija. Pirmā izrāde šeit ir viencēlienu diptihs – Patrika Zīskinda “Kontrabass” jaunā režisora Henrija Arāja iestudējumā un Džoannas Murejas Smitas “Dziesmas tukšai vietai”, ko uzvedusi Laura Upeniece. Abas ir stila un izteiksmes līdzekļu ziņā atšķirīgas kamerizrādes, kuras vieno caurviju tēma par radoša cilvēka attiecībām ar sevi un pasauli.

Dramaturga, prozaiķa un scenārista Patrika Zīskinda 1980. gadā sarakstītais darbs autoram atnesa pirmos literāros panākumus un kopš pirmizrādes Minhenē bijis biežs viesis uz dažādu Eiropas teātru skatuvēm. Orķestra kontrabasista monologs aktieriem piedāvā iespējas un telpu radošai pašizpausmei un pieredzējis daudz interpretāciju, tostarp uzvests arī vairākos Latvijas teātros. Zīskinds, kurš pats savulaik ieguva muzikālo izglītību un spēlēja gan ne kontrabasu, bet klavieres, norādījis uz vairākām autobiogrāfiskām sava tēla šķautnēm.

Monoizrāde nenoliedzami ir pārbaudījums ikviena aktiera meistarībai, kur viņš ir gandrīz viens pret vienu ar publiku, nav ne daudzveidīgu inscenējuma efektu, ne dekorāciju. Izrādei sākoties, spēles laukums ir gandrīz tukšs, pustumsā uznāk Alda Siliņa Kontrabasists un klusā balsī, neuzbāzīgi, it kā atvainodamies skatītājiem par aizkavēto laiku, sāk sava varoņa stāstu. Pamazām tas iegūst aizvien lielāku intensitāti, ko palīdz audzēt horeogrāfes Janas Jacukas kustību režija un Kristapa Pētersona mūzika. Kontrabasista dzīve paiet simfoniskajā orķestrī pie trešās pults, un vakarā, pēc koncertiem atgriežoties mazā istabā, vienīgais viņa partneris ir gan mīlētais, gan vienlaikus nīstais kontrabass. Režisors kopā ar aktieri spēles telpu veidojuši kā mūziķa iekšējās pasaules vizualizāciju, kura, iespējams, nemaz nav objektīvs reāli notiekošā atspulgs, bet galvenā varoņa subjektīvais redzējums.

Abas kamerizrādes, kaut monologa formā, veidotas kā aktiera radītā tēla dialogs ar publiku un sevi. Aldis Siliņš strādā atdevīgi un aizrautīgi, piešķirot sarunai ar skatītāju savdabīgu intimitāti un Kontrabasista tēlā akcentējot mākslinieka, radoša cilvēka pretrunīgumu, duālās sajūtas, vēlmes un sapņus.

Kontrabasists nav pirmā lieluma mūzikas zvaigzne, tikai viena no skrūvītēm stingrajā orķestra hierarhijā, kurā viņš saskata paralēles ar visas sabiedrības modeli. Tomēr mūzika aizpilda lielāko viņa dzīves telpu, neraugoties uz dažkārt komisko naidu pret savu instrumentu, kas neļauj nokārtot personisko dzīvi. Aizkustinoša ir viņa vēlme pēc absolūtas muzikālās pilnības un kremšanās par nespēju to sasniegt. Vienam no izrādes vadmotīviem – mūzikai pievienojas vientulība un mīlestība pret sievieti. Tā ienāk mūziķa dzīvē skaistās operas solistes Zāras veidolā un izrādē darbojas kā katalizators, saasinot personāža iekšējo dialogu par izvēlēm un alkām pēc rīcības, tādējādi nokaitējot situāciju līdz baltkvēlei. Iestudējums veidots pēc bināras opozīcijas principa: mūziķis un apkārtējā vide, kas caur viņa prizmu atklājas kā indiferenta, nedraudzīga, traucējoša. To uz skatuves personificē trīs laikmetīgās dejas izpildītāji – Aigars Larionovs, Nauris Miķelis Goba un Laura Gorodko, kuri reizēm pat agresīvi mijiedarbojas ar Kontrabasistu. Šeit būtu derējis vairāk režisora atbalsta, lai novērstu zināmu ilustratīvismu, piemēram, uzsvērti ilgā, lēnā krēslu, nošu, pulšu izkārtošana un grūstīšana spēles laukumā, kas pamazām kļūst apgrūtinoša ne tikai stāstniekam, bet arī skatītājiem, un aktierim jāpieliek īpašas pūles, lai tēla vēstījumu noraidītu līdz publikai.

Skats no izrādes "Kontrabass" // Foto – Jānis Deinats

Otrā kamerizrādē “Dziesmas tukšai vietai”, kurā veiksmīgi sadarbojas jaunā režisore Laura Upeniece un aktrise Ērika Eglija-Grāvele, veidota kā četru dažādu sieviešu stāstu kolāža, kuros atklājas kāda būtiska to iekšējās pasaules šķautne. Spēles laukuma labajā malā iekārtojušies pianists Matīss Žilinskis un kontrabasists Andris Grunte, kreisajā novietots neliels galdiņš un krēsls, kurā apsēžas tumšmataina, pievilcīga sieviete, tērpta melnā kostīmā – garos svārkos un žaketē. Ērika Eglija-Grāvele, kura šajā iestudējumā arī vizuāli mainījusies, stāsta skatītājiem par liktenīgiem satikšanās brīžiem, kuros “parastas” sievietes sastop 20. gadsimta skatuves dīvas, un šīs tikšanās, kaut īslaicīgas vai pat notikušas neklātienē, ko būtisku izmaina viņu turpmākajā dzīvē.

Aktrise sajūsmina ar savu aktierisko, plastisko un vokālo meistarību un ekspresivitāti, kārtējo reizi pierādot, ka ir gatava nopietniem, sarežģītiem mākslinieciskajiem uzdevumiem un izrādēm, kas tādus piedāvā.

Viņas saturiski un emocionāli atšķirīgajos monologos dramatiskais saplūst ar komisko, aktrisei šķietami viegli, kā rotaļājoties pārejot no viena emocionālā stāvokļa otrā. Ērika Eglija-Grāvele savu tēlu refleksijas pārvērš elastīgi darbīgā tekstā, panākot iespaidu, ka reizēm uz skatuves rit nevis monologs, bet dialogs, kurā piedalās abas sievietes. Šeit ir gan sieviete, kas pēc laulības kraha un smagas šķiršanās no vīra satiek Džūdiju Gārlendu, gan apņēmīga žurnāliste, kura cenšas nointervēt Billiju Holideju, gan koncertzāles vietu ierādītāja, kas negaidīti nonāk uz vienas skatuves ar Petsiju Smitu. Īpaši uzrunā stāsts par sievieti, kuras tēva dzīvību izglābusi tikšanās ar Edīti Piafu, un šī sieviete katru gadu dodas braucienā uz dzīvokli, kur iekārtots dziedātājas muzejs. Izrādē atsevišķas detaļas nospēlē veselumu (piemēram, uz galdiņa sarindotās četras glāzes ar atšķirīgajiem dzērieniem, katrai no varonēm sava), radot jēdzieniski vienotu koptēlu.

Skats no izrādes "Dziesmas tukšai vietai" // Foto – Jānis Deinats

Iedarbīgu izrādes slāni uzbur Ērikas Eglijas-Grāveles dziedātās zvaigžņu repertuāra pērles, kas izskan katra stāsta nobiegumā un kompozicionāli tos sasaista, – no Džūdijas Gārlendas ikoniskās Somewhere over the Rainbow līdz Edītes Piafas ne mazāk slavenajai Milord. Valdzina aktrises balss tembrs, intonācijas, uzteicams arī vokālas pedagoģes Ievas Kerēvicas veikums. Katra dziesma ir kā neliela izrāde izrādē, kas viencēlienam piešķir pievienoto vērtību un šarmu.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt