Ilze Kļaviņa 12.10.2021

Puika ar bumbu un brieži

Skats no izrādes "Tumšie brieži" // Foto – Džeina Saulīte

Ingas Ābeles darbs “Tumšie brieži” (2000) varētu sasniegt savdabīgu rekordu, ja dažādos iestudējumos skaitītu režisoru ieviestās papildu lomas, kādu nav lugas tekstā. Un nevienā gadījumā paņēmiens nemazina dramaturģijas kvalitāti, gluži pretēji – rāda tās ietilpību.

Lugas darbojošās personas ir tikai sešas un notikumi risinās vienā dienā. Lauku saimniecībā “Rasa Panemune” pie tās īpašnieka Alfa, viņa tagadējās sievas Nadīnes, pusaudzes Rias un Opja ierodas divi svešinieki – briežu gaļas uzpircējs Leons, lai kārtotu biznesa darījumu, un negaidīts viesis ir arī Alfa studiju draugs Augusts, kurš cer aizņemties naudu. Attiecības starp tēliem attīstās paralēli briežu kaušanas darījumam, kam pretojas meitene Ria, galu galā izlaižot tos ārā no aploka.

Iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī (2001) lika akcentus uz zemapziņas ietekmi varoņu dzīvē, “(..) atbrīvojot briežus, it kā tiek atlaistas vaļā arī visas varoņu zemapziņas slūžas” [1], un režisors Viesturs Kairišs uzveda uz skatuves prātā jukušās Aijas tēlu aktrises Regīnas Razumas atveidojumā. Savukārt Māras Ķimeles jaunievedums Valmieras teātrī (2001) bija aktrises Ineses Ramutes loma – kalpu sieva Anniņa, kura, līdzīgi visiem citiem iestudējuma personāžiem, finālā kļuva līdzīga briedim. Ar to izrāde akcentēja sociālās un cilvēciskās pretrunas, neaizmirstami spilgts bija jaunās aktrises Māras Mennikas Ria lomā nospēlētais protests pret dzīvības izkaušanu biznesa vārdā [2].

Režisors Dmitrijs Petrenko lugas interpretācijā, kas pirmizrādi piedzīvo 2021. gada oktobrī Daugavpils teātra Eksperimentālajā zālē, izvēlas racionālāku pieeju. Šoreiz centrā – lauku saimniecības “Rasa Panemune” īpašnieka Alfa tēls, kurā izrādes autors atsedz dziļākus psiholoģiskus slāņus. Viņu interesē “(..) vīrieša traumatiskā pieredze ar apkārtējo pasauli un nespēja pilnvērtīgi dzīvot emocionāli piesātinātu dzīvi, veidot veselīgas attiecības ar citiem cilvēkiem un arī ar savu iekšējo pasauli.” [3] Taču iestudējums rāda arī citus atšķirīgus vīriešu tipus, katru ar savu taisnību. Tāds ir laimes meklētājs ārzemju ceļotājs Augusts, citāds ir biznesa darījumu cilvēks Leons vai tradicionālo zemnieku vērtību aizstāvis Opis. Un, lūkojoties no atpazīstamu tipāžu skatpunkta, dramaturģiskais stāsts paveras plašākai interpretācijai. Jo īpaši ar jaunieviesto tēlu – kaimiņu zēnu ar bumbu, kas parādās vairākkārt. Izrāde sākas un beidzas ar īsām epizodēm, kur aptuveni deviņus gadus vecs puika spēlē futbolu, paslēpes vai klavieres. Un, ja citkārt redzētais optimismu apzīmējošais klišejiskais simbols – bērns uz skatuves fināla ainā – kaitina, tad šoreiz pārliecina ar mērķtiecīgu iekļaušanos stāstā par dažādām paaudzēm un par laiku, kas maina tradīcijas un attiecības.

Konceptu pasvītro lomu mērķtiecīgs sadalījums, kur jūtamas vienlaikus pretējas nokrāsas – iejūtība un ironija. Aktieriem jāveido lomas – cilvēku raksturi, kuri atrodas ne īstajā vietā un laikā.

Māris Korsiets spēlē saimnieku, pretēji tipiskam alfa tēviņam viegli pakļaujoties citu gribai. Viņa izvēles gluži kā brieža ragus kāds griež sev vēlamajā virzienā. Aktieris Alfa raksturā nospēlē dažādas krāsas – samierniecisku pakļāvību tēva komandām, izmisumu uz sievas pleca, viņš nepārprotami skarbi noraida bijušā drauga manipulācijas un atklāj jūtīgumu divskatos ar meitu. Korsieša Alfs visu notur kopā ar vīrišķīgi spītīgu paštaisnumu. Ne fināla epizodē, ne arī citās ainās nav patosa, lai gan Rias salabšana ar tēvu šķiet vairāk vēlama nekā iespējama, taču tai noticēt ļauj līdzsvarotā izrādes intonācija.

Skats no izrādes "Tumšie brieži" // Foto – Džeina Saulīte

Aktiera Marģera Eglinska spēlētais Opis ar cietu vēzienu uzliek uz pusdienu galda slaucēju ķeblīti, atrod īsto vietu gan pudelēm, gan zābakiem. Viņš grib to pašu darīt ar cilvēkiem, kārtībai jābūt, vecais vīrs pāri visam aizstāv mājas un zemes vērtību. Lai gan bērnišķīgs un netaisns, tomēr karalis savā mājā, kuram klausa, kā pirms simts un vēl vairāk gadiem, Eglinska lomas iedzīvinājums pārliecina ar vissīkāko detaļu.  

Aktrise Līga Ivanova slimās Nadīnes lomā ir ārēji skopa, iekšēji sasprindzināta, varonei neizdodas aizstāvēt meiteni, un viņas aiziešanai nav traģiskas izkāpinātības, jo šķiet, ka mīlošas sievietes vērtības šajā mājā nav vajadzīgas. Nadīnes pelēkās peles ārējais veidols apgrūtina uzdevumu Leona lomas atveidotājam Ritvaram Gailumam. Leonam saskaņā ar lugu ir jāpauž erotiska ieinteresētība pret Nadīni, varbūt tāpēc lietišķā biznesmeņa tēlam ir daudz skaļu frāžu, bet iztrūkst rakstura izteiksmīguma.

Arī Augustam ir epizodiska vieta iestudējumā, ļaujot atklāties partneru lomu īpašībām – Opja stūrgalvībai un Alfa principiālajai izvēlei. Aktieris Egils Viļumovs Augusta lomā spēlē harismātisku tipisku vieglprātīgas aizrautības un bezatbildības sajaukumu, viņš spēj būt aizrautīgs sapņotājs, uz ko uzķeras pusaudze meitene Ria.

Ar kustībās un temperamentā precīzu Rias lomas piepildījumu pusaudzes tēlu iedzīvina jaunā aktrise Agnese Laicāne. Lielajās bērnišķīga aizvainojuma pilnajās acīs nolasāma dzīvnieciska neaizsargātība un neaprēķināta enerģija. Par to, ka viņa izšaus, nav šaubu, un ka nožēlos padarīto pēc tam – arī. Lomas raksturs atklāj tēla pretrunīgumu – rupjības un visatļautību, impulsivitāti un vientulības skumjas.

Raksturīgi savam režijas rokrakstam Petrenko koncepts bāzējas uz aktieru mikropsiholoģijas epizodēm, kas ir kā “bieza izrādes matērija, kurā no ikdienišķiem kašķiem, skatieniem, mājieniem sīkiem pārpratumiem, aizdomām un nodevībām iznirst eksistenciāli jautājumi.” [4]

Caurviju intonācijā akcenti nav likti uz jūtu izpausmju sadzīvisko līmeni. Labi saskaņotas aktieru partnerības ļauj notikumiem ritēt uz priekšu, veidojot kopēju vēstījumu, ko satur kopā Dmitrija Petrenko veidotais mūzikas aranžējums no Raivo Ozola kontrabasa solo ieraksta. Īsi emociju uzplaiksnījumi, daži panti no surdinētas krievu romances, īsi apskāvieni, mēbeļu klaudzieni un degošu pagaļu vilkmes skaņa dūmenī rada kopējo skanējumu un noskaņu.

Paša režisora iekārtotā izrādes telpa līdzinās nemājīgam pagaidu miteklim – tikai gulta, galds, daži krēsli, pusizjukušas klavieres. Centrā krāsniņa ar īstu sprakšķošu malku, kas šķiet vienīgais dzīvības un siltuma avots pelēkajā telpā, kurā nav uzvarētāju, nav zaudētāju. Tomēr neatbildēts paliek jautājums par nonāvēto briežu vērtību un cilvēciskām jūtām.

Skats no izrādes "Tumšie brieži" // Foto – Džeina Saulīte

Lugas vidū ir epizode, ar ko Inga Ābele simboliski apstādina laiku, – no sienas nokrīt un saplīst pulkstenis. Šo motīvu izmanto arī režija, jo tēli ir it kā izcelti ārpus konkrētā laika. Šajā filozofiskajā tēmas konceptā redzam ģimenes attiecību modeļa izmaiņas divdesmit gados, kas notikušas kopš Ingas Ābeles lugas uzrakstīšanas. Izrādes telpa un laiks ļauj katrā skatuves varonī atklāt būtisko patiesību, nenosodot nevienu, savukārt skatītājiem ir iespēja ielūkoties personāžu iekšējās dzīves atklāsmēs, iespējams, ieraugot arī kaut ko no sevis.

 


 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt