Uzgaidāmā telpa “īstajai dzīvei”
Kritiķu īsviedokļi par LKA studiju izrādi “Rotaļlaukuma traumas” Mārča Broka režijā
Treniņskūpsts
Ilze Kļaviņa: Kultūrtelpas “Zirgu pasts” repertuāra jaunums “Rotaļlaukuma traumas” ir amerikāņu dramaturga Radživa Džozefa lugas Gruesome Playground Injuries iestudējums. To veidojis Latvijas Kultūras akadēmijas Dramatiskā teātra režijas mākslas 4. kursa students Mārcis Broks, lomās pieaicinot topošos profesionāļus Zandu Krēsliņu un Rūdolfu Sprukuli.
Stāsts par Katrīnu un Dāvi, kuri kopš 8 gadu vecuma satiekas ik pa pieciem gadiem, atklājas konkrētu situāciju dialogos. Tie nav hronoloģiski secīgi, pirmajai sarunai, kas notiek pusaudžu ballītē 13 gadu vecumā, seko nākamā 18 gadu vecumā, vēlāk – cita, kas notikusi desmit gadus iepriekš, utt. Starp īsajām ainām abi personāži “pārtop” par attiecīgā vecuma cilvēkiem – pārģērbšanās, pārgrimēšanās bezvārdu epizodes kā caurviju rituāls lieliski papildina noskaņu ar vienojošu muzikāli poētisku dimensiju.
Savukārt dialogu ainās jauno mākslinieku sniegums rada pretrunīgu iespaidu. To raksturo pārliecinoša topošo profesionāļu spēja mijiedarboties dzīvā savstarpējā refleksijā un intimitātes līmenī. Tajā pašā laikā abi paliek anonīmi svešinieki, neradot dzīves nogriežņu patiesuma stāstu, nepārliecinot ar divu cilvēku vilkmi vienam pēc otra daudzu gadu garumā. Demonstrējot ārējās vecumposmu raksturojošās pārvērtības, maz nolasāmas iekšējas pieredzes ietekmētas izmaiņas. Un vai tie ir tipāži vai raksturi? Vai satiekas sadomazohistisks lūzeris un fatāla introverte?
Izrādes autori, šķiet, apzināti izvairās no dziļāk motivētu attiecību spēles, neatbildot uz jautājumu – kāpēc Katrīna un Dāvis nav kopā kā dzīves partneri. Ja ārējo fizisko atšķirību un dažādo ķermeņa uzbūvju dēļ, – tā būtu pārāk vienkāršota atbilde. Var piedomāt papildus, izdarot minējumus par psihoterapeitisku iedarbību vienam uz otru, var minēt par mātišķo jūtu piepildījumu no sievietes puses, un tomēr tas nesaskan ar maskulīno ambīciju vēlmi no vīrieša puses. Izrādē izskan “es tevi mīlu”, taču šķiet – katra puse to saprot kādā citā valodā.
Režija definē tikšanās gadījumus kā vingrinājumus materialitātē (Dāvis gandrīz ikreiz ierodas asiņains pēc kārtējās traumas) jeb kā mazus sajūtu impulsus, pārliecinošus tikai ādas līmenī. Izrāde interesējas par mikro, nevis makro pasauli, par sajūtām, nevis izjūtām, par indivīda pielāgošanās taktiku, nevis personības apliecināšanās vēlmi otrā cilvēkā.
Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Hugo Bērziņš veiksmīgi konstruē laika nogriežņus, novietojot daudzus mantu skapīšus, kur glabājas attiecīgās tikšanās gada apģērbs. Aktieri skapīšus ne tikai atver, bet paši pārvieto un konfigurē dažādās kombinācijās. Tomēr galu galā vairums no skapīšiem paliek neatvērti un to saturs paliek noslēpumā. Skatītajiem nav iedotas pārdomu vai emociju atslēgas, lai tos atvērtu un nojaustu kādu paliekošāku kopsavilkuma sajūtu.
Par traumām un varēšanu
Andra Rutkēviča: Amerikāņu dramaturga Radživa Džozefa luga “Rotaļlaukuma traumas” burtiski prasās tikt izvēlēta diplomdarbiem. Te ir visi priekšnosacījumi, lai demonstrētu savu varēšanu – maz darbojošos personu (tikai divas) un ļoti plašs laika periods, kas jāaptver, kā arī visai izaicinošs sižets. Pirms 11 gadiem šo pašu Radživa Džozefa lugu, gan ar citu nosaukumu – “Ievainotie”, savam režijas diplomdarbam izvēlējās Daiga Kažociņa. Ja toreiz izrādes veidotāji jau tās nosaukumā uzsvēra varoņu dvēseles stāvokļus, tad šodien režisors Mārcis Broks ar nosaukumu “Rotaļlaukuma traumas” iezīmē darbības vidi un tēmas. Tas ir stāsts par dīvainu draudzību 30 gadu garumā, kas vieno ļoti jutīgu un introvertu meiteni Katrīnu ar UDHS sindroma ietekmētu puisi Dāvi. Visai skarbs pieaugšanas un sevis meklējumu darbs, kur sāpes, paškaitējums un pāridarījumi veido daļu no personības.
Izrādei sākoties, Rūdolfa Sprukuļa Dāvis asiņainu, šinās ievīstītu galvu kopā ar salauztu velosipēdu burtiski ielido skatuves telpā pēc nule kā notikušā nobrauciena no skolas jumta, kur jau priekšā teju nemanāmā sēž Zandas Krēsliņas Katrīna un auklē savu sāpošo vēderu. To, ka viņi ir bērni, var saprast pēc aktieru ķermeņu plastikas un valodas, bet par to, ka katrā nākamajā tikšanās reizē viņi kļūst arvien pieaugošāki, šī atskārsme man izrādē nāca stipri vēlu. Nav jau tā, ka aktieru spēlē nekas nemainās, bet gājumu no bērnības līdz briedumam (33 gadiem) brīžiem tik ļoti aizdedz viņu fiziskās traumas un psiholoģiskās īpatnības, ka pati pieaugšana paliek otrajā plānā.
Uzreiz jāsaka, ka šī izrāde nav piemērota cilvēkiem ar vājiem nerviem un spilgtu iztēli. Traumu aprakstu detalizācija un Rūdolfa Sprukuļa spēja izgaršot tās visās niansēs man ik pa brīdim radīja tādu atgrūšanos, ka bija sevi burtiski jāpierunā noskatīties izrādi līdz beigām. Tātad uz jautājumu, vai izrāde iedarbojas, es varu apliecināt ar skaidru “jā”. Vai tieši tāds bija gribētais iedarbības mērķis? Neņemšos tik pārliecinoši apgalvot.
Zanda Krēsliņa un Rūdolfs Sprukulis visai pārliecinoši tiek galā ar savu varoņu psiholoģisko portretējumu un savstarpējās atkarības radīšanu. No diametrāli pretējiem tipāžiem līdz teju līdzvērtīgiem paškaitējumiem un izpausmēm, vienlaikus saglabājot katram savu patību. Tam sekot var ar interesi.
Daudz problemātiskāks ir pats režijas uzstādījums. Mārcis Broks programmiņā uzver lugas poētismu un vēlmi izrādē radīt indie filmu sajūtu. Konkrētā un reālistiskā aktierspēle vedina tieši tāpat attiekties gan pret vidi, gan sižetu. Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Hugo Bērziņš ir izveidojis reizē konkrētu un visos stāstos iederīgu garderobes vidi kā uzgaidāmo telpu “īstajai dzīvei”. Izrāde lēni un nesteidzīgi izgaršo varoņu gūtās traumas. Tās ir tieši tikpat reālistiskas kā aktieru vemšana garderobes skapītī. Līdz ar to tikt līdz poētismam vai jebkādam lielākam dzīves vispārinājumam (nemēģinot to racionāli uzkonstruēt) man neizdevās. Pieņemu, ka neesmu šīs izrādes mērķauditorija. Taču atbildēt uz jautājumu, kurai auditorijai tā ir domāta (ja neskaita cilvēkus, kas guvuši līdzvērtīgi traumatisku pieredzi), man arī nevedas. Atliek vien atgriezties pie sākumā sacītā – interesants darbs, kur katram nodemonstrēt savu varēšanu.
Rakstīt atsauksmi