Lauma Mellēna-Bartkeviča 14.10.2021

Opera krīzes laikam

Skats no operas "Simons Bokanegra" izrādes // Foto – Agnese Zeltiņa

Gandrīz veselu gadu gatavas izrādes statusā briedusī Džuzepes Verdi opera “Simons Bokanegra” pašā septembra izskaņā beidzot sagaidīja pirmizrādes ar skatītājiem. Ne uz ilgu laiku, kā izskatās, bet tomēr. Baltajā namā tas ir šīs operas pirmiestudējums. Var minēt dažādas versijas, kādēļ opera Latvijā nav iestudēta agrāk, jo pasaulē taču tā ir gana labi zināma, tomēr, protams, Verdi operu nosaukumu topā tā nevar konkurēt ne ar “Traviatu”, ne “Aīdu” un citiem meistara hitiem. Iestudējuma radošā komanda veidojusies ap britu režisoru Stīvenu Lolesu, kurš konceptuāli veidojis politisku trilleri, saredzot varas spēles kā mūžīgu aktualitāti cauri laikiem. Muzikālā vadība uzticēta Normundam Vaicim, bet solistu sastāvs veiksmīgi izveidots no LNOB štata mākslinieku jaunākās paaudzes – Rinalda Kandalinceva (Simons Bokanegra), Tatjanas Trenoginas (Amēlija Grimaldi) un Mihaila Čuļpajeva (Gabriele Adorno), pēdējā brīdī talkā aicinot vien lietuviešu basu Tadu Girininku (Jakopo Fjesko), jo iecerētais Fjesko lomas atveidotājs Romāns Poļisadovs diemžēl pa kovidpauzes laiku pārcēlies dziedāt uz aizsaules skatuvēm.

Kopumā šis noteikti nav veiksmīgākais pēdējos gados LNOB tapušais jauniestudējums. Taču problēma nav “Simona Bokanegras” sižetiski miglainās peripetijas, kur Dženovas dzimtu cīņas par dodžu titulu un varu savijušās ar melodramatisku ģimenes drāmu ap it kā pazudušu meitenīti, kas dzimusi kā korsāra Simona Bokanegras un ietekmīgās Fjesko dzimtas atvases Marijas aizliegtās mīlas auglis. Samudžinātais sižets ar manāmiem loģikas robiem savulaik mulsināja arī Verdi laikabiedrus. LNOB iestudēta operas otrā, paplašinātā redakcija ar autora, komponista un libretista Arigo Boito korekcijām un papildinājumiem, tā ir emociju kontrastiem bagāta un muzikāli interesanta. Tomēr otrajā izrādē dziedātāju balsīs vietumis jautās pagurums un no tā izrietoša piepūle, kas jau tā ne pārāk dinamisko un daudziem visai dekoratīviem elementiem piebāzto iestudējumu padarīja smagnēju. Tajā pašā laikā atsevišķos brīžos un ārijās uzmirdzēja Verdi instrumentācijas daudzslāņainība un solistu balsu individuālais briedums, liekot priecāties par sasniegto un aptvert dramatiskā repertuāra potenciālu dziedātāju radošajā nākotnē.

No solistu vidus šoreiz atmiņā paliekošs un daudzsološs ir kungu sastāvs. Sevišķi harismātisks un vokāli pārliecinošs ir bass Tads Girininks. Viņa samtainais bass ir skanīgs plašā diapazonā, nekļūstot dobjš. Fjesko ir viena no Verdi krāsainākajām basu partijām, turklāt ne tikai ar kroņa āriju Il lacerato spirito, bet arī pastāvīgā klātbūtnē uz skatuves, tostarp mainītajā – Andrea Grimaldi identitātē un partnerībā ar kolēģiem. Ar manāmu vokālo izaugsmi gan diapazonā, gan kantilēnā pārsteidza tenors Mihails Čuļpajevs. Skanīgs, tembrāli pārliecinošs arī augšējās notīs, dziedātājs piepilda tēlu ar bagātīgiem liriskas jūsmas, šaubu un kaismīgas greizsirdības kontrastiem.

Greizsirdības ārija Sento avvam par nell’anima ir patiesa vokālā bauda, tāpat kā divskats ar Tatjanu Trenoginu Amēlijas Grimaldi dārzā un trio, kas pamatoti uzskatāms ar vienu no muzikālajām virsotnēm. Trešā cēliena trio ir paradoksāls – it kā katrs dzied par savu tēmu, taču muzikāli vienojas apskaužami harmoniskā ansamblī.

Simons Bokanegra – Rinalds Kandalincevs, Gabriele Adorno – Mihails Čuļpajevs, Amēlija Grimaldi/Marija – Tatjana Trenogina // Foto – Agnese Zeltiņa

Titullomas atveidotājs Rinalds Kandalincevs lieliski iejūtas sarežģītajā korsāra/dodža tēlā gan pirmā cēliena kaismīgajā jaunības daļā, gan operas turpinājumā, kur skaidra kļūst varas dzirnavu postošā ietekme uz sāpju un zaudējumu plosīto Bokanegras dvēseli. Lai arī kopumā Kandalincevs šobrīd ir ļoti labā vokālajā formā, tomēr 28. septembra izrādē sniegums bija tehniski nevienmērīgs, no patiesi spožiem momentiem ar greznu kantilēnu līdz neobligātai, bet acīmredzami pēc iekšējās dzirdes nepieciešamai forsēšanai. Tas pats sakāms par Tatjanu Trenoginu, kuras balss materiāls nenoliedzami ir piemērots dramatiskajam Verdi repertuāram, ārija skan izstrādāti, tomēr atsevišķās vietās intonācija prasītos pulējama. Izcils negatīvais varonis Paolo ir Rihards Mačanovskis, kuram šī atbalstošā loma neprasa vokālu piepūli, tāpēc var gan krāšņi izdziedāties, gan ar baudu spēlēt no pleba pie varas nākušo nelieti, ko augstu novērtē arī publika.

Runājot par režiju, skatoties šo iestudējumu, vairākkārt nākas secināt, ka klupšanas akmens ir vēlme, lai tas patiktu visiem un jebkuram – gan konservatīviem tradicionālistiem, gan postmodernās režijas valodas sapratējiem, un tas koptēlu padara eklektisku, didaktisku un banālu.

Leslija Traversa veidotajos varoņu kostīmos un scenogrāfijā iestudējums padarīts teju par operas klišeju enciklopēdiju. Skatuves vienlaicīgumā redzama vēlme ietilpināt gan renesansi, gan 21. gadsimta reālijas, turklāt Uģa Ezerieša video tieši ilustrē te libreta tekstu, te mūzikā dzirdamos “jūras pie Dženovas” viļņus, bet mizanscēnās solistiem likts pārmaiņus ar žestiem un mīmiku demonstrēt greizsirdību vai sāpes, krist ceļos un ģībt. Vienubrīd tas kļūst pat uzjautrinoši, tomēr ironijas vai vismaz pašironijas trūkums biedē ar režisora nolūku nopietnību. Konceptuāli galveno tēlu attiecību drāma risinās iekštelpās jeb U burta veidā uzbūvētā konstrukcijā uz grozāmās skatuves, bet pūlis kora atveidojumā atbīdīts telpiskā perifērijā pa malām, kamēr varas samaitātie, pērkamie politiķi, nodevēji un tautas musinātāji ložņā starp abām telpām, noklausoties sarunas, kaļot sava labuma meklēšanas plānus un vērpjot intrigas.

Operas “Simons Bokanegra” stiprā puse ir mūzika un tēlu psiholoģija. To, ka šo psiholoģiju iespējams izkāpināt līdz spēcīgam līdzpārdzīvojumam arī minimālistiskā vidē, pierādīja 2019. gada Zalcburgas festivāla iestudējums, ko veidoja Andreass Krīgenburgs. Savukārt grozāmas dekorācijas un daudzkameru sistēmas neticami veiksmīgo sadarbību kovidlaika apstākļos šajā darbā demonstrēja Andreasa Homoki veidotais 2020. gada iestudējums Cīrihes operā, kur turklāt orķestris pat neatradās vienā telpā ar solistiem, bet skaņa tika pārraidīta savdabīgā karaokes režīmā pa optisko kabeli. Rīgas iestudējumā ir par daudz dekoratīvu detaļu, no kurām daļa nevis kairina iztēli, bet garlaiko, bakstot ar pirkstu acī. Vispirms mazais kociņš, kas otrajā cēlienā paaudzies, bet trešajā ar nocirstām saknēm karājas gaisā, pakārtie vecās iekārtas pārstāvji renesanses tērpos, ko cilpās tur militāros formastērpos un sarkanās beretēs ģērbti kareivji, masu ilustrējošie uniformizēti vienādie kora tērpi, un tā tālāk. No otras puses, U burta dekorācija, iespējams, sniedz pozitīvu ieguldījumu kopējā skanējumā, proti koncentrējot solistu raidīto skaņu līdzīgi kā skaņas vairogs, ļaujot tai skanēt pāri orķestrim arī vietās, kur citkārt tas būtu problemātiski. Normunds Vaicis gan ir diriģents, kas mīl dziedātājus un neļauj orķestrim tos apēst, tādēļ šajā iestudējumā tas nenotiek.

Skats no operas "Simons Bokanegra" izrādes // Foto – Agnese Zeltiņa

Šobrīd, protams, grūti prognozēt jebko par šī iestudējuma skatuves mūžu. Protams, var apelēt pie nosacīti jaunās solistu paaudzes, kuru jāiet klausīties. Tomēr vai ar to ir gana? Viena problēma ir tā, ka opera ir salīdzinoši mazpazīstama Latvijas publikai, jo tikai vienreiz 2012./2013. gada sezonā izskanējusi LNSO koncertuzvedumā, kad Maija Kovaļevska gatavoja Amēlijas Grimaldi partiju kopdarbam ar Plāsido Domingo. Otra problēma ir LNOB dīvainā stratēģija atteikties no tiešraidēm radio Klasika. Jācer, ka tā tāda vienreizēja alošanās, jo operas žanra radio klausītāji bieži vien ir nevis tie, kas spītīgi nepērk biļetes, bet gan pārvietošanās ierobežojumu, ģeogrāfiskas lokācijas un vecuma dēļ pat gribēdami nevar apmeklēt valsts vienīgo operteātri. Un šajā auditorijā ir gana daudz žanra patiesu cienītāju. Otrajā izrādē otrais balkons bija slēgts un arī parterī bija daudz cilvēku ar ielūgumiem – cerēsim, ka tas ir pandēmijas, nevis štruntīga mārketinga dēļ. Saprotams, ka nevienam teātrim šobrīd neiet viegli un šī sezona arī ārkārtas situācijas dēļ nerādās rožainā gaismā, taču vai pareizā stratēģija ir atteikties no citiem žanra popularizēšanas kanāliem brīdī, kad stājas spēkā jauni telpas piepildījuma ierobežojumi? Ir krīze, un no tāda viedokļa “Simons Bokanegra” iestudēts īstajā brīdī – tā ir opera krīzes laikam, tikai būtu labāk, ja krīzi justu iestudējuma realitātē, nevis zālē. Jo ārpus teātra tāpat jau pietiek krīzes izpausmju.

Drukāt 

Atsauksmes

  • Sazinkas 14.10.2021

    Subjektīvi kaut kā šī opera tieši otrādi šķiet veiksmīgākais iestudējums kopš Fausta un Klīstošā holandieša laikiem. Pa starpu bijušas arī tādas, pēc kurām domāju, ka vairs operas neapmeklēšu.
    Varbūt Simons Bokanegra tik ļoti iepatikās tāpēc, ka to skatījos un klausījos citā dienā, kad solisti dziedāja un tēloja īpaši labi un nebija ne laika, ne intereses pētīt otro balkonu :)

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt