No savas “čerņas” uztaisīt mākslu
Latvijas Kultūras akadēmijas festivāls “Patriarha rudens” ik gadu ir cāļu skaitīšanas laiks radošajās profesijās, kuras akadēmijā iespējams apgūt.
Tā ir iespēja satikties, noskatīties jauno režisoru, horeogrāfu, kinorežisoru darbus un gūt priekšstatu par to, kā un kuros virzienos attīstās skatuves un ekrāna māksla. Turklāt pēdējos gados absolventu diplomdarbi mākslinieciskās kvalitātes ziņā nereti spēj cienīgi konkurēt ar nozarē pieredzējušu profesionāļu veikumu, raisot diskusijas saistībā ar diplomdarbu iekļaušanu “Spēlmaņu nakts” nominantu vidū un dažādu skašu programmās. Līdz brīdim, kad Latvijas Jaunā teātra institūta rīkotā latviešu teātra skate pilnībā pārcēlās uz digitālo vidi izsludinātās stingrās mājsēdes dēļ, “Konklāvs” bija iekļauts tās programmā kā viena no klātienē skatāmajām izrādēm, taču diemžēl tai nav pieejama videoversija.
Klāva Kristapa Košina kopā ar dramaturģijas līdzautori Diānu Kondrašu Dirty Deal Teatro veidotā izrāde “Konklāvs” noteikti nav tikai diplomdarbs, bet drosmīga, atklāta kamerizrāde ar dokumentālu, personisku saturu, askētisku, bet nozīmju un noskaņu ziņā bagātīgu formu. Līdzpārdzīvojuma barometrs darbojas nevainojami – šķiet, gan jauniešu, gan studentu, gan pieredzējušāku skatītāju vecuma grupās. Lai arī pieteikta kā “krimināls detektīvs par atkarībām”, izrāde drīzāk ir sava veida pieaugšanas stāsts, kurā no šķietami nevainīgas niekošanās ar zālīti sagadīšanās, neatliekamas vajadzības pēc naudas un veiksmīga policijas izmeklēšanas eksperimenta rezultātā izaug nejēdzīgs, bet pamatots kriminālprocess “par narkotisko vielu nelikumīgu realizāciju”. Tas, protams, ne vien rada gana nopietnas nepatikšanas Klāvam, bet arī draud ar reālu kriminālsodāmību, liekot apjaust brīvības trauslās robežas un atbildības ne tik daudz filozofiskos, cik normatīvajos aktos regulētos horizontus un izrietošās cēloņsakarības. Tā teikt, tirgoji zālīti – proties par to atbildēt likumā noteiktajā kārtībā! Kas par to, ka vienreiz, nevis regulāri kā dīleris Mr. Ganjy, kuru Klāvs pēc tam tādā pat policijas izmeklēšanas eksperimenta ietvaros palīdzēs sašņorēt, tāpat kā kāds sīks zālītes pīpētājs palīdzēja sašņorēt Klāvu. Konklāvs, starp citu, šīs izrādes kontekstā ir nevis kardinālu sapulce Siksta kapelā Vatikānā jauna pāvesta ievēlēšanai, bet gan Klāva iesauka WhatsApp čatā, kur tiek komunicēts par marihuānu. Negaidījāt, ko?
Izrādē kursabiedri Klāvs Kristaps Košins, Endīne Bērziņa un Jurģis Lūsis, galvenā varoņa stāstījumam mijoties ar kolorītām etīdēm no aizturēšanas epizodēm, spēlē gan paši sevi, gan policistus un citus Klāva stāstā pieminētos personāžus. Režijas stratēģijā apvienota stāstīšana, režisoram-aktierim atklājot savu līdzšinējo biogrāfiju un personīgos kontekstus izrādes tapšanai, un pagājušā gada janvārī piedzīvotās aizturēšanas epizožu izspēlēšana etīžu virknē, kuru saistelementi ir Nika Ciprusa un Andra Landaua gaismu spēles un fonā laiku pa laikam projicētie policijas dokumenti, kā arī Lauras Gorodko veidotā izteiksmīgā kustību partitūra. Apvienības “Grāfienes”, proti, Mariannas Lapiņas, Justīnes Jasjukēvičas un Daces Ignatovas, veidotās scenogrāfijas centrālais elements ir liels galds, ap kuru visi trīs aktieri arī koncentrē savu darbību neatkarīgi no tā, vai epizodes norises vieta ir nosacīta vai pavisam konkrēta, kā, piemēram, policijas iecirknis. Ar galda un dažu krēslu palīdzību tiek izspēlēta gan aizturētā Klāva transportēšana uz Jūrmalas iecirkni policijas busiņā, fonā skanot Relax FM saldajai popmūzikai, ko skaņainavā līdzās integrējis Viktors Roze, gan Klāva sajūtas, pavadot laiku iecirkņa kamerā un saprotot, ka šoreiz tiešām ir savārītas ziepes, eksistenciālās bailēs un bērnišķīgā dedzībā lūdzot Dievu un solot visu iespējamo un neiespējamo, lai tikai notiekošais izrādītos sapnis.
Skatītāji ķiķina par dzīves paradoksiem (piemēram par faktu, ka nule marihuānas tirdzniecībā pieķertā Klāva divi dzīvokļa biedri ir intensīvi praktizējoši kristieši, tāpēc, nevēloties viņus šokēt, aizturētais Klāvs lūdz pagaidīt ar veicamo kratīšanu līdz brīdim, kad tie būs devušies uz vakara dievkalpojumu), noelšas par policistiem, kuri, starp citu, šajā izrādē nav pakļauti vienpusējai stereotipizācijai, un pat notrauš pa asarai epizodē, kad tiesas vēstule tomēr nosūtīta uz Klāva deklarēto adresi Jelgavā, neplānoti informējot vecākus par notikušo. Vecāki izrāda vienīgo normālo reakciju, sniedzot jau pieaugušajam dedzinoša kauna un mulsuma pārņemtajam bērnam tobrīd tik nepieciešamo emocionālo atbalstu, un šī epizode, lai arī tikai atstāstīta, iegulst skatītāju apziņā kā viena no izrādes dramaturģijas aizkustinošākajām virsotnēm.
Ilgi domāju, vai salīdzinājums ar Jura Podnieka filmu “Vai viegli būt jaunam?” (1986) nebūs par stipru. Bet nav. Protams, bez perestroikas laika ideoloģiskajiem kontekstiem, šī ir tāda light versija par šo sensitīvo tēmu. Tomēr ne mazāk būtiska un tāpēc noteikti aktualizējama mākslā. Ņemot vērā dažādu pašreizējo politisko veidojumu ņemšanos ap jaunās paaudzes tikumības diskursu un spēju saskatīt visur potenciālu apdraudējumu propagandu, “Konklāvs” nejauši kļūst par gluži vai obligātajā teātra hrestomātijā iekļaujamu izrādi, teiksim, vidusskolēniem. Zināms, ne viens vien režisors iedvesmu smeļas personīgajās drāmās, ar dažādiem panākumiem tās pārnesot uz skatuvi, taču Klāva Kristapa Košina individuālais stāsts meistarīgā sniegumā paceļas līdz ļoti vajadzīgam vispārinājumam par pašreizējās sociālās realitātes izaicinājumiem ne tikai jauniešiem, bet arī vecākiem, skolotājiem un sabiedrībai kopumā. Cepuri nost, ja no savas čerņas var uztaisīt sociāli aktuālu mākslas darbu.
Rakstīt atsauksmi