Recenzijas

Skats no kameroperas "Kontakts" // Foto – Alvils Rolands Bijons
29. novembris 2021 / komentāri 1

Digireālismu gaidot

Mirkli pirms valsts svētku brīvdienām, kad ļaudis kā nu kurais gatavojās latviešu kinofilmu maratonam televīzijā, nesankcionētai sanākšanai par godu Brīvības pieminekļa izgaismošanai vai ātram ceļojumam ārpus Latvijas, Ģertrūdes ielas teātrī samērā diskrēti notika Edgara Mākena kameroperas “Kontakts” pirmizrādes.

Pandēmijas laikā kamerformāti likumsakarīgi atkal kļuvuši populāri, tomēr nepielūdzamās projektu dabas dēļ tie nereti tiek izrādīti vien pāris reižu, liekot justies izredzētiem tiem, kas paspējuši. “Kontakts” ir tāds projekts, kas noteikti būtu pelnījis vairāk par pirmatskaņojumu un trim četrām izrādēm, bet, vai tam būs lemts notikt, rādīs laiks, publikas interese un epidemioloģiskais protokols.

Lieliskais teātra mūzikas komponists, kuram ražīgākā sadarbība izveidojusies ar režisoru Elmāru Seņkovu (“Antigone”, “Ezeriņš”, “Sarkangalvīte un vilks”, “Arī vaļiem ir bail” u.c.), šķiet sasniedzis jaunu profesionālā izaicinājuma slieksni, debitējot jaunā žanrā. Mākena mūziķa daba allaž balansējusi starp populāro un akadēmisko žanru, gan konstruējot asociatīvas skaņainas, gan nekautrējoties tonāla melodisma. Darbošanās grupās “Gaujarts” un “Manta”, sadarbība ar “Hospitāļu ielu” kaldinājusi gaiši pašironisku izteiksmi, kura pārlejas arī teātra un instrumentālajā mūzikā, piemēram, saksofonu kvartetam. Savukārt teātrī Mākens spēj inteliģenti un organiski iekausēties iestudējuma dramaturģijā, nepretendējot uz tādu hitu radīšanu, kuriem publika dungo vai ritmiski sit līdzi plaukstas, bet drīzāk maigu un vienlaikus neatlaidīgu skatītāja apziņas pārvadīšanu citā realitātē ar čīkstoša klusuma, šalcošu elsu un rotaļīgu instrumentālu intermēdiju palīdzību. Pandēmijas laiks komponistam bijis auglīgs radošā darba un panākumu ziņā: 2021. gada sākumā kā Mūzikas akadēmijas maģistrants Edgars Mākens saņēmis arī JVLMA un LMT gada balvu. “Kontakts” veidots kopā ar režisori Ināru Slucku, ar kuru komponists sadarbojies jau Nacionālā teātra izrādē “Tukšais zieds (Jerma)”.

Kameroperas “Kontakts” darbība notiek aptuveni desmit gadus tālā nākotnē. Galvenais varonis Gustavs baritona Kalvja Kalniņa atveidojumā distancēšanās un digitalizācijas laikmetā, kad klimats kļuvis nepanesams (āra temperatūra +48C) dzīvo kopā ar bezķermenisku mākslīgo intelektu – digitālo asistenti vārdā DIA. Cik noprotams, šāds dzīves modelis ir kļuvis par normu. Nozīme ir virtuāla satura skatījumiem un “kontaktiem” jeb visā pasaulē atzītai valūtai, ko par šiem skatījumiem saņem tā veidotājs. Savukārt DIA asistente dzied mecosoprāna Kitijas Minātes laiku pa laikam digitāli pārveidotā balsī un lielu daļu aizskatuvē, un šī virtuālā rīka sapnis ir materializēties sievietes ķermenī, lai veidotu pilnvērtīgas attiecības ar Gustavu. Lai arī formāli droši vien no tradicionālās klasifikācijas skatpunkta būtu pareizi pieskaitīt šo darbu zinātniskajai fantastikai, tomēr Sergeja Timofejeva librets, ko latviskojis Arvis Viguls, biedējoši koķetē ar mūsdienu realitāti, kur patiesībā līdzīgai situācijai pēdējo divu gadu laikā esam pietuvojušies katrs savā mājsaimniecībā, izdzīvojot dažādus pandēmijas režīma noteiktus scenārijus.

Digireālisms jau ir mūsu dzīves sastāvdaļa, gribam to vai ne. Tāpēc refleksija par to mūzikas teātra formā ir likumsakarīga, taču reizē svaiga parādība.”

Režisore Ināra Slucka “Kontakta” materiālam šķietami vairāk tuvojusies no tehniskās, nevis mākslinieciskās interpretācijas puses, lielāku uzmanību veltot mizanscēnu organizācijai, digitālās asistentes novietošanai aizskatuvē/ekrānā vai skatītājam tieši pieejamajā spēles laukumā. Virtuālās telpas semiotika skatuvei joprojām ir liels izaicinājums, un šajā iestudējumā režijas risinājumi ir tradicionāli, piemēram, zāles spoguļošana videoprojekcijā kā kopējās telpas jeb metaversa radīšanas paņēmiens, cilvēkveidīga avatāra izmantojums viendimensionālā ekrāntelpā, ilustrējot asistentes DIA saziņu ar Gustavu, un episkā teātra atvasinājumi, Gustavam vēršoties tieši pie skatītājiem kā iestudējuma tekstā minētās virtuālas auditorijas, kurai publicēt savu ierakstu.

Skats no kameroperas "Kontakts" // Foto – Alvils Rolands Bijons

Scenogrāfa Kriša Salmaņa veidotais izrādes vizuālais veidols ir askētisks – liels ekrāns, mūziķi, galvenais varonis, šķiet, treniņtērpā, digitālās asistentes cilvēkveidīgais siluets projekcijā uz ekrāna un vēlāk ķermeniskā klātienē, daži nosacītas formas gaismas ķermeņi, ar kuriem darbojas gaismotāja Dina Beināre, un telpas tumsa, kas ietin distancētus un maskotus skatītājus.

 Lai arī ļoti jaudīgais teksts klausītāju sasniedz tikai daļēji (šis ir tas gadījums, kad dziedāto tekstu gribētos redzēt arī titros), kameropera uzrunā intelektuāli un emocionāli arī bez ārišķīgi dramatiskām peripetijām, noturot nepārtrauktu spriedzes kāpinājumu. Mākena mūzika tiek izaudzēta no klusuma, datora signāla, Alises Rancānes pārvaldītās elektronikas efektiem, kam pievienojas klasisks stīgu kvartets un balsis. Tā mērķtiecīgi tuvojas klausītāja uztverei, virzoties uz kulmināciju, kā tāds seismiskais vilnis, kas sākumā liek sajust svārstības no attāluma, pamazām dunot arvien tuvāk un skaidrāk, nepārprotami liekot saprast, ka uz notiekošo lūkoties atsvešināti nebūs iespējams. Atzinību izrādes kopējā skaņainā pelnījis skaņu režisors Olivers Tarvids, apkalpojot vokāli instrumentāla žanra gadījumā nebūt ne vienkāršo Ģertrūdes ielas teātra zāli, kurā, pieļauju, ar skatītājiem skaniskie efekti veidojas atšķirīgi no tiem, kādi piedzīvoti mēģinājumu procesā tukšā zālē.

Kalvja Kalniņa labi nostādītā balss un perfektā dikcija apskaņotā telpā ļauj uztvert gan tekstu, gan Gustava emocionālā stāvokļa nianses, sevišķi spriedzes pilnajā kulminācijā, kad kļūst skaidrs, ka situāciju nevar atrisināt tikai un vienīgi ar nu jau ķermeni ieguvušās digitālās asistentes atslēgšanu no tīkla. Kitijas Minātes balss skan tembrāli maigi un silti, piešķirot aizkustinošu cilvēcīgumu digitālā rīka tēlam par spīti tam, ka balss tiek apskaņota un apaudzēta ar dažādiem digitāliem efektiem, galvenokārt operas pirmajā pusē. Atdevīgi un ansambliski muzicē vijolnieki Otto Trapāns, Undīne Cercina, altiste Paula Kronentāle un čelliste Undīne Balode. Viņu savstarpējo kontaktu un pieslēgšanos “Kontaktam” novērtēs ikviens klausītājs, jo partitūra, kā jau kvarteta sastāvā ierasts, prasa ieklausīties, sadzirdēt un sadarboties – visas tās īpašības, kas digitālajā laikmetā pamazām notrulinās.

Apmēram stundu garā kameropera šķiet jauna ceļa sākums Edgara Mākena komponista ceļā. No mūzikas gara ir piedzimusi jauna, šī gadsimta traģēdija.”

Var gribēties vairāk ekspresijas, jo brīžiem šķiet, ka partitūra ved mazliet iemidzinošā transā, taču vienlaikus tas sasaucas ar latento stāvokli, kādā mīt Gustavs. Virtuālās valūtas – “kontaktu” stāsts aizslīd smeldzīgajā pēcgaršā, kas pēc kameroperas noskatīšanās raisa nepārvaramu vēlmi kādu apskaut un samīļot, kā saka, kamēr vēl tas ir iespējams. Eksistenciāli un laikmetīgi, trāpa, kur tēmēts. Nākamā “Kontakta” izrāde plānota 12. decembrī.

 

Atsauksmes

  • С
    СloudeSal

    Здравствуйте, ознакомьтесь пожалуйста.
    Противодействуйте конкурентам которые мешают развивать Ваш Веб-проект!
    Что умеют наши программы?!
    Выбить сайт конкурента из поисковых систем, либо понизить его рейтинги.
    Скликивание рекламы у сайта конкурента, после чего рекламные партнерки наложат санкции на такой сайт!
    P.S. Так-же наш софт повысит статистику Вашему Веб-сайту.

    Подробнее:
    https://freetopfast.com

Rakstīt atsauksmi