Atis Rozentāls

Teātra kritiķis, laikraksta "Diena" žurnālists

Džilindžera svētki

Recenzija par Nila Labuta lugas „Šeipings” iestudējumu Dailes teātrī.

Šai recenzijai ir trīs ievadi. Tas ir konceptuāli.

Pirmais. Par formu un saturu.

Pirms daudziem gadiem Aina Matīsa stāstīja, ka pirms vēl daudzākiem gadiem, kad viņa iestudēja Ākoša Kertēsa „Atraitnes”, bija iecerēts izrādē izmantot dažādus trokšņus. Izcilā aktrise Lilita Bērziņa reiz ar zināmām aizdomām vaicājusi: „Biedrene Matīsa, vai jūs no šīs ludziņas gribat iztaisīt lielinscenējumu?” (Atstāstīts pēc atmiņas.)

Otrais. Par izrādes objektu.

Reiz, apmeklējot Viļņas modernās mākslas galeriju, kurā notika kārtējā instalāciju izstāde, šīs recenzijas autora uzmanību piesaistīja divi pie sienas pieslieti velosipēdi. Tā kā izstādē bija dažādi priekšmeti ar konceptuāliem skaidrojumiem (piemēram, tosteris, kas maizes šķēlē iededzināja Jēzus Kristus siluetu), bija pilnīgi iespējams, ka arī šie divi velosipēdi bija konceptuāls mākslas darbs. Tomēr bažīgu darīja fakts, ka tiem blakus nebija plāksnītes ar autora vārdu un koncepcijas skaidrojumu. Tā arī līdz šai dienai es nevaru pateikt, vai tie bija tikai velosipēdi vai mākslas darbs, kurā izmantoti velosipēdi.

Trešais. Par režisoru un skatītāja bažām.

Režisora Dž. Dž. Džilindžera darbības pirmajos gados viņš pieteica Dailes teātrī lielās zāles izrādi „Mana jautrā atraitne”, kurā indīgi parodēja masu kultūru. Biļešu cenas bija tiem laikiem ļoti augstas. Atceros savu neērtības sajūtu un pat kaunu, redzot, ka laimīgā, opereti sen nedzirdējusī publika šo Džilindžera izstrādājumu ņēma pretī kā tīru mantu un jutās gandarīta.

Tagad beidzot par izrādi „Šeipings”.

Nila Labuta luga Latvijā jau tikusi iestudēta – Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī Ineses Mičules režijā ar nosaukumu „Lietu kārtība”. Godīgi sakot, īpaši daudz no šī iestudējuma atmiņā nav saglabājies. Krievu teātra mājaslapa palīdz atcerēties, ka izrāde bijusi vienā cēlienā un stundu un 40 minūtes gara. Džilindžera iestudējums Dailes teātrī ir trīs stundas ar vienu starpbrīdi. Tehniska detaļa, bet būtiska, lai saprastu, kas ar šo lugu izdarīts. Otra tehniska detaļa – līdzīgi kā divos Džilindžera klasikas iestudējumos, skatuve iebīdīta zālē, jo izņemtas pirmās piecas rindas. Šis gan nav tas gadījums, kad attaisnoties ar vēlmi padarīt izrādi intīmāku vai skatītājam tuvāku. Visdrīzāk, režisors apzinās, ka šīs izrādes auditorija ir specifiska un nebūt ne pārāk daudzskaitlīga.

Labuta luga ietilpst tajā mūsdienu dramaturģijas plūsmā, kas ir samērā īsi teksti ar ierobežotu personāžu loku un pievēršas kādai mūsdienu problēmai, nesasniedzot īpašus dziļumus, – te varam minēt mūsu teātros iestudētās J. Rezā „Slaktiņa dievu” vai Ž. Galserāna „Grenholma metodi”. Arī „Lietu kārtībā” (Dailes teātra programma saka, ka oriģinālnosaukums ir „Lietu modelis”) ir izvirzīta viena centrālā tēma, taču tās realizācija ir dramaturģiski paplāna. Enerģiska mūsdienu meiča savaldzina puisi – nūģi, padara viņu par modernu mūsdienu jaunieti, taču beigās atklājas, ka tas noticis, kā sacīt, pētnieciskā nolūkā jeb mākslas vārdā. Dramaturga pretenzijas uz dziļumu atklāj fakts, ka varoņus viņš nosauc par Ādamu un Ievu (latviešu versijā gan ievērota zināma distance pret šo autora ieceri, varones vārdu atveidojot kā Evu). Taču Dailes teātra izrādes īpatnība ir tā, ka pati luga – lietojot analoģiju ar pasaku – kalpojusi par cirvi, no kura izvārīt zupu, respektīvi, tā ir iegansts, lai režisors izpaustu savu ironisko attieksmi pret visu pēc kārtas – sākot ar cilvēku attiecībām un beidzot ar mūsdienu kultūru, sametot vienā katlā gan to, kas pretendē uz elitāru mākslu, gan šlāgerus, piedevām visam kā rozi uz tortes pieliekot arī šeipinga paraugdemonstrējumu. Kā teikt, spogulis. Te nu jūs esat, patērētāju sabiedrība. Kas attiecas uz cirvja un zupas attiecībām, interesantākā ir tieši zupa, proti, tas, kas sacerēts klāt, un te neapšaubāms nopelns ir horeogrāfei Ingai Krasovskai. Rodas dramaturgam neglaimojoša situācija – kamēr sižets risinās „kā lugā”, brīžiem ir visai garlaicīgi, un skatītājs gaida to, kā lugā nav – parodiskos numurus, kas dos iemeslu pasmieties, tātad izklaidi.

Šāds uzstādījums gan pārbīda akcentus izrādē kopumā. Samērā vienkāršajā sižeta shēmā ir divi pāri – ambiciozā Eva ar sākumā biklo, vēlāk „atplaukušo” Ādamu, kā arī pašapzinīgais Filips ar naivo, jūtīgo Dženiju. Tātad divi vīriešu un divi sieviešu tipi. Izrādē abas sievietes kādā brīdī „dubultojas”, atsevišķās ainās katru no varonēm spēlē divas aktrises, ļaujot lielajai zālei visai niecīgo aktieru ansambli palielināt no četriem uz sešiem. Ir brīži, kad visas četras aktrises saplūst nelielā svešvalodā tērgājošā pūlītī. Mājiens nepārprotams – pseidointelektuāļu tērgāšana pārējiem cilvēkiem skan kā svešvaloda. Dženiju režisors izlemj dubultot, respektīvi, liek spēlēt divām aktrisēm ainā, kad viņa sarunājas ar Ādamu un seko skūpsts. Tādējādi aina, kas lugā ir zināms pavērsiena punkts, jo rada plaisu abu pāru attiecībās, tiek interpretēta kā rotaļa. Taču kopumā abi sieviešu tēli, šķiet, režisoru interesējuši salīdzinoši maz. Ilze Ķuzule-Skrastiņa kā Eva visu izrādi notur viegli cinisko līniju (Elīnas Dzelmes iesaistīšanās pāris ainās šo līniju nekādi neietekmē), bet Ieva Segliņa, piepalīdzot  Dārtai Danevičai, konsekventi spēlē dūjiņu, aitiņu vai vēl sazin ko, kam, protams, nav vietas mūsdienu pasaulē.

Daudz komplicētāki ir abu vīriešu tēli. Arturs Dīcis centīgi dara to, ko no viņa prasa – sākumā viņa Ādams ir karikatūra, kas pamazām izveidojas par vīrieti ar pašapziņu. Tiesa, šī pārvērtība nenotiek līdz galam, jo zināmu neveiklību Ādams saglabā arī tad, kad visiem spēkiem cenšas kļūt par mūsdienīgu vīrieti. Izrādes beigu daļā, kad Ādamam tiek atklāta patiesība, A. Dīcis viņu rāda kā diezgan nožēlojamu, īdošu personāžu. Respektīvi, nekas tu neesi bijis un šis nekas arī paliec. Varbūt skatītājs šim varonim justu līdzi vairāk, ja pārvērtības, kas notiek ar viņu, patiesi būtu krasākas. Savukārt otrais vīrietis Filips Ginta Andžāna neapšaubāmi pašironiskajā izpildījumā ir tūkstošveidis. Viņš ir stilīgs līdz neprātam, viņš ir pašpārliecināts, viņš met salto, dzied jebko, dejo jebko un pilnīgi izcili idiotiskā manierē eleganti vada šeipinga nodarbību. Vēlme ironizēt par „mūsdienīgo” cilvēku tieši Filipu izvirza izrādes centrā, kaut stāsts nav par viņu. Šis ir tas ideāls, pēc kura cenšas līdzināties Ādams. Bet, ja ideāls ir tik grotesks, tad krahs tā sasniegšanā, iespējams, ir labākais, kas ar cilvēku var notikt.

Principiāls ir jautājums, vai Dž. Dž. Džilindžers ar šo izrādi grib skatītājam pateikt, ka ir mainījies viņa skatījums uz mākslu. Liekas, kāds bija piedēvējis „Šeipingam” pat tādus kā grēksūdzes elementus. Diez vai. Tas ir vēss skatījums no malas, fakta konstatācija, sak, tāda nu tā mākslas vide ir, ņemiet par labu. Visādi citādi Džilindžers ir sev uzticīgs, salipinot izrādi no košiem numuriem, pa vidu iestarpinot garu videomateriālu krievu valodā, kas šķietami atmasko moderno mākslu. Taču ir divas ļoti īsas epizodītes, kas liecina, ka Džilindžers apzinās sevi kā cilvēku, kam pieder vara, proti, māksliniecisko vadītāju. Pirmā cēliena beigās četras meičas uzskrien krekliņos „Džilindžer, atkāpies!”, parodējot neseno Katrīnas Neiburgas akciju pret Žanetu Jaunzemi-Grendi. Savukārt 2.cēliena sākumā uz skatuves uzrodas no kartona izgriezta Džilindžera figūra, kam piezīmētas ģenitālijas. Tas, ka režisors pats sevi pozicionē kā varu, pret kuru kāds dumpojas, iespējams, ir pašironijas izpausme, vienlaikus nevar neredzēt, ka šī situācija viņam glaimo.

Pēc pirmizrādes sociālajos tīklos lielākoties valdīja jūsmīgas atsauksmes. Taču sajūsmai īsti nav pamata. Izrāde nepiedāvā neko jaunu ne estētiski, ne saturiski, tā ir izklaide, kas izliekas par kaut ko vairāk, taču paliek izklaides līmenī. Kristians Brekte, kura pieaicināšana šai projektā arī varētu būt bijusi konceptuāla, ir radījis vidi, kurā iezīmē mūsdienu mākslas objektu estētiku, taču nevar teikt, ka parodē to. Ilze Vītoliņa radījusi košus, acij tīkamus tērpus. Protams, atzīstami, ka jauni aktieri tiek nodarbināti nozīmīgos uzdevumos, taču neticu, ka nebūtu iespējams atrast materiālu, kurā šie paši jaunie mākslinieki nevarētu izpausties vēl daudzpusīgāk. Tagad pēc izrādes noskatīšanās tomēr paliek jautājums: „Nu, un?” Jo grēksūdzes jau nav, satricinājuma, katarses nav. Pieņemam zināšanai. Un, ja tā, trīs stundu tomēr ir par daudz.

* "Diena"