Melnais humors ar dramatisku stīgu
Ekspresrecenzija par Rēzeknes teātra “Joriks” izrādi “Konemāras galvaskauss” Edvīna Klimanova režijā
Īru izcelsmes britu dramaturga un režisora Mārtina Makdonas popularitāte Latvijas teātros turpina uzņemt apgriezienus, un viens no šī procesa virzītājiem ir Latvijas Kultūras akadēmijas absolvents Edvīns Klimanovs, kura “Kropli no Inišmanas” rāda Rēzeknes teātrī “Joriks”, un nupat kā šī teātra repertuāra vienību izpārdotā zālē Rīgā parādīja arī “Konemāras galvaskausu”. Tiesa, šinī gadījumā ir viens āķis – izrādē piedalās četri Mihaila Čehova Rīgas krievu teātra aktieri.
Iemeslu, kāpēc Čehova teātra vadība neuzņēma izrādi savā repertuārā, kaut tāda iespēja bija, var tikai minēt. Šaubas par šī teātra publikas gaumi, attiecīgi, kases panākumiem? Bet Makdona šai teātrī jau ir ticis iestudēts. Dzirdēju, ka kādam izrāde šķitusi par drūmu, kas arī liekas amizanti, pārlūkojot Čehova teātra pašreizējo repertuāru. Katrā ziņā “Konemāras galvaskauss” kvalitātes ziņā ir krietni labāk iestudēta izrāde nekā dažas citas, kurām nav tikuši likti šķēršļi nonākšanai Čehova teātra repertuārā.
“Konemāras galvaskauss” ir luga, kas jau tikusi iestudēta Latvijā, gan ar mainītu nosaukumu – Liepājas teātrī tā bija Rolanda Atkočūna izrāde “Laternu stunda” (2011), savukārt Dailes teātrī režisore Eimija Milbērna to iestudēja ar nosaukumu “Īru miroņgalva” (2022). Luga ir tā sauktās Līnenas triloģijas vidējā daļa, kuras darbība notiek pēc “Līnenas skaistumkaralienes” un pirms “Vientulīgajiem rietumiem” (Daugavpils teātra versijā tie gan ir “Sērdienīgie rietumi”). Konkrētā darba uztveri šis fakts neietekmē, respektīvi, skatītājs to var vērtēt kā absolūti autonomu darbu. Vērīgākie var pamanīt (ar noteikumu, ka šo teikumu režisors neizsvītro), ka par iemeslu, kāpēc septiņus ar pusi gadus vecos apbedījumus kapsētā izrakt nolemts ātrāk nekā citus gadus, tiek minēta Megas Folanas apbedīšana, bet vecā Mega, kā zināms, tiek nogalināta “Līnenas skaistumkaralienē”. Tikmēr “Konemāras galvaskausā” daudz pieminētais tēvs Velšs jeb Volšs, kura precīzo uzvārdu neviens nespēj atcerēties, darbojas “Vientulīgajos rietumos”, kur iet bojā. Līnena, starp citu, ir iekļauta arī dažu ekskursiju programmā Īrijā, bet tās saistība ar Makdonas dramaturģiju netiek īpaši uzsvērta. Kad savulaik tādā ekskursijā piedalījos un jautāju šoferim, vai viņš Makdonu zina, skanēja tēloti nevērīga atbilde, ka Makdona jau esot brits. Kā teikt, ko tad tas zina par Īriju, kaut bērnībā dramaturgs vasaras pavadījis Konemārā.
Līdzīgi kā Arana salu triloģijā (“Inišmoras leitnants”, “Kroplis (citā tulkojumā – klibais) no Inišmanas” un filmā “Inišerinas Banšī) , arī Līnenas triloģijā darbība notiek ļoti ierobežotā vidē, kur cits citu pazīst un no kuras daudziem gribas izrauties. Miks Dauds ir cilvēks, par kuru tiek aktīvi baumots, ka viņš ir apzināti nogalinājis savu sievu, kura šķietami mirusi negadījumā. Līķa izrakšana šinī gadījumā nozīmē atbildi uz jautājumu, vai galvaskauss ticis ielauzts vai nē. Makdona, jūtoties komfortabli melnās komēdijas žanrā, rada četru cilvēku savstarpējo attiecību modeli, kurā katram ir savi noslēpumi un melnie plankumi.
Kā jau diplomdarbs, izrāde tapusi ar visai ierobežotu budžetu, taču scenogrāfes Darjas Vipulis risinājums, kapavietas atainojot ar koka kastēm, ir atjautīgs. Tā ir nabadzīga, skarba vide, kuras iemītnieki vairāk par visu mīl iedzert, bet pāri viņu ikdienai slejas pagātnes ēna. Šajā baisi traģikomiskajā sižetā caur melnās komēdijas prizmu režisors sadarbībā ar aktieri Ivanu Streļcovu ir devis iespēju Mika Dauda tēlā saskatīt patiesu un niansēti nospēlētu raksturu, iespējams, pat gudrāku un jūtīgāku, nekā uzrakstījis autors. Streļcovam šī neapšaubāmi ir labākā loma kopš pārcelšanās uz Latviju. Būdams jaunāks par lugas varoni, kam autors norādījis vairāk nekā 50 gadu vecumu, Streļcovs rāda faktiski traģisku personību, cilvēku, kas kopš sievas nāves tā pa īstam nav dzīvojis, pavadot laiku nemitīgā alkohola reibumā un bezjēdzīgās sarunās ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, katru gadu izrokot miroņu kaulus un šķaidot galvaskausus ar āmuru, tā zināmā mērā atriebjoties pasaulei par savas esības smagumu.
Otrs izrādes pārsteigums ir Latvijas Kultūras akadēmiju tikko beigusī Elīna Bartkeviča vecās Mērijas lomā – izteikti groteskā, polsterētā veidolā. Nedaudz baisa persona, kas nevienam nepiedod un neko neaizmirst, vienlaikus pati nodarbojas ar sīkām blēdībām. Ansamblī labi iederas arī Mihails Širjajevs un Volodomirs Gorislavecs divu brāļu lomās – viens demonstrē salīdzinoši nevainīgu muļķību, kamēr otrs, būdams policists, var darboties zināmā mērā no varas pozīcijām. Izrādes kopējo atmosfēru palīdzējuši pilnveidot arī vokālā pedagoģe Evilena Protektore un horeogrāfs Arturs Skuteļskis.
Gribas cerēt, ka iestudējumu parādīs atkārtoti, jo tā ļoti cienījami ierakstās Makdonas interpretāciju kontekstā mūsdienu Latvijas teātrī.
Rakstīt atsauksmi