Lauma Mellēna-Bartkeviča

Teātra un mūzikas kritiķe un zinātniece

“Stāvēju, dziedāju” jeb statiskais “Dons Žuans”

Šosezon operas jauniestudējumi Latvijas Nacionālajā operā liecina par zināmu māksliniecisko krīzi.

Katram no tiem, protams, ir savas gaišās puses un atsevišķi mazi prieciņi par kāda solista individuālo radošo izaugsmi vai fragmentāriem veiksmes uzplaiksnījumiem muzikālajā interpretācijā, taču kopumā pēckovida atkopšanās šķiet lēna, smagnēja, it kā taustoties tumsā pēc gaismas slēdža vēlamā mākslinieciskā radošuma un skarbās realitātes disonansē. “Dons Žuans”, kas oriģinālā apakšvirsrakstā tiek dēvēts par dramma giocoso, režisora Marselo Lombardero versijā pārvērties par melodramma quasi grotesca bez jebkādas ironijas, kas kaut nedaudz glābtu no garlaicības, kamēr izrādes varoņi, lielākoties smuki nostājušies proscēnijā, skatuves vidusdaļā vai uz Djego Siliano horizontāli sadalītās skatuves “otrā stāva” platformas, izdzied muzikālo materiālu.

No vienas puses – Mocarts, protams, ir balss meistarības pārbaude ikvienam dziedātājam kā individuāli, tā duetos un ansambļos, no otras – tad kādēļ neveidot koncertuzvedumu, ja lielākoties uz skatuves nav, ko redzēt? Tiešām to pāris kora skatu dēļ, kuros rosās krāsaini tērpts pūlis, it kā atsaucoties uz mūsdienu Buenosairesu (!)? Atsevišķs paldies par vakara uzjautrinājumu gan jāsaka tērpu māksliniecei Lusianai Gutmanei par eglīšveida gaisa atsvaidzinātāja (?!) kostīmu masku ballē. Baleta mākslinieces melnās zeķēs līgani kuplina karnevālisko kori masu skatos, ilustrējot titulvaroņa iecienītāko izklaižu veidu. Leporello Kataloga ārijā redzam iepazīšanās aplikācijas projekciju, kur izliktajos portretos paguvu saskatīt Donatellu Versači, Penelopi Krusu, vairākas popkultūras ikonas, kas šajā gadījumā vizualizē Dona Žuana trofeju galeriju. Vai tas būtu “moderni”? Ilustratīvu video reprezentāciju novatorisma laiks scenogrāfijā jau šķiet pagājis, darbības vides pārcēlumu uz visa veida “mūsdienām” bums kā modes vilnis pārvēlās pāri Eiropas operu skatuvēm pirms vismaz piecpadsmit gadiem.

Neesmu pret Dona Žuana antiromantisku traktējumu, tieši pretēji, taču šis “sabiedrības simptoms” (tā titulvaronis dēvēts programmiņā) arī uztverē darbojas kā simptoms, proti, slimības pazīme. Vispārināt sabiedrības slimumu caur arhetipisku triksteru popkultūras mērcē un ilustrēt to mazgaumīgos apģērbos, teiksim, kāziniekus tērpjot viņu apkopēju, pārdevēju, noliktavas strādnieku un tamlīdzīgu profesiju pārstāvju darba apģērbā, protams, var. Cik un kam tas vēl ir interesanti, ir cits jautājums. Tas, ka Marselo Lombardero varbūt ir bijis labs dziedātājs, zina visu “Donu Žuanu” no galvas un, pēc paša teiktā, ir radinieks leģendārajam vokālajam pedagogam Džuzepem Anselmi, pie kura pirms nu jau gandrīz simt gadiem Itālijā skolojies ne viens vien latviešu tenors, kā arī ir patīkams cilvēks, diemžēl viņu nepadara par labu režisoru, vismaz Rīgas “Dona Žuana” iestudējuma kontekstā. Seriālu estētika Rīgā ar uzviju tika atstrādāta jau 2014. gada “Figaro kāzu” iestudējumā, savukārt tas, ka mizanscēnas netraucē dziedāt un ņem vērā mūzikas dramaturģiju un frāzējumu, ir ļoti labi, tomēr ne pietiekami mūsdienīgam operas iestudējumam.

Solisti, orķestris un Andris Veismanis “Donā Žuanā” veic katrs savu varoņdarbu. Katrā ziņā ieguldīto darbu var dzirdēt visās pozīcijās – ansambļos, kur īpaši nepieciešams dzirkstošs raksturs un precizitāte frāzējumā, ārijās, kur nedrīkst pievilt elpa vai koloratūrtehnika. Turklāt – galvenajā lomā ir debitants, Grācas operā strādājošais Nevens Črnics no Bosnijas un Hercegovinas. Viessolists apveltīts ar bagātu, sulīgu tembru, kas “Donā Žuanā” iemēģināts arī Leporello partijā, kā arī nepārspējamu skatuves harismu, kas palīdz noturēt skatītāja uzmanību vismaz pie titulvaroņa vokāla, jo patmīlīgā mačo tēls skatītājam īsti nepiedāvā līdzpārdzīvojuma iespēju. Toties apbrīnu pelna dziedātāja izturība, koncentrēšanās un ātrrunu prasme nemotivētajās skriešanās sacensībās ar orķestri un Andri Veismani hrestomātiskajā “Šampanieša ārijā” (kurā patiesībā nosaukumā gan ir vīns). Črnics ir arī uzmanīgs skatuves partneris, kas sevišķi būtiski otrai debitantei – Katrīnas Paulas Felsbergas Cerlīnai, kurai tā ir ne tikai pirmā loma, bet arī debija uz lielās skatuves, turklāt parādoties uzreiz tuvplānā ne tikai ar balsi, bet arī miniatūrā bārbijrozā miņukā, kedās uz papēžiem (!) un seksuālu rotaļu arsenālu kabatā. Jaunā māksliniece teicami iztur ugunskristības gan abās ārijās, gan Dona Žuana un Cerlīnas duetā par spīti nepanesami lēnajam, izstaipītajam tempam, partnerību neveicinošajai mizanscēnai (katrs savā skatuves “stāvā”) un atsevišķiem teatrāliem pārspīlējumiem mīmikā, smieklos un ķermeņa plastikā. Felsbergas balss ir plaša un skanīga, noteikti ne subretes tipa, tāpēc, domājams, Cerlīna ir tikai skaista skatuves ceļa sākums paralēli turpināmajām mācībām Vācijā.

Rihards Mačanovskis Leporello tēlā ir jau pārbaudīta vērtība ne pirmoreiz. Basbaritons šobrīd ir viena no stabilākajām operas štata vienībām visā aktuālajā repertuārā, saglabājot izpildījuma kvalitāti kā Mocartā, tā Verdi, kas diemžēl visiem neizdodas. Taču šoreiz caurviju tēls ir nevis visur klātesošais Leporello, bet gan donna Elvīra Ingas Šļubovskas-Kancēvičas atveidojumā, tembrāli daudz liriskāka nekā parasti, tomēr apņēmības, sievišķīga starojuma un mocartiska smalkuma pilna, pat cēla, nevis ierasti trakojoša kaislībā. Pat pēdējā ārija Mi tradi quell’alma ingrata, kas ir īsts izaicinājums un pat nereti tiek kupēta, drīzāk kļūst par iestudējuma kulmināciju nekā Pavlo Balakina Komandora ierašanās, piesakoties domofonā un totāli detonējot skaņas augstumu maksimālajā skaļumā uzgrieztā mikrofonā.

Jūlijas Vasiļjevas donna Anna ir pērļaini izkopta un krāšņa, kļūstot par vienu no dziedātājas pašreizējām mākslinieciskajām virsotnēm un, iespējams, vizītkartes lomu vispār. Jūlija Vasiļjeva, tāpat kā Mihails Čuļpajevs, kurš “Donā Žuanā” dzied dona Otavio partiju, kovidlaiku ausīm dzirdami izmantojuši, lai slīpētu vokālo meistarību sarežģītās lomās un, iespējams, sevišķi Čuļpajeva gadījumā, izlīdzinātu pieprasīta štata solista noslodzes intensitāti. Muzikāli, piemēram, Masku tercets Jūlijas Vasiļjevas, Mihaila Čuļpajeva un Ingas Šļubovskas-Kancēvičas izpildījumā bija paraugnumurs, taču neveiksmīgā mizanscēna, kad visi trīs stilizētos baroka tērpos un parūkās tērptie solisti iznāk proscēnijā un aiz viņiem tiek aizvērts melns priekškars, liek sajusties kā klasiskā baleta numuru rindojuma baudīšanā, kur skatītājs nereti skaita apgrieztos fuetē, nevis dzīvo iestudējuma realitātē. Šeit tad nu līdzīgi – var iet līdzi notīm vai tekstam tāpat kā radio klausītājs.

Un var jau būt, ka pieredzes raisīts nīgrums liedz ieraudzīt sajūsminošu novatorismu tajā, ka galvenais varonis finālā sev ar pistoli izšķaida smadzenes, jo, protams, elle slēpjas viņā pašā.

Noslēgumā vietā paužu bažas, kas ar katru Latvijas Nacionālās operas jauniestudējumu šosezon augušas augumā. Šobrīd grūti runāt par mūsu operas trupu kā ansambli, jo pastāv acīmredzams disbalanss – vieni solisti ir faktiski neaizvietojami, citi – neizmantojami, vēl citi – dzied visu pēc kārtas, bet uzaicinātie viessolisti ne vienmēr ir labāki par pašmāju. Atsevišķu dziedātāju pašattīstība grūtsirdību nedaudz kliedē. Tomēr solistu iztrūkums visās balsu grupās un paaudžu maiņas faktiskā nenotikšana tāpat kā šīs sezonas jauniestudējumu mākslinieciskā kvalitāte rada lielus jautājumus par operas kā žanra nākotni Latvijā. Ieskicējot ekonomisko fonu un tā prognozes tuvākajam laikam, optimismam īsti pamata nav. Pagājušā gadsimta 20. un 30. gadu mijā krīzes laikā Latvijas Nacionālās operas repertuārā izteikti ienāca operetes. Liekas, nekas īsti nav mainījies – “Jautrā atraitne” jau gaida savu kārtu nākamajā sezonā.