Demokrātiska melodrāma
Kritiķu īsviedokļi par Latvijas Nacionālā teātra izrādi “La kritusī”
Lauma Mellēna-Bartkeviča:
Iestudējums “La kritusī” veidots, koķetējot ar operas žanru un vienu no pasaulē populārākajām operām – Džezupes Verdi “Traviatu”. Tā ir demokrātiska melodrāma, uz kuru droši var aizvest vecmāmiņas un pusaudzes – nekādu atkailināšanos, necenzētas leksikas vai atklātas vardarbības. Brīnišķīgs pēdējā brīdī Alfrēdo lomā ielēkušais Daumants Kalniņš, kurš augstākajā profesionālajā līmenī gan vokāli, gan aktieriski saspēlējas gan ar Ditas Lūriņas, gan topošās operdziedātājas Kitijas Minātes Violetām – bez ambīcijas dziedāt “kā operā”, tajā pašā laikā kā vokāli trenēts profesionālis atrod gaumīgāko vidusceļu prasīgajai skaņveidei, kas ne vienmēr izdodas aktieriem un aktrisēm.
Ir skaisti, klasiski tērpi modes mākslinieces Keitas izpildījumā, skan Verdi pārlaicīgā “Traviata” Edgara Mākena meistarīgā pārlikumā nelielam mūziķu sastāvam, populārie motīvi papildināti ar paša Mākena interlūdijām, spēlējoties ar Verdi intervāliem, ritmiem un melodiskajām līnijām. Dramaturga Evarta Melnalkšņa un Ināras Sluckas dramatizējumā Kamēliju dāmas stāsts par pērkamu mīlestību un tās dažādajām dimensijām, izrietoši svārstīgu galvenās varones finansiālo un sociālo stāvokli un slimību kā pārbaudījumu (dilonis no Dimā romāna gan “mūsdienīgots” uz krūts vēzi, spriežot pēc ārsta replikas “padomāt par mastektomiju”) ievietots poētiskā ietvarā, kurā gandrīz nav ironijas, ja neskaita dziesmiņu par atraitnītēm un “Uz galda vāzē stāv krizantēmas” itāļu valodā Maijas Doveikas vai Daigas Gaismiņas Floras dziedājumā otrajā cēlienā.
Toms Čevers:
Režisores Ināras Sluckas vērienīgā iecere sapludināt operu ar teātri Latvijas Nacionālā teātra izrādē “La kritusī” rezultējusies visai samocītā mēģinājumā operu ar tai raksturīgo nosacītību iestudēt kā reālpsiholoģisku dramatiskā teātra izrādi. Mārtiņa Vilkārša skatuves iekārtojums ir monumentāls un funkcionāls vienlaikus, balstīts neuzkrītošos, bet spēcīgos kontrastos, ko līdz ar Oskara Pauliņa gaismu spēli pār rotējošās skatuves konstrukcijām var izbaudīt kā pašvērtību visā izrādes garumā.
Taču Evarta Melnalkšņa kopā ar režisori veidotais dramatizējums ir frāžains, patētisks un ļoti shematisks. Tas der operai, kur orķestra plašais skanējums un dziedātāju balsu šķietami neierobežotās iespējas padara nebūtiskas jebkādas saturiskās nepilnības. Taču, kad šāds teksts atskan no teātra skatuves, kas pieprasa dzīves patiesību, tā naivums kļūst komisks, ko turklāt vietumis kariķē otrā un trešā plāna aktieri, mēģinot jelkā attaisnot tiem atvēlēto skatuves laiku. Tādēļ šo dramatisko stāstu par sievietes spēku un vājumu, garīgu pāraugšanu un upurēšanos paradoksālā kārtā nav iespējams uztvert nopietni.
Nav apšaubāmas Ditas Lūriņas muzikālās dotības, taču noticēt viņas Violetas rūgtajai biogrāfijai, kuras labklājības cenu ir noteicis pašas ķermenis, un fatālajai slimībai, kas simbolizē ne tikai bioloģiskās dzīvības, bet arī aizraujošās dzīves beigas, nav iespējams, jo varone tiek atveidota ar aktrisei raksturīgo un arī dramaturga iecerēto vitalitāti, spirgtumu un lietišķu apsviedību, taču iekšējā trauksmainība pazūd, koncentrējoties uz vokālo tehniku. Bet labi, ka mums ir Daumants Kalniņš, kurš, nepiespiesti atveidojot aizrautīgo mīlnieku Alfrēdo, publikai neliek manīt, ka šī loma viņa repertuārā ir nonākusi nejauši.
Kitija Balcare:
Aizņemoties pāris gadsimtus senu motīvu par augstāko aprindu sievieti, kas pārdod savu laiku un miesu, par kuru vienlaikus cīnās mīlestība un nedziedināma kaite, režisore Ināra Slucka kopā ar komponistu Edgaru Mākenu un dramaturgu Evartu Melnalksni radījusi vērienīgu muzikālu melodrāmu “La kritusī”. Tematiskais izvērsums mērķtiecīgi turpina režisores jau aizsāktās interpretācijas sieviešu pašnoteikšanās spēkam, bet formas izvēle – neskaidrību pilnam laikmetam, kurā dzīvojam pašreiz, tik piedienošos eksperimentus ar dažādu mākslu sintēzi, meklējot atbildes uz lieliem un nereti neērtiem jautājumiem.
Film noir ekspresīvajai stilistikai Mārtiņa Vilkārša melnbaltajā dzīves scenogrāfijā pievienojas Džuzepes Verdi operas vēriens. Ar arheologa precizitāti Mākens no Verdi muzikālā mantojuma uzbūvējis melodisku dramaturģiju, kura vēl vairāk atkailina auksto skatuves telpu. Dramaturģiski klasiskajam stāstam Melnalksnis pierakstījis klāt šī laika reālijas, arī ar zīmuli pasvītrojamas atziņas (cilvēkiem taču patīk sentiments), samērā fragmentāri izgaismojis varoņu savstarpējās attiecības, zināmā mērā paļaujoties uz sižeta un tā pavērsienu priekšzināšanām skatītājos.
Dramatiskā teātra un operas saspēle skatītājam ļauj sadzirdēt dažādas valodas. Dziedājumi, kuri saausti ar runāto tekstu, kalpo tam, lai iezīmētu atstatumu starp mīlētājiem – Kitijas Minātes Violetu un Daumanta Kalniņa Alfrēdo – un smalko sabiedrību. Tā, Keitas kliedzoši modīgi ietērpta, gozējas uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves kā tādā vientuļā parādē. Te ir zaudētā paradīze žilbinoši baltos palagos, no kuriem jākrīt likteņa rokās. Te ir teju bikts melnās arkveida nišās, kur slēpjas puspatiesības un kur sastingusi parīzieša Degā mazā balerīna. Te ir arī triumfa arka, kas šoreiz godina, iespējams, tieši mīlestības nemirstību.
Taču jāņem vērā, ka variācijas izrādes sastāvā nenoliedzami ietekmē arī izrādes melodramatisko intonāciju, aktiermeistarības un operdziedājumu kausiem katrreiz sasveroties uz citu pusi un reizi pa reizei izsitot no piesātinātās telpas metaforiskuma. Kopumā izrādes radošā komanda no literatūras un operas vēstures izceltajam motīvam panāk jaunu mūslaiku uzslāņojumu, kas nolasāms kā šī laika izplatītākās slimības portrets – dārga, mirdzoša maska uz vientulības sejas. Un tas ir tiešs trāpījums mūsu izplūdušajam spoguļattēlam metāliskajā lodē, kas nekustīgi sastingusi uz skatuves.
Rakstīt atsauksmi