Ketija Jurčenko

LKA Drāmas un teksta studiju BSP studente

KVADRIFRONS kvadrātā

Ekspresrecenzija par teātra trupas KVADRIFRONS izrādi “Ērces” Paulas Pļavnieces režijā

Līdz ar vasaras sākumu arvien vairāk cilvēku steidzas doties ārpus pilsētas, lai atklātu mazdārziņu sezonu. Taču teātra trupas KVADRIFRONS izpārdotā kukaiņu opera “Ērces” Paulas Pļavnieces režijā par to neliecina, jo Rīgas Zooloģiskā dārza meža ielokā pulcējas varens daudzums visdažādākā vecuma skatītāju. Pirms vasarīgas došanās dabā tie apbruņojušies ar lietusmēteļiem un pretodu līdzekļiem, lai ielūkotos kukaiņu pasaulē, justu līdzi šekspīriska vēriena mīlas stāstam un saprastu, kā sevi pasargāt no ērcēm.

Gluži kā insektārijā

Sākoties izrādei, ērmīgas mūzikas pavadībā cita pēc citas meža ielokā izčāpo trīs ērces pastalās – Anta Aizupe, Klāvs Mellis un Anna Ulberte. Uzreiz kļūst skaidrs, kā tās taču vietējās! Tas manāms arī viņu dzīves nogurdinātajos skatienos. Ieloka garumā tiek izklāta zila plēve, kas kļūst par strautu, kurā draudīgi lavās melnām lūpām uzkrāsotā mamma dēle – Ance Strazda. Četrrāpus aiz tās Āra Matesoviča izveicīgais prusaks, kas ik pa laikam sava vārda brāļa – repera Prusax – manierē izdveš pa kādam “prr prrr”. Starp šiem arī kāds īpatnis ar spārniem, kas varētu būt taurenis, bet tiklab arī spāre – Reiņa Botera atveidotais dēles audžu dēls –, ko apkārtējie iesaukuši par bezvārda ūdensblakti. Tas cilpo, atsperoties uz vienas kājas un paralēli kustinot rokas. Īpaša gaita piemeklēta katram no izrādes kustonīšiem. Ērces pārvietojas vienā plaknē, atverot un aizverot plaukstas, dēle lien, luncinot asti, prusaks rikšo apkārt uz visām četrām, brīžiem pieķeroties pie kāda koka, bet slieka jeb Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolas meiteņu koris “Vivace” žiperīgi skrien no punkta uz punktu, kustinot debesīs vērstās astes. Vēlāk Rūdolfa Gediņa spēlētā jenotsuņa Bobīša mugurā atjāj svešinieces – Annas Klišānes taigas ērce un Jāņa Kroņa suņu ērce. Bet izrādes noslēgumā Mēnesi iededz un kārtīgu pakaļdzīšanos piedzīvo Valtera Karlsona jāņtārpiņš.

Scenogrāfu un kostīmu mākslinieku duets – Kate Krolle un Reinis Bērziņš – brīvdabas spēles laukumu iekārtojuši tā, kā tas varētu izskatīties no operā darbojošos radību perspektīvas. Astoņpadsmit rozā slieku korim par podestu kalpo pusiegrimis dzeltens lego klucītis. Savukārt diriģents Artūrs Gailis kā savu paaugstinājumu izmanto rozā ledeni uz kociņa. Dibenplāna vidū novietotajā sārti tītajā konfektē sasēdušies mūziķi – Elza Bleikša, Bruno Ančāns, Elfrīda Švalbe, Jana Zariņa, Oļesja Kozlovska –, bet labajā laukuma malā redzama paliela banānu miza, kas iezīmē kukaiņu kompostu, un zila zobu birste ar sarkaniem sariem. Mākslinieki ne vien prasmīgi spējuši izmantot spēles telpu, bet arī radījuši iztēli rosinošu mikrovisumu, kurā katrs priekšmets iegūst jaunu funkciju. Dueta veidotie tērpi ir vizuāli iespaidīgi, sarežģīti un pilni sīkām detaļām, piemēram, dēles mutes galā piestiprināti mazi piesūcekņi. Tāpat arī mākslinieces Nikolas Suharevas veidotā gaismu partitūra papildina scenogrāfiju ar krāsu simboliku, pielāgojoties ainas noskaņai.

Ir katram roka jāpieliek…

Libreta autors Klāvs Mellis izvēlējies pārnest cilvēcisku kaislību drāmas uz kukaiņu pasauli, veidojot stāstu par to, kā 20. gadsimta vidū līdz ar zvēraudzēšanai paredzētajiem jenotsuņiem Latvijas teritorijā tika ievestas arī inficētās ērces. Ar krāšņiem valodas līdzekļiem autoram izdevies sasmīdināt visu vecumu skatītājus. Kamēr bērnu auditorija smej par purkšķošo prusaku un slieku čunčuriem, pieaugušie smīkņā par vietējām ērcēm, kas uz kāzām gatavas doties tikai tad, ja būs arī mielasts, un nebučoto šļauku – mammu dēli, kas agrāk strādājusi kā asiņu sūcēja sanatorijā. Libreta mīlestības, skaudības, nodevības un varaskāres sižetus muzikālā skanējumā prasmīgi ietērpusi komponiste Oļesja Kozlovska. Kā jau īstenā operā darbības personām piemeklētas tēmas, kas atklāj viņu raksturu. Atsevišķa liriskā tēma piešķirta arī mīlas duetam. Jāatzīst, ka brīvdabas telpas apskaņošana nav viegls uzdevums, tādēļ atsevišķi uzteicams gan skaņu režisora Tāļa Timrota darbs, gan pašu aktieru spēja piepildīt plašo brīvdabas telpu ar izcilu skanējumu un dikciju pat tad, kad publika, sajutusi pirmās lietuslāses, tramīgi sāk taustīties pēc lietusmēteļiem, papildinot skaņdarbus ar polifonisku čaukstoņu. Rūdolfa Gediņa kustību režija – dinamiska un iedarbīga, neskatoties uz aktieru krāšņo un komplicēto tērpu radītajiem kustību ierobežojumiem. Vērojams gan riesta dancis, kurā ikkatrs kārtīgi izluncina savas kājas, neatkarīgi no to skaita, gan videospēlēm līdzīga divkauja, kurā neiztrūkst pat meistarīga Jāņa Kroņa ritentiņu mešana.

…lai lielais darbs uz priekšu tiek

Pēc izrādes apraksta, kurā izmantots libreta fragments, noprotams, ka kukaiņu komūnā “ikviens zina savu darbiņu: tauriņi taurē, briežutis brien, mušas mušī, sienāži sien, sliekas slienājas, lapsenes lāpās, zirnekļi zirgojas, spalīši spārdās”. Šķiet, ka tas pats attiecināms arī uz izrādes veidotāju komandu. Varētu pat turpināt un teikt, ka KVADRIFRONS kvadrāto (jeb reizina otrajā pakāpē) gan kvantitatīvi – radošo komandu un skatītāju rindu ietilpību, gan kvalitatīvi – performatīvos panākumus. Katram tiešām ir zināms savs darbs, tādēļ tik vērienīga mēroga iestudējums rada pabeigta koptēla iespaidu, kur padomāts par katru detaļu, sākot ar būtisko – redzamību, spēlējot arī aiz kokiem, līdz pat sīkumiem, kā ērču piepūšanos pēc mielošanās ar asinīm.

Lai gan viss aktieru kolektīvs ar manāmu entuziasmu un azartu ļaujas Meļļa tekstiem, Kozlovskas muzikālajai kompozīcijai un Gediņa horeogrāfijai, atmiņā īpaši palicis Āra Matesoviča varaskārais sienāzis, kas mēdz pārlieku saostīties maijpuķītes. Savā spēlē viņam izdevies apvienot gan ļaundara, gan āksta tēlu. Vienlīdz iespaidīga arī Ances Strazdas dēle, kuras ārējais veidols izveidots šķietami biedējošs. Viņas dobjajā balss tembrā un ekspresīvajā mīmikā manāma karalienes cienīga valdonība. Kad dēle ir runājusi, jebkāda liegšanās ir izslēgta. Tomēr aiz skarbā veidola slēpjas empātija, atjautība un cēlums. Annas Klišānes taigas ērce ir labestības un naivuma iemiesojums, bet viņas dziedājumā manāma drosme un pārliecība, kā arī augsta muzikālā kvalitāte, pēc kuras rodas vēlme atkārtoti klausīties operas skaņdarbus.

Kas rāpo zem lupas

“Ērces” apliecina ne vien vizuālu un muzikālu kvalitāti, bet arī saturisku vērtību. Balstoties mazo radību starpsugu intrigās, tiek panākts atsvešinājuma efekts, kas ļauj reflektēt par to, kā paši spējam vai nespējam mijiedarboties vienas sugas ietvaros. Kā uztveram iebraucējus? Kā izturamies pret ciemiņiem un kā pret vietējo kopienu? Skaidrs, ka gluži kā cilvēku, tā arī kukaiņu kautiņos par personīgo telpu nevar būt ne miņas, bet prieks, ka materiālā, kas paredzēts visai ģimenei, tātad arī jaunākai auditorijai, izskan jautājums par atļauju pieskarties otram, pirms tas tiek fiziski darīts, skaidri norādot, ka otra robežas un personīgā telpa ir respektējamas vērtības. Izcelta arī nepieciešamība pēc ģimeniskām rūpēm – neatkarīgi no tā, vai tās pastāv starp ērču brāļiem un māsām, vai dēli un no tās pavisam atšķirīgo audžu dēlu. Protams, neizpaliek arī zināšanas par ērcēm, piemēram, skatītāji uzzina, ka tās nedrīkst saspiest, jo tādā veidā vīrusi un infekcijas caur ērces snuķīti var nonākt cilvēka organismā.

Visiem vienojoties kopīgā beigu dziesmā, kurā iebalsojas motīvi no Māras Zālītes un Zigmāra Liepiņa rokoperas “Lāčplesis” dziesmas “Tas ir laiks”, tiek piesauktas ērču pārnēsātās infekcijas – anaplazmoze, ērlihioze, encefalīts – un kaites, ko tās var izraisīt, bet ērces viltīgi miedz ar aci skatītājiem, norādot, ka viņu izsalkums nav mitējies. Cerams, ka arī KVADRIFRONA trupas izsalkums un kāre darboties ar lielformāta iestudējumiem pēc vasaras nebūs mitējusies un opera “Ērces” varēs priecēt skatītājus arī rudenīgās sēņošanas sezonas sākumā.