Nākotne, kas jau iestājusies
Kritiķu īsviedokļi par JRT izrādi "Melnais piens/2024" Alvja Hermaņa režijā
Maģiska izrāde
Henrieta Verhoustinska, LTV: Režisora Alvja Hermaņa un Jaunā Rīgas teātra izrāde “Melnais piens/2024” lielā mērā ir iepriekšējā, 2010. gada “Melnā piena” pārlikums. Un kā tāds tas, izrādās, nav zaudējis ne aktualitāti, ne savu poētiski emocionālās iedarbības spēku. Jā, govis vairs nav sešas, bet piecas, Ivetas Poles un Lienas Šmukstes vietā stājusies jaunā aktrise Aminata Grieta Diarra, Piena ceļš iedegas ne tikai aktrišu govs ragu galos, bet arī uz zāles režģotā pārseguma, savukārt govju portretu vietā šoreiz Kristapa Kalna foto ar Valpenes piramīdu, kuras akmeņos iekalti nebūtībā aizgājušu māju vārdi. Lopkautuve vairs nav tik netīrs process kā pirms 15 gadiem – to vada Viļa Daudziņa menedžeris tīrā, izgludinātā kreklā ar planšeti rokā, un tas ir gan automatizēts, gan adaptēts dažādām eksporta vajadzībām – kaušana tiek pielāgota dažādu reliģiju tradīcijām, sagādājot gan košer, gan halal gaļu. Izrāde joprojām tiek balstīta dažādos stāstos, ka aptver vēsturi no mežabrāļiem līdz mūsdienām, un lielākā daļa stāstu dzirdēti jau pirms piecpadsmit gadiem. Tomēr ir arī papildinājumi, piemēram, atsauce uz nesen mūžībā aizgājušo “jautro aktrisi no “Vella kalpiem””.
Protams, mainījies ir konteksts – ja pirms 15 gadiem lauku sieviņas ar gotiņām bija aizejošais, tad tagad tas ir jau aizgājušais laikmets. Melnais piens, ko pēkšņi sāk dot govs, ir ne tikai lāsta, bet arī tradīciju izzušanas zīme. Nemainīga ir palikusi aktierdarbu kvalitāte – aktieri Vilis Daudziņš, Elita Kļaviņa, Sandra Kļaviņa, Jana Čivžele, Kristīne Krūze un Aminata Grieta Diarra ir vienlīdz pārliecinoši gan govju un buļļa, gan to saimnieku lomās. Īpaši novērtēju šīs izrādes debitantes Diarras perfekto tēlojumu govs Musjas lomā. Jutekliska un iespaidīga ir ambivalence puķainās kleitās tērpto lielkrūšu govju tēlos – aktrises ar stīvām kājām un augšup pašauto dibenu atveido šiem lopiņiem tipisko plastiku, vienlaikus nezaudējot ārkārtīgi pievilcīgu sieviešu izskatu. Burvestība! Tikpat maģiska šķiet spēja, runājot par tik būtībā traģiskām lietām kā tautas identitātes daļas un tradīcijas izzušanu, saglabāt dzīvesprieku, vitalitāti un cerību.
Atpakaļ. Nākotnē
Zane Radzobe: “Melnā piena/2024” gadījums ir neparasts. Tikko pirmizrādītā izrāde patiešām nav “oriģināla”, proti, 2010. gada iestudējuma “Melnais piens”, atjaunojums, bet vienlaikus – nav arī jauna izrāde. Hibrīds – papildināta versija, izvēloties vēstījumu nemainīt. Tas, kā to uztvers, manuprāt, ir atkarīgs no tā, vai “Melno pienu” redzat pirmo reizi vai skatāties atkārtoti. Aiz manis pirmizrādē sēdēja kāds vīrietis, kas ārkārtīgi dzīvi sekoja uz skatuves notiekošajam. Bija skaidrs, ka viņam “Melnais piens/2024” ir pirmreizēja pieredze – viss pārsteidza, un reakcija, manuprāt, liecina, ka izrādei paredzams veiksmīgs skatuves mūžs kā komēdijai. Bet kā ar tiem, kuri “oriģinālu” atceras? Tad skatīšanās ir saistīta ar salīdzināšanu, jo izrāde gan papildināta ar dažām laikmetīgākām atsaucēm, bet pamatā tomēr sastāv no vecajiem “hitiem”, proti, ainām no vecā iestudējuma. Bet atšķirībās (īpaši, šķiet, neapzinātajās), manuprāt, slēpjas jēga.
“Melnais piens” ir pārnests no Lielās zāles uz Jauno, un tas nozīmē, ka skatītāji tagad skatās uz leju, nevis uz augšu. Liekas, ka izrādes temps ir kļuvis ātrāks, un daudzi efektīgie skatuves triki par metaforām nepaspēj izaugt. Mazliet mainījies lomu sadalījums, kas maina arī interpretācijas. Līdztekus Vilim Daudziņam, Sandrai Kļaviņai, Janai Čivželei, Kristīnei Krūzei, kuri atkārto 2010. gada versijas ainu zīmējumus, “oriģināla” līdzautoru Ivetas Poles un Lienes Šmukstes vietā stājusies Aminata Grieta Diarra, vienlaikus ierotējot arī tēlus, proti, samainoties “vietām” ar Elitu Kļaviņu. Diarra spēlē nevainojami, tiesa, atkārtojot Kļaviņas savulaik atrasto lomas zīmējumu. Tomēr viņai trūkst tās ne ar ko nesalīdzināmās ķīmijas, kāda savulaik valdīja starp Daudziņa saimnieku un Elitas Kļaviņas Musju, pārvēršot viņu attiecības mīlas stāstā. Kļaviņa jaunajā versijā spēlē Daudziņa sievu, un tagad īstais pāris ir viņi, bet govs – ne vairāk kā abu lolojumdzīvnieks. Turklāt toreiz aktieri spēlēja groteskāk un vecākus tēlus, kamēr šobrīd Daudziņa un Kļaviņas duets šķiet plus mīnus viņu pašu vecuma ļaudis, kā rāda papildinātie teksti – arī visai laikmetīgi domājoši, šodienas, ne aizejošā laika cilvēki.
Kas ir mainījies pēc būtības? Dzīve. “Vecais” “Melnais piens” vēstīja par apokalipsi. Brūnaļas šur tur viensētās vēl dzīvoja, bet kas notiks, kad šī saikne ar kultūras pirmsākumiem pārtrūks? Izrāde kļuva par atvadām no kaut kā skaista, bet neizbēgamai bojāejai pakļauta. Ir pagājuši padsmit gadi, un pasaules gals nav iestājies. Hermanis programmiņā gan joprojām raksta par beigām, bet pati izrāde rāda, ka detaļu maiņa būtiskajam neko nav nodarījusi. Bullis no Mikiņa kļuvis par Migelu, trupā ir tumšākas ādas krāsas aktrise, fermas apsaimnieko roboti, bet cilvēciskais joprojām aizkustina un dabu latvietis joprojām ciena. Vienīgais, kas patiešām ir izmainījies, ir izrādes attiecības ar savu laiku. Ja savulaik “Melnais piens” bija rituāls, tad tagad tā ir izrāde par govīm. Nākotne, no kuras Hermanis joprojām baidās, ir iestājusies, un, izrādās, nav nemaz tik drūma.
Rakstīt atsauksmi